3.1. LABAS SADARBĪBAS PRIEKŠNOSACĪJUMI

ASV pētnieki Skots M. Katlips, Alens H.Senters, Glens M.Brūms (Scott M. Cutlip, Allen H. Center, Glen Broom) labu attiecību veidošanai ar masu medijiem sniedz šādus ieteikumus (Katlips, 2002, 450-455):

1)      izturieties pret žurnālistu godīgi un atklāti,

2)      sniedziet viņiem pakalpojumus,

3)      nelūdzieties un neizvirziet pretenzijas,

4)      neprasiet, lai žurnālists “nogremdē” kādu materiālu,

5)      necentieties pastāvīgi atrasties masu medija uzmanības lokā.

            Lai sadarbība ar masu medijiem būtu veiksmīga, svarīgi panākt, ka žurnālisti ziņas sniedzējam uzticas. To var panākt ar patiesas un godīgas informācijas sniegšanu. Nav pieļaujama situācija, ka masu medijiem tiek sniegta sagrozīta vai pat nepatiesa informācija. Šāda rīcība var beigties ar to, ka masu mediji vairs neuzticas ziņas sniedzējam un turpmāk informācija no attiecīgās organizācijas medijos nenonāk. Ievērojiet, ka sabojātas attiecības atjaunot nav vienkārši, tas prasīs ilgu laiku!

            Pret žurnālistiem jābūt atklātiem. Ja žurnālistu interesē konkrēts jautājums, ir jāsniedz nepieciešamā informācija. Ja tas netiek darīts, žurnālists informāciju meklē no citiem avotiem, kas, savukārt, var nebūt tik kompetenti, lai attiecīgo situāciju skaidrotu, komentētu. Rezultātā masu medijos var parādīties informācija, kas nepauž organizācijas vadības viedokli par konkrēto jautājumu, tā var būt nepilnīga vai pat sagrozīta, nepatiesa.

            Ja žurnālists vēršas pie organizācijas pārstāvjiem pēc informācijas, svarīgi, lai šī informācija tiktu nodrošināta. Tas nebūt nenozīmē, ka nepieciešamā informācija jāsniedz uzreiz. Ar žurnālistu var vienoties, cik ilgā laikā informācija tiks sagādāta. Šādā gadījumā ir būtiski solīto pildīt un informāciju apsolītajā laikā nodot. Jāsaprot, ka žurnālistiem ir strikti jāievēro darba izpildes termiņi. “Žurnālists ir pakļauts sava medija ritmam un ziņu izlaidumu regularitātei, tāpēc viņa steigu nevajadzētu traktēt kā neiecietību vai piktumu, bet gan kā darba apkstākļu noteiktu situāciju”, skaidro masu mediju un sabiedrisko attiecību pētniece Sandra Veinberga (Veinberga, 2004, 227).

Attēls

foto: fotoboy.lv 

Ilggadējā sabiedrisko attiecību praktiķe Rita Voronkova skaidro, ka sadarbībai ar masu medijiem jābūt reglamentētai un savstarpēji izdevīgai. Tai jābūt regulārai. Masu medijam jābūt informētam par organizācijā notiekošo. Vēl viens svarīgs sadarbības priekšnotiekums - žurnālistam ir jābūt pārliecībai, ka tajā brīdī, kad būs patiesi vērtīga informācija par organizācijā notiekošo, tā tiks sniegta, tā “neaizies garām”. Kļūda, kas tiek pieļauta - kad man vajag, tad tu esi, bet, kad tev vajag, tad paskatīsimies. Nedrīkst tēlot kungu! Jāsaprot, ka neviens šais attiecībās nav kungs, bet gan partneri. “Muļķīgi ir demonstrēt - man pieder informācijas maiss un es pār to valdu, un tev būs dziļi klanīties, lai es to maisu atvērtu. Tā ir viena no pamatkļūdām.” (Voronkova, 2010)

            To, vai saņemtā ziņa tiks vai netiks izmantota, masu mediji lemj paši. Tāpēc, kad ziņa ir nosūtīta, atliek gaidīt. Liela kļūda, ko mēdz pielaist ziņu sūtītāji, ir lūgšanās, lai ziņa tiktu izmantota, vai arī pretenzijas par tās neizmantošanu. Nekādā gadījumā pēc ziņas nosūtīšanas nevajadzētu zvanīt žurnālistam un pārjautāt, vai ziņa ir saņemta un vai tā tiks publicēta. Šāda rīcība jau tā noslogoto žurnālistu var nokaitināt, un rezultātā sūtītā ziņu relīze var nonākt papīrgrozā. Ja ziņā būs satura vērtība, masu mediji nebūs pret to vienalīdzīgi. Ir jābūt paškritiskai attieksmei pret žurnālistiem sniegto informāciju. Nepārcentieties ar nosūtāmo ziņu daudzumu! Nav svarīga kvantitāte, bet kvalitāte - vai jūsu sniegtā informācija tiešām ir ziņa (neikdienišķa, aktuāla informācija), kas var interesēt konkrētā masu medija mērķauditoriju.

            Nelabvēlīgu attieksmi no žurnālistiem sagaidīsiet, ja pieprasīsiet kādu materiālu “nogremdēt”, nepublicēt to. Ja jums ir zināms fakts, ka žurnālisti gatavo jūsu organizācijas tēlam nelabvēlīgu materiālu, jūs varat sazināties ar žurnālistu un sniegt savu situācijas interpretāciju. Ja žurnālists atsakās jūs uzklausīt (kas ir maz ticams), pastāv iespēja izmantot reklāmrakstu (maksas informāciju), kurā varat izskaidrot radušos situāciju). Pamatnosacījums - patiesa, atklāta informācija.

            Sandra Veinberga norāda, ka rezultatīvai sadarbībai svarīgi ir personīgi iepazīties ar žurnālistiem. “Ja ziņas saņēmējs nepazīst jūsu nozari, uzņēmumu, firmas vadību, pastāv iespēja, ka jūsu iesūtītai preses ziņai būs mazāk nekā minimāla ietekme, kura summēsies publicitātes trūkumā. Taču, ja žurnālisti ar jūsu nozari būs pazīstami un jūs kā personība nebūsiet nezināms objekts, pastāv daudz lielāka iespēja, ka atsūtītā informācija tiks uztverta, pārstrādāta un iekļūs avīžu lapā, radio vai televīzijas raidlaikā.” (Veinberga, 2004, 230) Arī Dīters Herbsts norāda: “Meklējiet kontaktu ar žurnālistiem! Jautājiet, kāds ir žurnālistu viedoklis par jūsu uzņēmumu, un pārbaudiet, kāda informācija ir nepieciešama, lai šo viedokli nostiprinātu vai mainītu. Citiem vārdiem sakot, VEIDOJIET PASTĀVĪGU UN ILGSTOŠU KOMUNIKĀCIJU AR ŽURNĀLISTIEM! VISPRODUKTĪVĀKIE IR PERSONISKIE KONTAKTI!”” (Herbsts, 2006, 97)

            Sandra Veinberga iesaka nesabojāt attiecības ar žurnālistiem kādas niecīgas kļūdas masu medijos dēļ. “..pārforsēts niknums niecīgas mediju kļūdas dēļ var izraisīt antipātijas nevis pret paviršo autoru, bet gan tieši pret jums. Tāpēc, pirms nostājaties uz kara takas ar mediju, pārliecinieties, vai kļūda bijusi pietiekami nopietna, lai pievērstu uzmanību sev, un vai šis solis uzlabos vai tikai sabojās jūsu attiecības ar mediju un konkrēto žurnālistu.” (Veinberga, 2004, 239) Rita Voronkova norāda, ka noteikums Nr. 1 šādās situācijās ir strādāt tālāk - izskaidrot situāciju neuzbrūkot un neapvainojot žurnālistu. Atslēga - nevis prasīt atsaukt informāciju, bet panākt, ka žurnālists pats pieņem lēmumu labot informāciju. Jāsaprot, kāpēc tā varēja notikt. Varbūt vaina ir sniegtajā vēstījumā? Varbūt tas bija tāds, ko varēja interpretēt, varbūt tas bija nepilnīgs, un līdz ar to žurnālistam nācās meklēt papildus informāciju. (Voronkova, 2010)