Projekta norise

Uzdevumu formulēšana

Projekta darba aprakstā norādīto pamatuzdevumu veikt ir vieglāk, ja tas ir sadalīts mazākos, pakārtotos uzdevumos. Projekta izpildes gaitā katras grupas skolēni parasti strādā vēl mazākās grupās vai pat pāros. Tāpēc uzdevumus formulē un skolēnu skaitu grupās izvēlas, lai darbs ir katrai mazajai grupai un nodarbināts ir ikviens dalībnieks.

Darba uzdevumus var izstrādāt skolotājs vai paši skolēni. Ja uzdevumus ir sagatavojis skolotājs, tie skolēniem ir jāpaskaidro. Pēc tam skolēni uzdevumus apspriež grupā, pārrunā neskaidros jautājumus ar skolotāju un vienojas par galīgo uzdevumu formulējumu.

Pamatuzdevumu sadalīt pakārtotos uzdevumos var arī paši skolēni. Kā saistošu vienošanos par veicamo darbu starp skolotāju un skolēniem tos ieteicams ierakstīt darba aprakstā.

Uzticēto uzdevumu skolēni neveiks formāli, bet uztvers par „pašu lietu”, ja varēs izvēlēties apgūt to, kas interesē, padodas un patīk. Darbu dalīšanu var veikt ne tikai pakārtotos uzdevumos sadalot tēmas saturu, bet arī pēc veicamo darbu veida, skolēnu interesēm un spējām.

Piemērs. Grupā, kas apkopo informāciju par atomu uzbūves teoriju vēsturisko attīstību, uzdevumus var sadalīt šādi:

  • divi ķīmiķi meklē atomu uzbūves teorijas, vizualizē (zīmē) modeļus;
  • bibliogrāfs vāc zinātnieku biogrāfijas un attēlus;
  • vēsturnieks noskaidro un precizē atklājumu laiku, seko pareizai teoriju izklāsta secībai.

Tādējādi iespējams individualizēt mācību procesu atkarībā no dalībnieku dažādām priekšzināšanām un prasmēm, kā arī no psiholoģiskajām īpatnībām (temperamenta, domāšanas veida un darba veikšanas ātruma). Skolēni var izvēlēties individuālu satura apguves tempu, atgriezties pie jautājumiem, kas vēl nav pietiekoši apgūti. Šādai darba dalīšanai ir vēl viena pozitīva nozīme – darbu nav iespējams paveikt bez intensīvas sadarbības grupā.

Atkarībā no priekšzināšanām un interesēm darba grupas, iespējams, viena un tā paša temata uzdevumus formulēs un darbu veiks dažādi. Tāpēc darba rezultāti ir iepriekš neparedzami un atšķirīgi, pat ja vairākas grupas vienlaicīgi veic vienu un to pašu uzdevumu. Tas lielā mērā nosaka metodes pievilcību. Dažādos rezultātus var salīdzināt, un tie var būt diskusiju objekts. Pie tam skolotājam nebūt nav absolūti viss jānoorganizē un jāzina visas pareizās atbildes.

WebQuests projektos nozīmīgs ir skolēnu patstāvīgs mācību darbs. Tas atbilst pieejai, kāda tiek izvirzīta mācību procesam skolā mūsdienās. Skolēnus jāmudina izmantot dažādus informācijas avotus, pašam izvirzīt mērķus un rast risinājumus, pašam plānot aktivitātes un pieņemt lēmumus, sekmīgi papildināt pašam savu mācīšanās pieredzi. Skolotājs vairs nav centrālais „informācijas devējs”. Skolēni nevis atkārto skolotāja teikto – teorijas un faktus, bet paši diskutē un mācās viens no otra. Skolēni ir līdztiesīgi mācību procesa pilnveidotāji. Savukārt skolotājs ir padomdevējs, konsultants un patstāvīga mācību procesa līdzdalībnieks. Klātesot un vērojot mācību procesu, skolotājs ar padomu palīdz ikvienam, kurš nonācis grūtībās. Pieredze liecina, ka skolēniem sagādā grūtības patstāvīgi organizēt darbu – to plānot un organizēt. Pieaugot skolēnu projektu darba un patstāvīgā darba pieredzei, atbalsts jāsniedz arvien mazāk.

Sarežģītu jautājumu noskaidrošanai skolēniem atbalstu var sniegt, piemēram, skolotāja izstrādātas darba lapas, kas palīdz apgūt atsevišķus tēmas aspektus un konkretizē faktus vai jautājumus, kuri jānoskaidro. Darba lapu kā palīgmateriālu nepieciešamību lielā mērā nosaka, cik skolēni ir jau apguvuši interneta informācijas mērķtiecīgas meklēšanas prasmes.