MEDIJU PEDAGOĢIJA

Mūsdienu laikmets, ko raksturo nebijušas pārmaiņas, tiek dēvēts ļoti dažādi – tas tiek saukts gan par postindustriālo, gan globālo, gan postmoderno. Šoreiz tas tiks skaidrots caur mediju fenomena prizmu.

Jēdziens kultūra latīņu valodā nozīmē – „kopšana, apstrādāšana”. Respektīvi, kultūra cilvēka roku apstrādātā, kultivētā pasaulē personības eksistēšanai, kurā vajadzības tiek pamatotas ne tik daudz ar bioloģiskām, kā sociālām interesēm. Atsevišķs cilvēks var būt kultūras nesējs, spēj aktīvi piedalīties tās attīstībā, tomēr kultūra pēc savas būtības ir sociāla parādība. Kultūra ir sfēra cilvēka intelektuālo un sociālo nepieciešamību realizēšanai, starp kurām īpaši izceļas tieksme pēc radīšanas un saskarsmes. Šādā izpratnē kultūra nozīmē mijdarbību – komunikatīvās attiecības. (Куриллова,2005)

Bieži kultūras jēdziens tiek skaidrots, pretnostatot tam citu, piemēram:

• kultūra un daba;
• kultūra un civilizācija;
• kultūra un sabiedrība.(Ort, 2003)

Kultūra tiek skaidrota arī kā valoda un zīmju sistēma. Domājot par medijiem, tiek akcentēta kultūras kā teksta izpratne, t. i., tiek uzsvērta gan kultūras jēdziena semiotiskā nozīme (teksts kā simbolu, zīmju sistēma), gan sociāli funkcionālā dimensija (teksts kā komunikācijas avots).(Posner, 2003)

Mediju kultūra ir sociālās kulturoloģijas teorijas radīts jēdziens, kas apzīmē īpašu kultūras tipu informācijas sabiedrībā un tiek definēta kā informatīvi komunikatīvo līdzekļu kopums, ko radījusi cilvēce kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, kas veicina sabiedriskās apziņas formēšanos un personības socializāciju. (Куриллова,2005) Mediju kultūra pozicionējas arī kā sistēma personības pilnveidei – tikai tāda personība, kas spējīga lasīt, analizēt un novērtēt mediju tekstu, nodarboties ar mediju mākslu, apgūt jaunas zināšanas ar mediju palīdzību, var pašrealizēties šajā kultūrā.(Куриллова,2005)

Ir divas pieejas mediju kultūras skaidrojumam:

• tiek uzsvērts mediju kultūras komunikatīvais aspekts;
• akcentēta mediju loma ideoloģiskās darbības īstenošanā. (Маклюэн,2003)

Pirmā pieeja skaidro medijus kā komunikācijas līdzekļus visplašākajā izpratnē, respektīvi, ietverot šajā jēdzienā ne tikai masu komunikācijas līdzekļus, bet arī lietas un parādības, kas būtiski izmaina cilvēka komunikāciju ar apkārtējo pasauli (kā dabisko, tā sociālo) un reorganizē cilvēka pasaules uztveri un dzīves veidu, piemēram, naudu, elektrību, mājokli, apģērbu, transporta līdzekļus, ieročus utt. Visi minētie mediji ir līdzekļi, kas tiek uzskatīti par cilvēka ārējo paplašinājumu, tiešu viņa ķermeņa orgānu un spēju turpinājumu.

foto: fotoboy.lv

Taču problēma ir tā, ka mediji, kas sākotnēji kalpo par tā saucamo spēju pagarinājumu, galu galā sāk valdīt pār cilvēku – nevis lietas kalpo cilvēkam, bet gan cilvēks – lietām. Kanādiešu zinātnieks un publicists Herberts Maršals Maklūens (Herbert Marschall McLuhan) šo mediju atdalīšanos no cilvēka nosauc par „amputāciju”: cilvēka radīto tehnoloģiskās infrastruktūras attīstība veicina viņa paša spēju samazināšanos. (Маклюэн,2003)

Šīs pieejas pārstāvji uzskata, ka mediji tiecas pārņemt patērētāja apziņu, iegremdējot viņu iluzorā sapņu pasaulē. Tādai ietekmei var būt ļoti nopietnas sekas un rezultātā mediju attīstība var novest pie pilnīgas cilvēka apziņas amputācijas. Mediju kultūras produktu patērēšanas procesā cilvēka spējas tiek it kā „iznestas” ārpus cilvēka, tās iegūst no cilvēka attālinātu loģiku un uzspiež šo loģiku cilvēkam, nerēķinoties ar viņa vēlmēm.

Cilvēks tiecas pēc arvien lielākas ilūzijas, kļūst par vāju un atkarīgu būtni, kura priecājas par plašajām iespējām, ko tam piedāvā tehnoloģijas, un ar optimismu zaudē pats sevi. H. M. Maklūens salīdzina mūsdienu mediju pārņemto cilvēku ar Narcisu, kuru apreibinājusi paša esība. (Маклюэн,2003)

Otras pieejas pārstāvji uzsver medija kā zīmju sistēmas un teksta izpratni. Poststrukturālists Rolans Barts tekstu skaidro visplašākajā nozīmē – tas ir kultūras nesējs.( Барт,1994 ) Tradicionālā teksta izpratne tiek paplašināta – tas pārkāpj savas robežas – daiļdarbā ierakstīto, sarunā pateikto. Visa pasaule tiek tekstualizēta. Tekstam ir bezgala daudz nozīmju, kas plūst un mainās. Un šī daudznozīmība norāda uz atvērtību kultūrā.

Tieši mediju paustā informācija ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem tekstiem mūsdienu kultūrā – mediji kā teksts veido ideoloģisko tīklu. Dažādi mediji, kas raksturīgi tai vai citai sabiedrībai, iekaro patērētāju apziņu un līdz ar to arī sabiedrību kopumā. Mediji nodod patērētājiem kultūras shēmas, vērtības, idejas un tādējādi nosaka sabiedrisko domu.

Sociologs Pjērs Burdje (Pierre Bourdieu) uzskata, ka sociālais universs, kurā dzīvojam, ir divējāds. Tās eksistē it kā divos līmeņos – pirmajā kā materiālo resursu sadale un sociālo vērtību un labumu iegūšana, un otrajā – priekšstatos, domāšanas shēmās un uzvedībā, emocionālajos vērtējumos.

Otrais sociālās dzīves līmenis veido tā saucamo simbolisko kapitālu – uzkrātā prestiža, slavas un cieņas līmeni, kas veidojas starp zināšanām un atzīšanu. (Burdjē, 2004) Ja izmantojam P. Burdjē terminoloģoiju, tad mediju kultūru iespējams traktēt kā simboliskā kapitāla veidošanās telpu - mediji formē sabiedrisko domu un publikas dzīves pozīciju. (Burdjē, 2004)

Mediju kultūrai ir unikāla loma sociālajā sistēmā - tā ir daudzfunkcionāla parādība, ko radījis tehnikas progress. Kā nozīmīgās mediju kultūras sociālās funkcijas tiek minētas:

• informatīvā funkcija – mediju kultūra nozīmē noteiktu informatīvā procesa tipu, kādu līdz šim pasaule nav pazinusi; tā pēc būtības ir informatīvi komunikatīvo līdzekļu kopums, kas padara iespējamu informācijas uzkrāšanu un vairošanu, kā arī cilvēces uzkrātās pieredzes saglabāšanu unikālā veidā;
• komunikatīvā funkcija – mediju kultūra ir saskarsmes akts starp varu un sabiedrību, starp dažādām valstīm, tautām, sociālām grupām, indivīdiem utt.; šo komunikāciju nodrošina tehniskie kanāli, tā ir simboliska un ir mūsdienu kultūru dialoga pamats;
• normatīvā jeb ideoloģiskā funkcija – mediji ir radījuši jaunu ticības formu – noticēšanu, tie izvirza autoritātes, kas stiprina šo ticību un kam tauta seko(Kūle, 2006); mediji mūsdienās ir galvenais ideoloģiju balsts;
• izklaidējošā funkcija – mediju kultūra ietver sevī spēles elementu, tā piedāvā plašu relaksācijas iespēju spektru, kas nodrošina patērētāju sabiedrības vajadzības;
• radošā funkcija - mediju kultūra nodrošina pasaules apguves un pārveides iespēju; tā paplašina indivīda pieredzes robežas, palīdz adaptēties mainīgajā kultūrvidē, tādējādi iespaidojot pasaules redzējumu un personības pilnveides procesu;
• integrējošā funkcija – mediju kultūra tuvina tautas, sociālās grupas, valstis; tā ir vērsta uz kultūru dialogu miera un savstarpējās sapratnes nodrošināšanai;
• starpnieka funkcija – mediju kultūra ir arī sociālais starpnieks, kas stiprina saites starp sociālajām grupām sabiedrībā, mediji ir tā saucamā „ceturtā vara”, kas pilda arī politiskās varas funkciju;
• izglītojošā un audzinošā funkcija - mediju kultūra palīdz apgūt dzīvei informācijas sabiedrībā nepieciešamās prasmes un attieksmes, uztvert un kritiski izvērtēt informāciju, veidot noteiktas dispozīcijas un vērtību orientācijas. (Куриллова,2005)

Mūsdienu mediju kultūra ir informācijas (pirmkārt jau audiovizuālās informācijas) plūsmas intensitāte, līdzeklis sociālo, tikumisko, psiholoģisko, māksliniecisko, intelektuālo dzīves aspektu kompleksai apguvei. Cilvēka dzīve mediju klātbūtnē liecina par fundamentālām izmaiņām cilvēku attiecībās, kā arī par jaunas, atšķirīgas cilvēka izpratnes tapšanu.

Amerikāņu sociologs Roberts Liftons (Robert J. Lifton) postulē jauna cilvēka arhetipa veidošanos mūsdienu pasaulē – tas ir mainīgais jeb hameleoncilvēks.

Mainīgais cilvēks ar daudzveidīgo subjektivitāti ir radoša personība, spēlētājs, kuru saista terapija, nevis ideoloģija. Viņš ir mazāk analītisks, vairāk emocionāls, viņa pasaulē ir maz robežu, un tās ir nepastāvīgas. Realitāte tiek uztverta kā lauks līdzdarbībai. Jaunā cilvēka eksistences forma ir dzīve kibertelpā.(Lifton, 1993)

Ir radusies jau pirmā mainīgo personību paaudze – tā saucamā Dot- com paaudze. Šīs paaudzes pārstāvji lielu sava laika daļu pavada mākslīgā vidē. Piekļuve ir viņu dzīvesveids, personīgā brīvība – brīvība atrasties tīmeklī. Un svarīgāk par īpašumu ir spēt komunicēt, sazināties ar citiem. Viņi dzīvo septiņu sekunžu skaņas bitu pasaulē, strādā, izklaidējas, iepērkas un komunicējas kibertelpā. Viņi vēlas ātri iegūt informāciju, nespēj ilgi koncentrēties. Viņus raksturo spontānums, nevis apdomīgums.(Rifkins,2004)

Tieši mūsdienās kā nekad līdz šim ir palielinājusies plaisa starp paaudzēm, kuru veido ekonomiskās un sociālās atšķirības. Šo atšķirību pamatā ir iespējas piekļūt komunikāciju tehnoloģijām.

Pāreja no ģeogrāfiskās atrašanās vietas uz kibertelpu, no poligrāfijas uz hiperteksta laikmetu, no industriālā uz kultūras kapitālismu, no īpašuma tiesībām uz piekļuvi liks cilvēkiem kopumā mainīt attieksmi arī pret savstarpējām attiecībām.

Teorētiskajā diskursā ir izkristalizējušies divi radikāli pretēji mainīgā cilvēka vērtējumi. Filozofs Žaks Bodrijārs (J. Baudrillard) ir visai skeptisks un uzskata, ka cilvēkam, kurš lielākoties uzturas virtuālajā realitātē, trūkst personīgās pieredzes attiecību veidošanā, loģiska skatījuma uz dzīvi, spējas ilgstoši koncentrēties, kas nepieciešams, lai realizētos pasaulē.(Baudrillard,1988)

Savukārt, Robert Liftons ir noskaņots optimistiski. Viņš uzskata, ka mainīgā cilvēka apziņa ir atbrīvojusies no ierobežojumiem, kļuvusi rotaļīga, elastīga un spēj pieskaņotos strauji mainīgajai realitātei. Bērniem, kas aug tīklu un savienojumu pasaulē, nav aktuāli tādi agresīvi jēdzieni kā „mans” un „tavs”. Postmodernisma situācija mudina cilvēkus sadarboties, nevis sacensties savā starpā. Tas savukārt veicina līdzīgas domāšanas attīstību un veicina vienprātību. (Lifton,1993)

Mainīgais cilvēks ar multiplo identitāti ir cilvēks, kas dzīvo citādā pasaulē nekā apgaismības laikmeta harmoniskā personība. Viņš ir citāds, un tas pedagoģijai nozīmē citādu nostādņu un mācību metožu meklējumus.(Rubene,2006)

Respektīvi, mediju kultūrā ir principiāli mainījies gan skatījums uz cilvēku savstarpējo attiecību modeli, gan uz pašu subjektu. Arī jaunības un bērnības fenomena izpētes aktualitāte pamatojas tēzē, ka mediju ietekmē kultūras apguves formas šajā vecumā sāk mainīties pašos pamatos.