Organizācijas kultūra

Moduļa satura mērķis ir atklāt organizācijas kultūras būtību un lomu izglītības iestādes mērķu sasniegšanā. Organizācijas kultūras ietvaros aplūkoti procesi dažādās profesionālajās grupās, to funkcijas un efektivitāte, kā arī savstarpējo attiecību bremzējošie un veicinošie faktori un parādības. Īpaša uzmanība pievērsta mūsdienu izglītības iestādes vadītāja darba stilam, funkcijām, prasmēm, kā arī pedagogu pašizjūtai un savstarpējai komunikācijai. Aplūkotas tādas negatīvas parādības organizācijā kā mobings, bosings un profesionālā izdegšana, to cēloņi, izpausmes, profilakse un pārejas iespējas uz pozitīvu dzīves izjūtu. Daudz laika veltīts praktiskajām nodarbībām, kuru dalībnieki, balstoties un zinātnisko literatūru un savu praktisko pieredzi var pilnveidot savu psiholoģiski pedagoģisko kompetenci.

4. Stress un profesionālā izdegšana organizācijā, to cēloņi, izpausmes, profilakse un pāreja uz pozitīvu dzīves izjūtu.

4.2. Stresa vadīšana un profesionālās izdegšanas profilakse.

Pedagoga ikdienas darbā mēdz būt situācijas, kas izraisa paaugstinātu stresa līmeni un līdz ar to pasliktina pašizjūtu un rada vēlmi aizsargāties, norobežoties vai izvairīties.

Stress (angl. stress – sasprindzinājums, spiediens) ir cilvēka emocionāla reakcija uz nelabvēlīgiem, ekstremāliem apstākļiem (stresoriem), kas var būt kā laika trūkums, negatīva attieksme, pārslodze, tā arī briesmas savai vai tuvinieka dzīvībai.

Kanādas fiziologs H.Selje stresa jēdzienu skaidro kā organisma nespecifisku reakciju uz veselībai bīstamu stimulāciju jeb iedarbību. Stress tiek skaidrots arī kā vispārīgs adaptācijas sindroms. Tas nozīmē, ka, pielāgojoties jaunai situācijai vai videi, cilvēks izjūt sasprindzinājumu, kuru pārvarot viņš pielāgojas situācijai.

H.Selje izdala trīs stresa posmus :

1. Resursu mobilizācija.

2. Sasprindzinājums.

3. Izsīkums (resursu iztērēšana).

Pirmās divas stadijas secīgi atspoguļo organisma aizsardzības spēku mobilizāciju un tā piemērošanos stresoram. Šīs abas stadijas var nosaukt par fizioloģisko stresu, bez kura nav iedomājama indivīda adaptējošo iespēju veiksmīga attīstība.

Trešā stadija ir saistīta ar organisma spēku rezerves iztērēšanos, un to sauc par pataloģisko stresu vai distresu. Uz ekstremālo kairinātāju (reakcijas izraisītāju), kam var būt visdažādākā daba (fiziskās un psihiskās pārslodzes, sāpīgas iedarbības, augsta vai zema vides temperatūra, u.c.), reizē ar specifisko reakciju, kas ir adekvāta kairinātājam, organisms atbild ar vispārēju nespecifisku reakciju, kas ir stresa fizioloģiska izpausme.

Stresa izraisīšanā liela nozīme ir stresoriem jeb stresa izraisītājiem, tos iedala:

  • ārējos stresoros,
  • iekšējos stresoros.

4-2

4.2.1.attēls. Stresa izraisītāji

Pie ārējiem stresoriem pieder ārējie kairinātāji. Tie varētu būt negaidīti vai pārāk spēcīgi skaņu signāli, krasas temperatūras svārstības, sastrēgumi, psiholoģiskais klimats uzņēmumā, savstarpējās attiecības, kāda cilvēka attieksme, u. c. Pie iekšējiem stresoriem pieder iekšējie kairinātāji. Tie varētu būt iedomāti negatīvi notikumi, pārslodze, dažādas pārdomas, emocijas, attieksme, aizspriedumi, u. c. Stresa izraisīšanā dominējošie ir iekšējie stresori.

Visiem stresoriem kopīgs ir tas, ka tie mobilizē un pārbauda psiholoģisko rezerves spēku krājumu

Iepriekš teiktais rada pārdomas par to, kā cilvēkā nodrošināt efektīvus stresa pārvarēšanas mehānismus, noturību pret stresoriem.

Ja stress ir ieildzis ilgāku laiku, sāk parādīties dažādi psihosomatiski (somatiski – ķermeniski) simptomi :

  • nemiers,
  • uzbudinājums, miega traucējumi,
  • ēstgribas trūkums,
  • sirdsklauves,
  • caureja,
  • sāpes vēderā.

Psihosomatiskās reakcijās ir visas pārejošās pārmaiņas organismā, kas notiek ar veģetatīvās (ar gribu neietekmējamās) nervu sistēmas palīdzību.

Psihiskās reakcijas uz dažādām stresa slodzēm nozīmē virsnieru dziedzera garozas hormona – kortizola - un virsnieru dziedzera medulārās daļas hormona – noradrenalīna – aktivizēšanu.

Sevišķi svarīga, bet pārāk maz zināma ir reakcija, kad psihiska slodze un stress izmaina organisma aizsargmehānismus pret infekcijām. Atbilstoši psihosomatiskajam skatījumam, kas aplūko organismu kopumā, visas somatiskās saslimšanas ir atkarīgas no psihiskās spriedzes līmeņa. Teiktais nenozīmē, ka jāmeklē psihiski iemesli visām slimībām, bet tas norāda, ka psihiskie komponenti nosaka, kad, un cik ilgi cilvēks būs slims. Infekcijas, cukura diabēts, sirds un asinsvadu slimības, ļaundabīgie audzēji - to sākums un norise lielākā vai mazākā mērā ir atkarīga no psihiskiem un sociāliem faktoriem, bet tas nenozīmē, ka tās izraisa psihiski faktori.

Psiholoģiski faktori, kas izraisa un ietekmē psihosomatiskus traucējumus :

  1. Agresivitāte un frustrācija (neveiksmes pārdzīvojums), kad organismā izraisās cīņas un bēgšanas reakcijas.
  2. Bezcerības un bezpalīdzības izjūtas, kas izraisa depresijas un padošanās reakciju.

Cīņas un bēgšanas reakcijas var izsaukt slimīgas pārmaiņas orgānos, ja negatīvās emocijas pastāv ilgi un negūst izlādēšanās iespējas. Aizturētas un apspiestas dusmas profesionālajā un ģimenes dzīvē ir ļoti bieži sastopama parādība.

Ilgstoša stresa izjūta var izraisīt profesionālo izdegšanu.

G.Ancāne emocionālās izdegšanas sindromu ( angl. burn out syndrom) definē kā fiziskā un garīgā izsīkuma stāvokli, kas novērojams kā sekas ilgstošai nelabsajūtai, kas saistīta ar darba apstākļiem un cilvēka paštēlu. Šī stāvokļa izveidošanās priekšnosacījumi ir atbildīgs darbs, lielas prasības, pārāk liela slodze, mazs sociālais atbalsts un neatbilstīgs materiālais un garīgais atalgojums.

Pēc K.Maslača, M.Leitera, S.Džeksona domām, emocionālais izsīkums ir profesionālās izdegšanas pamats, kas izpaužas kā emocionālā tonusa pazemināšanās, intereses pret apkārtējo vidi zudums vai tieši otrādi – emocionālā pārsātinājumā, kā arī agresīvās reakcijās, dusmu uzplaiksnījumos un depresijas simptomu izpausmēs. Parādās paaugstināta atkarība no citiem vai otrādi – negatīvisms, cinisms attieksmē un jūtās pret citiem.

Tātad:

  1. Eksistē „labais” un mobilizējošais stress, kas aktivizē cilvēku un palīdz viņam adaptēties (pēc H.Seljē – pirmā un otrā stresa stadija).
  2. Tad, kad stress ir lielāks, nekā organisms spēj atjaunoties vai to pārvarēt – iestājas distress, un tas ir „sliktais” un kaitīgais stress.
  3. Paaugstinātos stresa apstākļos mēs ātri pārejam uz distresu, kas ir emocionālā un fiziskā izsīkuma avots un var būt par iemeslu profesionālai izdegšanai.
  4. Profesionālai izdegšanai vairāk ir pakļauti tie profesionāļi, kas strādā ar cilvēkiem. Profesionālās izdegšanas pamatā ir emocionāla izdegšana, kurai vēlāk pievienojas arī fizisks izsīkums.
  5. Paaugstinātos stresa apstākļos mēs sākam reaģēt ne tikai emocionāli, bet arī somatiski (ķermeniski). Bieži vien somatiskās reakcijas parādās tad, kad tiek apspiestas emocionālās.

Galvenās stresa pārvarēšanas stratēģijas :

    • Runāt par savām emocijām un pārdzīvojumiem ar uzticamiem cilvēkiem.
    • „Izlādēt” negatīvās emocijas sportojot, fiziski strādājot, peldoties, ejot pirtī, zīmējot.
    • Vairāk jokot un smieties, pēc iespējas vairāk izvēloties jautru un optimistisku cilvēku sabiedrību.
    • Veidot pozitīvu attieksmi pret sevi, pārliecību par savām personīgajām īpašībām un profesionālo kompetenci, atceroties sasniegumus un analizējot savus veiksmes stāstus.
    • Ievērot strādāšanas un atpūtas robežas. Veselīga atpūta ir nepieciešama, lai jūs pēc iespējas labāk veiktu savus darba un ģimenes pienākumus.
    • Veidot pozitīvu attieksmi pret apkārtējo vidi un cilvēkiem. Mēģināt skolēnos un kolēģos vairāk saskatīt pozitīvo, bet dabā un mākslā – skaisto. Runājiet par savām pozitīvajām izjūtām un labo citos cilvēkos.

Minētās stresa pārvarēšanas stratēģijas kalpo arī profesionālās izdegšanas profilaksei, tomēr papildus vēl varētu ieteikt:

  • Attīstīt sevī kreativitāti, jeb radošumu, pārvarot aizspriedumus un stereotipus. Mēģināt kaut ko jaunu ieviest mācību metodēs, klases iekārtojumā, savā izskatā un attieksmē. Atrodiet sev jaunu hobiju vai nodarbošanos, padomājiet, kā iepriecināt draugus un patīkamus kolēģus.
  • Domājiet par savas karjeras attīstību! Kādā veidā varētu virzīties pa karjeras kāpnēm vai ieviest kaut ko lietderīgu pedagoģiskajā procesā. Kā varētu uzlabot un optimizēt jūsu darbu.
  • Interesējaties ne tikai par darbu un mājām, bet arī par citām lietām, jo apkārt ir daudz interesanta.
  • Mēģiniet neieslīgt neauglīgās diskusijās, kuras ne pie kā nenoved, bet atrodiet sarunas partnerus patīkamām, iedvesmojošām sarunām.

Ja vien jums zināmi vēl kādi efektīvi stresa pārvarēšanas un profesionālās izdegšanas profilakses paņēmieni, tad droši izmantojiet tos.

Laika menedežments kā stresa regulēšanas mehānisms.

Pedagoga dzīvē svarīga ir sava laika plānošana un vadīšana, tas palīdz mazināt stresu un paveikt nepieciešamos uzdevumus. Par laika menedžmentu ir sarakstītas daudzas grāmatas, kā arī ļoti plaša informācija ir atrodama internetā. Svarīgi saprast, ka katrs cilvēks ir pats sava laika noteicējs, un laika plānošanas, piepildīšanas un pavadīšanas filozofija ir saistīta ar sava dzīves mērķa un uzdevumu izpratni, vērtībām, darbības motivāciju, laimes izjūtu un daudzām citām lietām. R.Pīrsija (Pīrsija, 2005) uzskata, ka jēdziens „laika menedžments” nav īsti korekts, atbilstīgāks būtu „dzīves menedžments”. Autore uzskata, ka mēs varam vadīt paši sevi, un, ja mums tas neizdodas, tad notikumi kontrolē mūs. Tādā gadījumā mēs izjūtam spriedzi, stresu, depresiju un esam nelaimīgi. Autore ir formulējusi laika vadīšanas mehānismus:

  • efektivitāte - maksimāla uzmanības koncentrēšana uz veicamo uzdevumu vai lietu;
  • darbības lietderīgums, izvairoties no pārlieku lielas organizēšanas un plānošanas, nevajadzīga sasprindzinājuma, drudžainuma, nolaidības un pārlieku stingrības pret sevi;
  • prioritāšu formulēšana - darīt nozīmīgāko, neieslīgstot sīkumos (izņemot atsevišķus gadījumus, kad tas ir nepieciešams);
  • dzīves vērtību formulēšana;
  • sava iekšējā līdzsvara veidošanas iespēju atklāšana.

Visu iepriekš minēto autore sauc par dzīves pamatojumu, uzsverot, ka laika plānošana un vadīšana ir cieši saistīta ar mūsu dzīvi kopumā.

R.Pīrsija formulē arī mūsu laika izniekotājus:

  • nevajadzīgas vai pārāk ilgstošas telefona sarunas,
  • nejaušas sarunas un nelūgti viesi, īpaši izvairoties no „ilgrunātājiem”,
  • „papīri” vai pārlieku liela dokumentācijas kārtošana un visa pierakstīšana (izņemot situācijas, kad tas patiesi ir vajadzīgs),
  • pārlieku liels saviesīgums un sabiedriskums,
  • neizlēmība, kur lēmumu pieņemšanai tiek tērēts pārāk daudz laika,
  • perfekcionisms,
  • steiga, kad dažas lietas tiek aizmirstas vai veiktas pavirši un nākas to darīt no jauna,
  • televīzijas pārraides.

Veiksmīgs laika menedžments veicina psiholoģisko kompetenci, jo cilvēks iemācās saskatīt galveno, pieņemt lēmumus, vadīt un kontrolēt savas emocijas, uzvedību un attieksmi pret citiem cilvēkiem.

Minētie psiholoģiskās kompetences veicināšanas paņēmieni un iespējas ir cieši savstarpēji saistīti, tāpat kā psiholoģiskās kompetences struktūrelementi. Katru apakšnodaļu un katru apakšpunktu varētu papildināt vēl un vēl, bet tas lai paliek lasītāja ziņā, jo ceru, ka lasīto turpināsiet savās pārdomās un darbos.