Organizācijas kultūra

Moduļa satura mērķis ir atklāt organizācijas kultūras būtību un lomu izglītības iestādes mērķu sasniegšanā. Organizācijas kultūras ietvaros aplūkoti procesi dažādās profesionālajās grupās, to funkcijas un efektivitāte, kā arī savstarpējo attiecību bremzējošie un veicinošie faktori un parādības. Īpaša uzmanība pievērsta mūsdienu izglītības iestādes vadītāja darba stilam, funkcijām, prasmēm, kā arī pedagogu pašizjūtai un savstarpējai komunikācijai. Aplūkotas tādas negatīvas parādības organizācijā kā mobings, bosings un profesionālā izdegšana, to cēloņi, izpausmes, profilakse un pārejas iespējas uz pozitīvu dzīves izjūtu. Daudz laika veltīts praktiskajām nodarbībām, kuru dalībnieki, balstoties un zinātnisko literatūru un savu praktisko pieredzi var pilnveidot savu psiholoģiski pedagoģisko kompetenci.

1. Izglītības iestādes kā organizācijas kultūra. Organizācijas iekšējā un ārējā vide, mikroklimata veidošana

1.1. Izglītības iestādes kā organizācijas kultūra

Katra izglītības iestāde aplūkojama kā organizācija. Organizācijas kultūras jautājumus pēta organizāciju psiholoģija, bet praktiskajā darbībā tos aktualizē personāla vadība. Daudzās izglītības iestādēs par organizācijas kultūru vispār netiek runāts, kur nu vēl mērķtiecīga organizācijas kultūras veidošana un novērtēšana, kaut gan tieši organizācijas kultūra nosaka, kā skolā jūtas skolēni un skolotāji, kāda ir savstarpējo attiecību specifika, kādā veidā vadība rūpējas par saviem darbiniekiem un kā tiek realizēta sadarbība ar apkārtējo sabiedrību. Tātad skolas kultūra ir viens no psiholoģiskajiem faktoriem, kas nosaka skolēnu un pedagogu darbības motivāciju, izziņas aktivitāti, sasniegumu līmeni, emocionālo noskaņojumu, uzticēšanos konkrētai izglītības iestādei.

M.Armstrongs (Armstrong, 2001), aprakstot organizācijas kultūru, uzsver, ka tas ir vērtību, normu, pārliecību, nostādņu kopums, kas, iespējams, neizpaužas vārdos, bet nosaka cilvēku rīcību un darbību, kā arī to, kādā veidā uzņēmumā tiek sasniegti mērķi. Autors uzsver, ka organizācijas kultūra ir kaut kas abstrakts.

Dž. Grinbergs un R.Berons (Greenberg, Baron, 2003, p. 692) organizācijas kultūru nosauc par kognitīvu struktūru, kas sastāv no organizācijas dalībnieku attieksmēm, vērtībām, uzvedības normām un gaidām. Organizācijas kultūras nesēji ir organizācijas darbinieki un vadība, tomēr izšķirošā loma kultūras veida uzturēšanai un attīstīšanai ir organizācijas vadībai. Balstoties uz minēto autoru organizācijas kultūras izpratni, iespējam izveidot organizācijas kultūras strukturālo modeli (sk. 1.1.attēlu), kur organizācijas kultūras uzturētāji ir tās darbinieki.

E. Šeins (Schein, 1985) izšķir četrus organizācijas kultūru veidus :

1. Varas kultūra – vara organizācijā ir viena vai dažu cilvēku rokās, un tā balstās uz šo cilvēku spējām. Tāds kultūras veids ir raksturīgs uzņēmējdarbībai.

2. Lomu kultūra – kultūra, kur vara ir līdzsvaroti sadalīta starp līderi un birokrātisku struktūru. Vide ir stabila, lomas stingri sadalītas.

3. Sasniegumu kultūra – kultūra, kas akcentē sasniegumu motivāciju un uzticību organizācijai, tajā augstu novērtētā aktivitāti un entuziasmu.

4. Uzturošā kultūra – darbinieki sniedz savu ieguldījumu organizācijai, balstoties uz piederības un solidaritātes izjūtām. Savstarpējās attiecībās dominē uzticēšanās.

att1

1.1.attēls. Organizācijas kultūras būtība.

Līdzīgi E.Šeinam, arī A.Viljams, P.Dobsons, M.Valters (Williams, Dobson, Valter, 1989) formulē četrus organizāciju kultūras veidus : orientācija uz varu, lomu orientācija, orientācija uz uzdevumu, orientācija uz cilvēkiem. Runājot par konkrētu organizāciju, parasti grūti izdalīt vienu kultūras veidu, jo organizācijā var izpausties vairāki kultūras veidi. Arī Latvijas izglītības iestādēs dominē dažādi organizāciju kultūras veidi. Iespējams, ka izglītības mērķu sasniegšanu nodrošinātu tieši sasniegumu kultūra un kultūra, kas vērsta uz cilvēkiem.

Balstoties uz M.Armstronga (Armstrong, 2001), Dž.Grinberga un R.Berona (Greenberg, Baron, 2003) pētījumiem var atzīmēt galvenos organizācijas kultūras rādītājus:

- organizācijas mērķi un uzdevumi;

- kompetence;

- darba kvalitatīvie un kvantitatīvie rādītāji;

- attieksme pret klientiem (izglītības iestādēs – pret skolēniem un studentiem);

- sadarbības stils ar partneriem;

- darbinieku apmierinātība ar darbu (t. sk. ar darba procesu, rezultātiem un atlīdzību);

- profesionālā ētika;

- komandu darba rādītāji;

- darbinieku savstarpējo attiecību kvalitāte (atbalsts, sadarbība, cieņa, u. c.);

- darbinieku un vadības savstarpējo attiecību raksturs (pienākumu skaidrība, atbalsts, atgriezeniskā saite, darbinieku karjeras plānošana, u. c.);

- inovācijas;

- konkurētspēja;

- tradīcijas;

- gatavība riskēt;

- organizācijas fiziskā vide.

Minētie organizācijas kultūras rādītāji raksturo arī izglītības iestāžu kultūru.

Organizācijas kultūrai ir izšķiroša loma organizācijas mērķu sasniegšanā, jo tā nosaka darbinieku kompetenci, nostiprina uzvedības standartus, veicina lojalitātes un piederības izjūtu.

Mūsdienu skolās tāpat kā sabiedrībā strauji ienāk dažāda veida pārmaiņas, piemēram, e-žurnāla ieviešana, u. c.

Pārmaiņu vadīšana jebkurā organizācijā, pirmkārt, ir pārmaiņu veikšana organizācijas kultūrā.

M.Armstrongs (Armstrong, 2001, p. 204) norāda uz pārmaiņu realizēšanas mehānismiem:

  1. Darba rādītāji – atalgojuma pārskatīšana atkarībā no kvalifikācijas, pieredzes, u. c.
  2. Uzticība organizācijai – sadarbības attīstības programmas, labvēlīgas emocionālas vides un savstarpējas uzticēšanās veicināšana, u. c.
  3. Kvalitāte – darba kvalitātes izpratne un nodrošināšana.
  4. Klientu apkalpošana – klientu vajadzību nodrošināšana, pozitīvas attieksmes un jaunu sadarbības formu meklējumi.
  5. Darbs komandā – komandu veidošana, komandu darbu vadīšana un atlīdzība.
  6. Mācības – intelektuālā kapitāla palielināšana, veidot organizāciju, kas mācās.
  7. Vērtības – veicināt organizācijas vērtību izpratni, iesaistot darbiniekus uzņēmuma vērtību noteikšanā un darba rezultātu novērtēšanā.

Latvijā nav veikti skolu kultūras pētījumi, bet praktiskā pieredze liecina, ka daudzās Latvijas skolās vērojama varas kultūra, kur skolas administrācija vienpusēji pieņem lēmumus un nosaka izglītības procesu norisi. Daudzās skolās joprojām ir aktuāla lomu kultūra, tā vislabāk spēj nodrošināt birokrātisku prasību apmierināšanu. Dažās skolās, it sevišķi lauku rajonos, dominē uzturošā kultūra, kur skolotāju kolektīvs jūtas kā viens vesels. Mainīgajā ekonomiskajā situācijā piederībai un solidaritātei ir svarīga nozīme, jo tādā veidā skolotāji psiholoģiski norobežojas no sabiedrības negācijām, veidojot savu „drošības saliņu”. Tomēr pēdējā laikā arvien vairāk un vairāk skolas sāk orientēties uz sasniegumu kultūru. Šīs kultūras veidošanā un attīstīšanā liela nozīme ir skolas administrācijai, kura veicina inovācijas, īpašu uzmanību pievēršot pedagogu motivācijai, patstāvībai un aktivitātei.

Jebkuras organizācijas kultūras veidošanā un uzturēšanā piedalās visi darbinieki, bet vadītāja personībai un vadības stilam ir izšķirošā nozīme.

Organizāciju psiholoģijā fiziskā vide tiek aplūkota kā organizācijas kultūras sastāvdaļa un ir viens no organizācijas kultūras rādītājiem.

Izglītības iestādes fiziskā vide nosaka skolēnu un pedagogu fizisko un garīgo pašizjūtu, veicina darbības motivāciju, sekmē emocionālās un uzvedības reakcijas.

Psiholoģijā vide definēta, kā indivīda ārējā apkārtne, kuras robežās viņš dzīvo, vai arī kā jebkuri ārējie faktori, kuri nosaka viņa uzvedību un attīstību (A Dictonary of Psychology, 2001, p. 246).

Balstoties uz šo definīciju, iespējams formulēt skolas fiziskās vides struktūru:

- telpu izmēru atbilstība attiecīgajām nodarbībām;

- telpu metodiskais nodrošinājums un estētiskais noformējums;

- tehniskais aprīkojums;

- temperatūra, apgaismojums;

- ūdens un pārtikas produktu kvalitāte;

- telpas ārpusstundu darbam;

- darba un atpūtas telpas pedagogiem.

Tā kā skolēni ļoti strauji fiziski aug un nobriest, tad skolās pašsaprotama šķiet kvalitatīva ēdināšana un pietiekošs dzeramā ūdens daudzums. Tikpat svarīgas ir labi vēdināmas telpas, pietiekošs apgaismojums, emocionāli labvēlīgs telpu estētiskais noformējums. Tas viss veicina skolēnu izziņas procesu : uztveres, uzmanības, atmiņas, domāšanas, iztēles attīstību, kā arī pozitīvu emocionālo noskaņojumu.

Arī pedagogiem izglītības iestādes fiziskā vide ir svarīgs kvalitatīvas profesionālās darbības faktors, kur liela nozīme ir izglītības procesam atbilstošām darba telpām, mācību tehniskajam nodrošinājumam, brīvai piekļuvei internetam, atpūtas telpai, kā arī iespējai iegādāties pusdienas.

Tātad,

  • tradicionāli organizāciju psiholoģijā aplūko četrus organizāciju kultūras veidus: varas kultūra, lomu kultūra, sasniegumu kultūra un uzturošā kultūra. Skolai kā organizācijai visvairāk būtu piemērota sasniegumu kultūra, kas virzīta uz izglītības mērķu sasniegšanu, atbalsta aktivitāti, veicina iniciatīvu un inovācijas. Tā kā Latvijā nav veikti pētījumi par to, kāda veida kultūras dominē Latvijas skolās, tad būtu interesanti to izpētīt.
  • Izglītības iestādes fiziskā vide ir telpu noformējums, izmērs, aprīkojums, pārtikas produktu, ūdens un gaisa kvalitāte, tā nosaka skolēnu un pedagogu fizisko un psihisko veselību, tai skaitā uzvedību, izziņas procesu darbības kvalitāti un emocionālo noskaņojumu.