1.1. MEDIJU VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS

Jēdziens medijs mūsdienu izpratnē komunikāciju zinātnēs ienāca tikai 20. gadsimta 60. gados. Līdz tam tas asociējās ar okultajām zinātnēm un spiritismu un etimoloģiski no latīņu vārda „medium” nozīmē “starpnieks”, „vidutājs”, „līdzeklis”. Džons D. Peters (John D. Peter) bija pirmais, kas transformēja šo jēdzienu un attiecināja to uz jaunajām komunikāciju tehnoloģijām. (Veinberga,2005) Medijs veic starpnieka funkciju starp personām vai starp personu un lietu un tiek izmantots ikviena masu kultūras fenomena apzīmēšanai.

Medijs ir kultūras vai mākslas zīme, kas reprezentē nozīmes. Medijam raksturīgā pazīme ir tā, ka to ir iespējams uztvert.(Plaude,2003)

Masu saziņas līdzekļi, masu informācijas līdzekļi (MIL) jeb plašsaziņas līdzekļi ir saziņas formas, kuras vienlaikus sasniedz daudzus cilvēkus - plašu auditoriju. Tie ir avīzes, žurnāli, televīzija, radio, kino, visa veida elektroniskie ieraksti un publikācijas, datortīkli (Catlaks, 2006). Mūsdienās viens no spēcīgākajiem masu iedarbības līdzekļiem uz personības veidošanos nepārprotami ir televīzija, pie kam tuvākajā laikā nopietnu konkurentu tai nav. Otrajā vietā – ir prese un kino, sākot ar pusaudžu vecumu – arī masu kultūra. Šie socializācijas institūti konkurē savā starpā.