Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Ekonomika prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas zinās naudas būtību, vēsturi, naudas īpašības, funkcijas.

Materiāls satur vēsturiskos faktus un piemērus, ar kuru palīdzību var ilustrēt tēmas jautājumus.

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

Šādas definīcijas piedāvā Ekonomikas un finanšu vārdnīca:

Nauda- aktīvu kopums, kurus izmanto darījumu veikšanai – pieņem preču un pakalpojumu apmaksai vai parādu dzēšanai. [1;135]

Naudas funkcijas – uzdevumi, kurus nauda pilda kā īpaša prece naudas tirgū.[1;135]

Naudas tirgus – tirgus, kura slēdz līgumus par finanšu instrumentu pirkšanu un pārdošanu ar termiņu līdz vienam gadam.[1;135]

Grāmatvedības terminu vārdnīcā atrodama šāda definīcija:

Naudas līdzekļi – uzņēmuma rīcībā esošā skaidrā nauda (ieskaitot ārvalstu valūtu) un ieguldījumi bankās, kurus uzņēmums nekavējoties izmantot maksājumiem.[2;97]

Savukārt grāmatvedības jēdzienu skaidrojošā vārdnīca piedāvā šādus skaidrojumus:

Nauda – īpaša prece, kas ir apgrozības līdzeklis, vērtības mērs un vērtības uzkrāšanas līdzeklis.[3;86]

Naudas apgrozība – nepārtraukta naudas kustība, par precēm un pakalpojumiem veicot skaidras naudas maksājumus un bezskaidras naudas norēķini.[3;86]

Starptautiskās biznesa skaidrojošās vārdnīcas sniegtā definīcija:

Nauda – maiņas līdzeklis, ko pārdevēji izmanto kā vispārēju ekvivalentu. Ar tā palīdzību tiek izteikta visu citu preču vērtība. Nauda funkcionē kā uzskaites vērtība, maksājuma līdzeklis un uzkrāšanas līdzeklis.[4;168]

Naudas būtība

Nauda ir līdzeklis, ar ko var izteikt visu citu preču un pakalpojumu vērtību un ko pēc vispārējas vienošanās izmanto parādsaistību nokārtošanai. Parasti to izdod valdība vai kāda finanšu iestāde (banka), taču naudas funkcijas īpašos apstākļos (ekonomiskas stabilitātes trūkums, karš, cietums) var pildīt arī plaša patēriņa preces, piemēram, cigaretes vai alkohols. Naudas vērtība atkarīga no tās kā apmaiņas priekšmeta noderīguma, savukārt tas atkarīgs no naudas tirgus vērtības.[5]

Naudai var būt pašai par sevi piemītoša vērtība (ja naudas funkcijas pilda kāda prece); izplatīta šādas naudas forma ir valūta ar zelta segumu. Nauda, kurai pašai par sevi vērtība nepiemīt, ir salīdzinoši nesens izgudrojums. Šādas naudas vērtību nosaka likums – valdība naudu izdod un ar likumu nosaka, ka šī nauda jāpieņem kā maksāšanas līdzeklis, turklāt prasa, lai šajā nauda tiktu maksāti nodokļi. Vēsturiski ir bijuši gadījumi, kad nauda, kam pašai vērtība piemīt (piemēram, zelta seguma veidā), to zaudē (ASV dolārs) vai tāda, kurai tās nav bijis, to iegūst (t.s. Šveices dinārs).[5]

Naudas vēsture

Naudas vēsture aptver laika posmu no aptuveni 75 000 g. p.m.ē. līdz mūsdienām. Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p.m.ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Vēsturiski kā maksāšanas līdzeklis izmantoti dažādi vērtīgi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem (kas jau dabiski ir ierobežotā daudzumā), gliemežvākiem un lopiem līdz cigaretēm vai pilnībā mākslīgai naudai (piemēram, banknotēm). Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantoti dārgmetāli. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Monētu ieviešana ļāva maksāt ar metālu pēc skaita, nevis pēc svara, tā atvieglojot tirdzniecību.[5]

Papīrnaudas priekšteči sastopami jau Senajā Mezopotāmijā, Japānā, Ēģiptē (I gs. m.ē.). Pirmoreiz vispārējā apritē papīrnauda tika izdota ap 960. gadu Ķīnā. Sākotnēji to sedza ar dārgmetāliem un tās lietojums tika ierobežots laikā un telpā. Pirmoreiz lielos mērogos nesegta nauda tika ieviesta Francijā XVIII gs. sākumā. Mūsdienās arvien lielāku lomu spēlē tā sauktie neskaidras naudas norēķini, kuros tiek izmantotas elektroniskās naudas formas.[5]

Naudas rašanās

Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p.m.ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Kultūrās, kurās neprata apstrādāt metālu, naudas funkcijām izmantoja gliemežvāku vai ziloņkaula rotaslietas, jo tās bija viegli sadalāmas un pārvietojamas, bet grūti viltojamas. Iesākumā naudas funkcijas pildīja prece, kas tika samainīta, izdarot tā saucamo barteru jeb naturālo maiņu. Vēlāk, meklējot ērtākus norēķināšanās veidus, ieviesās tā sauktā prečnauda, kad maksāšanas līdzekļa funkcijas pildīja dažādas plaša patēriņa preces.

Tā kā naudai jābūt daudzumā ierobežotai, tad vēsturiski kā nauda tikuši lietoti dažādi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem (kas jau dabiski ir ierobežotā daudzumā), gliemežvākiem un lopiem līdz cigaretēm vai pilnībā mākslīgai naudai (piemēram, banknotēm). Amerikas indiāņi izmantoja no gliemežvākiem izveidotas pērlītes, indieši – koši krāsotus gliemežvākus, Fidži salas iedzīvotāji – vaļu zobus, Ziemeļamerikas kolonisti – tabaku, Klusā okeāna salas Japas iedzīvotāji – lielus akmens diskus (to vērtība bija atkarīgā no lieluma; lielākie diametrā sasniedza 12 pēdas un svēra vairākas tonnas), viduslaiku Irākas iedzīvotāji – maizi. Ilgstoši kā maksāšanas līdzeklis tika izmantotas garšvielas.[5]

Metāla monētu ieviešana

Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantots metāls. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Pirmās grieķu monētas bija no vara, pēc tam – no dzelzs, jo šos divus metālus plaši izmantoja ieroču ražošanā. Ap 700 g. p.m.ē. Argosas karalis Feidons nomainīja dzelzs monētas pret monētām no sudraba, kas bija salīdzinoši nelietderīgs, tikai dekoratīvs metāls. Šīs monētas plaši izmantoja kā starptautisku maiņas līdzekli līdz pat Peloponēsas karam, kad tās aizstāja Atēnu drahma.[5]

Tiek uzskatīts, ka pirmās dārgmetāla monētas, kuru sastāvā bija zelts, tika ieviestas Lidijā, Anatolijā (tās izdeva Krēzs). Tās tika izgatavotas no dabiska zelta un sudraba sakausējuma (electrum). Tās bija vienkārši veidotas, pēc formas līdzinājās pupām un uz tām bija primitīvas zīmes, kas liecināja vai nu par monētas svaru, vai metāla kvalitāti, vai abiem.[5]

Monētu ieviešana ļāva maksāt ar metālu pēc skaita, nevis pēc svara, tā atvieglojot tirdzniecību, taču ar to bija saistītas arī zināmas problēmas – monētas tika apgrieztas (no malām nogriežot nelielu dārgmetāla daudzumu) vai sakratītas (tādējādi no monētām atdalījās dārgmetāla putekļi, kas samazināja monētas patieso vērtību), tāpēc lielos darījumos joprojām izmantoja naudas svēršanu. Šīs problēmas atrisināja, ieviešot nelielus iedobumus ap monētas perimetru.[5]

Sarežģītāka problēma bija valdnieku centieni gūt materiālu labumu no naudas kalšanas monopola. Ieviešot standartmonētas, valdība rūpīgi noteica monētas svaru un tajā lietotā metāla kvalitāti. Uz monētas uzspieda valdnieka emblēmu, norādot tās izcelsmi. Valdniekiem tomēr bija raksturīgi vēlāk monētā izmantot mazāk dārgmetāla, tā samazinot monētas faktisko vērtību. Tā, piemēram, rīkojās Solons, kad 594. gadā p.m.ē. nāca pie varas Atēnās. Pēcāk toties Atēnu drahmai bija gandrīz nemainīgs sudraba sastāvs (67 graudi augstas kvalitātes sudraba līdz Aleksandra laikam, pēc tam – 65), tāpēc tā kļuva par standarta maksas līdzekli gan Grieķijā, gan lielā daļā Āzijas un Eiropas. Atēnu drahmu turpināja izdot un plaši pielietot pat tad, kad Grieķiju jau bija pakļāvuši romieši.[5]

Aptuveni 212. gadā romieši ieviesa savu naudu, kas bija veidota pēc drahmas parauga – sudraba denāriju. Līdz ar to sāka mazināties iepriekšējo – vara monētu – vērtība, tās svars pamazām no vienas mārciņas samazinājās līdz pus uncei. Sudraba denārija un zelta aureja (to ieviesa aptuveni 87. gadā p.m.ē.) vērtība toties gandrīz nemazinājās līdz pat Nerona nākšanai pie varas. Kad par imperatoru kļuva Nerons, tika samazināts dārgmetālu sastāvs kā denārijam, tā aurejam. Tas noveda pie pasliktinātas ekonomiskās situācijas, jo šī rīcība ir praktiski līdzvērtīga pastiprinātai naudas drukāšanai mūsdienās, tā veicinot inflāciju.[5]

Lai arī naudas kalšanai parasti izmantoja zeltu un sudrabu, dažkārt tika izmantoti arī citi metāli. Piemēram, Spartā monētas ražoja no dzelzs, lai mudinātu iedzīvotājus neņemt dalību starptautiskajā tirdzniecībā. XVII gs. sākumā Zviedrijā trūka dārgmetālu, tāpēc naudu ražoja no vara – nauda bija lielas vara plātnes (50 cm vai vairāk garumā un platumā), uz kurām iespieda zīmes, kas norādīja to vērtību.[5]

No metāla kaltām monētām bija tā priekšrocība, ka to vērtība piemita jau pašam metālam. Problēma bija dažādo monētu līdzāspastāvēšana dažādās Eiropas nācijās. Piemēram, angļu un spāņu tirgotāji zelta monētas mainīja pret lielāku daudzumu sudraba monētu nekā kaimiņvalstu pārstāvji, tāpēc 1670.-1680. gados angļu zelta ginejas vērtība sāka strauji celties pret angļu sudraba kronas (crown) vērtību un Anglijā ieplūda daudz vairāk zelta nekā jebkurā citā Eiropas nācijā. Starpību jo lielāku vērta tas, ka Āzijas tirgotāji vērtēja sudrabu augstāk nekā zeltu, tāpēc Āzijas zelts strauji plūda uz Eiropu, bet Eiropas sudrabs – uz Āziju.[5]

Sistēmu stabilizēt ļāva valsts banku garantijas iemainīt naudu pret zeltu pēc noteikta kursa. Tas tomēr gandrīz noveda pie nacionālas finanšu katastrofas, kad Anglijas bankai krīzes brīdī nācās iemainīt ļoti daudz naudas pret zeltu (situāciju glāba Londonas tirgotāji, kas deva bankai finanšu garantijas).[5]

Naudas īpašības

Lai apmaiņas līdzekli varētu uzskatīt par naudu, tam jāpiemīt noteiktām īpašībām:

·                      tam jābūt standarta maksājumu līdzeklim,

·                      ar to jāvar noteikt citu preču vai pakalpojumu vērtību (līdz ar to arī cenu),

·                      tam jābūt vērtību uzkrāšanas līdzeklim,

·                      tai jābūt atpazīstamai (lai naudas saņēmējs to atpazītu kā maksāšanas līdzekli) un vienotai (divu vienādu naudas vienību vērtībai jābūt vienādai vai līdzīgai).

Mūsdienu ekonomikas ietvaros tiek uzskatīts, ka naudai vēlamas šādas īpašības:

·                      tās vērtībai jābūt stabilai,

·                      tai jābūt grūti viltojamai,

·                      tai jābūt viegli dalāmai un pārvietojamai,

·                      tai jābūt savstarpēji apmaināmai (vienai naudas vienībai jābūt noteiktai vērtībai attiecībā pret citu naudas vienību),

·                      tai jābūt daudzumā ierobežotai (lai nodrošinātu cenu stabilitāti),

·                      tai jābūt izturīgai (tā nedrīkst bojāties vai ātri nolietoties).[5]

Naudas vēsture ir bagāta ar naudas materiālu daudzveidību zelts, sudrabs, varš, papīrs, pergaments u.t.t. Mūsdienās vislabāk ir pazīstama metāla nauda - monētas, papīrnauda un elektroniskā nauda.

Monētas

Ilgu laiku metālu svēra pēc apjoma katru reizi, kad vienojās par cenu. Monētu ieviešana lielā mērā padarīja ērtāku zelta un sudraba kā naudas izmantošanu. Gadsimtiem ilgi tiem gandrīz nebija citu naudas veidu konkurences. Tikai relatīvi nesen vispārējai lietošanai sāka izmantot monētas bez zelta un sudraba satura.

            Tad loģiski var rasties secinājums, ka ja jau mūsdienās monētas nesatur, ne zeltu, ne sudrabu. Šajā slēdzienā ir zināma taisnība, jo monētās, kuras mēs lietojam ikdienā tik tiešām vairs nav šie dārgmetāli - taču arī mūsdienās vienā otrā valstī tiek kaltas monētas no dārgmetāliem.

Monētas nepilda naudas pirmo funkciju un tāpēc par naudu, kas ir organiska trīs funkciju vienotība, nav uzskatāma. Runa ir par dārgmetāliem, kam  tīri formāli ir naudas monētas forma. Par šādām monētas piemēram ļoti interesējas seno un reto monētu kolekcionāri, kuri ir gatavi tērēt kaudzi naudas lai iegūtu savā īpašumā kādu no šīm speciālajām monētām. [7;19]

Papīra nauda

            Papīra naudas rašanos datē ar 650. gadu, kad Ķīnā valdīja Tan dinastija. Tajā laikā Ķīnā apgrozībā bija vara monētas, kurai bija maza pirktspēja un tādējādi lai kaut ko dārgāku nopirktu nācās stiept veselu maisu ar šīm monētām. Imperatora padomnieki ilgi lauzīja galvas līdz beidzot tika rasts risinājums. Uz augstas kvalitātes papīra iespieda grūti viltojamas naudas zīmes.

            1294. gadā šīs papīra zīmes no ķīniešiem pārņēma persieši, 1337. gadā - japāņi. Interesanti, ka papīra naudu visai primitīvā veidā sāka lietot ielenktos cietokšņos gan Mauritānijā Āfrikā, gan Nīderlandē Eiropā. To izlaišanu apgrozībā pavadīja karavadoņu dāsni solījumi pēc uzvaras karā papīra zīmes aizstāt ar pilnvērtīgām metāla monētām. [7;21]

            Papīrnaudu valsts emitē kā obligātu maksāšanas līdzekļi. Tā kā papīrnaudas fiziskā vērtība (papīra vērtība, naudas drukāšanas izmaksas utt.) ir zema, tad valsts ar attiecīgiem normatīvajiem tiesību aktiem nosaka tās kursu pret citu valstu valūtām. [8;26]

Elektroniskā nauda

            Elektroniskā nauda ir bezskaidras naudas norēķinu forma. Tā ir magnētisko svītru kartes un čipkartes. Elektroniskās naudas lietošana ir ērta, droša un daudz lētāka.

           Elektroniskā nauda ir naudas līdzekļi, kas reģistrēti elektroniskā ierīcē – viedkartē vai datora atmiņā. Tie ir izveidojušies, saņemot no klienta naudas līdzekļus, kuru nominālvērtība nav zemāka par elektroniskā ierīcē reģistrēto nominālvērtību. Elektronisko naudu pieņem kā maksāšanas līdzekli citas personas, kuras nav šīs elektroniskās naudas emitenti. [8;27]

            Vēsture liecina, ka pirmās plastikāta kartes parādījās jau 20. gadsimta sākumā. Tās ieviesa ASV lielās naftas kompānijas, lai atvieglotu norēķinus naftas uzpildes stacijās. Taču būtiska nozīme elektroniskās naudas attīstībā bija Diners Club debetkartēm, kuras ieviesa 1950. Gadā, lai samaksātu par pakalpojumiem restorānos un viesnīcās vairākās ASV pilsētās. Debetkartes ideja radās Ņujorkas kredīta izsniegšanas firmas īpašniekam Frenkam Maknmare. Kādā dienā viņam nepietika naudas, lai restorānā norēķinātos par pusdienām. Viņš ierosināja noorganizēt klubu, kura biedri varētu pusdienot restorānā uz kredīta. Drīz vien šī ideja tika īstenota. Tika nodibināts Diners Club.

            1958. gadā jau tika izlaista pirmā universālā debetkarte American Express. Tās izmantošanas iespējas bija daudz plašākas. Plastikāta kartes ASV kļuva arvien populārākas. Tās sāka izdot daudzas bankas.

            Mūsdienās šīs kartes izsniedz bankas, dažādas starptautiskas organizācijas, finanšu iestādes un tirdzniecības uzņēmumi, tranzīta un tūrisma kompānijas u.c. Plastikāta norēķinu kartes ir starptautiski standartizētas. Tās ir vienāda izmēra, izveidota vienveidīga to pārbaudes tehnoloģija, un tas dod iespējas šīs kartes lietot dažādās valstīs. [6;20]

Nauda pilda šādas funkcijas:

ü  Nauda kā apgrozības līdzeklis - šo funkciju nauda pilda vienmēr, kad notiek samaksa par saņemtajām precēm un pakalpojumiem(prece-nauda-prece).

Piemērs: Students Jānis pērkot pudeli minerālūdens, samaksā skaidrā naudā 0,30 lati.

ü  Nauda kā vērtības mērs - šo funkciju nauda pilda, salīdzinot un samērojot pēc kvalitātes dažādas preces un pakalpojumus.

Piemērs:1) Studente Santa strādādama firmā „Sīlis” par grāmatvedi, aprēķināja izgatavotā skapīša pašizmaksu 13,56 Ls un strādnieka Pētera darba algu februārī 165,36 Ls.

2) Jauna ģimene ir nopirkusi veļas mašīnu par 220 Ls.

ü  Nauda kā bagātības uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis - iedzīvotāji un uzņēmumi vienu daļu no saviem ienākumiem iztērē tūlīt, lai samaksātu par tirdzniecības darījumiem. Otru ienākumu daļu viņi pārvērš īpaša veida aktīvos, to uzkrāj. Cilvēki savu bagātību var glabāt arī dažādās citās formās viņi var iegādāties dārglietas, mākslas darbus, nekustamo īpašumu, akcijas un obligācijas.

Piemērs: 1) Jānis saņēma algu 400 Ls, 200Ls samaksāja par dzīvokļi un komunāliem maksājumiem, par 160 Ls nopirka pārtikas produktus un pārējās lietas, 40 Ls noguldīja bankā, lai nākamgad braukt atpūsties ārzemes.

ü  Maksāšanas līdzekļu funkcija –

Piemērs:1) Students Pēteris bankas automāta saņem 10 latus skaidrā nauda.

2) Studente Sandra ir aizdevusi 10 Ls studentam Kārlim. Pēc aizdevuma termiņa beigām (30 dienām) Kārlis atdod saņemto aizdevumu skaidrā naudā.

  Cilvēku sabiedrības sākumposmā nauda nepastāvēja. Tāpēc par maiņas līdzekli izmantoja preci, bez kuras varēja iztikt. Tātad, vienas preces vai pakalpojumi tika mainīti pret citiem. Bet ko dot pretī, kas būtu ekvivalents vērtības ziņā? Šī bija liela problēma mūsu senčiem, kuri izmantoja maiņu bez naudas starpniecības – barteru, jo, lai pastāvētu barters, ir nepieciešama partneru vajadzību precīza sakrišana. Tas nozīmē, ka jāorganizē speciāls meklēšanas centrs, kas pa visu pasauli centīsies atrast partnerus, kam būtu nepieciešama gaužām atšķirīgu preču mainīšana. Tas bija ilgs un sarežģīts process, jo bija jāatrod cilvēks, kuram ir jums nepieciešamā prece, un kurš pie tam vēlētos to, ko jūs varētu piedāvāt apmaiņai.

  Tādēļ ar laiku, vēsturiskās attīstības gaitā, mācoties no kļūdām un gūstot pieredzi, cilvēki izgudroja naudu – preci, kura visbiežāk un vislabprātāk tika mainīta pret citām precēm. Šeit jau var runāt par vienu no naudas funkcijām – maiņas līdzekļa funkciju. Šo funkciju nauda pilda tad, kad notiek samaksa par precēm un pakalpojumiem, ko saņemam. Pircējam pati nauda nav vajadzīga kā prece, bet gan kā starpnieks, lai iegādātos nākamo nepieciešamo lietu vai pakalpojumu. Piemēram, pārdevējs nodarbojas ar preču mainīšanu pret naudu, par ko pēc tam atkal viņš var nopirkt nepieciešamās preces. Nauda saīsina apgrozības izmaksas, t. i., vairs nav nepieciešami bezgala daudzie starpnieki, lai beigu beigās iegūtu nepieciešamo preci. Nauda kā maiņas līdzeklis novērš grūtības, ko varētu radīt apmaiņa, ja tas būtu jādara tikai ar preču naudas palīdzību. PSRS laikos alternatīva naudai kā apgrozības ( maksāšanas ) līdzeklim bija talonu izsniegšana. Valdība to izmantoja, jo pastāvēja dažādu preču deficīts. Bija jāierobežo pieprasījums, t. i., vienas personas maksimālais patēriņš. Šo procesu sauc par racionēšanu. Tā palīdzēja regulēt pieprasījuma un piedāvājuma saskaņošanu un noturēt preču cenas pietiekoši zemā līmenī. Pateicoties kapitālisma ieviešanai, šodien preču un pakalpojumu piedāvājums ir pietiekoši plašs un vairs nav nepieciešams ierobežot patērētāju vēlmes. Šī naudas funkcija ietver sevī dažādus maksāšanas veidus. Ja pircējs iegādājas preci vai pakalpojumu un arī uzreiz samaksā par to, tad šī nauda vienlaikus ir gan maksāšanas, gan apgrozības līdzeklis. Turklāt, ja par preci netiek samaksāts uzreiz, ja tiek nodibinātas kredīta attiecības, šī nauda nenonāk apgrozībā uzreiz, t. i., naudas kustība laika ziņā atpaliek no preces kustības. Naudas kā apgrozības līdzekļa funkcija ir cieši saistīta ar tirgus ekonomiku, ar cilvēka brīvību izvēles jomā. Kopumā, var teikt, ka nauda ļauj pircējam izvēlēties, no kā pirkt, cik, par cik, ko un kur pirkt nepieciešamo preci. [3.,119;2.,13.,4.,]

Nauda kā vērtības mērs

  Katrā valstī ir sava nacionālā naudas sistēma. Katra valsts izveido savu vērtību mēru, nosakot naudas vienību ( Latvijā – lats, ASV – dolārs ). Tas ļauj samērot jebkuras preces, dod iespēju preču un pakalpojumu vērtību izteikt cenās. No šī izriet, ka pateicoties naudas funkcijai – nauda kā vērtības mērs, iedzīvotāji bez īpašām pūlēm var salīdzināt dažādu preču vērtības. Nauda dod iespēju ar vienu mērauklu salīdzināt itin visus ražojumus un pakalpojumus.

 Tas ir nepieciešams, lai varētu notikt dažādu lietu apmaiņa, jo “ maiņa var notikt vienīgi tad, ja darījuma partneri ir vienojušies, cik vērta ir viena lieta, izsakot to ar citu. “

Naudas loma šajā darījumā ir galvenā, jo ar tās palīdzību nosaka vienas preces vērtību attiecībā pret otru – salīdzina cenas. Manuprāt, naudas kā vērtības mēra funkcija ir ļoti svarīga taupīgiem un ekonomiskiem cilvēkiem, jo ar tās palīdzību ir iespējams izvērtēt kādas preces cenu. Vēl šī funkcija kalpo kā uzskaites līdzeklis, ar kuru tiek veikta grāmatvedības uzskaite. Uzņēmuma ražošanas izmaksas, ienākumi, peļņa – tas viss tiek izteikts un aprēķināts naudā. Nauda palīdz noteikt ražošanas izdevīgumu, kas arī ietilpst šajā funkcijā. [3.,119;2.,13.,4.,]

Nauda kā bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis

  Cilvēki var nevēlēties iztērēt uzreiz visus savus ieņēmumus, bet gan kādu daļu no tiem uzkrāt patēriņam nākotnē. Sabiedrībā, kurā naudu nelieto, tas būtu diezgan problemātiski un neizdevīgi, jo tad galdniekam būtu jāuzkrāj daži galdi, ko vēlāk varētu apmainīt, bet ārsts vai jurists nevarētu uzkrāt neko, jo viņu pakalpojumi nav aptaustāmi. Nauda atrisina šo problēmu. Nākošā naudas funkcija ir nauda kā bagātību uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis. Cilvēki savu naudu, bagātību var uzglabāt, piemēram, iegādājoties vērtīgus mākslas darbus, akcijas, obligācijas, arī nekustamo īpašumu. Zelts ir pasaulē vispāratzīts vērtības mērs jau gadsimtiem ilgi, un lai gan tā nozīme finanšu pasaulē mazinājusies un tā cena ir svārstīga, daudzi joprojām dod priekšroku zeltam kā uzkrāšanas līdzeklim. Šī būs naudas uzkrāšana naturāli lietiskā formā. Naudas uzkrāšana un glabāšana bankā ir uzkrāšana naudas formā. Kuru variantu izvēlēties - ir katra cilvēka paša ziņā. Abām formām, protams, ir gan pozitīvas, gan negatīvas puses. Stihiskas dabas nelaimes gadījumā nauda, kas ir ieguldīta dažādos materiālos labumos ( automašīna, māja utt. ) var tikt neatgriezeniski iznīcināta. No šāda skatījuma pareizāk būtu naudu uzglabāt bankā, kas turklāt vēl nestu peļņu. Pozitīvs moments uzkrāšanai naudas formā ir arī tas, ka naudas uzkrāšana bankā rada nepieciešamo rezervi naudas apgrozībai un tās daudzuma regulēšanai. Taču arī šeit var rasties problēmas, no kā arī cilvēki baidās un nevēlas savu naudu noguldīt bankās. Naudas īpašnieks baidās no inflācijas, kad nauda zaudē savu vērtību un par to summu, kas jums tagad ir, vairs nevar nopirkt to pašu un tikpat daudz kā varēja agrāk. Tātad naudas vērtība un līdz ar to arī pirktspēja var mainīties. Preču un pakalpojumu cenu paaugstināšanas gadījumā naudas pirktspēja samazinās.

  Arī neveiksmīga vadīšana var novest banku līdz bankrotam, līdz ar ko lielu daļu uzkrājumu noguldītājs riskē zaudēt. Izvirzās arī naudas likviditātes problēma. Naudu ir ļoti vienkārši pārvērst precēs. Var pirkt itin visu, atkarībā no esošā naudas daudzuma. Šeit likviditāte ir maksimāla. Taču preci pārvērst naudā ir sarežģītāk. Likviditāte te ir salīdzinoši daudz zemāka, jo nav viegli uzreiz atrast pircēju, kas gribētu tieši to mantu, ko vēlaties pārdot. Bieži vien ir jāmeklē starpnieki, arī cena, par kuru izdodas pārdot preci , bieži vien ir daudz zemāka nekā tā, par kuru lieta ir nopirkta. Naudas likviditāte ir būtiska šīs funkcijas pazīme. Naudas uzkrāšana rada cilvēkiem drošības sajūtu par savu nākotni. Šīs trīs ir galvenās naudas funkcijas.

  Tomēr dažādi autori piedāvā dažādus variantus attiecībā uz naudas funkcijām. Tā, piemēram,  E. Kassalis izdala naudas kā atlikta maksājuma jeb kredīta standarta funkciju. Tomēr šajā gadījuma ir starpība starp naudu un kredītu. “Naudas īpašnieks var izdot naudu par precēm un pakalpojumiem, bet, ja viņa rīcībā ir, piemēram, “Visa Card” kredītkarte, tad, to lietojot preču iegādei, viņš neizmanto savu naudu. Būtībā viņš ar kredītkartes starpniecību saņem bankas aizdevumu attiecīgās mantas pirkšanai, ko vēlāk atmaksā no sava bankas konta.”[1.,85]

  G. Lībermanis izdalījis vēl naudas kā samērošanas mērauklas funkciju. “Pirms vairākiem gadu desmitiem sāka ieviest starptautiskas naudas vienības. Starptautiskais valūtas fonds starpvalstu norēķiniem sāka lietot SDR, Eiropas valūtas savienībai kopējā nauda bija ekijs, ko ar 1999. gada 1. janvāri pēc Eiropas monetārās ūnijas lēmuma sāka nomainīt eiro.”[2.,10]

  Bez visām iepriekšminētajām naudas funkcijām tiek izdalītas arī naudas kā sabiedriska spēka funkcija un naudas kā informācijas nesējas funkcija. Pirmā ir saistīta ar to, ka naudai ir milzīgs spēks un vara, tā diktē cilvēkiem viņu rīcību, jaucas valsts politikā. Daudz kas mūsdienās ir atkarīgs no naudas.

  Nauda sniedz arī visdažādāko informāciju, kas nepieciešama uzņēmējdarbībā un tautsaimniecības vadībā. Piemēram, nauda sniedz informāciju par pieprasījumu, arī kredīts, ko piešķir naudā, informē par naudas pieprasījumu. Iekšzemes kopprodukts, nacionālais kopprodukts un nacionālais ienākums ir uztverams tikai naudā. Informācija par iedzīvotāju dzīves līmeni ir izsakāma naudā. Šo sarakstu varētu turpināt un izvērst vēl plašāk, bet pietiek jau ar šo uzskaitījumu, lai saprastu, ka nauda spēlē svarīgu lomu tautsaimniecības plānošanā un tās sekmīgā attīstībā. [3.,119;2.,13.,4.,]

Par naudu var izmantot jebkuru lietu, ko sabiedrība pieņem par ekvivalentu preču apmaiņā.           

Nauda pilda tādas funkcijas, kā:

ü  Nauda kā apgrozības līdzeklis - šo funkciju nauda pilda vienmēr, kad notiek samaksa par saņemtajām precēm un pakalpojumiem(prece-nauda-prece).

ü  Nauda kā vērtības mērs - šo funkciju nauda pilda, salīdzinot un samērojot pēc kvalitātes dažādas preces un pakalpojumus.

ü  Nauda kā bagātības uzkrāšanas un saglabāšanas līdzeklis - iedzīvotāji un uzņēmumi vienu daļu no saviem ienākumiem iztērē tūlīt, lai samaksātu par tirdzniecības darījumiem. Otru ienākumu daļu viņi pārvērš īpaša veida aktīvos, to uzkrāj. Cilvēki savu bagātību var glabāt arī dažādās citās formās viņi var iegādāties dārglietas, mākslas darbus, nekustamo īpašumu, akcijas un obligācijas.

ü  Maksāšanas līdzekļu funkcija–

Lai naudu uzskatītu par naudu, tai jāpiemīt šādām īpašībām:

·           izturībai,

·           pārnesamībai,

·           dalāmībai,

·           Iedzīvotāju uzticība

·           ierobežotam tās piedāvājumam.

Pastāv vairāki naudas veidi:

·           monētas,

·           papīra nauda,

·           elektroniskā nauda.

1.      Kas ir nauda?

2.      Kādas ir naudas funkcijas un kura jūsuprāt ir vissvarīgākā?

3.      Kādi ir naudas veidi?

4.      Cik sen aizsākusies naudas vēsture?

5.      Kas sākotnēji tika izmantots par naudu?

6.      Kā sauc procesu, kad notiek vienas preces apmaiņa pret citu līdzvērtīgu?

7.      Kādām īpašībām jāatbilst apmaiņas līdzeklim, lai to varētu uzskatīt par naudu?

8.      Kādu informāciju sniedz nauda?

9.      Kas nosaka vērtību naudai, kurai pašai par sevi vērtība nepiemīt?

1.      Ekonomikas un finanšu vārdnīca, Rīga: Apgāds „Norden AB”, 2003.

2.      Grāmatvedības terminu vārdnīca, Latvijas Universitāte, 2002.

3.      V. Kvēle, U. Baltulis, Grāmatvedības jēdzienu skaidrojošā vārdnīca, Rīga: „Avots”, 2005.

4.      V. Roldugins, Starptautiskā biznesa skaidrojošā vārdnīca, Rīga: „Jumava”, 2004.

5.      Interneta resurss, Nauda,  skatīts 19.05.2010., www.vikipedia.lv

6.      Bikse V. Nauda un bankas. -  Rīga: Valsts Administrācijas skola, 1994. 74.lpp.

7.      Libermanis G. Nauda, Inflācija, valūtas kurss. - Rīga: SIA Kamene, 1995. - 3 - 18.lpp.

8.      Zālītis U., Finanses un kredīts –Rīga: Latvijas Uzņēmējdarbības un menedžmenta akadēmija, 2007. - 287 lpp.

Šis atbalsta materiāls skolotājiem ir izveidots saskaņā ar standarta Ekonomika prasībām.

Gatavojoties stundām, skolotāji varēs izmantot šo materiālu gan prezentāciju sagatavošanai, gan tēmas mutiskajam izklāstam, gan audzēkņu zināšanu pārbaudei, izmantojot sagatavotos jautājumus no sadaļas „pārbaudi sevi pats”. Atbildes uz uzdotiem jautājumiem ir sniegtas tēmas izklāstā.

Materiāls ir izveidots tā, ka audzēkņi pēc tēmas apgūšanas varēs raksturot naudas tirgus darbību, naudas tirgus instrumentus un dalībniekus.  

Tēmas nobeigumā ir atrodams kopsavilkums.

Nauda ir iesaistīta ļoti daudzos mūsu dzīves procesos, tāpēc tās aktualitāte ir novērojama katra ekonomikas aģenta ikdienā. Latvijā tikai 90. gadu sākumā ir izveidojušās brīvā tirgus ekonomikas attiecības, tāpēc tās finanšu tirgus, kas ietver arī naudas tirgu, vēl joprojām nav izveidojies tāds, kāds tas ir attīstītajās valstīs.

Sakarā ar Pasaules finanšu krīzi Latvijā pašlaik situācija naudas tirgū ir sarežģīta. Piemēram, pagājušā gada beigās un šā gada sākumā Latvijas naudas tirgu piemeklēja straujš lata procentu likmju kritums, savukārt bankas ievērojami palielināja kredītprocentu likmes, bet iedzīvotājiem zuda uzticība atsevišķiem naudas tirgus instrumentiem.

Naudas tirgus ir viens no svarīgākajiem finanšu tirgus segmentiem. Finanšu tirgu definē kā ekonomisko attiecību kopumu, kur darījumi notiek ar dažādiem finanšu instrumentiem atbilstoši tirgū esošajam pieprasījumam un piedāvājumam [3,5].

Finanšu instrumentus ir iespējams klasificēt pēc to derīguma termiņa[8]:

·         Īstermiņa finanšu instrumenti - instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir līdz vienam gadam;

·         Vidēja termiņa finanšu instrumenti - instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir no viena no līdz pieciem gadiem;

·         Ilgtermiņa finanšu instrumenti- instrumenti, kuru dzēšanas termiņš ir virs pieciem gadiem.

Balstoties uz šo finanšu instrumentu klasifikāciju, finanšu tirgu var iedalīt: naudas tirgū un kapitāla tirgū [3,5].

Apskatot vairāku autoru darbus, tika secināts, ka naudas tirgus definīcijas ir līdzīgas, jo tiek balstītas uz iepriekš minēto finanšu instrumentu sadalījumu atkarībā no ilguma. Piemēram:

1.      Naudas tirgus ir īstermiņa finanšu instrumentu darījumu slēgšanas un citu ieguldījumu pakalpojumu mehānisms [2,51].

2.      Naudas tirgus ir īstermiņa naudas līdzekļu tirgus, kurā apgrozās naudas tirgus finanšu instrumenti, kuri nodrošina resursus uz termiņu līdz vienam gadam [3,5].

3.      Naudas tirgus ir finanšu tirgus aktīvu sastāvdaļa, kurā iesaistīti īstermiņa aizņēmumi ar sākotnējo termiņu viens gads vai īsāka termiņa aizdevumi [13].

Savukārt kapitāla tirgus tiek definēts, ka vidējā termiņa, ilgtermiņa un beztermiņa finanšu instrumentu darījumu slēgšanas un citu ieguldījumu pakalpojumu mehānisms [2,51].

Gan naudas, gan kapitāla tirgus definīcijā tiek uzsvērta finanšu instrumentu īpaša loma, jo tie atkarībā no to lietošanas ilguma tiek pieskaitīti vai nu naudas, vai kapitāla tirgum. Uzskatāmi šis iedalījums ir attēlots 1.1. attēlā.

Attēls. Finanšu instrumentu iedalījums [2, 51]

Svarīgākie naudas tirgus finanšu instrumenti ir [3, 6]

Ø  vekseļi;

Ø  maksājuma uzdevumi;

Ø  čeki;

Ø  valsts parādzīmes;

Ø  īstermiņa noguldījumi, tostarp depozītu sertifikāti;

Ø  spot darījumi jeb tūlītēji darījumi;

Ø  Latvijas Bankas lombarda kredīti;

Ø  Citi īstermiņa rakstura finanšu instrumenti.

11.2.2.1. Darījumi ar naudas tirgus finanšu instrumentiem

Vekseļi īstermiņa finanšu dokumenti, ko var pārvērst naudā nekavējoties, izmantojot naudas līdzekļu tirgus mehānismu, vai arī nogaidot līdz vekseļa termiņa beigām. Pastāv divi vekseļu veidi:

• vienkāršais vekselis - ir parāda saistības raksts, ar kuru vekseļa devējs apņemas samaksāt vekseļa turētājam tajā norādīto summu noteiktā laikā un vietā.
• pārvedu vekselis (tatra) ir kreditora jeb trasanta rakstiska pavēle aizņēmējam (trasātam) samaksāt vekselī norādīto naudas summu trešajai personai (remitentam) vai arī uzrādītājam noteiktā vietā un laikā.

Parādzīme rodas tad, kad prece tiek pārdota uz parāda ar maksājuma atlikšanu uz vēlāku laiku. Parādzīmē fiksē to, kas kuram un cik ir parādā, kā arī to, kad parāds jāatmaksā. Arī tad, kad tiek aizdota nauda, bet tā saskaņā ar vienošanos ir atmaksājama laikā un ar procentiem. Tieši šādas parādzīmes konkrēts paveids ir vekselis [1; 5].

Maksājumu uzdevumi ir bezskaidras naudas norēķinu dokumenti, kas tiek nogādāti bankā (nosūtīti elektroniskā veidā) naudas pārskaitīšanai. Bankas maksājuma uzdevums noformē naudas pārskaitījumu no uzņēmuma Banku konta - pārskaitījums uzņēmuma piegādātājiem, algu izmaksas, nodokļu maksājumi, utt.. Maksājuma uzdevumus var drukāt, izmantojot iebūvēto izdrukas formu, vai eksportēt uz Bankas elektronisko norēķinu sistēmām, lai tālāk nosūtītu apstrādei uz banku. Dokuments tiek saglabāts žurnālā Bankas izdevumi [6,12].

Bankas čeks ir bankas rakstisks rīkojums tās korespondentbankai izmaksāt konkrētu summu čekā norādītajai personai. Bankas čeki izmantojami gan naudas līdzekļu nosūtīšanai, gan norēķiniem par precēm un pakalpojumiem ar privātpersonām vai uzņēmumiem gan Latvijā, gan ārvalstīs. Bankas čekus ir ērti izmantot, ja:

• maksātājam nav zināmi maksājuma saņēmēja bankas rekvizīti;
• maksājuma summa ir neliela un komisijas maksa par pārskaitījumu ir lielāka, nekā maksa par čeka iegādi;
• klienta partneris vēlas saņemt apmaksu tieši čeka veidā [7].

Valsts parādzīme ir īstermiņa (līdz 1 gadam) parāda vērtspapīrs, ko emitē valsts. Valsts parādzīmes ir ļoti populārs ieguldījuma objekts visā pasaulē, jo ir ļoti drošs ieguldījums - saistības pret ieguldītāju uzņemas valsts. Valsts parāda vērtspapīru tirgus ir ļoti likvīds, tādēļ jebkurā brīdī ir iespējams gan nopirkt, gan pārdot interesējošos vērtspapīrus. Valsts parādzīmes ir pats drošākais ieguldījums, jo to dzēšanas termiņš nepārsniedz vienu gadu un iespējamās cenu svārstības ir mazākas nekā, piemēram, akciju tirgū. Visa parāda vērtspapīra darbības laikā tā īpašnieki var mainīties, bet aizdevuma pamatsummu saņems tas, kura īpašuma vērtspapīrs būs perioda beigās. Ieguldījumi parāda vērtspapīros bieži vien dod iespēju saņemt augstākus ienākumus salīdzinājumā ar termiņnoguldījumiem, bet zemākus, nekā var dabūt no ieguldījumiem akciju tirgū [9].

 Īstermiņa noguldījumi ir noguldījumi ar termiņu līdz vienam gadam, bet vispopulārākie uzņēmumu vidū ir noguldījumi ar termiņu līdz vienam mēnesim. Bankas piedāvā arī speciālus krājkontus uzņēmumiem, izmantojot kurus, klientam iepriekš jāpaziņo par naudas izņemšanu, vai arī, samaksājot komisiju, līdzekļi kļūst pieejami uzreiz. Bankas piedāvā noguldījumus vairākās valūtās, populārākās ir eiro, lati un dolāri. Par termiņu, kas nav bankas cenrādī, uzņēmumam ir jāvienojas atsevišķi. Parasti lielākām summām bankas piedāvā arī individuālās procentu likmes. Noguldījumu parasti var izmantot kā ķīlu īstermiņa kredīta saņemšanai [11].

Īstermiņa depozīts ir noguldījums uz īsu, bet noteiktu termiņu (no 1 dienas līdz 1 mēnesim) ar fiksētu procentu likmi. Šis darījums tiek apliecināts ar depozīta sertifikātu. Procenti tiek aprēķināti par faktisko depozīta izvietošanas laiku (no depozīta faktiskā noguldījuma datuma). Savukārt peļņas procenti tiek izmaksāti Klientam termiņa beigās [10].

Valūtas maiņa jeb spot darījums nosaka, ka norēķināšanās par darījumu notiek līdz otrās darba dienas beigām pēc darījuma noslēgšanas dienas, atbilstoši tādam kursam, kāds ir bijis darījuma slēgšanas brīdī un par kādu i vienojušās darījuma puses. Valūtas maiņu tieši ietekmē valūtas risks iegādātai valūtai. Darījumi par valūtas maiņu tiek veikta bankā ar norēķiniem klienta kontos bankā [14].

Lombarda kredīti ir centrālās bankas kredīti pret komercbanku vērtspapīru ķīlu. Centrālajai bankai nav tiesību piešķirt kredītus uzņēmumiem, firmām. Toties valdību LB kreditēt ir atļauts. Savukārt „Latvijas Bankas lombarda kredītu izsniegšanas noteikumi” ir zaudējuši spēku [4].

Tiek izdalīti šādi lombarda veidi [3, 6]:

·         Automātiskais lombarda kredīts ir bankai līdz nākamajai darba dienai izsniegts lombarda kredīts tāda naudas konta debeta atlikuma likvidēšanai, kas radies starpbanku norēķinu rezultātā

·         Pieprasījuma lombarda kredīts ir pēc bankas pieprasījuma izsniegts lombarda kredīts uz noteiktu termiņu, kas nepārsniedz 30 dienas pēc kārtas.

11.2.2.2. Naudas tirgus dalībnieki

Peļņas nolūkos naudas tirgus instrumentus iegādājas sekojošas ieguldītāju grupas:

·         Komercbankas;

·         Apdrošināšanas kompānijas un pensiju fondi;

·         Investīciju trasta uzņēmumi

·          Municipalitātes;

·         Starptautiskās institūcijas;

·         Brokeri-dīleri.

Īstermiņa naudas tirgus instrumenti tiek apgrozīti vairumtirdzniecības tirgū. Valsts, municipālās, privātas un starptautiskās finanšu institūcijas ir galvenie kreditori un debitori naudas tirgū. Tie veic aizņēmumus pret garantētu nodrošinājumu vai pat bez īpašām garantijām. Aizņēmums tiek izdarīts emitējot vērtspapīrus [8].

Dažādas institūcijas izlaiž īstermiņa naudas tirgus instrumentus, piemēram:

·         Finanšu ministrija emitē valsts īstermiņa obligācijas, lai segtu budžeta deficītu;

·         Centrālā Banka izlaiž īstermiņa obligācijas, lai iegūtu līdzekļus un realizētu monetāro politiku;

·         Municipalitātes emitē īstermiņa obligācijas savām finansiālām vajadzībām;

·         Komercbankas izdod depozīta sertifikātus, kā specifiskus finanšu instrumentus;

·         Lielas bankas diskontē komercstruktūru izrakstītas parādzīmes, lai paātrinātu finanšu apgrozījumu;

·         Komercstruktūras izraksta vekseļus, kā alternatīvu bankas kredītam

Ikviena finanšu kompānija, valdība un starptautiskā institūcija var izlaist vekseļus vai peldošo procentu īstermiņa obligācijas. Starptautisko ieguldītāju izvēles iespējas var tikt palielinātas piedāvājot tiem iegādāties depozīta sertifikātus, vekseļus un peldošo procentu obligācijas Eirotirgū. Eirovērtspapīru emisija tiek veikta tieši vai caur starpniekiem. Tātad, ja finanšu instruments tiek izlaists kaut kādā valstī, ne savā valūtā, tas notiek eiro-valūtā, piemēram, ja Latvijā obligācijas tiek izlaistas jenās - tas notiek eirojenās [8].

Naudas tirgus ir īstermiņa naudas līdzekļu tirgus, kurā apgrozās naudas tirgus finanšu instrumenti, kuri nodrošina resursus uz termiņu līdz vienam gadam

Svarīgākie naudas tirgus finanšu instrumenti ir:

Ø  vekseļi;

Ø  maksājuma uzdevumi;

Ø  čeki;

Ø  valsts parādzīmes;

Ø  īstermiņa noguldījumi, tostarp depozītu sertifikāti;

Ø  spot darījumi jeb tūlītēji darījumi;

Ø  Latvijas Bankas lombarda kredīti;

Ø  Citi īstermiņa rakstura finanšu instrumenti.

Valsts, municipālās, privātas un starptautiskās finanšu institūcijas ir galvenie kreditori un debitori naudas tirgū. Tie veic aizņēmumus pret garantētu nodrošinājumu vai pat bez īpašām garantijām.

1.      Kāds ir finanšu tirgus iedalījums?

2.      Kas ir naudas tirgus? Nosauciet tā galvenās atšķirības no kapitāla tirgus!

3.      Kādi ir svarīgākie naudas tirgus finanšu instrumenti?

4.      Kādos gadījumos tiek izrakstīts parāda vērtspapīrs jeb vekselis?

5.      Raksturojiet darbību ar maksājuma uzdevumiem!

6.      Kādas priekšrocības ir banku čeku izmantošanai?

7.      Kas ir depozīta sertifikāts?

8.      Kas izsniedz lombarda kredītus? Raksturojiet lombarda kredītu veidus!

   9.      Kādi ir galvenie naudas tirgus dalībnieki? Kāda ir galvenā kreditoru un debitoru darbība?

1.      Mancat ar EC – Phare programmas atbalstu Banku darbība. Rīga: Juventa.- 1997. – 166 lpp

2.      Praude V. Finanšu instrumenti. Rīga: SIA Burtene. - 2009. – 446 lpp. ISBN– 978-9984-833-00-2

3.      Saksonova S. Banku darbība. Rīga: Latvijas Komercbanku asociācijas Konsultāciju un mācību centrs. -  2006 . -197.lpp. ISBN- 9984-9794-1-5

4.      Latvijas Bankas lombarda kredītu izsniegšanas noteikumi. http://www.likumi.lv/doc.php?id=205916http://www.seb.lv/lv/private/services/payments/ceku-norekini/-Skatīts 20.05.2010

5.      Banka. –http://lv.wikipedia.org/wiki/Banka-Skatīts 20.05.2010

6.      Bankas maksājumu uzdevumi. http://www.tilde.lv/download/TildesJumis/Help/5.5/Online/index.html?banka_maksajumu_uzdevumi.htm -Skatīts 21.05.2010

7.      Čeku norēķini.  http://www.seb.lv/lv/private/services/payments/ceku-norekini/-Skatīts 20.05.2010

8.      Finanšu instrumenti. http://lv.wikipedia.org/wiki/Finan%C5%A1u_instrumenti- Skatīts 21.05.2010

9.      Hipotēku banka - Valsts obligācijas un parādzīmes. www.hipo.lv/.../valsts_obligācijas_un_parādzīmes- Skatīts 20.05.2010

10.  Īstermiņa depozīts. www.tkb.lv/lv/foru/deposits/interrates/+%C4%ABstermi%C5%86a+noguld%C4%ABjumi&cd=10&hl=ru&ct=clnk&gl=lv-Skatīts 21.05.2010

11.  Īstermiņa noguldījumi. www.visasbankas.lv/lv/12/46/+%C4%ABstermi%C5%86a+noguld%C4%ABjumi&cd=8&hl=ru&ct=clnk&gl=lv-Skatīts 21.05.2010

12.  Maksājuma uzdevumi.  –http://www.ozols.lv/help/?ssw=33&skf_id=347-Skatīts 22.05.2010

13.  Money market. - http://en.wikipedia.org/wiki/Money_market-Skatīts 21.05.2010

14.  Naudas valūtas tirgi, to darījumi. www.hipo.lv/ufiles/.../Naudas%20valutas%20tirgi%20to%20darijumi_11.pdf -Skatīts 22.05.2010