Svetlana Saksonova. Nauda un finanšu iestādes (e-grāmata)

Svetlana Saksonova. Nauda un finanšu iestādes (e-grāmata)

1. Inflācijas izmaksas un to veidi

 Inflācija rada daudzās diskusijas, tāpēc, ka to uztver kā nopietnu ekonomisku problēmu. Uz jautājumu, ar ko tieši ir „ slikta” inflācija, lielākā daļa cilvēku atbildēs, ka tā noved pie pircēju nopelnītās naudas pirktspējas samazināšanās. Īstenībā, ātra cenu pieauguma apstākļos preču daudzums, kuras ir iespējams nopirkt par katru latu, patstāvīgi samazinās. Tādējādi var šķist, ka inflācija tiešām izsauc dzīves līmeņa samazināšanos. Tomēr šīs problēmas dziļāka izpēte ļauj ieraudzīt šādu uzskatu kļūdainību. Patiesi, cenu pieauguma gadījumā pircēji maksā par iegūstamajām precēm un pakalpojumiem, bet pārdevēji saņem par precēm un pakalpojumiem lielākas naudas summas. Bet tā kā lielākās daļas cilvēku ienākumi rodas pārdodot dažādus pakalpojumus, kā, piemēram, darbu, ieņēmumu pieaugums seko līdzi cenu pieaugumam. Tādējādi, inflācija pati par sevi nerada negatīvu ietekmi uz iedzīvotāju ienākumu pirktspēju. Aizspriedumaina attieksme pret inflāciju ir tādēļ, ka cilvēki neapzinās naudas neitralitātes principu. Strādnieks, kura darba alga gada laikā ir pieaugusi par 10%, apskata ieņēmumu pieaugumu kā apbalvojumu par savām spējām un piepūli darbā. Kad 6% gada inflācija samazina viņa algas pieaugumu līdz 4%, tad strādnieks nosliecas uz tādu domu, ka viņu ar apmānu atņēma to, kas tam pieder. Īstenībā, īstie ienākumi tiek noteikti ar reāliem lielumiem, tādiem kā fiziskais kapitāls, cilvēciskais kapitāls, dabas resursi un ražošanas tehnoloģiju līmenis. Atšķirībā no tiem nominālie ieņēmumi tiek noteikti ar tādiem pašiem faktoriem kā cenu līmenis. Tādejādi, ja Federālā Rezervju Sistēma samazina inflācijas tempus no 6% līdz 0%, tad strādnieka algas gada pieaugums samazināsies no 10% uz 4%. Viņš nevar vainot inflāciju, kura atņem likumīgi nopelnīto naudu, taču ienākumu temps tomēr samazinās.

 Pētnieki norāda uz inflācijas izmaksu dažādiem veidiem un katrs no tiem parāda, kā patstāvīgs naudas piedāvājuma pieaugums ietekmē reālo ekonomisko lielumu stāvokli.

Inflāciju izmaksu veidi

 Lai arī teorētiski uzņēmēju un individuālo patērētāju saimnieciskie lēmumi ir atkarīgi nevis no absolūtajām, bet no relatīvajām cenām (t.i., cenu samēra, kāds pastāv starp precēm un pakalpojumiem), tādēļ izmaiņām naudas daudzumā nevajadzētu ietekmēt ekonomikas reālo pusi, praksē tomēr nākas runāt par t.s. inflācijas izmaksām. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ inflācija kļūst par problēmu.

 Pirmkārt, inflācijas izmaksas var rasties, piemēram, ja nauda tiek turēta norēķiniem, kā arī tad, ja, nemainoties nodokļu likmēm, nodokļos tiek samaksāts relatīvi vairāk, nekā ar atlikušo ienākumu daļu varētu nodrošināt nemainīgu pirktspēju. Šādos apstākļos fiksētu ienākumu guvējiem samazinās pirktspēja. Reālajām procentu likmēm kļūstot negatīvām, inflācija samazina arī uzkrājumu reālo vērtību. Pretēja situācija varētu būt kredītņēmējiem, kuri neatkarīgi no inflācijas ir parādā tādu pamatsummu, kāda viņiem tika izsniegta. Inflācijas apstākļos šīs summas reālā vērtība samazinās un zaudētājai vajadzētu būt bankai vai citai aizdevējiestādei. Tomēr tā, atbilstoši noslēgtajam līgumam, var koriģēt procentu likmi, lai mazinātu savus zaudējumus. Šos riskus kredītņēmēji neapzinās, un viņi nereti arī pārvērtē savus gaidāmos ienākumus, nenovērtē ekonomikas ciklisko attīstību un ārējo faktoru ietekmi uz tautsaimniecību.
 Otrkārt, ja nav iespējams izskaidrot cenu kāpuma iemeslus un prognozēt tā turpmāko dinamiku, inflācija apgrūtina ilgtermiņa saimniecisko lēmumu pieņemšanu: no vienas puses, līdzekļi būtu jāizlieto pēc iespējas drīz, bet, no otras puses, ir grūti prognozēt ieguldījumu ienesīgumu, naudas plūsmu un investīciju ekonomisko efektivitāti. Ja tiek izkropļots priekšstats par t.s. relatīvajām cenām jeb attiecību starp dažādu resursu, preču un pakalpojumu cenām, tas var novest pie nelietderīga resursu izvietojuma. Ilgstoša paaugstinātas inflācijas saglabāšanās saistīta ar inflācijas gaidu pieaugumu [3.]

 Vēl arī praksē ir sastopami citi inflācijas izmaksu veidi, kā, piemēram:

 Inflācijas nodoklis - inflācija „ apēd” daļu no iedzīvotāju reālajiem aktīviem. Veidojas inflācijas nodoklis (angl.- inflation tax) kas ir īpaša veida nodoklis, kam nav nepieciešamas valdības akcepts, tas tiek iekasēts automātiski, to maksā iedzīvotāji, inflācijas rezultātā zaudējot daļu no uzkrātiem aktīviem, bet iegūst valsts, jo šā nodokļa rezultātā valsts parāda nominālvērtība samazinās.

 „ Ēdienkartes” izmaksas - lielākā uzņēmumu daļa savai produkcijai cenšas mainīt cenas pēc iespējas retāk. Ir tādi uzņēmumi, kuri bieži vien iepriekš paziņo par preču cenām un uztur tās nemainīgas vairākas nedēļas, mēnešus vai pat gadus. Tāda politika ir saistīta ar to, ka uzņēmumu produkcijas cenu maiņa rada papildus izmaksas, kuras tiek dēvētas par „ēdienkartes” izmaksām. Šāds termins ekonomikā parādījās no restorānu prakses, tā kā nepieciešamība izveidot jaunu ēdienkarti noved pie papildus izmaksām. „ Ēdienkartes” izmaksas iever sevī jaunu cenrāžu un katalogu izveidošanas izmaksas, to izsūtīšanu dīleriem un pircējiem, kā arī izmaksas, kuras ir saistītas ar lēmuma pieņemšanu par cenu palielināšanu, laika izmaksas un spēkus neapmierināto pircēju nomierināšanai un visa nokārtošanai. Inflācija palielina „ ēdienkartes” izmaksas, kuras ir jāizcieš uzņēmumiem. Apstākļos, kad pastāv zemi inflācijas tempi, jautājums par ikgadēju cenu palielināšanu daudzās kompānijās ir vienkāršs darba stratēģijas elements. Taču, hiperinflācijas gadījumā uzņēmumi ir spiesti mainīt savas cenas vienu vai pat vairākas reizes dienā.

 Naudas turēšanas alternatīvās izmaksas - inflācija paaugstina procenta likmi un tā rezultātā naudas turēšanas alternatīvās izmaksas pieaug [2.].