Globalizācija un Latvija

     Latvijas nākotnes konkurētspēja uz zināšanām balstītajā globālajā ekonomikā atkarīga no cilvēkresursiem. Līdz ar tehnoloģiju un globālās ekonomikas attīstību, sabiedrībām, lai gūtu panākumus, jākļūst par sabiedrībām, kuras balstās uz zināšanām. Šāda sabiedrība darbojas uz pakalpojumu sniegšanu orientētā un dinamiskā globālā ekonomikā, kurā zināšanas un informācija ir galvenie ražošanas līdzekļi. Ilgtermiņā ekonomikas konkurētspējai būtiskākās ir nevis iekārtas, bet gan zināšanas, nevis īpašas kvalifikācijas, bet gan spējas apgūt jaunas kvalifikācijas visa mūža garumā. Nākotnes sabiedrība balstās ne tikai uz izglītotiem zināšanu sniedzējiem, bet arī uz izglītotiem patērētājiem. Līdz ar to, uz zināšanām balstītai sabiedrībai un ekonomikai nepieciešamas apjomīgas un visu sabiedrību ietverošas investīcijas cilvēk kapitālā, īpaši jau zināšanās un izglītībā. Arī Latvijas gadījumā ekonomikas konkurētspēja un labklājība nākotnē arvien vairāk būs atkarīgas no drošas, veselīgas un izglītotas sabiedrības, kas spēj piemēroties un izmantot globālās ekonomikas dinamiku un krīzes.
      Uzsākot ekonomisko reformu, Latvijā bija labi attīstīti cilvēkresursi un sociālā infrastruktūra. To nodrošināja visiem pieejama izglītības sistēma, ieskaitot arī universitātes (augstāko) izglītību, efektīva veselības aprūpe un citi sabiedriskie pakalpojumi, kā arī minimāls sociālais nodrošinājums vājākām sociālajām grupām. Šie sociālās infrastruktūras elementi varētu garantēt Latvijai labu starta pozīciju, iekļaujoties konkurētspējīgā globālā ekonomikā. Taču pēdējo desmit gadu ekonomiskā reforma, kaut arī sasniedzot pozitīvus un svarīgus makroekonomiskās stabilitātes un izaugsmes rādītājus, notika uz sociālās infrastruktūras pasliktināšanās un uz cilvēkresursu rēķina. To vēl vairāk pasliktināja stratēģijas, kuras balstījās uz vienkāršotiem sociāli ekonomiskajiem principiem un kļūdainu pieņēmumu par to, ka ikviena tirgus ekonomika ir spējīga radīt labklājību. Sabiedrības sociālā infrastruktūra un sabiedriskie pakalpojumi pamatā ir panīkuši. Akūtāko problēmu vidū minama aizvien pastāvošā reģionu atpalicība, zemais investīciju līmenis izglītības sektorā un kritiskais stāvoklis veselības aprūpes sistēmā. Atsevišķās jomās, kuras ir būtiskas ilgtermiņa sociāli ekonomiskai attīstībai, valstij nav nedz iespēju, nedz arī stratēģiju investīciju ieguldīšanai, savukārt privātais kapitāls nav ieinteresēts tajās iesaistīties. Rezultāts nav tikai morāli nožēlojami apstākļi šobrīd. Daudz nopietnākas sekas ir negatīvās tendences, kas apdraud Latvijas sabiedrību un tās ilgtermiņa perspektīvas ilgtspējīgai attīstībai un labklājībai nākotnē.
      Pirmkārt, iedzīvotāju vispārējais zemais ekonomiskās drošības līmenis novājinājis cilvēkresursus; tas kļūs skaidri redzams tuvākajos gados, kad darba tirgū ienāks un politisko atbildību uzņemsies nākamās paaudzes, kuras augušas jaunajos apstākļos. Viena no visdraudīgākajām tendencēm ir riska pieaugums un investīciju samazināšanās sociālajā jomā, lai nodrošinātu apstākļus ģimenēm ar bērniem un bērniem. Jau ilgāk nekā desmit gadus turpina samazināties ģimeņu ieguldījumi savos bērnos, gan materiālo resursu, gan laika ziņā. Tas atstās smagas negatīvas sekas uz iedzīvotāju spējām iegūt zināšanas vidējā un ilgtermiņa laika posmā, līdz ar to negatīvi ietekmēs arī cilvēkresursu pieejamību, kas nepieciešami ekonomiskās izaugsmes radīšanai uz zināšanām balstītā ekonomikā.
     Otrkārt, vispārējās un profesionālās izglītības institūciju pagrimums ne tikai mazinājis pakalpojumu kvalitāti, bet arī ierobežojis to sociālo pieejamību. Pretēji nepieciešamībai izveidot sabiedrībā un ekonomikā apstākļus, kuros balstītos uz zināšanām, Latvija arvien vairāk tuvojas situācijai, kas raksturojama kā „izcilības saliņas ignorances jūrā”.
     Treškārt, iepriekšminētās pārmaiņas, pasliktinoties dzīves apstākļiem lielākajai daļai iedzīvotāju, līdz ar pieaugošajām ekonomiskajām atšķirībām arvien vairāk saasina šķelšanos un konfliktus sabiedrībā. Tā kā politiskā sistēma ir izrādījusies samērā nespējīga uzlabot ekonomisko situāciju vairumam iedzīvotāju, tai uzticas minimāli. Vilšanās politikā paradoksālā veidā novedusi pie demokrātiskas kontroles trūkuma pār politisko sistēmu, kura tiek uztverta kā neefektīva un nejūtīga pret sabiedrību. Ekonomiskā nedrošība un apziņa par arvien pieaugošo sociālo netaisnību saasinājušas neuzticēšanos starp iedzīvotājiem. Rezultātā sabiedrība, kura sociālajā un patstāvības ziņā ir atkarīga no politiskās vadības, nespēj attīstīties. Bez dialoga un kompromisa kultūras vēsturiskās, etniskās, kultūras un valodu atšķirības kļuvušas par bezatbildīgas un uz populismu orientētas politiskās sistēmas manipulācijas objektu. 
     Latvijas Ilgtspējīgas attīstības mērķi izriet no Riodežaneiro Deklarācijā definētajiem principiem, tās ģeopolitiskās vietas pasaulē, dabas īpatnībām, sociālās un ekonomiskās attīstības pieredzes un pašreizējā stāvokļa. Tie ir:

  • Latvijai jāveido labklājības sabiedrība, kura augstu vērtē un attīsta demokrātiju, līdztiesību, godīgumu un savu kultūras mantojumu.
  • Latvijai jāveido stabila tautsaimniecība, kas nodrošina sabiedrības vajadzības, vienlaicīgi panākot, lai ekonomiskās izaugsmes tempi pārsniegtu vides piesārņojuma un resursu patēriņa tempus.
  • Latvijai jānodrošina droša un veselību neapdraudoša vide pašreizējai un nākamajām paaudzēm.
  • Latvijai jānodrošina pietiekami pasākumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai.
  • Latvijai sabiedrībā jāattīsta atbildīga attieksme pret dabas resursiem un nepārtraukti jāpaaugstina resursu izmantošanas efektivitāte.
  • Latvijai no starptautiskas palīdzības saņēmējas valsts pakāpeniski jākļūst par valsti, kas spēj pati nodrošināt savas vajadzības un nepieciešamības gadījumā pat sniegt palīdzību citām valstīm.
  • Latvijai jānodrošina vides jautājumu integrācija un jāattīsta plašs vides politikas līdzekļu pielietojums visās citās nozaru politikās.
  • Latvijai jānodrošina, lai tirgus ekonomikas mehānismi kalpotu ilgtspējīgai attīstībai.
  • Latvijai jānodrošina sabiedrības līdzdalība ilgtspējīgas attīstības procesos.
  • Latvijai nepārtraukti jānovērtē tās progress noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. 

      Latvija ir maza valsts ar atvērtu ekonomiku, un tās risks ir saistīts galvenokārt ar ārējo ekonomisko vidi. Pašlaik pasaulē valda augsts nenoteiktības līmenis un pastāv būtisks jaunu konfliktu risks, kas var negatīvi ietekmēt ekonomikas attīstību Latvijā un tās galvenajās partnervalstīs, un izraisīt piemēram, vēl lielāku energoresursu (naftas) cenu kāpumu. Tas var nelabvēlīgi atsaukties uz Latvijas eksporta attīstību, investīciju apjomu un inflācijas līmeni.
      Bet, kā zināms, valsts ekonomiskā drošība nav atkarīga tikai no ekonomiskiem rādītājiem (indikatoriem), bet arī finansu un sociālajiem rādītājiem.
     Latvijas ārējie ekonomiskie sakari laika posmā pēc neatkarības atgūšanas ir strauji attīstījušies. Turpinās ekonomikas integrācija pasaules tirgū. Ekonomikas atvērtības pieaugumu ir sekmējusi ne tikai Latvijas pāreja uz tirgus ekonomiku, bet arī globālās ekonomikas tendences.
      Globalizācijā, ja to saprot kā jebkādu eksporta barjeru nojaukšanu, brīvu preču, pakalpojumu un kapitāla kustību, vislielākā mērā ir ieinteresētas tās transnacionālās korporācijas, kuru ekonomiskā vara un finansu iespējas jau pārsniedz vidējas Eiropas valsts budžeta apjomus. Lielā mērā daudzi no šiem uzņēmumiem savus ražošanas apjomus vairs nevar palielināt Vecajā pasaulē, kur tirgū vērojams līdzsvars un kur ekonomikas attīstība ir relatīvi lēna. Šādiem uzņēmumiem visātrākā ražošanas, pārdošanas un peļņas palielināšanas pieauguma alternatīva ir iespiešanās citu valstu tirgos. Līdz ar to tieši šie uzņēmumi ir galvenais globalizācijas lobijs pasaules mērogā.
      Ekonomiskā drošība ir nacionālās drošības pamats. saistīta ar aizsardzības drošību, informācijas drošību, ekoloģisko drošību un enerģētisko drošību, kas ir balstīta uz 3 galvenajām indikatoru grupām - ekonomiskie, sociālie un finanšu indikatori. Laika gaitā Latviju ir skārušas neskaitāmas reizes būtiskas pārmaiņas, kas neapšaubāmi ir ietekmējušas sabiedrību. Iekļaušanās Eiropas un pasaules kopīgajā politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Latvijai tiek pavērtas jaunas iespējas. Taču šāds pārmaiņu laiks vieš arī bažas, nedrošību sabiedrībā. Ekonomiskajā literatūrā tiek analizēti septiņi cilvēkdrošības aspekti: politiskā drošība, kopiendrošība, ekoloģiskā drošība, veselības drošība, personīgā drošība, uzturdrošība un ekonomiskā drošība. No visiem cilvēkdrošības aspektiem tieši ekonomiskā drošība satrauc visplašākās iedzīvotāju aprindas, jo ietver sevī tādus ekonomiskās drošības rādītājus kā ienākumu pietiekamība un paredzamība, nodarbinātības paredzamība, sociālās garantijas, apmierinātības ar ienākumu un valsts finanšu stāvoklis. Ienākumu pietiekamība un paredzamība ietver sevī iekšzemes kopprodukta attīstību, kā arī saražo preču un pakalpojumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju jeb IKP uz vienu iedzīvotāju. Savukārt inflācijas rādītāji ļauj prognozēt šo ienākumu reālo lielumu nākotnē.
     Nodarbinātības paredzamību atspoguļo bezdarba līmeņa attīstības tendences. Svarīgākais sociālās garantijas raksturojošais rādītājs ir pensijas līmenis valstī. Apmierinātība ar ienākumu līmeni izpaužas algu (vidējā, minimālā, reālā) dinamikā un salīdzināšanā ar iztikas minimumu valstī. Valsts finanšu stāvokli raksturo tādi rādītāji kā valsts parāds un budžeta deficīta īpatsvars IKP.
     IKP pieaugums vairāk rāda ekonomiskās drošības potenciālu, nevis katra indivīda pašreizējo drošību. Tas, kāda ir iedzīvotāju vispārējā ekonomiskā drošība, daudz labāk redzams, kopsakarā aplūkojot vēl vairākus citus rādītājus.
     Piemēram, objektīvāks rādītājs, kas uzrāda iedzīvotāju dzīves līmeni – cik daudz preču un pakalpojumu saražots uz vienu iedzīvotāju jeb IKP uz vienu iedzīvotāju.
     IKP pieauguma temps attīstības valstīs caurmērā ir straujāks nekā attīstītajās valstīs. Tas tomēr nenozīmē, ka atšķirība starp pasaules bagātajām un nabadzīgajām valstīm pakāpeniski izzūd. Vairumā attīstības valstu iedzīvotāju skaits pieaug ļoti strauji, un tas relatīvi samazina IKP palielināšanos. Tāpēc, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, IKP pieauguma temps šajās valstīs ir salīdzinoši zems vai pat negatīvs.
Plaisa starp vidējo nacionālo kopproduktu (NKP) uz vienu iedzīvotāju attīstības un attīstītajās valstīs turpina paplašināties. 20.gadsimta beigās no vairāk nekā 29 triljonus lielā globālā IKP tikai aptuveni 6 triljoni – mazāk nekā 22% - bija radīti attīstības valstīs, lai gan šajās zemēs dzīvoja 85% pasaules iedzīvotāju.
     Vidējā dzīves kvalitāte valstī ir atkarīga ne tikai no tā, kāds ir ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju, bet arī no tā, cik vienlīdzīgi vai nevienlīdzīgi ienākumi tiek sadalīti.
     Lai novērtētu ienākumu sadales nevienlīdzību valstī un precīzāk salīdzinātu šo parādību starp valstīm, ekonomisti izmanto Lorenca līkni un Džini indeksu. Lorenca līkne parāda saņemtā kopējā ienākuma uzkrāto procentu attiecību pret saņēmēju kopējo uzkrāto procentuālo daļu, sākot ar vistrūcīgāko indivīdu vai mājsaimniecību. Kā tiek veidota līkne ? Vispirms ekonomisti sarindo visus attiecīgās valsts indivīdus vai mājsaimniecības pēc to ienākumu līmeņa, sākot ar nabadzīgākajiem un beidzot ar bagātākajiem. Visi šie indivīdi vai mājsaimniecības tiek iedalītas piecās grupās (20% katrā) vai desmit grupās (10% katrā), un katras grupas ienākums tiek aprēķināts un izteikts kā procentuālā daļa no IKP. Pēc tam tiek atzīmētas tās daļas  no IKP, kuras šīs grupas saņēmušas kopīgi, t.i., nabadzīgākās piektdaļas ienākumu daļu attiecinot pret 20% no iedzīvotāju skaita, tad nabadzīgākās piektdaļas ienākumu daļu kopā ar nākamo (ceturto) piektdaļu attiecina pret 40% iedzīvotāju, un tā tālāk, kamēr visu piektdaļu uzkrājums atbilst 100%, aptverot simtprocentīgi visus iedzīvotājus. Savienojot visus grafikā atzīmētos punktus, sākot ar 0% ienākumu, kas atbilst 0% iedzīvotāju, tiek iegūta konkrētās valsts Lorenca līkne.
     Jo dziļāk ieliekta kādas valsts Lorenca līkne, jo nevienlīdzīgāks ir ienākumu sadalījums šajā valstī. Lai salīdzinātu ienākumu sadales nevienlīdzību starp vairākām valstīm, Džini indekss ir pat ērtāk izmantojams nekā Lorenca līkne. Šis indekss tiek aprēķināts kā laukums starp Lorenca līkni un absolūtās vienlīdzības taisni, kas izteikts kā procentuāla daļa no trijstūra laukuma zem šīs taisnes.
     Arī pārmērīgi vienlīdzīgs ienākumu sadalījums var nākt par sliktu ekonomikas aktivitātei. Sociālistisko valstu pieredze liecina, ka apzināti zemā nevienlīdzība (bez personīgās peļņas un ar minimālām atšķirībām darba algās) cilvēkiem liedza motivāciju aktīvi piedalīties ekonomiskajā darbībā – centīgi strādāt un iesaistīties uzņēmējdarbībā. Sociālistiskās ienākumu izlīdzināšanas sekas bija arī slikta disciplīna un zema strādājošo iniciatīvas pakāpe, neapmierinoša preču un pakalpojumu kvalitāte un to ierobežota izvēle, lēns tehniskais progress ; tas viss palēnināja ekonomikas izaugsmi, izraisot vēl dziļāku nabadzību.
     Taču tai pašā laikā pārmērīga nevienlīdzība nelabvēlīgi ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti, palielinot trūcīgo iedzīvotāju slāni un tādējādi kavējot progresu veselības aprūpē un izglītībā, kā arī veicinot noziedzību. Augstas ienākumu nevienlīdzības ietekme uz dažiem būtiskākajiem ekonomikas izaugsmes faktoriem izpaužas sekojoši:

  • augsta nevienlīdzība apdraud valsts politisko stabilitāti, jo ir vairāk tādu cilvēku, kuri nav apmierināti ar savu ekonomisko stāvokli. Politiskā nestabilitāte palielina investīciju risku valstī, kas nelabvēlīgi ietekmē kopējo valsts attīstības potenciālu;
  • augsta nevienlīdzība ierobežo svarīgu tirgus instrumentu – cenu izmaiņu un soda naudu – izmantošanu. Piemēram, nav iespējams paaugstināt maksu par elektroenerģiju vai karsto ūdeni, jo tas ir risks radīt galēju postu nabadzīgāko iedzīvotāju vidū;
  • augsta nevienlīdzība var negatīvi ietekmēt indivīdu un uzņēmumu uzvedības pamata normas – uzticēšanos un saistību izpildi. Augstāks biznesa risks un augstākas līgumu izpildes nodrošināšanas izmaksas negatīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi visu ekonomisko darījumu gaitas palēnināšanas dēļ. 

     Šo iemeslu dēļ starptautiskie eksperti iesaka īstenot politiku, kas samazinātu ienākumu sadales nevienlīdzību attīstības valstīs, lai paātrinātu to ekonomikas un tautas attīstību.
     Latvijā ienākumu nevienlīdzība pieaug, tomēr statistiskie rādītāji pilnībā neatspoguļo patiesā ekonomiskā noslāņojuma pakāpi Latvijas iedzīvotāju vidū vismaz divu iemeslu dēļ:

  1. tie pilnībā neuzskaita ļoti augsti atalgoto grupu patiesos ienākumus, it sevišķi tos, kas iegūti tā saucamajā ēnu ekonomikā;
  2. tie neatspoguļo pieaugošo nevienlīdzību starp dažādu Latvijas reģionu iedzīvotāju grupām.