16.2.4. Visjaunāko laiku ekonomikas vēsture

    Visjaunākie laiki – kapitālistiskās ražošanas attīstība otrās un trešās rūpnieciskās revolūcijas periodā. XIX gs. pēdējā trešdaļa bija lielu izmaiņu periods. Šai laikā norisinājās tā sauktā otrā rūpnieciskā revolūcija, kuras rezultātā attīstījās vairākas jaunas nozares – autorūpniecība, lidmašīnu ražošana un dažas citas. Ražošanas tālāka attīstība un jo sevišķi elektroenerģijas un iekšdedzes dzinēju izmantošana un ķīmijas attīstība nodrošināja kapitālistiskās ražošanas tālāku attīstību.

    Šai periodā ekonomikā sevišķi svarīgs notikums ir pasaules kapitālistiskās ražošanas centra pārvietošanās no Rietumeiropas uz Amerikas kontinentu, konkrēti uz ASV. XIX gs. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Amerikas Savienotās Valstis atņēma Anglijai monopolstāvokli rūpnieciskajā ražošanā, ieņemot pirmo vietu pasaulē rūpnieciskās ražošanas apjoma ziņā. Ražošanas attīstību ASV šai periodā raksturoja ne vien straujie tempi, bet arī šīs attīstības periodiski pārtraukumi krīžu laikā 1861., 1873., 1882. un 1903.gados.

    ASV rūpniecības straujās attīstības cēloņi:

1. Rietumzemju kolonizācija.

2. Dzelzceļu celtniecības plašie apjomi.

3. Dienvidu iesaistīšana kapitālistiskajā industrializācijā.

4. Lēta darba spēka tirgus izveidošanās sakarā ar verdzības atcelšanu.

5. Politiskās varas nostiprināšanās.

    Anglija savas ekonomiskās varenības augstāko pakāpi sasniedza 19.gs. 60.–70. gados. Šai laikā Anglijai bija monopolstāvoklis rūpniecībā, tirdzniecībā, finansēs, starptautiskajos preču pārvadājumos un koloniālo valdījumu ziņā. 19.gs. 80. gados Angliju rūpniecības produkcijas apjoma ziņā panāca ASV, bet gadsimta beigās arī Vācija. Anglijas lēnākas attīstības cēloņi meklējami angļu kapitālisma koloniālā rakstura pieaugšanā. Zināma loma bija arī tam, ka Anglijas rūpniecības pamatfondi, tās tehnika bija lielā mērā novecojuši. Arī kapitāla eksporta forsēta paplašināšanās neveicināja Anglijas rūpniecības tālāku attīstību. Pazaudējusi pirmo vietu rūpnieciskajā ražošanā, Anglija šai periodā tomēr palika koloniālās un finansiālās varenības galvenais centrs.

    Francijas ekonomiku pēc 1871. gada raksturoja tās īpatsvara samazināšanās pasaules rūpnieciskās produkcijas kopapjomā. Šīs atpalicības ekonomisko cēloņu vidū bija arī ar dzelzsrūdu bagāto un rūpnieciskā ziņā attīstītu Elzasas un Lotringas zemju zaudēšana, kā arī 5 miljardus franku lielā kontribūcija, ko zaudētā franču-prūšu kara rezultātā Francija samaksāja Vācijai.

    Sevišķa uzmanība jāvelta Francijas kapitāla eksporta analīzei. Strauji pieauga tā franču kapitāla daļa, kas tika atrauta no pielietošanas pašu zemes rūpniecībā un novirzīta kapitāla eksportam. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Francija kapitāla eksporta apjoma ziņā ieņēma otro vietu tūlīt pēc Anglijas. Plašus apmērus XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā sasniedza Francijas koloniālā ekspansija, kuras rezultātā pirmā pasaules kara priekšvakarā Francija bija otrā koloniālā lielvalsts pasaulē.

    19.gs. beigās uz Anglijas un Francijas rūpniecības atpalicības fona sevišķi izdalījās Vācija ar savu lēcienveidīgo attīstību. Vācijā šai laikā sākās strauja rūpniecības attīstība, kuras sākumi manāmi jau 19.gs. piecdesmitajos sešdesmitajos gados, un kas pašos pamatos izmainīja valstu spēku samēru.

    Vācijas rūpniecības uzplaukumu veicināja arī franču-prūšu kara rezultātā apvienotajai Vācijai labvēlīgais iznākums. Vācija varēja balstīties uz Anglijā un Francijā attīstīto tehniku un tehnoloģiju un jau uzreiz celt jaunus lielus uzņēmumus uz modernās tehnikas bāzes. Vācijā attīstījās tādas jaunas nozares kā mašīnbūve, elektrotehniskā un ķīmiskā rūpniecība.

    19.gs. 80. gados Vācija vairs neaprobežojas ar ekonomisko ekspansiju vien, bet sāka aktīvu cīņu par kolonijām gan Āfrikā, gan Tālajos Austrumos. Vācijas ekonomiskā un politiskā agresija izskaidrojama ar to, ka tā nostājās uz koloniju sagrābšanas ceļa tad, kad pasaule jau bija lielā mērā teritoriāli sadalīta starp citām kapitālistiskajām valstīm. No otras puses, Vācijas koloniālā agresija balstījās uz neatbilstību starp tās rūpniecisko attīstību un šaurajām iekšējā tirgus iespējām. Vācijas ekonomiku raksturoja arī finanšu oligarhijas saaugšana ar reakcionāro prūšu muižniecību, kurai vienmēr ir bijis militārs raksturs.

    Attīstīto kapitālistisko valstu ekonomiku pēc otrā pasaules kara raksturo tās uzplaukums divdesmito gadu pirmajā pusē un 1929. – 1933. gada ekonomiskā krīze.

    Divdesmitā gadsimta vidus posmu raksturo trešā rūpnieciskā revolūcija. Tās gaitā radās elektroniskie skaitļotāji, lāzertehnoloģija, atomenerģijas ražošanas iekārtas AES, kļuva iespējami kosmiskie lidojumi un gēnu inženierija. Tas savukārt būtiski paātrināja tādu valstu, kā ASV, Japāna, VFR un citu valstu ekonomikas attīstību.