1.7. Specializācija un darba dalīšana

Pagājušos gadsimtos, kad dominēja lauksaimnieciskā ražošana, daudzas saimnieciskās vienības nepārdeva saražotos labumus, bet izlietoja tikai pašu saimniecības vajadzībām. Šie labumi tika izmantoti vai nu pašu cilvēku vajadzībām, lopu ēdināšanai, vai arī tālākās ražošanas nodrošināšanai (augu sēkla, vaislas lopi). Šī saimniekošanas pakāpe ir sastopama vāji attīstītās valstīs arī vēl šodien. Tur šie saimnieciskie subjekti parasti izveido sīkus lauksaimniecības uzņēmumus, kuru produkcija tiek izmantota gandrīz tikai savām vajadzībām, vai arī tiek izveidota slēgta naturālā saimniecība (eksistenci nodrošinoša saimniecība). Šī saimniekošanas attīstības pakāpe ir raksturīga ar to, ka vēl nepastāv saimnieciskas attiecības ar citiem saimnieciskajiem subjektiem. Lai gan saimnieciskās vienības, kuras saimnieko šajā attīstības pakāpē, var apgādāt sevi ar nepieciešamiem labumiem un ir dzīvotspējīgas, taču to darba ražīgums ir salīdzinoši zems. Kā šādas saimnieciskās vienības var paaugstināt savu darba ražīgumu? Viens no veidiem, kā to panākt, ir specializācija kāda noteikta darba veikšanā.

Ar specializāciju saprot darbības koncentrēšanu uz kādu noteiktu nodarbošanos, specialitāti. Piemēram, ražošanas specializācija ir darbības koncentrēšana uz noteikta produkta izgatavošanu. Specializācija rodas līdz ar dažādu profesiju izveidošanos. Ja cilvēks izvēlas kādu noteiktu profesiju, kas saistīta ar kāda darba izpildi, kas tam vislabāk padodas, tas var, lietojot vienu un to pašu darba daudzumu, saražot vairāk produkcijas. Palielinās šīs produkcijas izgatavošanas ātrums, uzlabojas tās kvalitāte. Efektīvāk tiek izmantoti ražošanas faktori. Nemitīgi tiek uzlabota iekārta, instrumenti un ražošanas tehnoloģija.

Specializācijai ir arī būtisks trūkums. Ja notiek specializācija noteiktu darbu veikšanā, to izpildītāji nonāk savstarpējā atkarībā. Ja kāds no darba veicējiem kādu iemeslu dēļ pārtrauc preces ražošanu un piegādi, tad lielās grūtībās var nonākt pārējie izpildītāji, kuru preču ražošana ir ar to saistīta. Piemēram, automobiļu būvniecības industrijā, ja kāda rūpnīca, kas ražo automobiļu dzinējus, streiko, avārijas vai citu iemeslu dēļ pārtrauc dzinēju ražošanu, tad var apstāties automobiļu ražošana arī citās šīs nozares rūpnīcās.

Specializācija var izpausties dažādi. Var būt ne tikai cilvēku darba specializācija, bet arī uzņēmumu specializācija produkcijas ražošanā. Var tikt lietota specializēta tehnoloģija, aprīkojums, ražošanas iekārta. Arī lauksaimniecībā ieviešas speciali­zācija. Industriāli attīstītās valstīs parasti ir vērojams augsts specializācijas līmenis, pat darba operāciju un instrumentu specializācija. Mazattīstītās valstīs zemāka specializācijas līmeņa dēļ vieni un tie paši cilvēki veic vairākus dažāda profila darbus; tiek izmantoti vienkārši instrumenti. Specializāciju nosaka arī veicamais darba apjoms. Tā, piemēram, centrālā pastā, kur darba apjoms ir liels, lietderīgi ir specializēties dažādu darbu veikšanā: vēstuļu šķirošanā, paku pieņemšanā un izsniegšanā, pasta saņemšanā un nosūtīšanā, telegrammu pieņemšanā utt. Taču vienā mazā pasta nodaļā šāda specializācija nav lietderīga mazā darba apjoma dēļ.

Uzņēmumā, sadalot sarežģītus ražošanas procesus daudzās vienkāršākās operā­cijās, var ievērojami paaugstināt darba ražīgumu un pazemināt vienas produkcijas vienības pašizmaksu (montāža ar konveijera palīdzību). Produkcijas ražošanas procesa sadalīšanu vienkāršākos darbos, iesaistot to veikšanai uz ilgu laiku noteiktas ražotāju grupas, sauc par darba dalīšanu. Darba dalīšanai ir vairākas priekšrocības:

1) noteikta produkcijas veida daudzuma ražošanai tiek ekonomiski labāk izmantots, kā arī ietaupīts darbaspēks, t.i., ceļas darba ražīgums;

2) tiek paaugstināta darba kvalitāte, jo cilvēks strādā darbu atbilstoši savām spējām;

3) samazinās strādnieku apmācības laiks un apmācības izmaksas;

4) darba dalīšana pieradina cilvēku pie stingras disciplīnas, kas nodrošina darba ritmiskumu;

5) strādniekam darba veikšanai ir nepieciešams mazāk instrumentu;

6) līdz ar darba dalīšanu pazeminās izmaksas, pieaug peļņa un uzņēmumā var ieguldīt aizvien jaunas investīcijas, kas ļauj pazemināt roku darba īpatsvaru kopējā darba daudzumā, kas sevišķi ir raksturīgs materiālai ražošanai, jo pakalpojumu sfērā bieži vien ir zināmas grūtības aizstāt cilvēku darbu ar mehānismiem. Tā, piemēram, pārdevēju, frizieru darbu praktiski nav iespējams un nav arī lietderīgi aizstāt ar analogu mašīnu darbu.


Darba dalīšanai piemīt arī trūkumi, piemēram, monotonais darbs pie konveijera rada noguruma un apātijas sajūtu. Sastrēgumi ražošanas procesā var radīt dīkstāves, kas paaugstina izmaksas. Tādējādi, veicot darba dalīšanu, jārūpējas, lai darba process notiktu gludi un ritmiski, bez strādnieku pārslodzes.