Svetlana Saksonova. Nauda un finanšu iestādes (e-grāmata)

Svetlana Saksonova. Nauda un finanšu iestādes (e-grāmata)

1. Nauda un tās funkcijas

Elektroniskais resurss http://www.bank.lv/lat/main/all/lvnaud/

Lati 1 Lati 2

Kas ir nauda? Vienkāršota definīcija varētu būt, ka nauda ir viss tas, ko cilvēki ir akceptējuši kā maiņas līdzekli par precēm un pakalpojumiem. Laikam ejot, priekšmeti, ko cilvēki ir pieņēmuši par naudu, ir mainījušies. Tie ir kļuvuši praktiskāki, arī pievilcīgāki. Par piemēru var minēt, ka vairākus gadsimtus atpakaļ par naudu – maiņas līdzekli bija pieņemti gliemežvāki, pērles, sāls un vēl daudz kas cits. Protams, šobrīd mēs saprotam, ka tas nav piemērots mūsdienām. Tāpēc par maiņas līdzekli – vienu no naudas veidiem mēs pieņemam banknotes, kuras uzskatām par vērtīgām. Bet tās pašas par sevi nav vērtīgas. Vērtību tām dod tas, ka ikviens cilvēks banknotes uzskata par maksāšanas līdzekli.
Zinātnieki naudu ir definējuši šādi: “ Nauda ir īpaša prece jeb vispārējs ekvivalents, ar kuru var izteikt visu citu preču vērtību. “

Vēl viena no naudas definīcijām nosaka, ka: “Nauda ir valsts likumdošanas aktos oficiāli noteikta abstrakta vērtības vienība, ar kuras starpniecību skaitliski izsakāma jebkura cita priekšmeta vērtība.”
 Zinātnieki naudu saista ar funkcijām, kurām tā kalpo, un kuras ir savstarpēji cieši saistītas. Šeit nav svarīgs materiāls ( sāls, gliemezis, sudrabs, zelts vai elektroniskie signāli ), bet šo funkciju pildīšana.

Nauda pilda šādas funkcijas:

  • Nauda kā apgrozības līdzeklis - šo funkciju nauda pilda vienmēr, kad notiek samaksa par saņemtajām precēm un pakalpojumiem(prece-nauda-prece).

Piemērs: Students Jānis pērkot pudeli minerālūdens, samaksā skaidrā naudā 0,30 lati.

  • Nauda kā vērtības mērs - šo funkciju nauda pilda, salīdzinot un samērojot pēc kvalitātes dažādas preces un pakalpojumus.

Piemērs:1) Studente Santa strādādama firmā „Sīlis” par grāmatvedi, aprēķināja izgatavotā skapīša pašizmaksu 13,56 Ls un strādnieka Pētera darba algu februārī 165,36 Ls.

2) Jauna ģimene ir nopirkusi veļas mašīnu par 220 Ls.

  • Nauda kā bagātības uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis - iedzīvotāji un uzņēmumi vienu daļu no saviem ienākumiem iztērē tūlīt, lai samaksātu par tirdzniecības darījumiem. Otru ienākumu daļu viņi pārvērš īpaša veida aktīvos, to uzkrāj. Cilvēki savu bagātību var glabāt arī dažādās citās formās viņi var iegādāties dārglietas, mākslas darbus, nekustamo īpašumu, akcijas un obligācijas.

Piemērs: 1) Jānis saņēma algu 400 Ls, 200Ls samaksāja par dzīvokļi un komunāliem maksājumiem, par 160 Ls nopirka pārtikas produktus un pārējās lietas, 40 Ls noguldīja bankā, lai nakāmgad braukt atpūsties ārzemes.

  • Maksāšanas līdzekļu funkcija

Piemērs:1) Students Pēteris bankas automāta saņem 10 latus skaidrā nauda.

2) Studente Sandra ir aizdevusi 10 Ls studentam Kārlim. Pēc aizdevuma termiņa beigām (30 dienām) Kārlis atdod saņemto aizdevumu skaidrā naudā.


 Cilvēku sabiedrības sākumposmā nauda nepastāvēja. Tāpēc par maiņas līdzekli izmantoja preci, bez kuras varēja iztikt. Tātad, vienas preces vai pakalpojumi tika mainīti pret citiem. Bet ko dot pretī, kas būtu ekvivalents vērtības ziņā? Šī bija liela problēma mūsu senčiem, kuri izmantoja maiņu bez naudas starpniecības – barteru, jo, lai pastāvētu barters, ir nepieciešama partneru vajadzību precīza sakrišana. Tas nozīmē, ka jāorganizē speciāls meklēšanas centrs, kas pa visu pasauli centīsies atrast partnerus, kam būtu nepieciešama gaužām atšķirīgu preču mainīšana. Tas bija ilgs un sarežģīts process, jo bija jāatrod cilvēks, kuram ir jums nepieciešamā prece, un kurš pie tam vēlētos to, ko jūs varētu piedāvāt apmaiņai.

 Tādēļ ar laiku, vēsturiskās attīstības gaitā, mācoties no kļūdām un gūstot pieredzi, cilvēki izgudroja naudu – preci, kura visbiežāk un vislabprātāk tika mainīta pret citām precēm. Šeit jau var runāt par vienu no naudas funkcijām – maiņas līdzekļa funkciju. Šo funkciju nauda pilda tad, kad notiek samaksa par precēm un pakalpojumiem, ko saņemam. Pircējam pati nauda nav vajadzīga kā prece, bet gan kā starpnieks, lai iegādātos nākamo nepieciešamo lietu vai pakalpojumu. Piemēram, pārdevējs nodarbojas ar preču mainīšanu pret naudu, par ko pēc tam atkal viņš var nopirkt nepieciešamās preces priekš tirgošanās. Nauda saīsina apgrozības izmaksas, t. i., vairs nav nepieciešami bezgala daudzie starpnieki, lai beigu beigās iegūtu nepieciešamo preci. Nauda kā maiņas līdzeklis novērš grūtības, ko varētu radīt apmaiņa, ja tas būtu jādara tikai ar preču naudas palīdzību. PSRS laikos alternatīva naudai kā apgrozības ( maksāšanas ) līdzeklim bija talonu izsniegšana. Valdība to izmantoja, jo pastāvēja dažādu preču deficīts. Bija jāierobežo pieprasījums, t. i., vienas personas maksimālais patēriņš. Šo procesu sauc par racionēšanu. Tā palīdzēja regulēt pieprasījuma un piedāvājuma saskaņošanu un noturēt preču cenas pietiekoši zemā līmenī. Pateicoties kapitālisma ieviešanai, šodien preču un pakalpojumu piedāvājums ir pietiekoši plašs un vairs nav nepieciešams ierobežot patērētāju vēlmes. Šī naudas funkcija ietver sevī dažādus maksāšanas veidus. Ja pircējs iegādājas preci vai pakalpojumu un arī uzreiz samaksā par to, tad šī nauda vienlaikus ir gan maksāšanas, gan apgrozības līdzeklis. Turklāt, ja par preci netiek samaksāts uzreiz, ja tiek nodibinātas kredīta attiecības, šī nauda nenonāk apgrozībā uzreiz, t. i., naudas kustība laika ziņā atpaliek no preces kustības. Naudas kā apgrozības līdzekļa funkcija ir cieši saistīta ar tirgus ekonomiku, ar cilvēka brīvību izvēles jomā. Kopumā, var teikt, ka nauda ļauj pircējam izvēlēties, no kā pirkt, cik, par cik, ko un kur pirkt nepieciešamo preci. [3.,119;2.,13.,4.,]

Nauda kā vērtības mērs

 Katrā valstī ir sava nacionālā naudas sistēma. Katra valsts izveido savu vērtību mēru, nosakot naudas vienību ( Latvijā – lats, ASV – dolārs ). Tas ļauj samērot jebkuras preces, dod iespēju preču un pakalpojumu vērtību izteikt cenās. No šī izriet, ka pateicoties naudas funkcijai – nauda kā vērtības mērs, iedzīvotāji bez īpašām pūlēm var salīdzināt dažādu preču vērtības. Nauda dod iespēju ar vienu mērauklu salīdzināt itin visus ražojumus un pakalpojumus.
 Tas ir nepieciešams, lai varētu notikt dažādu lietu apmaiņa, jo “ maiņa var notikt vienīgi tad, ja darījuma partneri ir vienojušies, cik vērta ir viena lieta, izsakot to ar citu. “
 Naudas loma šajā darījumā ir galvenā, jo ar tās palīdzību nosaka vienas preces vērtību attiecībā pret otru – salīdzina cenas. Manuprāt, naudas kā vērtības mēra funkcija ir ļoti svarīga taupīgiem un ekonomiskiem cilvēkiem, jo ar tās palīdzību ir iespējams izvērtēt kādas preces cenu. Vēl šī funkcija kalpo kā uzskaites līdzeklis, ar kuru tiek veikta grāmatvedības uzskaite. Uzņēmuma ražošanas izmaksas, ienākumi, peļņa – tas viss tiek izteikts un aprēķināts naudā. Nauda palīdz noteikt ražošanas izdevīgumu, kas arī ietilpst šajā funkcijā. [3.,119;2.,13.,4.,]

Nauda kā bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis

 Cilvēki var nevēlēties iztērēt uzreiz visus savus ieņēmumus, bet gan kādu daļu no tiem uzkrāt patēriņam nākotnē. Sabiedrībā, kurā naudu nelieto, tas būtu diezgan problemātiski un neizdevīgi, jo tad galdniekam būtu jāuzkrāj daži galdi, ko vēlāk varētu apmainīt, bet ārsts vai jurists nevarētu uzkrāt neko, jo viņu pakalpojumi nav aptaustāmi. Nauda atrisina šo problēmu. Nākošā naudas funkcija ir nauda kā bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis. Cilvēki savu naudu, bagātību var uzglabāt, piemēram, iegādājoties vērtīgus mākslas darbus, akcijas, obligācijas, arī nekustamo īpašumu. Zelts ir pasaulē vispāratzīts vērtības mērs jau gadsimtiem ilgi, un lai gan tā nozīme finansu pasaulē mazinājusies un tā cena ir svārstīga, daudzi joprojām dod priekšroku zeltam kā uzkrāšanas līdzeklim. Šī būs naudas uzkrāšana naturāli lietiskā formā. Naudas uzkrāšana un glabāšana bankā ir uzkrāšana naudas formā. Kuru variantu izvēlēties ir katra cilvēka paša ziņā. Abām formām protams ir gan pozitīvas, gan negatīvas puses. Stihiskas dabas nelaimes gadījumā nauda, kas ir ieguldīta dažādos materiālos labumos ( automašīna, māja utt. ) var tikt neatgriezeniski iznīcināta. No šāda skatījuma pareizāk būtu naudu uzglabāt bankā, kas turklāt vēl nestu peļņu. Pozitīvs moments uzkrāšanai naudas formā ir arī tas, ka naudas uzkrāšana bankā rada nepieciešamo rezervi naudas apgrozībai un tās daudzuma regulēšanai. Taču arī šeit var rasties problēmas, no kā arī cilvēki baidās un nevēlas savu naudu noguldīt bankās. Naudas īpašnieks baidās no inflācijas, kad nauda zaudē savu vērtību un par to summu, kas jums tagad ir, vairs nevar nopirkt to pašu un tikpat daudz kā varēja agrāk. Tātad naudas vērtība un līdz ar to arī pirktspēja var mainīties. Preču un pakalpojumu cenu paaugstināšanas gadījumā naudas pirktspēja samazinās.

 Arī neveiksmīga vadīšana var novest banku līdz bankrotam, līdz ar ko lielu daļu uzkrājumu noguldītājs riskē zaudēt. Izvirzās arī naudas likviditātes problēma. Naudu ir ļoti vienkārši pārvērst precēs. Var pirkt itin visu, atkarībā no esošā naudas daudzuma. Šeit likviditāte ir maksimāla. Taču preci pārvērst naudā ir sarežģītāk. Likviditāte te ir salīdzinoši daudz zemāka, jo nav viegli uzreiz atrast pircēju, kas gribētu tieši to mantu, ko vēlaties pārdot. Bieži vien ir jāmeklē starpnieki, arī cena, par kuru izdodas pārdot preci , bieži vien ir daudz zemāka nekā tā, par kuru lieta ir nopirkta. Naudas likviditāte ir būtiska šīs funkcijas pazīme. Naudas uzkrāšana rada cilvēkiem drošības sajūtu par savu nākotni. Šīs trīs ir galvenās naudas funkcijas.

 Tomēr dažādi autori piedāvā dažādus variantus attiecībā uz naudas funkcijām. Tā, piemēram, E. Kassalis izdala naudas kā atlikta maksājuma jeb kredīta standarta funkciju. Tomēr šajā gadījuma ir starpība starp naudu un kredītu. “Naudas īpašnieks var izdot naudu par precēm un pakalpojumiem, bet, ja viņa rīcībā ir, piemēram, “Visa Card” kredītkarte, tad, to lietojot preču iegādei, viņš neizmanto savu naudu. Būtībā viņš ar kredītkartes starpniecību saņem bankas aizdevumu attiecīgās mantas pirkšanai, ko vēlāk atmaksā no sava bankas konta.”[1.,85]

 G. Lībermanis izdalījis vēl naudas kā samērošanas mērauklas funkciju. “Pirms vairākiem gadu desmitiem sāka ieviest starptautiskas naudas vienības. Starptautiskais valūtas fonds starpvalstu norēķiniem sāka lietot SDR, Eiropas valūtas savienībai kopējā nauda bija ekijs, ko ar 1999. gada 1. janvāri pēc Eiropas monetārās ūnijas lēmuma sāka nomainīt eiro.”[2.,10]

 Bez visām iepriekšminētajām naudas funkcijām tiek izdalītas arī naudas kā sabiedriska spēka funkcija un naudas kā informācijas nesējas funkcija. Pirmā ir saistīta ar to, ka naudai ir milzīgs spēks un vara, tā diktē cilvēkiem viņu rīcību, jaucas valsts politikā. Daudz kas mūsdienās ir atkarīgs no naudas.

 Nauda sniedz arī visdažādāko informāciju, kas nepieciešama uzņēmējdarbībā un tautsaimniecības vadībā. Piemēram, nauda sniedz informāciju par pieprasījumu, arī kredīts, ko piešķir naudā, informē par naudas pieprasījumu. Iekšzemes kopprodukts, nacionālais kopprodukts un nacionālais ienākums ir uztverams tikai naudā. Informācija par iedzīvotāju dzīves līmeni ir izsakāma naudā. Šo sarakstu varētu turpināt un izvērst vēl plašāk, bet pietiek jau ar šo uzskaitījumu, lai saprastu, ka nauda spēlē svarīgu lomu tautsaimniecības plānošanā un tās sekmīgā attīstībā. [3.,119;2.,13.,4.,]