Svetlana Saksonova. Komercdarbības finansēšana (e-grāmata)

Svetlana Saksonova. Komercdarbības finansēšana (e-grāmata)

2. Dividenžu iegūšana

Dividende ir akciju sabiedrības tīrās peļņas daļa, kura tiek sadalīta starp akcionāriem proporcionāli viņu rīcībā esošajam akciju daudzumam. Dividende – kapitāla ieguldītāja tiesības uz uzņēmuma peļņas daļu , tas lielums atbilst kapitāla ieguldītajai daļai statūtsabiedrībā. [3, 76] Dividendes (dividends) – ienākumi naudas vai mantas veidā (natūrā) no uzņēmuma akcijām, pajām, kapitāla daļām vai citām no parādu saistībām neizrietošām tiesībām piedalīties šā uzņēmuma peļņas sadalē. [4,23] Dividendes var izmaksāt katru ceturksni, vienreiz pusgadā vai katru gadu. Pieņemtā vairumā valstu dividenžu izmaksāšanas procedūrai ir standarta veids un tā notiek vairākos etapos.

Izšķir dažus galvenos faktorus, kuri ir jāņem vērā, pieņemot lēmumu par to, kādu kompānijas peļņas daļu nepieciešams izmaksāt akcionāriem dividenžu veidā.

Dividenžu politika ir jāapskata no kompānijas kopējā finansu uzdevuma viedokļa, kas orientēts uz kompānijas un tās akcionāru bagātības maksimizēšanu.

Var izdalīt divus galvenos uzdevumus, kuri ir jārisina, izvēloties optimālo dividenžu politiku. Šie uzdevumi ir savstarpēji saistīti un to galvenā funkcija ir nodrošināt:

  • akcionāru kopējā finansu stāvokļa maksimizāciju;
  • uzņēmuma darbības pietiekošu finansējumu.

Jebkurā valstī ir noteikti normatīvi dokumenti, kuri zināmā mērā regulē dažādas saimnieciskās darbības puses, tai skaitā arī dividenžu izmaksāšanas kārtību. Pastāv arī citi apstākļi, kuriem ir formālais un neformālais, vai arī objektīvs vai subjektīvs raksturs. Šie faktori būtiski ietekmē dividenžu politiku. Apskatīsim visraksturīgākos no šiem faktoriem.

Optimālo dividenžu politiku noteicošie faktori:

  • investēšanas iespējas;
  • aizņemtā kapitāla cena salīdzinājuma ar nesadalītās peļņas cenu;
  • investīciju veikšanas iespēju parādīšanās termiņi;
  • likviditāte (angl.- liquidity) – uzņēmuma spēja savlaicīgi nokārtot īstermiņa saistības ar tā rīcībā esošo naudu un aktīviem, ko var ātri pārvērst naudā. [4, 51] Iespēja jebkurā brīdī pārdod jebkuru daudzumu vērtspapīru, neizraisot būtiskas izmaiņas šo vērtspapīru tirgus cenā. Tirgus spēja uzturēt būtisku vērtspapīru tirdzniecības apjoma pieaugumu. [2, 216]
  • kredītspēja (angl.- solvency) – klienta spēja atmaksāt kredītu vai samaksāt par precēm, kas nopirktas uz kredīta. [4, 48] Viens no kreditēšanas priekšnosacījumiem: aizņēmēja spēja noslēgt juridiski likumīgu kredīta darījumu un noteiktā laikā aizņēmumu atdot. [1, 253]
  • inflācija (angl.- inflation) – vispārēja cenu palielināšanās un naudas vienības pirktspējas samazināšanās. Inflācijas iemesls var būt valsts cenšanās likvidēt budžeta deficītu, veicot naudas emisiju, kā arī nepietiekams pieprasījuma nodrošinājums ar precēm. Izraisa iedzīvotāju dzīves līmeņa pazemināšanos. [1, 187]. Valsts ekonomikai raksturīgs process, kurā notiek apgrozības sfēras pārpildīšana ar naudas masu; sekas tam ir ilgstoša naudas vērtības krišanās, vai atbilstoši preču vai pakalpojumu cenu līmeņa paaugstināšanās, palielinoties naudas masas daudzumam. [3, 89]
  • ar likumu noteiktie ierobežojumi;
  • ierobežojumi, kas atrunāti līgumā par aizdevumu;
  • akcionāru prioritātes;
  • kontrole no akcionāru puses;
  • stabilitāte;
  • reklāmas un finansu rakstura ierobežojumi.

Dividenžu avoti var būt: pārskata perioda tīrā peļņa (angl.- net income, earnings) – peļņa, kas paliek uzņēmuma rīcībā pēc tam, kad no ienākumu summas atskaita kopējo izdevumu summu par noteiktu pārskata periodu [4, 100], pagājušo periodu nesadalītā peļņa un speciālie fondi, kas ir izveidoti šiem mērķiem (līdzekļus no speciālajiem fondiem izmanto dividenžu izmaksāšanai pēc priviliģētām akcijām peļņas nepietiekamības gadījumā, vai ja kompānija noslēdza pārskata gadu ar zaudējumiem). Teorētiski kompānija var izmaksāt kopējo tekošo dividenžu summu apmērā, kas pārsniedz pārskata perioda peļņu. Tomēr bāzes variants ir pārskata perioda tīrās peļņas sadale.

Kompānijas tīrās peļņas lielums ir pakļauts svārstībām; kompānija var strādāt arī ar zaudējumiem. Lēmumu pieņemšana par dividenžu apmēru jebkurā gadījumā ir sarežģīts uzdevums. Pirmkārt, tirgus apstākļos vienmēr pastāv iespējas ražošanas jaudu paplašināšanai vai piedalīšanai jaunos investīciju projektos. Otrkārt, dividenžu izmaksāšanas nestabilitāte vai strauja dividenžu lielumu izmaiņa var izsaukt akciju kursa vērtības samazināšanu. Tāpēc pasaules praksē ir izstrādāti dažādi varianti dividenžu izmaksāšanai:

  • Peļņas procentu pastāvīgas sadalīšanas metodika. Viens no galvenajiem analītiskajiem rādītājiem, kas raksturo dividenžu politiku, ir koeficients “dividendes apmērs”, t.i. parasto akciju dividendes attiecība pret peļņu, kura ir pieejama parasto akciju īpašniekiem (attiecībā uz vienu akciju). Peļņas procentu pastāvīgas sadalīšanas dividenžu politika paredz koeficienta “dividendes apmērs” rādītāja nemainīgumu, t.i. parastās akcijas dividendes / parastās akcijas peļņa = a% = const.
  • Fiksēto dividenžu izmaksāšanas metodika. Šī politika paredz regulāro dividenžu izmaksāšanu no akcijas vienādā apmērā ilgstošā laika periodā, neņemot vērā akciju kursa vērtības izmaiņas. Ja firma attīstās veiksmīgi un vairāku gadu laikā akcijas ienākums stabili pārsniedz noteikto līmeni, dividenžu apmēru var palielināt. Nosakot fiksēto dividenžu apmēru turpmākai perspektīvai, kompānija par orientieri var izmantot “dividenžu apmēra” koeficienta rādītāja lielumus. Šī metodika ļauj noteiktajā līmenī samazināt psiholoģiskā faktora ietekmi un izvairīties no akciju cenu kursa svārstībām.
  • Ekstra – dividenžu un garantētā minimuma izmaksāšanas metodika. Šī metodika ir attīstījies no iepriekšējas metodikas. Kompānija izmaksā regulārās dividendes, tomēr periodiski (veiksmīgas darbības gadījumā) akciju turētājiem izmaksā ekstra – dividendes. Termins “ekstra” nozīmē prēmiju, kas ir aprēķināta regulārajām dividendēm un kura ir vienreizēja. Pie tam, tiek rekomendēts izmantot prēmijas psiholoģisko ietekmi, t.i. prēmijas nav jāizmaksā pārāk bieži, tad tā jau nebūs gaidāmā, bet pati ekstra – dividenžu izmaksāšanas metodika paliek nelietderīga. Dati par prēmiju izmaksāšanu arī tiek publicēti finansu presē.
  • Dividenžu izmaksāšanas metodika akciju veidā. No šīs metodikas akcionāri praktiski neko nesaņem, jo viņiem izmaksātās dividendes pēc apmēra ir vienādas viņu piederošo līdzekļu samazinājumam, kas ir kapitalizēti akcijās un rezervēs. Akciju daudzums palielinās, bilances valūta nemainās, t.i. vienas akcijas aktīvu vērtības novērtēšana samazinās. Zināmā mērā šis variants apmierina arī akcionārus, jo tie saņem vērtspapīrus, kurus var pēc tam pārdot, kad parādās nepieciešamība pēc skaidras naudas.