2. MEDIJU PEDAGOĢISKĀ POTENCIĀLA IZMANTOŠANA PEDAGOĢISKAJĀ PROCESĀ: TEORĒTISKĀS KONCEPCIJAS UN TO ĪSTENOŠANA PRAKSĒ

Ievads

Jāpiekrīt pedagogam Herbertam Gudjonam (Herbert Gudjons), ka mediju sfēras attīstība pieder pie tiem sabiedriskajiem procesiem, kuri norisinās ārkārtīgi straujā tempā un spēcīgi ietekmē sabiedrību (Gudjons,1998).

Par mediju lomu bērnu, pusaudžu un jauniešu attīstībā un personības socializācijā runā īpašs socializācijas virziens – mediju socializācija.

Mediji ietver ne tikai tehnisko, ekonomisko, komunikatīvo aspektu, bet arī sociālo un institucionālo, kas paplašina mediju pedagoģijas darbalauku (Barsch, Erlinger,2002).

 Elektroniskie mediji rāda, ka kultūras apguves forma bērnībā sāk mainīties pašos pamatos. Sevišķi iespaidīgi šajā „pakāpeniskajā īstenības izzušanās” ir tas, ka citu pieredze sāk pārmākt pieredzi. Mūsdienās televizora ekrāns jauno paaudzi informē pilnībā par visu. Turklāt runa nav par trešo realitāti, bet gan par pasaules attēlojumu. Priekšstatu par pasaules esamību rada izdomāti skaidrojumi un vēstījumi, nevis „patiesajā īstenībā” redzētais. Un, tā kā televīzija arvien vairāk izlīdzina atšķirības starp pieaugušo un bērnu pasauli, amerikāņu sociologs Neils Postmans (Neil Postmann) runā par „bērnības atcelšanu” (Postmann,1983).

Mediju socializācija, pētot mediālus dzīves apstākļus, pēta, kā medijus izmanto bērni un jaunieši, un to, kāda ir mediju ietekme uz socializācijas procesu tā vispārīgajā nozīmē. Līdzās jautājumam par vardarbību medijos un to ietekmi uz bērnu, kura noteikti ir viena no svarīgākajām tēmām mediju socializācijā, tiek pētīts arī tas, cik lielā mērā caur medijiem tiek noteiktas politiskās nostādnes, attieksmes pret dabu un apkārtējo vidi, kā arī dzīvesveida izmaiņas ģimenē. Pēdējā laikā aktuālas kļuvušas arī tādas tēmas kā dzimumiem specifiska mediju izmantošana un iedarbība, mediju ietekme uz morālo un intelektuālo attīstību, kā arī psiho-motorā deficīta problēma, ko izraisījusi mediju izmantošana (Sinhart – Pallin,2001).

Mediju socializācija ir viena no mediju pedagoģijas jomām. Mediju iedarbību uz bērnu un jauniešu personību nedrīkst saprast kā negrozāmus faktus, no kuriem būtu izsecināmas pedagoģiskās darbības. Socializācijas efekti jāsaprot kā nosacījumi pedagoģiskai analīzei un darbībām (Sinhart – Pallin,2001).

Ir skaidrs, ka 21. gadsimta realitātē arvien biežāk nonākam strupceļā, kurā tradicionālajam pedagoģiskajam procesam kļūst arvien grūtāk sacensties ar mediju žilbinošo un pārliecinošo sniegumu.

No otras puses, ir pierādīts, ka augošā personība realitāti apgūst aktīvi un produktīvi, un pati iedarbojas uz savu apkārtējo vidi. Šī atziņa mediju socializācijai ir nozīmīga, jo tas nepieļauj iespēju jauno mediju lietotāju skatīt tikai kā „upuri”.

Pedagoģijas teorija un prakse rāda, ka pārdomāta un prasmīga visdažādāko veidu mediju izmantošana var būtiski uzlabot mācību un audzināšanas procesu. Izmantojot medijus kā pedagoģiskus palīglīdzekļus, bērniem tiek dota iespēja noteiktu informāciju apgūt labāk, precīzāk un ātrāk to saprast un iegaumēt. Piemēram, pētījumi rāda, ka videospēles palīdz attīstīt telpisko domāšanu, loģisko domāšanu un stratēģiskās plānošanas prasmes. TV skatīšanās var veicināt sarunvalodas un svešvalodu apguvi, izpratni par stāstiem, attīstīt empātijas, līdz pārdzīvojuma jūtas, var veicināt sadarbības prasmju attīstību, var būt stimuls dažādām radošām darbībām (Gunter, McAleer,1997).