Biruta Sloka. Darba resursi: Filipa līkne – bezdarba un inflācijas sakarība

Filipa līkne – bezdarba un inflācijas sakarība

1958. gadā Londonas ekonomiskās augstskolas profesors, Jaunzēlandes ekonomists A. Filips (Arthur W. Philips) pasauli iepazīstināja ar savu pētījumu par darba algas inflācijas un bezdarba savstarpējo apgriezto sakarību. Šīs sakarības viņš bija pētījis Anglijā laika posmā no 1861. līdz 1957. gadam un nācis pie šādiem trīs galvenajiem secinājumiem:

jo mazāks bezdarbs, jo straujāka darba algas inflācija,
jo augstāks bezdarbs, jo mazāka darba algas inflācija,
augsta inflācija un liels bezdarbs ir nesavienojamas parādības.

Filipa līknē (Phillips curve) (5.att.) ir attēlotas nominālās darba algas vidējās likmes izmaiņas jeb inflācija uz vertikālās ass un bezdarba likmi attiecīgajā gadā uz horizontālās ass. Līknei raksturīgs tās negatīvais slīpums: zema bezdarba gadījumā ir augsta inflācija, bet augsta bezdarba gadījumā – zema inflācija. Līknes būtība atklāj izvēli, kas jāveic valdībai : cenu stabilitāte vai pilnīga nodarbinātība. Latvijā, kā Latvijas Banka ir vairākkārt ziņojusi, makroekonomikas prioritāte ir nodrošināt cenu stabilitāti un zemu inflāciju [Gods, 193].

Punktā A pastāv zema inflācija un augsts bezdarba līmenis, bet punktā B – augsta inflācija un zems bezdarbs. Šīs sakarības sākotnējā formula:

i_w=-eU

kur U – faktiskais bezdarbs,

e – empīriskais koeficients, kas mēra darba algas reakciju uz bezdarbu,

i_w – darba algas inflācijas temps, kuru aprēķina, ņemot vērā darba algu konkrētajā

5.att. Filipa līkne

Sākotnējai matemātiskajai izteiksmei (1.6) pastāv vairākas nepilnības: par pamatu tiek ņemta nominālā nevis reālā darba alga (koriģēta ar cenu indeksu W/P) un faktiskais bezdarbs nevis faktiskā un dabiskā bezdarba starpība (kā tas tiek aplūkots Oukena likumā). Turklāt jāņem vērā paredzamā (expected) inflācija, ko liela daļa ekonomistu uzskata par būtisku faktoru. Šo nepilnību dēļ Filipa līknes matemātiskā formula iegūst jaunu veidolu:

kur i_w/p – reālā darba algas inflācija,

i – paredzamā inflācija,

U – faktiskais bezdarbs,

U* - dabiskais bezdarbs,

e – empīriskais koeficients.

1.7. vienādojumu ļoti nosacīti var saukt par Filipa līknes matemātisko izteiksmi, jo tajā ieviestās korekcijas salīdzinājumā ar sākotnējo formulu ir būtiskas. Ja pieņem, ka darba algas inflācija ir vienāda ar vispārējās inflācijas līmeni i_w/p=i, iegūst:

Vienādojums izsaka šādas sakarības:

ja faktiskais bezdarbs lielāks nekā dabiskais (U>U*), inflācija samazināsies,
ja faktiskais bezdarbs mazāks nekā dabiskais(U<U*), inflācija pieaugs,
ja faktiskais bezdarbs ir vienāds ar dabisko (U=U*), inflācijas temps nemainīsies,
maksa par bezdarba katra procenta samazināšanu zem dabiskā bezdarba līmeņa radīs inflācijas pieaugumu par e% nākamajā periodā,
ja sagaidāmā inflācija ir vienāda ar faktisko, tad dabiskā bezdarba līmenis atbilst makroekonomiskajam līdzsvaram.

Lai gan A.Filipa pētījums deva lielu ieguldījumu ekonomikas teorijas vēsturē, tomēr viņa atziņas neizturēja kritiku, jo jau sākotnējā posmā, tika secināts, ka bezdarba un inflācijas negatīvā saistība attiecas tikai uz īsu laika posmu. Ilglaicīgā periodā Filipa līkne pieņems gandrīz vertikālu stāvokli – ilglaicīgā periodā pat pie atšķirīgiem inflācijas līmeņiem, bezdarba līmenis vienmēr atgriezīsies tā dabiskajā līmenī [Gods,193; Bikse,99].

Tomēr galvenās šaubas par Filipa līknes korektumu radīja 20.gs 70. un 80. gados Rietumeiropā radusī situācija, kad vienlaikus palielinājās gan bezdarbs, gan inflācija (stagflācija = stagnācija + inflācija). Situācija rašanos stimulēja dažādi faktori: arodbiedrību ietekme (tās pieprasīja darba algu palielināšanos, kad ekonomikā pastāvēja augsts bezdarba līmenis); sociālo pabalstu lielums (bezdarbniekiem sasniedza pat 70% no darba algas), kā rezultātā cilvēki nebija motivēti atrast darbu; darbaspēka mobilitātes trūkums jeb nevēlme pārvietoties tur, kur pieprasījums pēc darba bija izteiktāks; nesaprātīgas monetārās politikas īstenošana, kas izraisīja inflāciju un deformēja Filipa līknē izteikto sakarību starp inflāciju un bezdarbu. Sabiedrība meklēja risinājumu stagflācijai un īstenoja dažādus pasākumus (spiediens uz arodbiedrībām, bezdarbnieku sociālo pabalstu ierobežošana, darbaspēka mobilitātes veicināšana, monetārās politikas sakārtošana), kuru rezultātā, kā daudzi ekonomisti uzskata, daļēji atjaunojās Filipa līknē izteiktā saistība [Gods,196]. Šie teorētiskie atzinumi praktiski izmantojami ekonomiskās situācijas analīzē.