Organizācijas kultūra

Moduļa satura mērķis ir atklāt organizācijas kultūras būtību un lomu izglītības iestādes mērķu sasniegšanā. Organizācijas kultūras ietvaros aplūkoti procesi dažādās profesionālajās grupās, to funkcijas un efektivitāte, kā arī savstarpējo attiecību bremzējošie un veicinošie faktori un parādības. Īpaša uzmanība pievērsta mūsdienu izglītības iestādes vadītāja darba stilam, funkcijām, prasmēm, kā arī pedagogu pašizjūtai un savstarpējai komunikācijai. Aplūkotas tādas negatīvas parādības organizācijā kā mobings, bosings un profesionālā izdegšana, to cēloņi, izpausmes, profilakse un pārejas iespējas uz pozitīvu dzīves izjūtu. Daudz laika veltīts praktiskajām nodarbībām, kuru dalībnieki, balstoties un zinātnisko literatūru un savu praktisko pieredzi var pilnveidot savu psiholoģiski pedagoģisko kompetenci.

4. Stress un profesionālā izdegšana organizācijā, to cēloņi, izpausmes, profilakse un pāreja uz pozitīvu dzīves izjūtu.

4.3. Kreativitāte kā stresa regulēšanas mehānisms un organizācijas mērķu sasniegšanas iespēja.

Kreativitāte padagoģiskajā darbībā izpaužas kā personības īpašība, process un darbības rezultāts. Teorētiskā materiāla analīze paver pedagogam jaunas iespējas savas kreativitātes izpratnē, pedagoģisko problēmu risināšanā un pašattīstībā.

Pedagoģiskajā darbībā pedagogs plāno un organizē mērķtiecīgu, vērtīborientētu mācīšanu un audzināšanu. Pedagoga personība lielā mērā nosaka mācību procesa efektivitāti un audzināšanas saturu. Straujās izmaiņas sabiedrībā, augošās prasības pedagoga profesijai un pedagoga personības nepieciešamība pēc dzīves kvalitātes uzlabošanas liek meklēt jaunus kompetences pilnveidošanas ceļus. Līdz šim kreativitāte jeb radošums tika aplūkots saistībā ar skolēnu radošo spēju un personības patstāvības veicināšanu, bet netika pētīts, cik radoši ir skolotāji mūsu sabiedrībā, kādai ir jābūt kreatīvai skolotāja personībai un kā veicināt tieši pedagoga kreativitātes attīstību. Zinātnisko pētījumu rezultāti liecina, ka kreativitāte varētu būt viens no profesionālās darbības un personības attīstības veicinātājiem.

Pedagoga profesionālajā darbībā līdztekus mācīšanai un audzināšanai svarīga ir mērķtiecīga savas personības attīstīšana. Līdz šim zinātniskajā literatūrā, metodiskajos līdzekļos, pedagoga rokasgrāmatās u.c. vairāk akcentēta mācību un audzināšanas procesa pareiza un efektīva organizēšana mācību un audzināšanas mērķu sasniegšanai, bet mazāk raksta par to, kā pedagogam veicināt savu emocionālo pašregulāciju, nodrošināt garīgu labsajūtu, izprast savu profesionālo identitāti. Straujās un daudzdimensionālās izmaiņas sabiedrībā aicina mūs kļūt par sabiedrību, kas mācās, piedāvājot arvien jaunas iespējas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Zināšanu iegūšana, izpratnes padziļināšana, prasmju līmeņa paaugstināšana ir būtiski pedagoga profesionālās darbības attīstības virzieni, tikpat nozīmīga ir savas personības pilnveide:

1) zināšanu, prasmju, kvalifikācijas pašanalīze un pašnovērtējums;

2) profesionālās karjeras plānošana;

3) emocionālās pašregulācijas uzlabošana;

4) attieksmju analīze un veidošana;

5) laika plānošana un vadīšana;

6) garīgas labsajūtas un fiziskā komforta paaugstināšana.

Rodas jautājums, kā to visu pēc iespējas efektīvāk sasniegt. E. De Bono, D. Halperna, T. Amabile, H. Ramperseds u.c. uzskata, ka personības kreativitāte veicina profesionālo un personīgo izaugsmi un darbības kvalitāti.

Aplūkosim, kādi ir pedagoga kreativitātes pētījumi. R.Bebre (Bebre, 2006) ir konstatējusi, jo zemāks ir skolotāju pašaktualizācijas līmenis, jo zemāka ir kreativitāte, kā arī noskaidrojusi, ka visvairāk attīstītas personības īpašības skolotājiem ir pašpieņemšana un agresijas pieņemšana, savukārt vismazāk attīstītas ir uzvedības elastīgums, kompetence laikā, atbalsts, spontanitāte un pašcieņa. R.Ciemleja (Ciemleja, 2007) ir izpētījusi saistību starp pedagogu kreativitātes līmeni un profesionālo izdegšanu : jo augstāks kreativitātes līmenis, jo zemāks ir profesionālās izdegšanas līmenis.

Zinātniskajā literatūrā jēdzienam „kreativitāte” tulkojumu latviešu valodā „radošums” ir ieviesusi R. Bebre. Pedagoģijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā radošums tiek aplūkota kā īpašība būt radošam; spēja radīt jaunas materiālās vai garīgās vērtības vai sakārtot idejas un reālās īstenības parādības īpatnējās attiecībās, izteikt oriģinālas, interesantas domas, pieejas u. tml.

A.Klauss (Klauss, 2002) kreativitāti definē kā

1) spēju uz jaunradi;

2) jaunradošu, radošu spēku;

3) neparastu ideju radīšanas spējas;

4) māku netradicionāli, neparasti domāt, oriģinālu pieeju sakarību uztverē un pielietošanu.

Radošs - tāds, kas garīgas darbības procesā rada oriģinālas idejas, garīgās vai materiālās vērtības.

Apkopojot E. De Bono, A.Kestlera, J.Gilforda, R.Sternberga, T.Amabiles, G.Oldheima, A.Kaminga, G.Lefransua, J.Raipuļa, R.Bebres pētījumu rezultātus, redzam, ka kreativitāte tiek aplūkota, kā :

  1. Personības īpašība.
  2. Process.
  3. Gala rezultāts jeb produkts.

4-3

D.Grinbergs (Greenberg, 2001) uzsver, ka kreativitāte ir process, kur indivīdi ir tendēti orientēties situācijās un veikt kreatīvu darbību apstākļos, kas ir kompleksi, daudznozīmīgi un vāji definēti. Tādā situācijā mūsdienu apstākļos cilvēks nonāk diezgan bieži, jo izmaiņas sabiedrībā raksturo :

· ātrs attīstības temps,

· daudz informācijas,

· liela nepieciešamība pēc papildu izglītības,

· ātra zināšanu novecošana,

· cilvēku iespēju un prasīguma paaugstināšanās dažādās dzīves sfērās,

· draudi (terorisms, ozona slāņa samazināšanās, jaunas slimības, u.c.),

· sociālo lomu būtības maiņa (skolēns kļūst skolotājs, skolotājs – skolēns; u.c.),

· bieža darbavietas maiņa, darba pienākumu maiņa vai paplašināšana,

· izmaiņas sievietes un vīrieša lomu izpratnē,

· vērtību maiņa,

· nacionālās piederības būtiskuma izzušana.

Minētās izmaiņas liek cilvēkam atteikties no iepriekšējā domāšanas veida un uzvedības, meklējot jaunus un efektīvākus risinājumus. D. Grinbergs uzskata, ka personības kreativitātes veicināšanu izraisa vajadzība atrisināt problēmu, vajadzība pēc jaunas, daudzveidīgas, sarežģītas stimulācijas un vajadzība dalīties ar savām idejām un vērtībām.

Ja kreativitāti aplūkojam kā īpašību, procesu un produktu, tad rodas jautājums, kas tieši liecina par kreativitātes esamību un izteiktību. L.Roķe (Roķe, 2011), apkopojot plašu zinātniskās literatūras klāstu, formulējusi kreativitātes kritērijus:

1. Novitāte (O’Quinn, Besemer, Smith, Cropley, Richards). Šis kritērijs raksturo ideju, procesa vai produktu oriģinalitāti, unikalitāti un neparastumu salīdzinoši ar jau eksistējošiem procesiem un produktiem. Nedrīkst būt atkārtošanās vai kopēšanas.

2. Derīgums (Runco, Cropley, Lubart, Guignart). Tā ir produkta atbilstība izvirzītajam uzdevumam un tā pielietojamības pakāpe. Produkta atbilstība tikai novitātes kritērijam nav pietiekoša tā atzīšanai par radošu.

3. Elegance (Cropley, O’Quinn, Besemer). Raksturo produkta stilu un estētisko kvalitāti.

4. Vispārināmība (Cropley). Iespēja attiecināt radošo ideju ne tikai uz to uzdevumu, kā risināšanai tā ir domāta, bet arī uz nesaistītām situācijām un problēmām, līdztekus atklājot nepamanītas lietas, kā arī kalpo par pamatu vēlākiem izgudrojumiem.

5. Intencionalitāte (Runco, Lubart, Cropley). Radoša produkta saistība ar radītāja personību. Produktam jābūt radītam mērķtiecīgā darbībā, pieliekot pūles.

Zinātniskajā literatūrā formulētas galvenās kreativitātes funkcijas : adaptīvā (pielāgošanās dažādiem sociāliem apstākļiem un situācijām), aizsargājošā (daudzveidīga problēmu risināšana), attīstošā (personības potenciāla sekmēšana) un regulējošā (savstarpējās attiecībās un attieksmē pret sevi).

4-3-2

D.Halperna (Halpern, 1999) formulē kreativitātes struktūru, kas sastāv no sensitivitātes, sinerģijas un intuīcijas. Autore sensitivitāti raksturo kā cilvēka jūtīgumu ar sajūtu, izjūtu, emociju, pārdzīvojumu palīdzību, sinerģiju - kā nesavietojamu, nesavienojamu objektu savienošanu, lai radītu kaut ko funkcionējošu un vajadzīgu (savienojuma vērtība kopumā ir lielāka nekā daļu summa) un intuīciju – kā negaidītu, neplānotu atklājumu, kas reizēm ir pretrunā ar veselo saprātu (notikušā izpratne bez jebkāda loģiska pamatojuma, daži procesa elementi ir neapzināti, bet domāšanas rezultāts apzināts).

Pedagoģiskajā procesā, veicot mācību un audzināšanu darbu, meklējot dažādu problēmu risinājumus un veicinot savas personības attīstību, pedagogam varētu rasties jautājumi : vai visiem cilvēkiem piemīt kreativitāte un kas nosaka kreativitātes attīstības līmeni.

Daudzi zinātnieki mēģinājuši rast atbildi uz jautājumu, kas tad nosaka personības kreativitātes attīstības līmeni. Tālāk aplūkosim kreativitātes faktoru plašo daudzveidību, kurus varētu nosaukt par psihosociāliem faktoriem (sk. 4.2. attēlu) : genotips, personības tips, intelekta līmenis, kognitīvā jeb iemācīšanās komponenta darbības īpatnības, darbības motivācija, organizācijas kultūra, Es – tēls, dzīves pieredze, dzimšanas kārtība.

4-3-3

Aplūkosim sīkāk katru faktoru.

Pētījumi liecina, ka kreativitātes attīstība saistīta ar labās smadzeņu puslodes darbību (Eysenck, 1995; Dozier, 1998; Ashbly, Isen & Turken, 1999; Raipulis, 2000) un izteikti kreatīviem cilvēkiem dominē labās smadzeņu puslodes aktivitāte. J.Raipulis (Raipulis, 2006) uzskata, ka radošumu nosaka virkne vispārīgu un speciālu smadzeņu funkciju norišu efektivitāte un savstarpēja mijiedarbība, un formulē to līmeņus :

1. Vispārīgā smadzeņu funkciju aktivitāte.

2. Atsevišķu smadzeņu centru aktivitāte un to attīstības pakāpe.

3. Neiromediatoru sintēzes aktivitātes un daudzuma attiecības psihiskās darbības procesos.

4. Atsevišķu organisma metabolisko procesu, kas nav tieši saistīti ar smadzeņu darbību, ietekme uz radošo aktivitāti.

Kreativitātes attīstību sekmē dažādas personības īpašības un īpatnības. Parasti kreatīvi cilvēki ir neatkarīgi, ar zemu konformisma līmeni, slikti ievēro likumus, bohēmistiski, ar plašu interešu loku, atvērti visam jaunajam, kā arī viņiem piemīt uzvedības un kognitīvā elastība, augsta gatavība riskēt, tieksme pēc ļoti spēcīgiem pārdzīvojumiem, tieksme uz narcisismu, nosliece uz garīgiem pārdzīvojumiem.

Dž. Gilfords (Guilford, 1959, citēts pēc The Educational Psychology of Creativity), runājot par kreativitāti kā īpašību, izdala tās galvenos faktorus: plūstamību (fluenci), elastību, oriģinalitāti. Plūstamība jeb fluence tiek aplūkota kā daudzu reakciju ģenerēšana vai daudzveidīga problēmsituāciju risināšana, elastība – kā spēja vai nosliece no viena reakciju tipa uz otru vai no viena risinājuma uz citu, oriģinalitāte – kā ģenerēšana, kas izceļas ar reakciju vai risinājumu novitāti.

Kreativitātes rādītāji ne vienmēr korelē ar intelekta rādītājiem (Tyler-Wood, Carri, 1991, citēts pēc The Educational Psychology of Creativity), tomēr radošumam nepieciešams noteikts intelekta līmenis (Barron & Harington, 1981; Gardner, 1993), bet augstāk par šo līmeni korelācija nav vērojama. Zinātniskajā literatūrā tā arī netiek skaidri norādīts, kādam tad jābūt šim intelekta līmenim. Pēdējos gados formulēti dažādi intelekta tipi – praktiskais, muzikālais, kinestētiskais, emocionālais, u. c.), un katrs no tiem sekmē konkrētas, specifiskas kreativitātes izpausmes attīstību.

E. De Bono (De Bono, 1987; Langer, 1998) uzskata, ka kreativitāti var apzināti iemācīties un izdala kreativitātes kognitīvo faktoru. Bieži vien cilvēki rīkojas automātiski, reizēm neadekvāti un paradumi it kā sāk regulēt viņu uzvedību. Svarīgi apzināties, ka ir iespējams vēl kāds uzvedības veids. E.De Bono izdala radošās domāšanas veidus :

1. Laterālā domāšana.

2. Vertikālā domāšana.

Laterālā domāšana saistīta ar pilnīgi jaunu ideju rašanos, tiek mainīta tradicionālā domāšanas secība. Tā ir domāšana it kā „visapkārt” esošai problēmai. Laterālā domāšana ģenerē idejas, bet vertikālā domāšana tās izstrādā. De Bono tēlaini izsakās, ka vertikālā domāšana saistīta ar bedres rakšanu dziļumā, bet laterālā domāšana saistīta ar bedres rakšanu citā vietā.

Runājot par dzīves pieredzes faktoru, jāuzsver, ka kreativitāte attīstās visu mūžu. Tā sāk izpausties 3 – 5 gadu vecumā un jau 8 – 9 gados sasniedz ļoti augstu līmeni (Raipulis, 2000), tomēr skolās netiek pamanīts apmēram 20 % radošo bērnu (Gallaher & Shaklee, 1992), jo skolotājiem ir grūtības atpazīt radošus bērnus, kuri neizceļas ar labu uzvedību un augstu mācību sasniegumu līmeni.

Kreativitāte attīstās tajās ģimenēs, kur tiek atbalstīta intelektuālā attīstība, mazāk disciplināru sodu, mazāka kontrole un bērni tiek apbalvoti par atvērtību jaunajam.

Kreativitāte var attīstīties arī vēlākos dzīves etapos sadarbībā ar skolotāju, iedvesmotāju, mentoru. Svarīgs ir iemācīšanās process (Mumford & Gustavson, 1998; Zuckerman, 1974). Skolotājs un mentors māca ar savu piemēru.

Brieduma gados kreativitāti veicina darbības motivācija, meistarība, pārliecība par sevi, radoši piemēri. Noteiktos apstākļos kreativitāti var paust arī cilvēki, kuri nekad nav izcēlušies ar radošumu.

Liela nozīme kreativitātes attīstībā ir Es-tēlam, attieksmei pret savu radošumu un atklājumiem : orientēšanās uz sasniegumiem, apmierinātības gūšana no sasniegumiem un kritikas ietekmes mazināšana (Barron & Harrington, 1981; Seligman, 1990). Bieži vien apkārtējie neizprot atklājumu vērtību un izsaka nosodījumu, ja jaunās idejas rezultāts ir neveiksmīgs. G. Knellers ir teicis, ka radošā domāšana ir inovatīva, riskanta un bezbailīga.

Kreativitātes attīstību profesionālajā darbībā sekmē organizācijas kultūra (Mumford & Gustafson, 1988; Taylor, 1972, Simonton, 2000) : radošas darbības fizisks atbalsts, neatkarības un jaunu ideju veicināšana. Īpaši svarīga ir uzņēmuma vadības atgriezeniskā saite darbiniekam par viņa darba procesa kvalitāti un rezultātiem un psiholoģisks atbalsts inovācijas ieviešanas pirmajās stadijās.

Daži pētījumi liecina (Sulloway, 1996), ka kreativitātes attīstību un līmeni varētu ietekmēt bērna dzimšanas kārtība ģimenē : vidējie un jaunākie bērni ir vairāk kreatīvi, jo vecākie bērni, lai saglabātu vecāku mīlestību, seko tradīcijām un labāk izpilda vecāku prasības.

Akande (Akande, 1997) uzskata, ka kreativitāti nosaka spēju mijiedarbība, augsts motivācijas līmenis, vispārēja erudīcija, domāšanas stils, personības īpašības un īpatnības.

Kreativitāte izpaužas ne tikai problēmas risināšanas ceļā, bet arī problēmas noformulēšanas procesā. Parasti nejauši, efektīvi risinājumi saistīti ar ilgstošām pūlēm, zinātniskiem pētījumiem, kļūdainiem risinājumiem. Efektīvas idejas bieži vien šķiet ļoti vienkāršas un apbrīnojamas.

Organizāciju psiholoģijā un personāla vadībā (Greenberg, 2002; Hough, 1997; Amabile, 1998; Frenkin, 2003) kreativitāte tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem darba izpildes rādītājiem un tiek saistīta ar citām svarīgām īpašībām (Allbert, Runco, 1989, p. 222): „..nozarei atbilstošas personības, dispozīcijas, spējas un vērtības, kuras augsta kreativitātes līmeņa gadījumā papildina arī jūtīgums pret problēmām savienojumā ar augstu atbildības līmeni.”

Balstoties uz iepriekš teikto, iespējams formulēt kreativitātes veicināšanas faktorus personības un organizācijas līmenī.

Personības kreativitāti veicinošie faktori (E. De Bono, M. Nellke, R. Sternbergs, D. Halperna, G. Lefransua, u. c. ) :

· gatavība un iespēja izpausties,

· sava mērķa un vajadzību apzināšanās,

· estētiskās vajadzības,

· saskarsmes iespējas,

· jaunu zināšanu apguve,

· spēcīgi emocionālie pārdzīvojumi,

· situācijas nepabeigtība,

· atbildības un neatkarības iespējas,

· profesionālā identitāte,

· kognitīvās attīstības līmenis.

Kreativitātes veicināšanas faktori organizācijā (T.Amabile, A.Fernhems, D.Hovards, Dž.Grinbergs) :

  • organizācijas kultūra,
  • kreatīvu cilvēku esamība,
  • iekšējās motivācijas (aizrautība, ieinteresētība, mērķtiecība) veicināšana,
  • demokrātisks vadības stils,
  • paļaušanās uz darbiniekiem,
  • sadarbība,
  • atgriezeniskā saite no vadības un kolēģu puses,
  • iespējas nodrošināšana (atsevišķās situācijās) darbiniekam izvēlēties darbības virzienu,
  • materiālo resursu pieejamība,
  • mācīšanās iespēju nodrošināšana un mācīšanās rezultātu apspriešana,
  • speciālo zināšanu apgūšana,
  • komfortablas darba vides nodrošināšana,
  • profesionālas palīdzības nodrošināšana,
  • kreatīvu piemēru analīze,
  • iespējamās neveiksmes psiholoģiska pieļaušana kreativitātes procesā, pieļautās neveiksmes analīze,
  • kreativitāti veicinošu vingrinājumu pildīšana.

Personības kreativitātes iekšējie faktori saistīti ar personības īpašībām un īpatnībām, bet ārējie – ar organizācijas, tai skaitā skolas, kultūru. Kreativitāte ir personības īpašību, darbības procesa un darbības rezultātu kopums.

Pedagoga kreativitāte veicina profesionālo un personīgo izaugsmi un pasargā no profesionālās izdegšanas. Kreativitātes attīstībā īpaši svarīgs ir kognitīvais faktors, kuru raksturo vertikālās un laterālās domāšanas veidu integrācija, kā arī savas kreativitātes mērķtiecīga un apzināta attīstīšana dzīves laikā.

Kreativitātes attīstību nosaka personības iekšējie un ārējie faktori. Skolai kā organizācijai svarīgi izprast pedagoga kreativitātes iekšējos faktorus un nodrošināt ārējos faktorus: demokrātisku vadības stilu, sadarbību un atgriezenisko saiti, materiālo resursu pieejamību, profesionālas palīdzības nodrošināšanu, komfortablas darba telpas, u. c.

Kreativitātes pielietošana.

Pedagoģiskajā procesā svarīgi būt radošam un meklēt jaunas iespējas skolēnu motivācijas veicināšanā, mācību procesa organizēšanā, sadarbībā ar vecākiem un savas personības pilnveidē. Skolotājiem, tāpat kā citiem cilvēkiem, kreativitātes līmenis ir ļoti dažāds. Kas nosaka kreativitāti?

Kreativitāti veicinošie faktori (P.Birkerts, D.Uznadze, A.Maslovs, R.Bebre,):

Ø Gatavība un iespēja izpausties.

Ø Sava mērķa un vajadzību apzināšanās.

Ø Estētiskās vajadzības.

Ø Saskarsmes iespējas.

Ø Jaunu zināšanu apguve.

Ø Spēcīgi emocionālie pārdzīvojumi.

Ø Situācijas nepabeigtība.

Ø Atbildības un neatkarības iespējas.

Ø Profesionālā identitāte.

Lai pedagogs skolā varētu demonstrēt un veicināt savu kreativitāti, nepieciešama pozitīva attieksme no vadības un kolēģiem.

Kreativitāti organizācijā veicina (T.Amabile, R.Lanlejs, P.Saimons, K.Hasse):

  • Organizācijas kultūra
  • Kreatīvu cilvēku esamība
  • Iekšējās motivācijas (aizrautības, ieinteresētības, mērķtiecības) veicināšana.
  • Demokrātisks vadības stils, paļaušanās uz darbiniekiem, sadarbības veicināšana.
  • Atgriezeniskā saite no vadības un kolēģu puses
  • Iespējas nodrošināšana (atsevišķās situācijās) darbiniekam izvēlēties darbības virzienu
  • Materiālo resursu pieejamības paplašināšana.
  • Mācīšanās iespēju nodrošināšana un mācīšanās rezultātu apspriešana.
  • Komfortablas darba vides nodrošināšana.
  • Profesionālas palīdzības nodrošināšana.
  • Kreatīvu piemēru analīze.
  • Pieļauto neveiksmju analīze.
  • Kreativitāti veicinošu vingrinājumu pildīšana un kreativitātes tehniku pielietošana.
4-3-4

Skolēnu un skolotāju psiholoģiskās kompetences veicināšanā var pielietot arī kreatīvās metodes un tehnikas. Tās var izmantot, ja:

  • jārisina kāda „sasāpējusi” problēma,
  • pēkšņi radusies problēma,
  • jāpiedāvā radošs risinājums.

Kreatīvās tehnikas var atrast grāmatās, internetā, tās piedāvā arī dažādos kursos. Pazīstamākās no tām (M.Nellke, S.Gingers, H.Ramperseds, R.Bebre):

  1. Radošā sapulce.
  2. Sistēmiskā pieeja.
  3. Prātavētra.
  4. Prāta apvidus karte.
  5. Bisociācija.
  6. Sinektika.
  7. Domāšanas cepures.
  8. Osborna saraksts.
  9. Prāta provokācija.
  10. Morfoloģiskā kaste.
  11. Funkciju analīze.
  12. Koncepciju skapis. U. c.

Pirms kreatīvo tehniku izmantošanas svarīgi iepazīties ar tām un izmēģināt pielietošanā. Jāplāno laiks, jo kreativitātes tehniku pielietošana aizņem daudz laika, dažām no tām ir vairākas daļas jeb posmi.

Ieteicamā literatūra:

1. Darbiņa R. (2010) Stress un hronisks nogurums. –Rīga: Avots.

2. Roķe L. (2011) Kreativitātes psiholoģija.//Rakstu krājums R.Bebres red. –Rīga: SIA „Jumis”.

Izmantotā literatūra:

1. Dubkēvičs L. (2009) Organizācijas kultūra. –Rīga: Jumava.

2. Knowledge, communication and creativity. (2007).Edited by Arnaud Sales and Marcel Fournier. -London : Sage Publications.

3. Keyton J. (2005). Communication & organizational culture :a key to understanding work experiences. -Thousand Oaks ; London ; New Delhi : SAGEPublications.

4. Reņģe V. (2007) Mūsdienu organizāciju psiholoģija. –Rīga: Zvaigzne ABC.

5. Omārova S. (2009). Cilvēks runā ar cilvēku. Saskarsmes psiholoģija.-R.:Raka.

6. Omārova S. (2007). Komunikācija.. – Rīga: LUMA

7. Psihosociālā darba vide. (2010) // Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Labklājības ministrija. - Rīga : Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība.