Organizācijas kultūra

Moduļa satura mērķis ir atklāt organizācijas kultūras būtību un lomu izglītības iestādes mērķu sasniegšanā. Organizācijas kultūras ietvaros aplūkoti procesi dažādās profesionālajās grupās, to funkcijas un efektivitāte, kā arī savstarpējo attiecību bremzējošie un veicinošie faktori un parādības. Īpaša uzmanība pievērsta mūsdienu izglītības iestādes vadītāja darba stilam, funkcijām, prasmēm, kā arī pedagogu pašizjūtai un savstarpējai komunikācijai. Aplūkotas tādas negatīvas parādības organizācijā kā mobings, bosings un profesionālā izdegšana, to cēloņi, izpausmes, profilakse un pārejas iespējas uz pozitīvu dzīves izjūtu. Daudz laika veltīts praktiskajām nodarbībām, kuru dalībnieki, balstoties un zinātnisko literatūru un savu praktisko pieredzi var pilnveidot savu psiholoģiski pedagoģisko kompetenci.

3. Efektīva saskarsme mūsdienu organizācijā, konfliktu risināšana un komunikatīvās kompetences veicināšana.

3.1. Publiskā uzstāšanās, tās mērķis un struktūra.

Publiska uzstāšanās ir viena no svarīgākajām vadītāja saskarsmes prasmēm, jo tā tiek informēti organizācijas vai grupas dalībnieki. Šīs prasmes nepieciešamas, ja informācija jānodod lielākam vai mazākam cilvēku skaitam. Tāpat publiskās uzstāšanās laikā vadītājs ziņo par organizācijas vai grupas darbu, sasniegumiem, problēmām utt.

Pie publiskas uzstāšanās pieskaita: lekcijas, referātus, ziņojumus u.c. Tās laikā:

  • notiek informācijas nodošana mazākam vai lielākam cilvēku skaitam;
  • lektora saskarsme ar auditoriju, jo starp viņiem veidojas psiholoģiska saikne.

Lai publiska uzstāšanās būtu veiksmīga, jāievēro daži nosacījumi (Iļjins, 2009):

  1. Informēšanas pamatprincipi.

Pirms ikvienas uzstāšanās svarīgi ir sakārtot informāciju tā, lai tā radītu interesi, būtu saprotama ( viegli uztverama), to atcerētos. Lai to panāktu nepieciešama:

Ø Uzticēšanās: cilvēki klausīsies oratorā, ja viņš būs simpātisks, radīs uzticēšanos. Lai to panāktu oratoram ( vadītājam) vajadzīgas zināšanas vai pieredze, kā informācijas pasniegšanas laikā izmantot savas personības īpašības, lai sasniegtu vēlamo mērķi.

Ø Intelektuāla stimulācija: cilvēki daudz uzmanīgāk ieklausās informācijā, ja tā stimulē intelektuālo darbību. Savukārt, intelektuālo darbību stimulēs tāda informācija, kura būs jauna, nezināma klausītājiem, būs atbilstoša viņu vajadzībām un prasībām, bet tai pat laikā saprotama.

Ø Kreativitāte, t.i., cilvēka spēja radīt jaunas idejas, neparastu vai orģinālu skatījumu uz sniegto informāciju. Cilvēki daudz vieglāk uztver un atceras tāda veida informāciju, kas viņiem ir interesanta, neparasta.

Ø Aktualitāte: Tā ir ļoti svarīga informācijas sastāvdaļa. Cilvēki gan uztver, gan atceras to informāciju, kura viņiem ir aktuāla. Tas ir saistīts ar tādām uztveres īpašībām kā apjoms ( cilvēks nevar uztvert visu, bet tikai noteiktu informācijas daudzumu), selektivitāti ( uztver to, kas ir aktuāls, interesants, atbilst viņa vajadzībām, atpazīstams).

Ø Noteiktas informācijas akcentēšana: jāizmanto dažādas metodes ( balss intonācija, skaļums, uzskatāmais materiāls). Bez tam, lai akcentētu noteiktu informāciju, tā jāatkārto vairākkārt dažādās variācijās..

Ja orators ( vadītājs) jau iepriekš sagatavosies, ievērojot informēšanas pamatprincipus, tad viņam būs vieglāk panākt to, ka viņā ieklausīsies.

  1. Informācijas pasniegšanas metodes.

Publiskās uzstāšanās laikā informāciju var pasniegt dažādos veidos. Pirms uzstāšanās būtu jāpardomā, kurš no uzstāšanās veidiem būtu viss efektīvākais esošās informācijas pasniegšanā:

Ø Stāstījums, vēstījums. Tā galvenais mērķis ir nodot stāstījumā ietverto galveno domu tik spilgti, lai klausītāji ar interesi klausītos un atcerētos svarīgāko, galveno informāciju. Liela nozīme ir stāstījuma izklāstam. Lai stāstījuma izklāsts būtu efektīvs var izmantot sekojošus paņēmienus:

- Stāstījumam ir jāsatur konkrētas detaļas. Tas palielina interesi, uzmanību.

- Visu stāstījuma laiku jāuztur intriga, nedrīkst rezultātu pateikt iepriekš.

- Ja iespējams, būtu vēlams, stāstījumā iekļaut dialogus.

Stāstījumu izmanto kāda notikuma, piemēra izklāstā. Stāstījumu jāveido tā, lai tas saturētu sākuma daļu, kulmināciju un atrisinājumu. Tādejādi sakārtojot informāciju, klausītāju interese tiek uzturēta visu stāstījuma laiku.

Ø Apraksts. To izmanto, ja ir jāraksturo kāds noteikts objekts, priekšmets. Te svarīgi ir aprakstīt objekta svarīgākās, raksturīgākās īpašības, to izdarot pietiekami interesanti. Daudziem cilvēkiem tas ir grūts uzdevums, jo ikdienā to dara reti.

Ø Definēšana ( raksturošana,skaidrošana). Tā ir vārdu skaidrošana. Tas ir viens no komunikācijas efektivitātes rādītājiem. Svarīgi runātājam skaidrot lietotos vārdus ( svešus vārdus, svešvārdus), lai klausītāji spētu uztvert un saprast viņiem sniegto informāciju. Skaidrojums var būt gan īss, gan izvērsts.

Ø Procesu skaidrošana. To izmanto, ja jāskaidro kā kaut ko lietot, vai kā tas darbojas. Piemēram, jaunas tehnikas darbības skaidrojums. Vislabāk, ja to demonstrē arī vizuāli. To var izmantot arī jaunu kustību apguvē.

Ø Skaidrojums. Tas ir specifisks informācijas pasniegšanas veids. Visbiežāk to izmanto, ja nepieciešams izskaidrot kādu ideju.

  1. Auditorijas (klausītāju) novērtējums.

Tā kā publiska uzstāšanās ir komunikācija ar auditoriju, tad pirms uzstāšanās svarīgi ir ievākt ziņas par to. Svarīgi ir zināt cilvēku vecumu, zināšanu līmeni, ieinteresētību. Iegūtās ziņas izmanto, lai izvēlētos gan atbilstošu informācijas pasniegšanas veidu, gan atbilstošu izklāstu ( valodu), gan uzskati. Jāatceras, ka tieši runātājs ir atbildīgs par to, lai tiktu saprasts.

  1. Telpas novērtējums, kurā notiks publiskā uzstāšanās.

Iepazīšanās ar telpu, kurā paredzēta publiskā uzstāšanās palīdzēs izvēlēties piemērotāko pasniegšanas stilu, novērtēt klausītāju daudzumu, samazināt satraukumu. Telpas novērtējums ietver:

Ø Telpas lieluma vērtējums. Telpas lielumam būtu vēlams atbilstošs paredzētajam klausītāju daudzumam;

- Ja telpa ir pārāk maza, tad cilvēki atrodas ļoti tuvu viens otram, arī runātājs atrodas pārāk tuvu pirmajai rindai. Tas var radīt nelabvēlīgu emocionālo klīmatu uzstāšanās laikā. Cilvēki arī ātrāk nogurst, negūst vēlamo informāciju.

- Ja telpa ir pārāk liela, tad cilvēki it kā „pazūd” telpā. Klausītājiem ir grūti koncentrēties gan uz runātāju, gan sniegto informāciju. Runātājam ir grūtības veidot komunikāciju ar klausītājiem, jo viņi atrodas samērā tālu viens no otra ( cilvēki telpu mēdz aizpildīt no beigām). Bez tam lielā telpā būs nepieciešams mikrafons. Tas var ierobežot runātāja pārvietošanos telpā.

Ø Laiks, kurā paredzēta publiska uzstāšanās. Tas ir svarīgi zināt, jo dažādos dienas laikos cilvēki dažādi koncentrē uzmanību. Ja, piemēram, ziņojums paredzams no rīta, tad daļa cilvēku vēl būs miegaini, tas pats būs, ja uzstāšanās paredzēta pēc pusdienas pārtraukuma, tāpēc ziņotājam ir jāsagatavo ziņojums, kas ir emocionālāks, satur vairāk vizuālo informāciju. Tas palīdzēs klausītājiem labāk uztvert sniegto informāciju, to atcerēties. Ja ziņojums ir darba dienas beigās, tad tam jābūt īsākam, labi strukturētam, konkrētam, svarīgākā informācijai nepieciešami spēcīgi akcenti.

Ø Kura pēc kārtas ir publiskā uzstāšanās. No vienas puses uzstāties pirmajam ir zināma priekšrocība, jo klausītāji vēl nav noguruši, bet, no otras puses, viņi vēl var būt miegaini un jums „jāiesilda” klausītāji. Vieglāk ir tad, ja jūs esiet vienīgais vai galvenais ziņotājs.Tad sniegtā informācija tiks uzklausīta kā svarīga. Grūtāk, ja piedalieties diskusijā, tad pievērst sev klausītāju uzmanību ir grūtāk, jo viņi var pārspriest iepriekšejo informāciju vai noguruši no saņemtā informācijas daudzuma. Tas jāatceras skolās, sanāksmēs, kuras notiek pēc mācību stundām.

Ø Laika ilgums, kas paredzēts. Laika ilgums saistīts ar informācijas daudzumu, kuru var izmantot. Pārmērīgi daudz informācijas īsā laika sprīdī novedīs pie tā, ka klausītāji neuztvers daļu no informācijas ( pie kam, katrs var uztver kaut ko citu, kas viņam liksies vissvarīgākā). Tāda situācija var radīt konfliktus. Gatavojot ziņojumu vajadzētu hronometrēt laiku, paredzot arī jautājumiem un atbildēm uz jautājumiem.

Ø Kādu informāciju klausītāji sagaida. Te vispirms ir svarīgs tēmas noformulējums. Tam būtu jābūt skaidri saprotamam, nepārprotamam. Ja tēma ir vispārīga vai neprecīzi, neskaidri noformulēta, tad var gadīties, ka klausītāji sagaida no ziņojuma, lekcijas pavisam citu informāciju nekā sniegtā. Tas var radīt neapmierinātību, emocionālu diskomfortu. Oratoram būs grūti noturēt klausītāju interesi, uzmanību.

Ø Telpas iekārtojums. Svarīgi zināt, vai telpā ir tribīne, paaugstinājums, atdalošs galds. Svarīgs arī apgaismojums. Pārāk spilgs apgaismojums apgrūtina informācijas uztveršanu, jo ātri nogurdina. Tas pats sakāms par pārāk siltu telpu. Slikts apgaismojums rada miegainību, Arī pārāk vēsā telpā cilvēki vairāk pievērš uzmanību aukstumam, bet ne sniegtajai informācijai. Nozīme ir arī telpas formai. Visgrūtāk ir garā, bet šaurā telpā. Visbiežāk aizmugurē sēdošie vienkārši nedzird doto informāciju.

Ø Kāda aparatūra ir nepieciešama publiskajā uzstāšanas laikā. Svarīgi, lai vajadzīgā aparatūra jau būtu uzstādīta, runātājs būtu iepazinies ar tās lietošanas īpatnībām.

  1. Verbālā un vizuālā adaptācija(Iļjins,2009, Verderbers, Verderbra, 2009).

Lai publiskā uzstāšanas noritētu sekmīgi nepieciešams nodibināt kontaktu ar auditoriju un panākt savstarpēju sapratni, t.i., adaptēties. Adaptācija ietver vairākus komponentus:

Ø Savstarpējas sapratnes nodibināšana. Tā ir sapratne par to, ka gan auditorijas, gan oratora rīcībā ir viena un tā pati informācija, viņiem ir līdzīga pieredze un viņi izjūt līdzīgas emocijas. Lai to panāktu:

- runājot var lietot tādus vietniekvārdus kā „jūs”, „mēs”, „mūsu” u.c.

- Uzdot retoriskus jautājumus – tas stimulē auditoriju, aktivizē to un rezultāta informācija tiek labāk uztverta.

- Dalīties ar līdzīgiem pārdzīvojumiem ( izmanto personisko pieredzi, pārdzīvojumus, tas akcentē, ka oratoram un auditorijai ir kaut kas kopējs).

- Izmantot informācijas personifikāciju ( parādīt, ka šī informācija attiecas arī uz klausītājiem).

Ø Auditorijas intereses un atbalsta nodrošināšāna. To var panākt:

- Sniedzot savlaicīgu informāciju – klausītāju interesi radīs informācija, kuru viņi var izmantot jau šodien vai, vismaz, tuvākā laikā.

- Informācijas tuvība – informācija, kas skar viņus pašus, viņiem tuvus cilvēkus, viņu intereses, vajadzības.

- Informācijas nopietnība – runājot jāakcentē informācijas nozīmīgums, saistot to ar ekonomiskiem, psiholoģiskiem vai citādiem aspektiem.

- Informācijas pasniegšanas možums – informācija jāsniedz emocionāli ( izmantojot intonāciju, žestus), jāilustrē ar interesantiem piemēriem. Tas aktivizē cilvēku uzmanību, neļauj atslābt interesei, informāciju klausītāji labāk uztver un atceras. Te svarīgas tādas oratora prasmes kā runas raitums, vietā izmantotas pauzes, metaforu un salīdzinājumu lietošana u.c.

Ø Pielāgošanās auditorijas sapratnes līmenim. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, lai ieinteresētu auditoriju un noturētu tās interesi. Labāk ir novērtēt auditorijas informētību, zināšanas zemāk nekā pārvērtēt tās. Ja zināšanas tiek pārvērtētas, tad klausītāji neizprot doto informāciju, zaudē interesi. Tai pat laikā var būt tā, ka daļai no auditorijā esošajiem ir vairāk informācijas, zināšanas par izskatāmo jautājumu nekā pārējiem klausītājiem. Tad šiem cilvēkiem būs garlaicīgi, viņi pat var uzskatīt, ka orators uzskata viņus par ne visai izglītotiem. Lai izvairītos no tamlīdzīgiem gadījumiem, orators var atkārtot galveno, kas nepieciešams tālākās informācijas izpratnē. To var darīt it kā atgādinot klausītājiem jau zināmo. Tad vislabāk lietot tādus izteicienus kā : „ Kā jūs atcerieties...”, „Kā mums zināms...”

Ø Pozitīvas auditorijas attieksmes veidošana pret sevi kā oratoru.To var panāk:

- Radot pozitīvu pirmo iespaidu par sevi. Tā kā pirmais iespaids veidojas no ārējā izskata un uzvedības, tad svarīgi pievērst uzmanību šiem diviem aspektiem.

^ jāizvēlas piemērota apģērba stils un krāsas. Apģērba stils liecina par cilvēka aktivitāti un arī zināmā mērā nosaka uzvedību, krāsas – emocionālo stāvokli, bet tās iedarbojas arī uz klausītājiem ( neapzināta uztvere). Ar apģērba krāsu izvēli var radīt par sevi notiektu iespaidu. Piemēram, ja apgērbs ir tumši zilā krāsā, tad jūs raksturos kā kompetentu, zinošu cilvēku, kura uzvedība ir labi prognozējama, racionāla ( īpaši, ja apgērba stils ir klasisks). Tomēr apģērbā jābūt arī citas krāsas akcenti, citādi jūs var uztvert kā cilvēku, kuram ir svešas emocijas. Līdz ar to, ja stāstījums būs emocionāls, tas var būt pretrunā ar jūsu izskatu.

^ Kustībām būtu jābūt dabiskām, mierīgām ( neskraidīt turp – atpakaļ), jābalstās uz abām kājām, neturēties pie galda, krēsla vai citādi meklēt kādu atbalstu. Arī žestiem jābūt dabīgiem, bet nedrīkst pārāk vētraini žestikulēt, mīmikai jāatbilst runas saturam.

^ Svarīgs ir acu kontaksts. Acu kontaksts nozīmē arī to, ka esiet gatavs kontaktam. Pie kam acu skatiens norāda, kam informācija ir domāta. Ja runātājs neskatās uz klausītājiem, tad tas ir monologs, un klausītāji neklausīsies, ātri zaudēs interesi par sniegto informāciju. Bez tam acu skatien zināmā mērā veic arī kontroles funkciju. Orators var kontrolēt kā cilvēki reaģē uz sniegto informāciju, vai tā ir interesanta viņiem, vai orators ir guvis auditorijas uzticību.

- Laba materiāla sagatavošana publiskam ziņojumam. Nepieciešams pareizi izvēlēties atbilstošu materiālu, atbilstošus piemērus, vizuālo informāciju. Oratoram ar sagatavoto runu jāpārliecina auditorija par to, ka viņš ir zinošs jautājumā, kas tiek apskatīts, kā arī viņš ir gatavojies, izrādot cieņu pret klausītājiem. Klausītāji ļoti ātri uztver, ja orators lieto vispārīgas frāzes, virspusēji atspoguļo apskatāmo jautājumu.

- Ētiska oratora uzvedība. Tās pamatā ir vairāki nosacījumi:

^ Jāsaka patiesību. Teikt patiesību nenozīmē izvairīties no apzinātiem, tiešiem meliem. Ja orators nav pārliecināts par informācijas patiesīgumu, tad labāk to neizmantot.

^ Nevajag pārspīlēt dotās informācijas nozīmību, no atsevišķiem faktiem nedrīkst izdarīt viapārinājumus, galējus secinājumus. Tas var izkropļot sniegto informāciju un radīt klausītājos neticību.

^ Nedrīkst uzbrukt, nonievāt tos, kuri domā savādāk. Uzbrukumi citādi domājošiem samazina uzticēšanos oratoram, liecina par viņa elastības, iecietības trūkumu.

^ Nav mērķtiecīgi izmantot nepārbaudītu negatīvu informāciju. Ja sniedz kādu negatīvu informāciju, tad jābūt atsaucēm, no kāda informācijas avota tā gūta. Citādi tāda informācija var tikt vērtēta kā apmelojums.

Ø Adaptācija auditorijas uzstādījumiem ( domām). Praktiski tā ir atgriezeniskās saiknes izmantošana. Vērojot klausītājus, orators, pēc klausītāju uzvedības nosaka, kā viņi reaģē uz doto informāciju. Reakcija var būt:

^ ieinteresētība. Tad oratoram ir turpmāk jādara viss, lai padziļinātu interesi, noturētu klausītāju uzmanību, izmantojot interesantus piemērus, vizuālo informāciju.

^ vienaldzīga attieksme. Tā var izpausties kā zināšanu, informācijas nepietiekamība par apskatāmo jautājumu. Tad oratoram jākoncentrējas uz nepieciešanās informācijas sniegšanu vai paplašināšanu. Kad tas panākts, tad turpināt agrāk iesākto. Vienaldzīga attieksme var būt arī tad, ja klausītājiem nav interesants, nozīmīgs izskatāmais jautājums ( nav motivācijas). Tad oratoram ir jākoncentrējas uz to, lai pierādītu apskatāmā jautājuma nozīmību, noderību.

^ mēreni negatīva attieksme pret oratora sniegto informāciju. Tad orators var izmantot noteiktus faktus, argumentus, lai pārliecinātu klausītājus par savu skatījumu apskatāmā jautājumā.

^ izteikti negatīva attieksme. Šai gadījumā nevar gaidīt, ka klausītāji pieņems oratora doto informāciju un viņu attiekme mainīsies uz pozitīvo pusi. Tāpēc izvēlēto tēmu sākumā apskatīt no tālienes un izteikt ierosinošus priekšlikumus, kas klausītājiem var likt iedomāties par viņu skatījuma nepilnībām, nemaldīgumu. Tādejādi var nedaudz izmainīt izteikti negatīvo klausītāju attieksmi.

Tas vēlreiz apliecina vizuālā kontakta nepieciešamīnu publiskās uzstāšanās laikā. Ja vizuālā kontakta nav un orators laikus nereaģē uz auditorijas uzstādījumiem, tad uzstāšanās ir lemta neveiksmei.

Ø Kā padarīt savu runu pārliecinošu. Ja publiskās uzstāšanās laikā oratoram jāpārliecina vai jāizmaina klausītāju domas, tad viņam jāizmanto nozīmīgī, pārliecinoši argumenti, fakti.

Argumenti – tie ir paziņojumi, kas liek klausītājiem ticēt kaut kam vai darīt kaut ko. Par nozīmīgiem, pārliecinošiem argumentiem uzskata tos, kuri:

- Balstās uz faktiskiem pierādījumiem;

- Saistīti ar izskatāmo informāciju;

- Ietekmē klausītājus.

Visbiežāk oratori pieļauj sekojošas kļūdas:

- Izdara steidzīgus vispārinājumus. Vispārinājumiem ir jāpakļaujas vismaz lielākai daļai gadījumu. Tāpēc, lai izdarītu vispārinājumus, ir jāizmanto pietiekami daudz piemēru, kas šos vispārinājumus apliecina. Nedrīkst izmantot tikai vienu piemēru un uz tā pamata izdarīt kaut kādu vispārinājumu.

- Nepatiesa cēloņa, iemesla izmantošana. Cēlonim vai iemeslam ir jābūt tieši saistītam ar sniegtiem faktiem, informāciju. Cilvēka dabā ir meklēt dažādus cēloņus, attaisnojumus. Bieži tie ir tikai netieši saistīti ar apskatāmo jautājumu, bet tieši neietekmē ne procesu, ne gala rezultātu.

- Atsaukšanās uz autoritātēm. Orators atsaucas uz autoritātes izteikumiem, bet var gadīties, ka šī autoritāte nav speciālists dotajā jomā. Te spilgti izpaužas, t.s., „Oreola” efekts – ja cilvēks ir autoritāte vienā jomā, tad viņam piedēvē zināšanas arī citā jomā.

Ø Uztraukuma pārvarēšana publiskas uzstāšanās laikā. Uztraukums publiskas uzstāšanās laikā ir samērā parasta parādība. Tam ie kā pozitīvās, tā negatīvās puses. Svarīgākais ir, cik spēcīgi uztraukums izteikts. Apmēram 15 -20% cilvēku izjūt bailes pirms publiskas uzstāšanās, kas var izpausties kā spazmas vēderā, rokas plaukstu svīšana u.c. veģetatīvas organisma reakcijas. Šie cilvēki parasti cenšas izvairīties no publiskas uzstāšanās.

Uztraukumu var samazināt:

^ izvēloties interesantu uzstāšanās tēmu, kuru orators labi pārzina.

^ pilnvērtīga sagatavošanās ( izmantojot iepriekš doto informāciju).

^ uzstāšanās plānošana – tas dod laiku sagatavoties.

^ domās vizualizēta pozitīvu uzstāšanās gaitu un rezultātu.

^ izmantot pozitīvus uzstādījumus pirms uzstāšanās – „Es priecājos, ka varu dalīties informācijā ar citiem.”, „Esmu labi sagatavojies un gatavs uzstāties.”

^ pirms uzstāšanās izmantot nelielu pauzi, lai noregulētu savu elpošanu.

Cilvēkam, uztraucoties, parādās ļoti daudzi adaptīvie žesti ( aiztikt matus, paberzēt degunu, vēlēšanās pakasīt roku u.c.). Parasti cilvēki cenšas šos žestus apspiest, veltot tam lielu uzmanības daļu, kuru būtu jāvelta auditorijai. Diemžēl šī žestu grupa nepakļaujas cilvēka apziņai, cilvēks nevar tos apspiest. Tas palielina uztraukumu. Tāpēc vislabāk, ja orators pasaka pats sev un arī klausītājiem, ka ir satraucies. No vienas puses cilvēkam liekas, ka viņš it kā parāda sevi no vājās puses, tomēr uztraukums ir parasts emocionāls stāvoklis, kas pazīstam ikvienam cilvēkam, un klausītāji šo paziņojumu uztvers kā zināmu uzticēšanos no oratora puses. Bez tam, šāds paziņojums, samazinās adaptīvo žestu izpausmi, kas palielinās paša oratora pārliecību uzstāšanās laikā.

Jautājumi un vingrinājumi:

  1. Padomājiet, cik no ieteiktā pats esiet izmantojis?
  2. Cik bieži jums nācies iepriekš iepazīties ar telpu, tās īpatnībām pirms publiskas uzstāšanās?
  3. Vai, gatavojot uzstāšanos, ņemiet vērā klausītāju vecumu, informētību u.c. rādītājus?
  4. Vai publiskas uzstāšanās laikā izmantojiet atgriezenisko saikni? Kādu tieši klausītāju sniegto informāciju jūs izmantojiet?
  5. Vai jūtiet satraukumu pirms publiskas uzstāšanās? Kādus paņēmienus jūs izmantojiiet, lai samazinātu satraukumu?
  6. Vai pārdomājiet savu apģērbu un uzvedību pirms publiskas uzstāšanās? Vai tas palīdz jums samazināt satraukumu?

Saskarsmes barjeras, to veidi, veidošanās.

Ne vienmēr komunikācija cilvēku starpā noris veiksmīgi. Gadās, ka viens no partneriem nevēlas saprast otru partneri, pārprot viņa teikto, izvairās no saskarsmes. Bieži kā neveiksmīgas komunikācijas cēlonis var būt saskarsmes barjeras. Visbiežāk tās ir psiholoģiskas barjeras. Tie ir grūti pārvarami šķēršļi, kas izraisa cilvēka darbības kavēšanuun izvairīšanos no situācijas ( Psiholoģijas vārdnīca, 1999). Visbiežāk cilvēks nespēj izskaidrot ne sev, ne citiem šo šķēršļu darbību ( bieži paši nemaz tos neapzinās). Psiholoģisko šķēršļu rašanās notiek bezapziņa, visbiežāk tās saistītas ar aizsardzībs mehanismu darbību. Krievu psihologs Poršņevs ( kā minēts Omarova, 1994) izdala trīs komunikatīvās barjeras

  • Izvairīšanās barjera. Tā rodas, ja viens cilvēks novērtē otru cilvēku kā sev bīstamu, nepatīkamu vai nelabvēlīgi noskaņotu pret sevi. Tāda tipa barjera var veidoties pret cilvēku, kas pēc ārēja izskata vai izturēšanās atgādina kādu nepatīkamu cilvēku. Ja veidojas šāda tipa barjera, tad cilvēks pēc iespējas izvairīties no kontaktiem ar tāda tipa cilvēku. Kontaktēšanās gadījumā cilvēks pēc iespējas cenšas saīsināt kontakta laiku, aizbildinoties ar laika trūkumu, aizņemtību utml., cenšas novērsties ( neskatīties sejā, ar ķermeni aizgriezties prom). Otrs cilvēks to uztver kā neuzmanību, nepatiku pret sevi, un arī viņam var veidoties tāda pati barjera pret partneri. Ja izvairīšanās barjera veidojas grupas dalībnieku starpā, tad apdraudēta ir grupas saliedētība. Līdz ar to tiek apdraudēti gan darba kvalitāte, izvirzīto mērķu izpilde. Ja tāda tipa barjera veidojas starp vadītāju un kādu no grupas dalībniekiem, tad visbiežāk pasliktinās darbinieka darba kvalitāte, emocionālais stāvoklis, darbaspējas, paaugstinās stresa līmenis. Visefektīvāk barjeru samazināt vai likvidēt ir atklāta saruna. Ja nav iespējama saruna „viens pret vienu”, tad vēlams pieaicināt vidutāju, kurš samazina spriedzi sarunā.
  • Autoritāte kā barjera. Saskarsmes procesā cilvēki savus partnerus mēdz sadalīt divās grupās. Vienā grupā ir cilvēki, kurus viņi uzskata par autoritātēm: viņu teiktajā ieklausās, iegūto informācija uzskatīta par nozīmīgu. Te vairāk tiek vērtēts informācijas avots, bet pašu informāciju neanalizē, nepārbauda. Ja vadītājs ir autoritāte, tad viņa dotie norādījumi un uzdevumi tiek izpildīti un darbinieki nešaubās par vadītāja kompetencēm. Tomēr tam var būt arī negatīva nozīme, jo kā patiesa var tikt pieņemta nepārbaudīta informācija, arī tāda, kuru izsaka autoritāte, bet viņš nav speciālists jomā par ko tiek sniegta informācija ( „Oreola” efekts). Otrā grupā tiek ieskaitīti tie cilvēki, kuri netiek uzskatīti par autoritātēm. Šais cilvēkos visbiežāk neieklausās, viņu sniegtā informācija tiek apšaubīta. Ja vadītājs tiek ieskaitīts šai grupā, tad viņa dotie uzdevumi netiek savlaicīgi vai vispār izpildīti. Bieži apšaubīts viņa grupas vadības stils. Arī šajā, nosacīti iedalītajā, grupā var būt indivīdi, kuri labi pārzina noteiktu zinātnes vai darba sfēru, tomēr viņi netiek uzklausīti. Līdz ar to var ciest kopējais grupas darbs.
  • Nesapratne. Pēc satura neizpratnes barjera ir tuva izvairīšanās barjerai. Atšķirība ir tā, ka partneris netiek uzreiz saprasts, novērtēts, bet netiek uzskatīts kā bīstams. Ja partneris nav saprotams, tad vislabāk ir izvairīties no viņa. Nesapratne var rasties tad, ja pareizi nenovērtē partnera intonāciju ( piemēram, liekas, ka kā ir nievājoša), balss skaļumu ( liekas, ka balss ir pārāk ) utt. Lielu lomu nesapratnē ir cilvēku emocionālajam noskaņojumam, emociju saasināta izrādīšana vai slēpšana, saskarsmes iemaņu trūkums vai nepilnības.Neizpratnei var būt četri dažādi varianti:

Ø Fonētiskā nesapratne. Tā rodas, ja nesaprot partnera valodu: runā jums nezināmā valodā, dialektā, ar izteiktu akcentu, runā pārāk ātri vai „norij” galotnes. Tā var veidoties arī tad, ja cilvēkam ir bojāta fonētiskā dzirde ( slikti saklausa atsevišķas skaņas). Tāda situācija visbiežāk rada apjukumu klausītājā, viņš īsti neizprot radušos situāciju, jo nesaprot, kāda informācija vai uzvedība tiek gaidīta. Lai izvairītos no tāda tipa barjeras veidošanās nevajag kautrēties pārjautāt, pieaizināt citu cilvēku, kurš spēj saprast teikto.

Ø Semantiskā neizpratne. Tā rodas tad, ja partneris runā klausītājam zināmā valodā, bet lieto vārdus , kuri klausītājam nav saprotami. Piemēram, ja runātājs lieto pārāk daudz svešvārdu, slengu, žargonu. Šī barjera visbiežāk rodas tad, ja netiek novērtētas klausītāja zināšanas noteiktā jomā vai jautājumā. Lai tāda tipa barjera neveidotos, informācijas sniedzējam jāizvēlas tādi vārdi, kurus klausītājs izprot. Visspilgtāk ši tipa barjera parādās ārsta runā ar pacientu ( tiek lietoti latīņu valodas vārdi, medicīniski termini). Šī barjera nav radīt cilvēkā mazvērtības izjūtu, mazināt arī vēlēšanos vēl kādu reizi kontaktēties ar cilvēku, kas barjeru radījis.

Ø Loģiskā nesapratne. Tā roda, ja netiek pieņemta partnera loģika, viņa izvirzītie argumenti. Tā var veidoties saskarmē ar tiem cilvēkiem, kuriem ir izteikti stereotipi. Viņi vienkārši nespēj pieņemt citu loģiku kā tikai savējo. Izvairīties no tās var, mēģinot ar faktiem un argumentiem panākt to, ka partneris sāk analizēt sniegto informāciju, un mainīs savu viedokli.

Vēl barjeras var veidot:

  • Psiholoģiskā nesaderība partneru vidū. Tā ir divu vai vairāki indivīdu savstarpēja neapmierinātība ar savu mijiedarbību un tās gala rezultātu. Tā var rasties vērtību, sociālo ieviržu, motīvu, raksturu, temperamentu nesavienojamības u.c. iemeslu dēļ. Psiholoģiskas nesaderības gadījumā cilvēks īsti nevar definēt, kāpēc viņam cilvēks nepatīk. Bieži psiholoģiskā nesaderība noved pie izvairīšanās no kontaktiem ar šo cilvēku. Darba grupā tāir visai nevēlama, jo neveidojas grupas saliedētība, palielinās konfliktu skaits, pasliktinās psiholoģiskais klīmats grupā.
  • Attāluma barjera. Tāda tipa barjera var veidoties publiskās uzstāšanās laikā, ja orators:

Ø Atrodas pārāk tālu no klausītāju pirmās rindas . Neveidojas kontakts ar auditoriju. Klausītājiem ir apgrūtināta informācijas uztvere.

Ø Kāds šķērslis: galds, katedra u.c. Katrs priekšmets, kas atdala oratoru no auditorijas palielina attālumu ( izņemot izteikti oficiālus paziņojumus, kur izmanto katedru).

Ø Ja orators stāv auditorijas priekšā slēgtās pozās. Tādejādi tiek apgrūtināta informācijas uztvere, jo orators it kā norobežojas no klausītājiem.

Bez saskarsmes barjerām vēl pastāv saskarsmes šķēršļi. Tie ir saskanīgas komunikācijas traucētāji. Tiem pieskaita:

Ø Draudus - „Ja jūs nevarat laikā ierasties darbā, tad...”

Ø Pavēles - „Nejautājiet, bet dariet tā kā es saku!”

Ø Negatīva kritika - „Jūs nestrādājiet rūpīgi.”

Ø Aizskaroši izteicieni - „Tu esi vienkārši muļķis!”

Ø Vārdi „vajag” un „nevajag” - „Jums ajag strādāt rūpīgāk!”

Ø Nevajadzīga iztaujāšana - „Ar ko tu nodarbojies?!

Ø Nevietā doti padomi - „Kāpēc tu nedarīji tā kā es teicu?”

Ø Uzvedības motīvu piedēvēšana – „ Jums pietrūkst radošas aktivitātes.”

Ø Atteikšanās apspriest - „ Tas nav apspriežams!”

Ø Tēmu mainīšana - „Ļoti interesanti! Es vakar skatījos

interesantu lugu...”

Ø Nomierinoša noliegšana - „Nenervozē!”; „Neuztraucies, viss

nokārtosies.”, „Viss pāries.”

Jautājumi un vingrinājumi”

  1. Padomājiet, vai kāds barjeras veids, jums veidojies ar saskarsmes partneri!
  2. Vai kāda no barjeru tipiem veidojas starp jums un grupas dalībniekiem?
  3. Vienu no barjeras veidiem ( izvairīšanās vai nesapratnes) var izspēlēt lomu splēlē: Vine no saskarsmes partneriem kaut ko stāsta, bet otrs cenša neklausīties. Pēc tam ( ~3min.) pārrunājiet, kā katrs no jums juties šādā situācijā.
  4. Publisku uzstāšanos var ietekmēt tādas personības īpašības kā bailīgums, kautrīgums.

Aptauja ( Iļjins, 2009).

Izlasiet dotos apgalvojumus. Ja piekŗ’tiet, apzīmējiet ar „+”, ja nē – ar „-„.

  1. Man grūti atrast sarunu tēmas, atrodoties kompānijā.
  2. Es kompānijā jūtos nedaudz neveikli, tāpēc radu par sevi sliktāku iespaidu nekā varētu.
  3. Es reti sāku pirmais/-ā runār ar cilvēkiem.
  4. Man ir grūtības savas domas izteikt vārdos, tāpēc es retāk nekā citi iesaistos sarunās.
  5. Dažreiz es tikai ar lielām pūlēm varu noslēpt savu kautrīgumu.
  6. Es nodibinu kontaktus ar ciem cilvēkiem tikpat viegli kā citi.
  7. Man grūti uzturēt sarunu ar mazpazīstamiem cilvēkiem.
  8. Es bie’bi daudz zaudēju aiz savas neizlēmības.
  9. Dažreiz savas atturības dēļ man grūti aizstāvēt savas tiesības.
  10. Skolā man bija grūti runāt klases priekšā.
  11. Es bez bailēm un samulsuma varu ieiet istabā, kur daudz cilvēku sarunājās savā starpā.
  12. Es labprāt iepazīstos ar jauniem, nepazīstamiem cilvēkiem.
  13. Man gribētos būt mazāk kautrīgai.
  14. Man liekas, ka onākot jaunā kolektīvā es ātri peilāgošos.
  15. Es jūtos slikti, ja citi cilvēki mani vēro.

Rezultātu apstrāde.

Ja jūs atbildējāt ar „+” apgalvojumiem: 1.,2.,3.,4.,5.,7.,8.,9.,10.,13.,15., tad jūs saņemiet vienu balli par katru atbildi.

Jūs saņemiet vienu balli par katru atbildi, ja uz apgalvojumiem: 6.,11.,12.,14., atbildējāt ar „-„

Saskaitiet visas iegūtās balles.

Secinājumi. Ja ballu summa ir virs 10 ballēm, tad tas liecina, ka ir izteiktas tādas personības īpašības kā bailīgums, kautrība, nepārliecinātība. Tādi cilvēki paresti izvairās no riskantām situācijām, pieņemot lēmumus ilgi šaubās vai ilgi atliek lēmuma pieņemšanu.