Svetlana Saksonova. Nauda, tās veidi un funkcijas (e-grāmata)
11.1. Naudas vēsture, veidi un funkcijas
11.1.3. Naudas veidi
Naudas vēsture ir bagāta ar naudas materiālu daudzveidību zelts, sudrabs, varš, papīrs, pergaments u.t.t. Mūsdienās vislabāk ir pazīstama metāla nauda - monētas, papīrnauda un elektroniskā nauda.
Monētas
Ilgu laiku metālu svēra pēc apjoma katru reizi, kad vienojās par cenu. Monētu ieviešana lielā mērā padarīja ērtāku zelta un sudraba kā naudas izmantošanu. Gadsimtiem ilgi tiem gandrīz nebija citu naudas veidu konkurences. Tikai relatīvi nesen vispārējai lietošanai sāka izmantot monētas bez zelta un sudraba satura.
Tad loģiski var rasties secinājums, ka ja jau mūsdienās monētas nesatur, ne zeltu, ne sudrabu. Šajā slēdzienā ir zināma taisnība, jo monētās, kuras mēs lietojam ikdienā tik tiešām vairs nav šie dārgmetāli - taču arī mūsdienās vienā otrā valstī tiek kaltas monētas no dārgmetāliem.
Monētas nepilda naudas pirmo funkciju un tāpēc par naudu, kas ir organiska trīs funkciju vienotība, nav uzskatāma. Runa ir par dārgmetāliem, kam tīri formāli ir naudas monētas forma. Par šādām monētas piemēram ļoti interesējas seno un reto monētu kolekcionāri, kuri ir gatavi tērēt kaudzi naudas lai iegūtu savā īpašumā kādu no šīm speciālajām monētām. [7;19]
Papīra nauda
Papīra naudas rašanos datē ar 650. gadu, kad Ķīnā valdīja Tan dinastija. Tajā laikā Ķīnā apgrozībā bija vara monētas, kurai bija maza pirktspēja un tādējādi lai kaut ko dārgāku nopirktu nācās stiept veselu maisu ar šīm monētām. Imperatora padomnieki ilgi lauzīja galvas līdz beidzot tika rasts risinājums. Uz augstas kvalitātes papīra iespieda grūti viltojamas naudas zīmes.
1294. gadā šīs papīra zīmes no ķīniešiem pārņēma persieši, 1337. gadā - japāņi. Interesanti, ka papīra naudu visai primitīvā veidā sāka lietot ielenktos cietokšņos gan Mauritānijā Āfrikā, gan Nīderlandē Eiropā. To izlaišanu apgrozībā pavadīja karavadoņu dāsni solījumi pēc uzvaras karā papīra zīmes aizstāt ar pilnvērtīgām metāla monētām. [7;21]
Papīrnaudu valsts emitē kā obligātu maksāšanas līdzekļi. Tā kā papīrnaudas fiziskā vērtība (papīra vērtība, naudas drukāšanas izmaksas utt.) ir zema, tad valsts ar attiecīgiem normatīvajiem tiesību aktiem nosaka tās kursu pret citu valstu valūtām. [8;26]
Elektroniskā nauda
Elektroniskā nauda ir bezskaidras naudas norēķinu forma. Tā ir magnētisko svītru kartes un čipkartes. Elektroniskās naudas lietošana ir ērta, droša un daudz lētāka.
Elektroniskā nauda ir naudas līdzekļi, kas reģistrēti elektroniskā ierīcē – viedkartē vai datora atmiņā. Tie ir izveidojušies, saņemot no klienta naudas līdzekļus, kuru nominālvērtība nav zemāka par elektroniskā ierīcē reģistrēto nominālvērtību. Elektronisko naudu pieņem kā maksāšanas līdzekli citas personas, kuras nav šīs elektroniskās naudas emitenti. [8;27]
Vēsture liecina, ka pirmās plastikāta kartes parādījās jau 20. gadsimta sākumā. Tās ieviesa ASV lielās naftas kompānijas, lai atvieglotu norēķinus naftas uzpildes stacijās. Taču būtiska nozīme elektroniskās naudas attīstībā bija Diners Club debetkartēm, kuras ieviesa 1950. Gadā, lai samaksātu par pakalpojumiem restorānos un viesnīcās vairākās ASV pilsētās. Debetkartes ideja radās Ņujorkas kredīta izsniegšanas firmas īpašniekam Frenkam Maknmare. Kādā dienā viņam nepietika naudas, lai restorānā norēķinātos par pusdienām. Viņš ierosināja noorganizēt klubu, kura biedri varētu pusdienot restorānā uz kredīta. Drīz vien šī ideja tika īstenota. Tika nodibināts Diners Club.
1958. gadā jau tika izlaista pirmā universālā debetkarte American Express. Tās izmantošanas iespējas bija daudz plašākas. Plastikāta kartes ASV kļuva arvien populārākas. Tās sāka izdot daudzas bankas.
Mūsdienās šīs kartes izsniedz bankas, dažādas starptautiskas organizācijas, finanšu iestādes un tirdzniecības uzņēmumi, tranzīta un tūrisma kompānijas u.c. Plastikāta norēķinu kartes ir starptautiski standartizētas. Tās ir vienāda izmēra, izveidota vienveidīga to pārbaudes tehnoloģija, un tas dod iespējas šīs kartes lietot dažādās valstīs. [6;20]