Bezdarba ilgums un līmenis

 Bezdarba situāciju valstī visbiežāk nosaka divi raksturlielumi: bezdarba ilgums un bezdarba līmenis.

Bezdarba ilgums atspoguļo bezdarba problemātikas raksturu valstī – jo ilgāks ir bezdarbs, jo nopietnāka ir bezdarba problēma. Par ilgstošu bezdarbnieku Latvijā uzskata bezdarbnieku, kurš darbu nav spējis atrast ilgāk nekā 12 mēnešus. Latvijā par ilgstošu var uzskatīt gandrīz katru ceturto bezdarbnieku [Šenfelde,100], {NVA].

Tomēr, salīdzinot dažādu valstu tautsaimniecības un ekonomikas attīstību un to pašreizējo situāciju, lielāka uzmanība tiek pievērsta bezdarba līmenim. Bezdarba līmeņa būtības izprašanai un aprēķinu veikšanai ir nepieciešams noteikt Latvijas iedzīvotāju sastāva struktūru. Tā ir pieejama CSP datu bāzēs.

Visi darbspējas vecuma iedzīvotāji, par kādiem saskaņā ar Latvijas likumdošanu uzskata iedzīvotājus no 15 līdz 62 gadiem, sastāv no ekonomiski aktīvajiem un ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem (1.1.). Par ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem, kas veido faktisko kopējo darbaspēka piedāvājumu, uzskata ekonomikā nodarbinātos iedzīvotāju (strādā algotu darbu, arī pašnodarbinātās personas uzņēmējdarbībā, lauku saimniecībā vai profesionālajā praksē), kā arī nestrādājošos jeb darba meklētājus (gan Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētos,  gan nereģistrētos) (1.3.). Nestrādājošie jeb darba meklētāji ir personas, kas attiecīgajā periodā ir bez darba, aktīvi to meklē un ir izteikuši vēlēšanos strādāt. Savukārt par ekonomiski neaktīviem iedzīvotājiem uzskata visus pārējos nestrādājošos neatkarīgi no to vecuma. To skaitā ir mājsaimnieces, studenti, skolu audzēkņi, kas nestrādā, nestrādājošie pensionāri, invalīdi u.c.[Bikse, 280].

h

Bezdarba līmenis valstī tiek aprēķināts kā attiecība starp bezdarbnieku skaitu un ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Bezdarba līmenis ne vienmēr atspoguļo reālo situāciju darba tirgū. Netiek ņemti vērā vairāki faktori:

1.      nestrādājošo skaits, kas meklē darbu, bet nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā (bezdarba līmenis – zemāks nekā faktiskais);

2.      nestrādājošo skaits, kas vairs darbu nemeklē, jo ir zaudējuši cerības to atrast (bezdarba līmenis – zemāks nekā faktiskais);

3.      slēptā bezdarba situācijas, kad uzņēmumi juridiski neatlaiž darbiniekus, bet neizmaksā algas, vai arī piešķir ilgstošus bezalgas atvaļinājumus (tādējādi cilvēkiem nav iespējas iegūt bezdarbnieku statusu – faktiskais bezdarba līmenis ir augstāks);

4.      ēnu ekonomikas situācijas, kad cilvēki reģistrējas kā bezdarbnieki, kaut gan patiesībā strādā bez darba līgumiem, saņemot algas aploksnēs (reālais bezdarba līmenis zemāks) [Bikse, 78].

Noskaidrojot bezdarba līmeni valstī, tiek aprēķināti divi rādītāji :

  • standartizētā bezdarba līmenis,

 reģistrētā bezdarba līmenis.

Pastāv būtiska iezīme, ka standartizētais līmenis ir augstāks nekā reģistrētā bezdarba līmenis. Atšķirība veidojas tāpēc, ka standartizētais bezdarba līmenis ir darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā. To aprēķina pēc aptaujas datiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA). Savukārt reģistrētais bezdarba līmenis ir Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto un bezdarbnieku statusu ieguvušo īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā [Bikse, 283], [NVA]. Reģistrēto bezdarbnieku un darba meklētāju skaits Latvijā 2002 – 2010. gados attēlots 2. attēlā.

f

2.att. Reģistrēto bezdarbnieku un darba meklētāju skaits Latvijā (tūkstošos)

Avots: CSP un NVA