9.2. Apdrošināšanas, pensiju sistēmas un ieguldījumu fondu būtība

9.2.4. Ieguldījumu fondi

Ieguldījumu fonds - daudzu ieguldītāju līdzekļu apvienošana kopīgā fondā ar mērķi ieguldīt tālāk un gūt peļņu no šiem ieguldījumiem. Ieguldījumu fondiem tādējādi ir pieejami lieli līdzekļi, kurus var ieguldīt dažādās akcijās, obligācijās utt., samazinot risku. Apvienojot investoru ieguldījumus, samazinās arī vērtspapīru pirkšanas un pārdošanas izmaksas uz vienu ieguldītāju. [3.]

Ieguldījumus fondos veic gan privātpersonas, gan uzņēmumi, kas vēlas palielināt ieguldītā kapitāla vērtību vai efektīvāk pārvaldīt savu naudas plūsmu. Mūsdienās katrs ieguldītājs var atrast savām vēlmē un riskam atbilstošu ieguldīšanas iespēju.

Pasaulē un Latvijā tiek izšķirti divi galvenie fondu veidi – atvērtie un slēgtie ieguldījumu fondi.

·         Atvērtie fondi – šo fondu daļas var pirkt un pārdot jebkurā brīdī par fiksētu cenu – ieguldījumu apliecību vērtību. Fondu daļu skaits nav ierobežots un ieguldījumus šajos fondos var sākt ar nelielām summām. Piemēram, atvērtā fonda portfeļa kopējā vērtība ir 10 miljoni latu; ja ieguldītājs vēlas fondā ieguldīt 1 miljonu, tad fonds emitēs jaunās ieguldījumu apliecības 1 miljona vērtībā, kuras iegādāsies ieguldītājs. Pēc tam šie jaunie līdzekļi tiks ieguldīti vērtspapīros, līdz ar to fonda portfelis tiks palielināts par 1 miljonu, un fonda kopējā vērtība veidos 11 miljonus. Ja kāds no ieguldījumu apliecību turētājiem pārdod fondam divus miljonus vērtas ieguldījumu apliecības, tad tiks pārdoti vērtspapīri, lai atgūtu naudu, un fonda portfeļa vērtība būs 9 miljoni. Veicot darījumus ar ieguldījumu apliecībām, ieguldījumu pārvaldes kompānija parasti iekasē komisijas maksu, tāpēc tās piedāvātā ieguldījumu apliecību atpirkšanas cena parasti ir zemāka par tās piedāvāto ieguldījumu apliecību pārdošanas cenu. Šīs komisijas maksas apjoms ir atkarīgs no fonda ieguldījumu politikas un instrumentiem.

 

·         Slēgtie fondi – tie savā ziņā ir līdzīgi akciju sabiedrībām. Piemēram, ieguldījumu sabiedrība no sākotnējiem ieguldītājiem iegūst 10 miljonus latu, kuri tiek investēti vērtspapīros, un tiek emitēts noteikts skaits fonda ieguldījumu apliecību, piemēram, miljons apliecību 10 latu nominālvērtībā. Jaunas apliecības emitētas netiek – ja vēlāk ieguldītājs vēlēsies iegādāties fonda ieguldījumu apliecības, piemēram, viena miljona vērtībā, tad šīs apliecības būs iespējams iegūt tikai tad, ja kāds no jau esošajiem ieguldījumu apliecību īpašniekiem tās pārdos. Tādēļ, lai nodrošinātu slēgto fondu likviditāti, tos ļoti bieži tirgo biržās. Šo fondu ieguldījumu apliecības vērtība ir atkarīga ne tikai no fondam piederošo vērtspapīru cenām, bet arī no fonda apliecību pieprasījuma un piedāvājuma, jo atšķirībā no atvērtajiem fondiem šeit fonda pienākums nav piedāvāt pirkt ieguldījumu apliecības par noteiktu cenu. [1., 74.]

 

Ieguldījumu fondu līdzekļus iegulda visdažādākajos finanšu instrumentos, taču lielākoties fondu ieguldījumu politika paredz veikt ieguldījumus kādā konkrētā vērtspapīru grupā:

  • Naudas tirgus fondi – vieni no populārākajiem fondu veidiem, ja ir nepieciešams ieguldīt līdzekļus uz neilgu laiku. Tie tiek uzskatīti arī par drošākajiem, jo līdzekļus iegulda mazāk riskantos vērtspapīros, bet līdz ar to ienesīgums, ir sevišķi ilgā laika posmā, ir mazāks.
  • Obligāciju fondi – salīdzinot ar naudas fondiem, iegulda jau ilgāka termiņa parāda vērtspapīros. Ir zema riska pakāpe, nodrošināta stabila, bet ne pārlieku liela peļņa.
  • Akciju fondi – fondu veids ar visaugstāko riska pakāpi, piemērots investoriem, kas ir ieinteresēti pieaudzēt savus aktīvus un ir gatavi riskēt. Ieguldītājiem ir iespēja ieguldīt dažādu pasaules akciju sabiedrību akcijās un gūt peļņu no šo sabiedrību darbības gan dividenžu veidā, gan akciju sabiedrībām attīstoties palielinās to akciju cena un attiecīgi akcijās investējošo fondu daļu vērtība.
  • Sabalansētie fondi – Atkarībā no tirgus izdevīguma stāvokļa var investēt gan akcijās, gan obligācijās, tā samazinot savu investīciju risku.
  • Indeksu fondi – investē vērtspapīros, kas ietilpst kādos fondu biržas indeksu aprēķinos. Šajā gadījumā pārvaldošā kompānija nepieņem patstāvīgus lēmumus, izvēloties vērtspapīrus. Šāda fonda uzdevums – būt vienā līmenī ar tirgu.
  • Fondu fondi – investē citu investīciju fondu daļās. Faktiski šo fondu līdzekļus pārvalda vairākas pārvaldošās kompānijas – visas tās kompānijas, kuru investīciju fondu daļas ir iekļautas šajā fondu fondā. Fonds ir piemērots investoriem, kas vēlas izvairīties no iespējamām vadības kļūdām, kuras varētu pieļaut atsevišķi nolīgta pārvaldošā kompānija. Problēma ir apstāklī, ka labu investīcijas fondu nemaz nav tik daudz. Jo vairāk investīciju fondu ir savākti fondu fondā, jo sliktāks būs rezultāts. Otrs trūkums – fondu fonda izdevumi tiek uzlikti uz tām izmaksām, kas noņemtas tajos investīciju fondos, kur tiek novirzīti fondu aktīvi.” [4.]
  • Nekustamā īpašuma fondi – „tos var iedalīt divās galvenajās grupās. Ir tādi fondi, kas par akumulētajiem līdzekļiem iegādājas nekustamo īpašumu – zemi, biroja ēkas, lielveikalus, viesnīcas u. tml., un ir fondi, kas pārvaldāmos līdzekļus izmanto, lai piedāvātu hipotekāros kredītus, kas savukārt tiek garantēti ar nekustamo īpašumu. Ir arī tādi fondi, kuros tiek apvienoti abu minēto fondu tipu iezīmes – gan pašu ieguldījumi, gan izdevumi hipotekāriem kredītiem. Parasti daļa no fonda ienākumiem tiek izmaksāta fonda ieguldītājiem dividendēs. Fondi dividendes lielākoties izmaksā reizi mēnesī, ceturksnī vai gadā.” [1., 76]

 

Divas izplatītākās fondu pārvaldīšanas metodes ir aktīva un pasīva metode:

  • Par aktīvu fonda pārvaldīšanu uzskata, ja ieguldījumus vērtspapīros veic bieži un uz neilgu termiņu, tādejādi cenšoties iegūt vērtspapīrus, kuriem gaidāms drīzs cenas pieaugums un pārdot ieguldījumus, kuriem cenas pieaugums nav gaidāms. Izmantojot šo metodi, fonda pārvaldniekam ir jābūt profesionāli, ar analītiskām spējām, pieredzi un labu intuīciju, jo šis veids ir grūts un dārgs. Dažādi pētījumi rāda, ka mazāk nekā 50 % no vērtspapīru portfeļu pārvaldītājiem spēj uzrādīt labākus rādītājus nekā attiecīgā fonda mērķa ieguldījumu atdeves rādītājs. Daži informācijas avoti pat norāda, ka tikai 25% speciālistu to spēj, turklāt gadu no gada tie nav vieni un tie paši pārvaldītāji. Viens no šā fakta iemesliem ir ievērojamās tirdzniecības izmaksas – jo vērtspapīri tiek biežāk pirkti un pārdoti, jo lielāki ir izdevumi par komisijas maksu, kas savukārt bieži ievērojami samazina ieguldījuma peļņu. [1.,77.]
  • Pasīvi pārvaldīt fondus nozīmē, ka vērtspapīri tiek pirkti uz ilgāku laiku, taču arī šādi pārvaldīto fondu metodes mēdz atšķirties. Fondu pārvaldnieki var izveidot ieguldījumu portfeļus no vērtspapīriem, kurus uzskata par perspektīviem ilgtermiņā, turēt tos vairākus gadus un to īstermiņa cenu svārstībām nepievērst uzmanību. Tomēr visbiežāk no neaktīvi pārvaldītajiem fondiem ir indeksu fondi, līdz ar to katrā no vērtspapīriem tiek ieguldīti līdzekļi proporcionāli to īpatsvaram indeksā. [1.,77.] Izmantojot šo metodi nebūs visaugstākais iespējamais ienākums, tomēr šādi fondi ir mazāk riskanti un ilgtermiņā nodrošina samērā stabilus ienākumus.