1. DAĻA. PUSAUDZIS UN JAUNIETIS MEDIJU KULTŪRĀ

Ievads

Mūsdienās mediji - prese, televīzija, radio, video, datori - kļuvuši par cilvēka ikdienas dzīves sastāvdaļu - tam piekritīs daudzi. Cilvēka pašrealizēšanās mūsdienu darba tirgū un sabiedrībā kopumā nav iedomājama bez revolucionāras mediju un informācijas tehnoloģiju izmantošanas.

Latvija mediju izmantošanas ziņā daudz neatšķiras no citām Eiropas valstīm. Ir izpētīts, ka 21. gadsimta sākumā Vācijā un Zviedrijā katru dienu 85% iedzīvotāju skatījās televīziju. Vācijā vairāk nekā 50% mājsaimniecību (un līdz ar to arī daudzas bērnistabas) ir aprīkotas ar datoriem. Savukārt Zviedrijā internets ir pieejams 40% iedzīvotāju, no kuriem 80% ir jaunieši.(Sinhart-Pallin,2001;Veinberga,2005)

Latvijā ģimenēs, kurās ir divi pieaugušie ar bērniem, mobilais telefons ir pieejams apmēram 90%, dators – gandrīz 40%, bet internets – vairāk nekā 20% mājsaimniecību.(Politikas gadagrāmata. Latvija, 2005)

Mediju pedagoģijas pētnieki uzsver principiālu paradoksu: laikā, kad pasaulē tiek aktualizēta sabiedriskās komunikācijas tehniskās pilnveidošanas nepieciešamība, kad palielinās tehnisko iespēju un satura piedāvājumu apmērs, pieaug arī pārdomas un rūpes par mediju izmantošanas iespējamajām sekām bērnu un jauniešu auditorijai. Daļa pedagogu šajā jautājumā ir visai optimistiski, taču citi brīdina par jauno tehnoloģiju radīto apdraudējumu bērnu un jauniešu vērtību apziņai un pasaules uztverei.

Mediju pedagoģija līdz šim nav spējusi rast skaidru risinājumu minētajai problēmai. Tas saistīts gan ar mediju kā mūsdienu pasaules fenomena straujo un neprognozējamo attīstību, gan ar to, ka pati mediju pedagoģija ir visai jauna zinātnes apakšnozare.

Tādēļ, lai noskaidrotu mediju pedagoģijas būtību un nozīmīgākos izpētes jautājumus, jāpievēršas mediju kultūras raksturojumam, kā arī cilvēka specifiskās situācijas raksturojumam tajā, atceroties, ka mediji piedāvā gan iespējas, gan slēpj sevī draudus personības attīstībai:

  • kādus medijus kādā apjomā bērni un jaunieši izmanto, ko viņi lasa, skatās, klausās;

  • no kā atkarīgi mediju lietošanas paradumi, un kā tie ietekmē mācību rezultātus;

  • kā mediju lietošana ietekmē bērnu un jauniešu domāšanu, morāli;

  • vai atdarināšanas efekti ir mediju inspirēti, vai tēliem ir īpašas paraugu funkcijas;

  • vai agresija televīzijā izraisa bērnu un jauniešu agresiju dzīvē;

  • cik lietderīgi tiek izmantots dators;

  • vai datora lietošana veicina „bēgšanu no īstenības”;

  • kādi ir pārmērīgas datora lietošanas cēloņi un sekas;

  • kādas ir skolas, ģimenes, pašvaldības iespējas datoratkarības profilaksē;

  • kādas ir mediju iespējas mācīšanas un mācīšanās procesu uzlabošanā;

  • kā mediji ietekmē mācīšanās motivāciju un mācību rezultātus;

  • vai mediji mācīšanās procesu racionalizē, konkretizē, paātrina, individualizē;

  • kā mediji var palīdzēt skolēniem pašiem veidot savu mācīšanās stilu;

  • kas skolēniem jāzina par medijiem, to ražošanu un ietekmi uz sabiedriskajiem procesiem;

vai pedagogiem un vecākiem bērni no medijiem jāsargā, vai jāstiprina mediju lietošanas prasmes. (Rubene, Krūmiņa,Vanaga,2008)