Ērika Šumilo. Globalizācija pasaulē un Latvijā. (e-grāmata)

Site: Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu kompetences paaugstināšana
Course: EkonT000 : Profesionālajā izglītībā iesaistīto ekonomikas skolotāju kompetenču pilnveide
Book: Ērika Šumilo. Globalizācija pasaulē un Latvijā. (e-grāmata)
Printed by: Guest user
Date: Saturday, 15 June 2024, 4:13 PM

Description

Ērika Šumilo. Globalizācija pasaulē un Latvijā. (e-grāmata)

Titullapa

ESF + ES + IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ logo_LU

logo_Projekts



Ērika Šumilo


Globalizācija pasaulē un Latvijā


Materiāls izstrādāts
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība”
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība”
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana”
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu
kompetences paaugstināšana”
Latvijas Universitātes realizētā projekta
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu
kompetences paaugstināšana”
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003,
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.


Rīga, 2010.

Globalizācija pasaulē

     Ar jēdzienu „globalizācija” saprot valstu pieaugošo savstarpējo atkarību, kas rodas, palielinoties to ekonomiskajai integrācijai ārējās tirdzniecības, ārvalstu investīciju un cilvēku un ideju starptautiskās pārvietošanās iespaidā.
     Globalizācijas termins parasti tiek attiecināts uz ekonomisko integrāciju. Kaut arī globalizācijai ir savas labās puses, kā, piem., ideju, kultūru un preču apmaiņa, kritiska attieksme tiek vērsta uz nesamērīgu varas, labklājības un resursu koncentrāciju, kas pavada šo procesu. Pēdējo 30 gados - ANO tā sauktajā “attīstības” laikā – atšķirība starp pasaules 20% bagāto un 20% nabadzīgo ir dubultojusies. Kamēr bagātie kļūst bagātāki, lielākā daļa sabiedrības kļūst nabadzīgāka, jo sociālā labklājība, vides aizsardzība un sabiedrības vajadzības tiek atvirzītas otrā plānā, bet izdevumi tiek samazināti šiem mērķiem. 
     Globalizācija nepavisam nav kaut kas jauns. Pētnieki izšķir trīs mūsdienu globalizācijas viļņus. Pirmais sākās laikposmā no 1870. līdz 1914. gadam. Šajā laikā eksporta apjoms gandrīz divkāršojās attiecībā pret pasaules IKP un ārvalstu investīciju apjoms gandrīz trīskāršojās attiecībā pret Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas attīstības valstu IKP. Notika liela starptautiskā migrācija – gandrīz 10 % pasaules iedzīvotāju pārvietojās no Eiropas uz Jauno pasauli, bet no Ķīnas un Indijas – uz mazāk apdzīvotām kaimiņvalstīm. Šo pirmo globalizācijas vilni atmeta atpakaļ I Pasaules karš, Lielā depresija un II Pasaules karš tā, ka 40. gadu beigās ārējās tirdzniecības īpatsvars IKP bija aptuveni tāds pats, kāds tas bija 1870. gadā.
     Otrais globalizācijas vilnis ilga no 50. līdz 80. gadiem un skāra galvenokārt attīstības valstis. Pieauga tirdzniecības un investīciju plūsma starp Eiropas, Ziemeļamerikas valstīm un Japānu. Šo pieaugumu veicināja virkne daudzpusējo līgumu par tirdzniecības liberalizāciju, kas tika noslēgti, pamatojoties uz GATT. Vienlaikus vairākums attīstības valstu bija iestrēgušas primāro (pirmapstrādes) preču eksportētāju stadijā un bija izolētas no starptautiskā kapitāla plūsmas. Pētnieki arī atzīst, ka līdztekus EOCD bagātāko un nabadzīgāko valstu ienākumu izlīdzināšanās tendencei uz vienu iedzīvotāju plaisa starp attīstītajām valstīm un attīstības valstīm paplašinājās.
      Pašreizējais globalizācijas vilnis sākās 80. gados un tehnoloģiju attīstības un pieaugošās tirdzniecības un kapitāla un tirgus liberalizācijas ietekmē turpinās vēl joprojām.
     Gan ekonomiskie, gan neekonomiskie globalizācijas aspekti, piemēram, kultūras globalizācija, bieži pastiprina cits citu. Piemēram, valstis, kuru iedzīvotāji ir spējīgi sazināties kādā no starptautiskām valodām: angļu, franču, spāņu vai vācu, kļūst pievilcīgākas ārvalstu tirdzniecības partneriem un investoriem. Un otrādi – cilvēkiem, kuri dzīvo valstīs ar visatvērtāko ekonomiku, ir lielāka nepieciešamība un plašākas iespējas apgūt svešvalodas. Tomēr ekonomikas un kultūras globalizācija var izraisīt arī konfliktus. Neraugoties uz ārējās tirdzniecības un ārvalstu investīciju ekonomisko izdevīgumu, cilvēki var pret tiem protestēt, ja viņi jūt, ka ārvalstu preces apdraud viņu nacionālo kultūru, piemēram, izklaides nozarē (Rietumu mūzika, filmas, datorspēles). Lai gan kultūras homogenizācija nav obligāta globalizācijas procesa sastāvdaļa, daudzi cilvēki attīstības valstīs uzskata, ka tās risks pieaug.
     Mūsdienās globalizāciju veicina divi galvenie faktori: tehnoloģiju attīstība un tirdzniecības un kapitāla tirgu liberalizācija. Tehnoloģiju attīstība ir samazinājusi transportēšanas, sakaru un informācijas apstrādes izmaksas līdz tādai pakāpei, ka uzņēmumiem bieži ir ekonomiski izdevīgi atsevišķus ražošanas procesa posmus veikt dažādās un pat tālu esošās valstīs.
     Pieaugošās tirdzniecības un kapitāla tirgu liberalizācijas ietekmē arvien vairāk attīstības valstu valdību izvēlas samazināt savu valstu ekonomikas aizsardzību no ārzemju konkurences vai ietekmes, pazeminot importa tarifus un minimizējot netarifa barjeras, piemēram, importa kvotas, eksporta ierobežojumus vai ar likumu noteiktos aizliegumus.
     Pēc II Pasaules kara ir nodibinājušās vairākas starptautiskās organizācijas, tostarp Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds (SVF), kā arī GATT, ko 1995. gadā aizstāja Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO), ir devušas ievērojamu ieguldījumu, veicinot globālo brīvo tirdzniecību, kas nomainīja protekcionismu.
     Pēdējo 20 gadu laikā 24 attīstības valstis ir gandrīz divkāršojušas tirdzniecības apjoma (eksporta un importa) daļu IKP. Šī “jauno globalizētāju” grupa ietver valstis ar vislielāko iedzīvotāju skaitu –Ķīnu un Indiju-, un tajās dzīvo aptuveni trīs miljardi cilvēku. Statistikas dati liecina, ka visvairāk globalizētās attīstības valstu ekonomikas sasniedza augstāko NKP pieauguma tempu uz vienu iedzīvotāju un pakāpeniski pietuvojās attīstīto valstu grupai.
     Ir pietiekams pamats uzskatīt, ka starptautiskā tirdzniecība un ārvalstu investīcijas būtiski izskaidro atšķirības ekonomikas izaugsmē globalizētās attīstības valstīs. Taču cēloņu un seku saistība var darboties arī otrādi. Tās valstis, kas ir visveiksmīgākās ekonomikas attīstības un izaugsmes jomā, var atļauties būt vairāk atvērtas ārējai tirdzniecībai ( tādējādi arī ārējai konkurencei), un tās parasti ir arī pievilcīgākas ārvalstu investoriem. Tomēr valstīm, kas aktīvi iesaistās globalizācijā, ieguvumi ir saistīti ar jauniem riskiem un problēmām. Globalizācijas izmaksu un ieguvumu līdzsvars dažādu valstu grupās un pasaules ekonomikā ir viens no aktuālākajiem attīstības jautājumiem. Tas izraisa ne tikai akadēmiskās un publiskās debates, bet arī niknas sadursmes daudzu galvaspilsētu ielās un citus konfliktus, ja cilvēki jūt, ka ārzemju kultūras invāzijas rezultātā pazūd viņu pašu kultūra.
Mūsdienu globalizācijas pasaulē pārejas ekonomikas valstu lielākā problēma ir atrast savu vietu pasaules starptautiskajā darba dalīšanā. Daudzos gadījumos tas nozīmē eksporta struktūras paplašināšanu, it sevišķi uz attīstītajām valstīm.
     Tā kā globalizācija veicina lielāku ekonomisko attīstību, intensīvi izmantojot dabas resursus un dažādu procesu rezultātā piesārņojot apkārtējo vidi, tā rezultātā no globalizācijas cieš apkārtējā vide. Sevišķi sāpīgs jautājums pēdējā laikā ir tā saucamais “siltumnīcas efekts”.
     Globalizācijas rezultātā nozīmīgākas kļūst tā saucamās pasaules valodas. Tā rezultātā būtiski samazinās citu valodu loma, īpaši to, kurās runā tikai vienā valstī, jo katrā valstī var komunicēt izmantojot angļu valodu vai vienu no divām pārējām pasaules līmenī nozīmīgām valodām: franču vai spāņu.
     Globalizācija ir ideoloģijas, kas parasti atsaucas uz neoliberālismu, produkts, kas uzskata tirgus kā galvenā sabiedrību un ekonomisko izaugsmi organizējošo principu ieviešanu dzīvē par savu primāro mērķi. Brīvā tirdzniecība, pilnīga konkurence un efektivitāte ir tās ideāli. Līdzsvarotai sabiedrībai nozīmīgs jautājums ir vai planētas produktivitātes un atkritumu asimilācijas iespējas tikt galā ar patreizējo un paredzamo globālās aktivitātes pieaugumu. Kopš otrā pasaules kara pasaules ekonomika ir pieaugusi 5 reizes. Pie patreizējā attīstības līmeņa – 4% gadā – tā dubultosies jau pēc 18 gadiem.
     UNEP (ANO Vides Programma) Globālais vides pārskats (Global Environmental Outlook) parāda, ka patreizējais patēriņš jau pārsniedzis vairākus planētas limitus: ūdens, augsnes, mežu, zvejas vietu un pilsētas gaisa izmantošana un piesārņošana samazina šos atjaunojamos resursus ātrāk, nekā tie dabīgi spēj atjaunoties.
     Pasaules valstis tiek sagrupētas pēc to attīstības līmeņa, un šādai grupēšanai dažādas organizācijas izmanto atšķirīgus kritērijus. Piemēram, Pasaules banka visas pasaules valstis sadala pēc NKP uz vienu iedzīvotāju:
• valstis ar zemu ienākumu līmeni
• valstis ar zemāku vidēju ienākumu līmeni
• valstis ar augstāku vidēju ienākumu līmeni
• valstis ar augstu ienākumu līmeni

     Produktivitāte ir plaši atzīta kā noteicošais ekonomikas attīstības līmeņa rādītājs. Praksē šim nolūkam ekonomisti nosaka NKP vai IKP lielumu uz vienu iedzīvotāju. Šos statistiskos rādītājus ir vieglāk aprēķināt, tie dod aptuvenu novērtējumu, ar kādu efektivitāti dažādas valstis izmanto savus resursus, un palīdz novērtēt relatīvo labklājības līmeni dažādās valstīs neatkarīgi no tā, vai tas radies no esošajiem bagātīgajiem zemes un dabas resursiem vai arī no to efektīvas izmantošanas.
     Populārāka, kaut arī acīmredzot apstrīdama pieeja ir iedalīt visas valstis “attīstības” un “attīstītajās” valstīs, kaut gan visiem zināms, ka pat visaugstāk attīstītās valstis turpina attīstīties. Vairāk skaidrības nerada arī valstu iedalījums “mazāk attīstītās” un “vairāk attīstītās” valstīs, jo ir grūti precīzi noteikt robežu starp šīm abām grupām. Tā kā nav vienota kritērija valstu attīstības līmeņa noteikšanai, to iedalījums var būt balstīts tikai uz zinātnieku savstarpēju vienošanos. Pasaules banka valstis ar zemu un vidēju ienākumu līmeni pieskaita pie “attīstības” valstīm un valstis ar augstu ienākumu līmeni – pie “industriālām” jeb “attīstītām” valstīm.
     Relatīvi precīzais valstu iedalījums “attīstības” un “attīstītajās” valstīs, pamatojoties uz ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, visos gadījumos tomēr nav piemērots. Tā, piemēram, ir tāda “augstu ienākumu attīstības valstu” grupa, kurā ietilpst Katara, Kuveita, Singapūra un apvienotie Arābu Emirāti. Šīs valstis uzskata par attīstības valstīm pēc to ekonomiskās struktūras vai to valdību oficiālā atzinuma, kaut arī to ienākumi formāli atbilst attīstīto valstu līmenim.
     Problēmu rada arī valstis ar “pārejas” vai “agrāk plānveida” ekonomiku –proti, valstis, kurās notiek pāreja no centralizētās plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. No vienas puses, tikai viena no šīm valstīm – Slovēnija – ir sasniegusi augstu ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju, bet, no otras puses, daudzas no tām jau ir industriālas valstis. Tāpat Pasaules banka šo valstu iedalījumu “pārskata”. Pasaules bankas 1982. gada Pasaules attīstības pārskatā šīs pašas valstis tika klasificētas kā “industriāli nekomerciālas valstis”, bet ANO gadskārtējās publikācijās tās arvien tiek pieskaitītas pie “industriālām” valstīm vai parādītas atsevišķā grupā – Austrumeiropas un NVS valstīs.
     Attīstības valstu imports no attīstītām valstīm galvenokārt ir kapitāla un zināšanu ietilpīgas rūpniecības preces – pirmkārt mašīnu un transporta iekārtas – kuru ražošanā attīstītām valstīm joprojām ir salīdzinošā priekšrocība. Augstas tehnoloģijas nodrošina attīstīto valstu pārākumu pār citām (arī militārajā ziņā).

Pasaules globālo problēmu risinājums nacionālās valsts un starptautiskā līmenī

     No tautas attīstības viedokļa ir būtiski panākt vienādu iespēju radīšanu visu valstu reģionu, pilsētu un lauku iedzīvotājiem un izlīdzināt tautas attīstībai nelabvēlīgas reģionālās atšķirības, lai tautas attīstības nenotiktu uz atsevišķu reģionu labklājības rēķina.
     Demokrātiska un integrēta reģionu un lauku attīstība iekļauj sevī daudzus tautas attīstības pamatprincipus – ilgtspēju, līdzsvarotību, līdzdalību, kā arī daudzsektoru attīstības modeli. Ilgtspējīga reģionu attīstība nozīmē, ka iedzīvotāju labklājība un ekonomikas izaugsme nenotiek uz nākamo paaudžu labklājības rēķina. Reģionu attīstība ir līdzsvarota, ja tā sekmē līdzsvara panākšanu starp kultūras un sociālās vides saglabāšanos un attīstību, cilvēkresursu attīstību, sociālo labklājību un ekonomikas izaugsmi. Integrētā reģionu attīstība paredz daudzsektoru pieeju, t.i., dažādu sektoru vai aspektu (nodarbinātības, izglītības, sociālo pakalpojumu u.c.) sabalansētu attīstību. Svarīga ir arī indivīdu un grupu līdzdalība sava reģiona labklājības celšanā ar nevalstiskajām organizācijām un vietējām iniciatīvas grupu aktivitātēm dažādu attīstības projektu izstrādē un īstenošanā, kā arī piedalīšanās lēmumu pieņemšanā.
     Reģionālā nevienlīdzība no tautas attīstības viedokļa nozīmē, ka indivīdu un grupu piekļuve dzīves iespējām – izglītībai, veselībai, sociālajai drošībai, materiālajai labklājībai, politiskajai līdzdalībai un citām – nav līdzīga dažādos reģionos.
     Lai novērtētu atšķirības reģionu attīstībā, jāsalīdzina dažādas, jomas, piemēram, iedzīvotāju ienākumi un labklājība, izglītības iespējas, nodarbinātība, informācijas tehnoloģiju izplatība un demogrāfiskā situācija.
     Par nevienmērīgo resursu sadali un atšķirīgo dzīves līmeni Latvijas reģionos liecina arī mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi. Materiālo resursu sadalījumu raksturojošie dati liecina, ka reģionālā nevienlīdzība Latvijā padziļinās.
     Ienākumu lielums nosaka arī izdevumu sastāvu un struktūru un līdz ar to – nabadzības līmeni. Jo mazāki ir ienākumi, jo mazākas ir iedzīvotāju iespējas ieguldīt līdzekļus izglītībā, veselības aprūpē, atpūtas pasākumos. Mazie ienākumi liek mājsaimniecībām lielāko daļu sava ienākuma tērēt uzturam, īrei un komunālo pakalpojumu maksai. Tas īpaši ir raksturīgs lauku rajonos un reģionos – Latgalē, Vidzemē, Zemgalē.
     Daudzi reģionu attīstības rādītāji liecina par iedzīvotāju izglītības potenciālu un pozitīvajām tendencēm izglītības jomā. Latvijas iedzīvotājiem ir raksturīgs salīdzinoši augsts izglītības līmenis, visos reģionos pieaug studentu skaits augstskolās, izglītības iestāžu tīkls reģionos ir pietiekami sazarots un struktūras ziņā vienmērīgs. Taču Latgalē, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē šajos reģionos iedzīvotāju skaits ar augstāko, vidējo profesionālo, vidējo tehnisko un arodizglītību ir mazāks nekā Rīgas reģionā. Tas samazina reģionu iedzīvotāju konkurētspēju Latvijas darba tirgū.
     Pārejas periodā ir radusies un izplatījusies padomu laikam neraksturīga problēma – bērnu klaiņošana un skolu neapmeklēšana. Te var izpausties globalizācijas negatīvās sekas, un rezultātā palielinās sociālā nedrošība un sabiedriskās kārtības pārkāpumi.
     Sāpīga reģionālās attīstības problēma ir darba iespēju trūkums. Nodarbinātības nozaru struktūra Latvijas reģionos bieži vien neatbilst modernajiem tirgus ekonomikas apstākļiem. Ir pamatota atziņa, ka Latvijā globalizētas ekonomikas apstākļos būtiskas saimniecības nozares, kuras attīstot varētu radīt jaunas darba vietas, ir tirgus pakalpojumu nozare, efektīva rūpnieciskā ražošana, celtniecība. Pozitīvi vērtējams tas, ka visos reģionos pieaug strādājošo skaits privātajā sektorā. Pašlaik visos reģionos privātajā sektorā strādā lielākā daļa nodarbināto. Par darbaspēka potenciālu liecina iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits.
     Informācijas tehnoloģijas un mobilitāte kā globalizācijas virzītājspēki veicina piekļūšanu jaunajām zināšanām, kas ir ilgtspējīgas attīstības balsts. Tomēr nevienlīdzīgā pieeja tehnoloģijām polarizē sabiedrību : dod impulsu iespēju attīstībai vienai grupai un atstumj pārējās, kam jaunās tehnoloģijas nav pieejamas. No reģionālās attīstības viedokļa ir svarīga komunikācijas tīklu attīstība starp reģioniem, pilsētām un laukiem, kas daudzējādā ziņā notiek, pateicoties informācijas tehnoloģijām.
     Viens no faktoriem, kas atspoguļo dzīves apstākļus, veselības stāvokli un iedzīvotāju sociālās drošības pakāpi, ir dabiskais pieaugums. Statistikas dati liecina, ka īpaši nelabvēlīga demogrāfiskā situācija izveidojusies Latgalē un Rīgā. Zema dzimstība un augsta mirstība pastiprina tautas novecošanos. Visstraujāk tā noris Latgales rajonos, kur ir visaugstākā mirstība un vislielākais iedzīvotāju skaits virs darbspējas vecuma.
     Nabadzības izplatība, bezdarbs, dzīves apstākļi nereti sasaucas ar iedzīvotāju veselības problēmām un veselības aprūpes iespējām. Piemēram, tādas slimības kā tuberkuloze un alkoholisms visvairāk ir izplatītas Latgalē, kur dzīves apstākļi ir sliktāki un nabadzība ir lielāka.
     Urbanizācija ir process, kam raksturīga pilsētās dzīvojošo valsts iedzīvotāju skaita palielināšanās un vēl jo straujāks pilsētu ekonomiskās, politiskās un kultūras nozīmes pieaugums. Urbanizācijas līmenis, kas tiek mērīts kā valsts pilsētu iedzīvotāju īpatsvars pret kopējo valsts iedzīvotāju skaitu, visaugstākais ir attīstītākajās valstīs ar augstu ienākumu līmeni un viszemākais – valstīs ar zemu ienākumu līmeni.
     Vienlaikus attīstības valstīs urbanizācija progresē daudz straujāk nekā attīstītajās valstīs. Tā kā attīstības valstīs ir lielāks iedzīvotāju kopskaits, arī iedzīvotāju īpatsvars atbilst lielākam cilvēku skaitam.
     Lai gan urbanizācija ir raksturīga gandrīz visām attīstības valstīm, tās līmenis dažādos reģionos ir ļoti atšķirīgs. Lielākā daļa Latīņamerikas valstu ir tikpat urbanizētas kā Eiropa – 75% iedzīvotāju tajās dzīvo pilsētās. Dienvidāzijas, Austrumāzijas un Āfrikas valstis uz dienvidiem no Sahāras vēl joprojām ir galvenokārt „lauku” valstis, tomēr arī tās strauji urbanizējas.
     Lielākā daļa biezi apdzīvoto pilsētu ir attīstības valstīs, daudzas no tām – Āzijas valstīs, kur iedzīvotāju skaits ir liels, bet ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju ir zems, piemēram, Ķīnā, Indijā un Indonēzijā. Šajās pilsētās ir augsta nabadzīgo cilvēku koncentrācija, kuri turklāt cieš no sociālām un ekoloģiskām problēmām, ieskaitot augstu gaisa piesārņojumu.
     Gaisa piesārņotības līmenis ir atkarīgs no tehnoloģijas līmeņa un piesārņojuma kontroles valstī, īpaši enerģijas ražošanas sektorā. Iespēju kontrolēt un samazināt gaisa piesārņojumu, neierobežojot ekonomikas izaugsmi, nodrošina tīrāka no zemes dzīlēm iegūtā kurināmā lietošana, efektīvāka tā dedzināšana un lielāka atjaunināmo enerģijas avotu izmantošana.
     Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā elektroenerģijas avoti ir ļoti tīri, jo vairāk nekā 90% elektrības ražo, izmantojot hidroelektrostacijas vai dedzinot dabasgāzi.
     Taču gaisa piesārņojums neievēro valsts robežas, un mazas valsts, kāda ir arī Latvija, apkārtējo vidi būtiski ietekmē arī elektroenerģijas ražošanas veidi kaimiņvalstīs. Piemēram, Lietuvā vairāk nekā 80% elektrības tiek ražota potenciāli bīstamā atomelektrostacijā.
     Viena no ilgtspējīgas attīstības mērķu grupām ir vides mērķi, kas ietver tādus faktorus kā, piemēram:
• cilvēkiem veselīgu vidi,
• atjaunojamo dabas resursu racionālu izmantošanu,
• neatjaunojamo dabas resursu saglabāšanu u.c.
     Vides aizsardzība ir viena no tautas attīstības nosacījumiem. Saskaņā ar klasisko definīciju, ko devusi ANO Pasaules vides un attīstības komisija 1987. gadā, attīstība ir ilgtspējīga, ja tā apmierina pašreizējās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt viņu vajadzības. Šo “starppaaudžu” taisnīgumu būtu neiespējami sasniegt bez sociālā taisnīguma tagadnē, ja dažu cilvēku grupu ekonomiskā darbība turpina apdraudēt citu cilvēku labklājību, kas pieder pie citām sociālām grupām vai dzīvo citās pasaules daļās.
Un tas iespējams, tikai sasniedzot iepriekš izklāstītos un citus vides mērķus.
     Tā, piemēram, mežu izciršana Amazones baseinā, kas pazīstams ar savu bioloģisko daudzveidību, izraisīs daudzu augu sugu izmiršanu un liegs to praktisko (arī medicīnisko) pielietojumu. Vai arī galvenokārt industriāli attīstīto valstu radītās siltumnīcu gāzes, kas izraisa globālo sasilšanu un līdz ar to ūdens līmeņa celšanos pasaules okeānos un jūrās, applūdinātu salas, kā rezultātā kāda nācija zaudētu dzīvesvietu un nonāktu nabadzībā.
     Ilglaicīgi var pastāvēt tikai tāda attīstība, kas ņem vērā arī vides mērķus.
     Vides aizsardzība ietver sevī tādus faktorus kā vietējā piesārņojuma novēršana, kaitējuma ūdens resursiem novēršana, augsnes noplicināšanas novēršana, zivju krājumu izsmelšanas novēršana utt.
     Gaisā esošie dūmi, kvēpi, putekļi un šķidruma pilieni, sadegot degvielai, veido suspendētās cietās daļiņas. Suspendēto cieto daļiņu daudzums, kas parasti tiek mērīts mikrogramos kubikmetrā gaisa, ir viens no svarīgākajiem cilvēku ieelpotā gaisa kvalitātes rādītājiem. Saskaņā ar PVO gaisa kvalitātes standartiem suspendēto cieto daļiņu koncentrācijai jābūt mazākai nekā 90 mikrogramiem vienā kubikmetrā gaisa. Lielākās problēmas ir Ķīnā un Indijā. Gaisa piesārņotības līmenis ir atkarīgs no tehnoloģiju līmeņa un piesārņojuma kontroles valstī, īpaši enerģijas ražošanas sektorā. Iespēju kontrolēt un samazināt gaisa piesārņotību, neierobežojot ekonomisko izaugsmi, nodrošina tīrāka, no zemes dzīlēm iegūtā kurināmā (dabasgāzes un augstākas kvalitātes ogļu) lietošana, efektīvāka to dedzināšana un lielāka atjaunināmo enerģijas avotu izmantošana. Valstis ir ieviesušas no automašīnām izplūstošo gāzu standartu, kad transporta līdzekļu tehniskā apskatē tiek pārbaudīts izplūdes gāzu līmenis.
     Tā kā autotransports ir lielākais piesārņojuma iemesls Baltijas urbanizācijas centros. Latvijas valdība mēģināja risināt šo problēmu, ieviešot paaugstinātu automašīnu īpašnieka nodokli vecākām automašīnām, jo tās gaisu piesārņo vairāk nekā jaunas mašīnas.
     Svina piesārņojums gaisā ir viens no kaitīgākajiem daļiņu piesārņojuma veidiem. Galvenie svina piesārņojuma avoti ir autotransports, kurā izmanto svinu saturošo degvielu, un arī industrija, piemēram, melnā un krāsainā metalurģija un ogļu dedzināšana. Valdības parasti lielos industriju piesārņojuma avotus kontrolē, taču automašīnu satiksme vienlaikus strauji palielinās. Kopš 70. gadiem daudzas valstis ir veikušas pasākumus, lai samazinātu vai likvidētu svina piedevu pievienošanu degvielai. Austrija, Japāna un Zviedrija ir pilnīgi atteikušās no svinu saturošās degvielas. Taču daudzās attīstības valstīs, īpaši Āfrikā, svina piedevas degvielā joprojām tiek plaši izmantotas. Attīstības valstīs svina saturs asinīs visiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un 80% bērnu vecumā no trīs līdz pieciem gadiem pārsniedz PVO noteikto līmeni. No Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm Slovākija vienīgā 1994. gadā pilnīgi atteicās no svinu saturošas degvielas izmantošanas. Bulgārija, Ungārija un Polija būtiski samazināja svinu saturošas degvielas lietošanu, ražošanu un importu. No Baltijas valstīm Lietuva ir aizliegusi svinu saturošu degvielu kopš 1998. gada, Igaunija – kopš 2000. gada janvāra. Latvijā kopš 2000. gada sākuma ir aizliegta svinu saturošas degvielas lietošana, ja svina saturs pārsniedz 0.013 litrā, taču degvielas kvalitātes kontroles problēma vēl joprojām ir aktuāla.
     Kad valstis kļūst bagātākas, to prioritātes mainās – tās apzinās savu dabas resursu vērtību, pieņem un ievieš likumus, kas aizsargā šos resursus, un piešķir līdzekļus vides problēmu risināšanai, līdz ar to gaisa kvalitāte un citi vides apstākļi sāk uzlaboties.
     Kopš industrializācijas sākuma ekonomikas attīstību vairākumā valstu pavada no zemes dzīlēm iegūtā kurināmā patēriņa pieaugums, sadedzinot aizvien vairāk ogļu, naftas un dabasgāzes rūpnīcās, termoelektrostacijās, transportlīdzekļu motoros un mājsaimniecībās. Līdz ar to izdalītais oglekļa dioksīds (CO2) kļūst par nozīmīgāko siltumnīcas gāzes rašanās avotu, kā rezultātā paaugstināsies vidējā temperatūra pasaulē un pacelsies jūras ūdens līmenis.
     Saikne starp ekonomikas izaugsmi un enerģijas patēriņa pieaugumu, kuru pavada oglekļa dioksīda izmešu daudzuma palielināšanās, ir tieši proporcionāli pozitīva valstīm ar zemu un vidēju ienākuma līmeni. Valstīs ar augstu ienākuma līmeni, neraugoties uz ekonomikas izaugsmi, ir zemāks enerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju un zemāks arī piesārņotības līmenis.
     Lai novērstu globālās klimata izmaiņas, ir nepieciešama vairākuma valstu valdību saskaņota rīcība. 1992. gadā pasaules samita laikā Riodežaneiro (Brazīlijā) attīstītās valstis vienojās rīkoties, lai nostabilizētu savu valstu siltumnīcas gāzes izmešus 1990. gada līmenī līdz 2000. gadam. Taču, kad 1997. gadā 165 valstu pārstāvji sapulcējās Kioto (Japānā) uz ANO konferenci par klimata izmaiņām, jau bija skaidrs, ka daudzas valstis, to skaitā ASV, šim mērķim tuvojas nesekmīgi. Konferences laikā pieņemtais Kioto protokols ir juridiski saistošs un aicina visas bagātās valstis līdz 2012. gadam samazināt siltumnīcas gāzes izmešus par 6-8% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Taču Kioto protokola ieviešana izrādījās ļoti sarežģīta, jo prasīja plašas ekonomiskās aktivitātes ceļā uz noteiktām pārmaiņām. Nākamajā pasaules konferencē 2000. gadā Hāgā 184 valstu pārstāvji joprojām nespēja vienoties par konkrētiem Kioto protokola ieviešanas termiņiem.
     Vairākas pārejas ekonomikas valstis ir pievienojušās attīstīto valstu vides aizsardzības centieniem. Piemēram, Krievija un Ukraina ir apsolījušas nepārsniegt 1990. gada siltumnīcas gāzes izplūdes līmeni, Ungārija un Polija solījušas to pazemināt par 6% salīdzinājumā 1990. gada līmeni.  Arī visas trīs Baltija valstis ir pievienojušās Eiropas valstu mērķim samazināt CO2 izplūdes par 8% - līdz 92% salīdzinājumā ar 1990. gadu.
     Pēdējos desmit gados dažas attīstības valstis ir sasniegušas augstu ekonomikas izaugsmes tempu, ievērojami samazinot plaisu starp tām un lielāko daļu attīstīto valstu. Tomēr vēl vairāk attīstības valstu īstenībā ir notikusi ekonomiskās plaisas paplašināšanās. Tātad, kaut arī paātrināta izaugsme un attīstība, kas sekmē ekonomisko tuvināšanos attīstītām valstīm, ir iespējama, tā nav garantēta. Īstenībā ir augsts risks, ka mūsdienās plaisa starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm, kurās dzīvo 80% pasaules iedzīvotāju un kuru IKP veido mazāk par 20% o pasaules IKP, kļūs vēl lielāka.
     Daudzas ANO organizētās pasaules konferences 90. gadu pirmajā pusē apsprieda tā saucamos starptautiskos attīstības mērķus, lai palīdzētu koncentrēt un koordinēt donorvalstu, starptautisko attīstības organizāciju un arī pašu attīstības valstu valdību centienus. 2000. gada septembrī daudzi šie mērķi tika iekļauti gadu tūkstoša samita rezolūcijā. Samitā piedalījās 149 valstu vadītāji. Tagad tie tiek dēvēti par gadu tūkstoša attīstības mērķiem.
     20 gadsimta pēdējie desmit gadi bijuši veiksmīgi nosaukto mērķu sasniegšanā. Tomēr, ja šis progress netiks paātrināts, tad līdz 2015. gadam gadu tūkstoša mērķi netiks sasniegti daudzās attīstības valstīs vai pat lielākajā daļā šo valstu. Saskaņā ar Pasaules bankas 2002. gadā veikto pētījumu šos mērķus varētu sasniegt tikai 22 attīstības valstis, pārējās 65 valstis to varēs izdarīt tikai ar papildu ārējo atbalstu un/vai mainoties to valdību politikai. Kā arī saskaņā ar pasaules bankas pētījumiem protekcionisma samazināšana visā pasaulē divas reizes nozīmētu attīstības valstīm labklājības pieaugumu līdz 2015. gadam par aptuveni 200 miljardiem dolāru. Tas ir daudz vairāk nekā jebkura paredzamā oficiālā palīdzība. Tomēr šis labklājības pieaugums nevarētu aizvietot oficiālo palīdzību, jo pieaugums visās attīstības valstīs nav vienmērīgs.
     Produktivitāte, ar kādu valstis izmanto savus ražošanas resursus – fizisko, cilvēcisko un dabas kapitālu -, ir plaši atzīta kā noteicošais ekonomikas attīstības līmeņa rādītājs.
     Teorētiski, salīdzinot dažādu valstu attīstības līmeni, ekonomistiem vajadzētu noteikt, cik efektīvi katra konkrētā valsts izmanto savu kapitālu. Taču šādi aprēķini ir ļoti sarežģīti, pirmkārt tāpēc, ka rodas grūtības dabas un cilvēciskā kapitāla novērtēšanā. Praksē šim nolūkam ekonomisti nosaka NKP vai IKP lielumu uz vienu iedzīvotāju. Šos statistiskos rādītājus ir vieglāk aprēķināt, tie dod aptuvenu novērtējumu, ar kādu efektivitāti dažādas valstis izmanto savus resursus, un palīdz novērtēt relatīvo labklājības līmeni dažādās valstīs neatkarīgi no tā, vai tas radies no esošajiem bagātīgajiem zemes un dabas resursiem vai arī no to efektīvas izmantošanas.
     Lai IKP un NPK izmantotu valsts ekonomikas attīstības līmeņa novērtēšanā, šie rādītāji ir jāizdala ar attiecīgās valsts iedzīvotāju skaitu. IKP uz vienu iedzīvotāju un NKP uz vienu iedzīvotāju aptuveni parāda to preču un pakalpojumu daudzumu, kādu varētu nopirkt katrs šīs valsts iedzīvotājs vienlīdzīga ienākumu sadalījuma gadījumā viena gada laikā. Tāpēc šos rādītājus mēdz dēvēt arī par “ienākumiem uz vienu iedzīvotāju”.

Globalizācija un Latvija

     Latvijas nākotnes konkurētspēja uz zināšanām balstītajā globālajā ekonomikā atkarīga no cilvēkresursiem. Līdz ar tehnoloģiju un globālās ekonomikas attīstību, sabiedrībām, lai gūtu panākumus, jākļūst par sabiedrībām, kuras balstās uz zināšanām. Šāda sabiedrība darbojas uz pakalpojumu sniegšanu orientētā un dinamiskā globālā ekonomikā, kurā zināšanas un informācija ir galvenie ražošanas līdzekļi. Ilgtermiņā ekonomikas konkurētspējai būtiskākās ir nevis iekārtas, bet gan zināšanas, nevis īpašas kvalifikācijas, bet gan spējas apgūt jaunas kvalifikācijas visa mūža garumā. Nākotnes sabiedrība balstās ne tikai uz izglītotiem zināšanu sniedzējiem, bet arī uz izglītotiem patērētājiem. Līdz ar to, uz zināšanām balstītai sabiedrībai un ekonomikai nepieciešamas apjomīgas un visu sabiedrību ietverošas investīcijas cilvēk kapitālā, īpaši jau zināšanās un izglītībā. Arī Latvijas gadījumā ekonomikas konkurētspēja un labklājība nākotnē arvien vairāk būs atkarīgas no drošas, veselīgas un izglītotas sabiedrības, kas spēj piemēroties un izmantot globālās ekonomikas dinamiku un krīzes.
      Uzsākot ekonomisko reformu, Latvijā bija labi attīstīti cilvēkresursi un sociālā infrastruktūra. To nodrošināja visiem pieejama izglītības sistēma, ieskaitot arī universitātes (augstāko) izglītību, efektīva veselības aprūpe un citi sabiedriskie pakalpojumi, kā arī minimāls sociālais nodrošinājums vājākām sociālajām grupām. Šie sociālās infrastruktūras elementi varētu garantēt Latvijai labu starta pozīciju, iekļaujoties konkurētspējīgā globālā ekonomikā. Taču pēdējo desmit gadu ekonomiskā reforma, kaut arī sasniedzot pozitīvus un svarīgus makroekonomiskās stabilitātes un izaugsmes rādītājus, notika uz sociālās infrastruktūras pasliktināšanās un uz cilvēkresursu rēķina. To vēl vairāk pasliktināja stratēģijas, kuras balstījās uz vienkāršotiem sociāli ekonomiskajiem principiem un kļūdainu pieņēmumu par to, ka ikviena tirgus ekonomika ir spējīga radīt labklājību. Sabiedrības sociālā infrastruktūra un sabiedriskie pakalpojumi pamatā ir panīkuši. Akūtāko problēmu vidū minama aizvien pastāvošā reģionu atpalicība, zemais investīciju līmenis izglītības sektorā un kritiskais stāvoklis veselības aprūpes sistēmā. Atsevišķās jomās, kuras ir būtiskas ilgtermiņa sociāli ekonomiskai attīstībai, valstij nav nedz iespēju, nedz arī stratēģiju investīciju ieguldīšanai, savukārt privātais kapitāls nav ieinteresēts tajās iesaistīties. Rezultāts nav tikai morāli nožēlojami apstākļi šobrīd. Daudz nopietnākas sekas ir negatīvās tendences, kas apdraud Latvijas sabiedrību un tās ilgtermiņa perspektīvas ilgtspējīgai attīstībai un labklājībai nākotnē.
      Pirmkārt, iedzīvotāju vispārējais zemais ekonomiskās drošības līmenis novājinājis cilvēkresursus; tas kļūs skaidri redzams tuvākajos gados, kad darba tirgū ienāks un politisko atbildību uzņemsies nākamās paaudzes, kuras augušas jaunajos apstākļos. Viena no visdraudīgākajām tendencēm ir riska pieaugums un investīciju samazināšanās sociālajā jomā, lai nodrošinātu apstākļus ģimenēm ar bērniem un bērniem. Jau ilgāk nekā desmit gadus turpina samazināties ģimeņu ieguldījumi savos bērnos, gan materiālo resursu, gan laika ziņā. Tas atstās smagas negatīvas sekas uz iedzīvotāju spējām iegūt zināšanas vidējā un ilgtermiņa laika posmā, līdz ar to negatīvi ietekmēs arī cilvēkresursu pieejamību, kas nepieciešami ekonomiskās izaugsmes radīšanai uz zināšanām balstītā ekonomikā.
     Otrkārt, vispārējās un profesionālās izglītības institūciju pagrimums ne tikai mazinājis pakalpojumu kvalitāti, bet arī ierobežojis to sociālo pieejamību. Pretēji nepieciešamībai izveidot sabiedrībā un ekonomikā apstākļus, kuros balstītos uz zināšanām, Latvija arvien vairāk tuvojas situācijai, kas raksturojama kā „izcilības saliņas ignorances jūrā”.
     Treškārt, iepriekšminētās pārmaiņas, pasliktinoties dzīves apstākļiem lielākajai daļai iedzīvotāju, līdz ar pieaugošajām ekonomiskajām atšķirībām arvien vairāk saasina šķelšanos un konfliktus sabiedrībā. Tā kā politiskā sistēma ir izrādījusies samērā nespējīga uzlabot ekonomisko situāciju vairumam iedzīvotāju, tai uzticas minimāli. Vilšanās politikā paradoksālā veidā novedusi pie demokrātiskas kontroles trūkuma pār politisko sistēmu, kura tiek uztverta kā neefektīva un nejūtīga pret sabiedrību. Ekonomiskā nedrošība un apziņa par arvien pieaugošo sociālo netaisnību saasinājušas neuzticēšanos starp iedzīvotājiem. Rezultātā sabiedrība, kura sociālajā un patstāvības ziņā ir atkarīga no politiskās vadības, nespēj attīstīties. Bez dialoga un kompromisa kultūras vēsturiskās, etniskās, kultūras un valodu atšķirības kļuvušas par bezatbildīgas un uz populismu orientētas politiskās sistēmas manipulācijas objektu. 
     Latvijas Ilgtspējīgas attīstības mērķi izriet no Riodežaneiro Deklarācijā definētajiem principiem, tās ģeopolitiskās vietas pasaulē, dabas īpatnībām, sociālās un ekonomiskās attīstības pieredzes un pašreizējā stāvokļa. Tie ir:

  • Latvijai jāveido labklājības sabiedrība, kura augstu vērtē un attīsta demokrātiju, līdztiesību, godīgumu un savu kultūras mantojumu.
  • Latvijai jāveido stabila tautsaimniecība, kas nodrošina sabiedrības vajadzības, vienlaicīgi panākot, lai ekonomiskās izaugsmes tempi pārsniegtu vides piesārņojuma un resursu patēriņa tempus.
  • Latvijai jānodrošina droša un veselību neapdraudoša vide pašreizējai un nākamajām paaudzēm.
  • Latvijai jānodrošina pietiekami pasākumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai.
  • Latvijai sabiedrībā jāattīsta atbildīga attieksme pret dabas resursiem un nepārtraukti jāpaaugstina resursu izmantošanas efektivitāte.
  • Latvijai no starptautiskas palīdzības saņēmējas valsts pakāpeniski jākļūst par valsti, kas spēj pati nodrošināt savas vajadzības un nepieciešamības gadījumā pat sniegt palīdzību citām valstīm.
  • Latvijai jānodrošina vides jautājumu integrācija un jāattīsta plašs vides politikas līdzekļu pielietojums visās citās nozaru politikās.
  • Latvijai jānodrošina, lai tirgus ekonomikas mehānismi kalpotu ilgtspējīgai attīstībai.
  • Latvijai jānodrošina sabiedrības līdzdalība ilgtspējīgas attīstības procesos.
  • Latvijai nepārtraukti jānovērtē tās progress noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. 

      Latvija ir maza valsts ar atvērtu ekonomiku, un tās risks ir saistīts galvenokārt ar ārējo ekonomisko vidi. Pašlaik pasaulē valda augsts nenoteiktības līmenis un pastāv būtisks jaunu konfliktu risks, kas var negatīvi ietekmēt ekonomikas attīstību Latvijā un tās galvenajās partnervalstīs, un izraisīt piemēram, vēl lielāku energoresursu (naftas) cenu kāpumu. Tas var nelabvēlīgi atsaukties uz Latvijas eksporta attīstību, investīciju apjomu un inflācijas līmeni.
      Bet, kā zināms, valsts ekonomiskā drošība nav atkarīga tikai no ekonomiskiem rādītājiem (indikatoriem), bet arī finansu un sociālajiem rādītājiem.
     Latvijas ārējie ekonomiskie sakari laika posmā pēc neatkarības atgūšanas ir strauji attīstījušies. Turpinās ekonomikas integrācija pasaules tirgū. Ekonomikas atvērtības pieaugumu ir sekmējusi ne tikai Latvijas pāreja uz tirgus ekonomiku, bet arī globālās ekonomikas tendences.
      Globalizācijā, ja to saprot kā jebkādu eksporta barjeru nojaukšanu, brīvu preču, pakalpojumu un kapitāla kustību, vislielākā mērā ir ieinteresētas tās transnacionālās korporācijas, kuru ekonomiskā vara un finansu iespējas jau pārsniedz vidējas Eiropas valsts budžeta apjomus. Lielā mērā daudzi no šiem uzņēmumiem savus ražošanas apjomus vairs nevar palielināt Vecajā pasaulē, kur tirgū vērojams līdzsvars un kur ekonomikas attīstība ir relatīvi lēna. Šādiem uzņēmumiem visātrākā ražošanas, pārdošanas un peļņas palielināšanas pieauguma alternatīva ir iespiešanās citu valstu tirgos. Līdz ar to tieši šie uzņēmumi ir galvenais globalizācijas lobijs pasaules mērogā.
      Ekonomiskā drošība ir nacionālās drošības pamats. saistīta ar aizsardzības drošību, informācijas drošību, ekoloģisko drošību un enerģētisko drošību, kas ir balstīta uz 3 galvenajām indikatoru grupām - ekonomiskie, sociālie un finanšu indikatori. Laika gaitā Latviju ir skārušas neskaitāmas reizes būtiskas pārmaiņas, kas neapšaubāmi ir ietekmējušas sabiedrību. Iekļaušanās Eiropas un pasaules kopīgajā politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Latvijai tiek pavērtas jaunas iespējas. Taču šāds pārmaiņu laiks vieš arī bažas, nedrošību sabiedrībā. Ekonomiskajā literatūrā tiek analizēti septiņi cilvēkdrošības aspekti: politiskā drošība, kopiendrošība, ekoloģiskā drošība, veselības drošība, personīgā drošība, uzturdrošība un ekonomiskā drošība. No visiem cilvēkdrošības aspektiem tieši ekonomiskā drošība satrauc visplašākās iedzīvotāju aprindas, jo ietver sevī tādus ekonomiskās drošības rādītājus kā ienākumu pietiekamība un paredzamība, nodarbinātības paredzamība, sociālās garantijas, apmierinātības ar ienākumu un valsts finanšu stāvoklis. Ienākumu pietiekamība un paredzamība ietver sevī iekšzemes kopprodukta attīstību, kā arī saražo preču un pakalpojumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju jeb IKP uz vienu iedzīvotāju. Savukārt inflācijas rādītāji ļauj prognozēt šo ienākumu reālo lielumu nākotnē.
     Nodarbinātības paredzamību atspoguļo bezdarba līmeņa attīstības tendences. Svarīgākais sociālās garantijas raksturojošais rādītājs ir pensijas līmenis valstī. Apmierinātība ar ienākumu līmeni izpaužas algu (vidējā, minimālā, reālā) dinamikā un salīdzināšanā ar iztikas minimumu valstī. Valsts finanšu stāvokli raksturo tādi rādītāji kā valsts parāds un budžeta deficīta īpatsvars IKP.
     IKP pieaugums vairāk rāda ekonomiskās drošības potenciālu, nevis katra indivīda pašreizējo drošību. Tas, kāda ir iedzīvotāju vispārējā ekonomiskā drošība, daudz labāk redzams, kopsakarā aplūkojot vēl vairākus citus rādītājus.
     Piemēram, objektīvāks rādītājs, kas uzrāda iedzīvotāju dzīves līmeni – cik daudz preču un pakalpojumu saražots uz vienu iedzīvotāju jeb IKP uz vienu iedzīvotāju.
     IKP pieauguma temps attīstības valstīs caurmērā ir straujāks nekā attīstītajās valstīs. Tas tomēr nenozīmē, ka atšķirība starp pasaules bagātajām un nabadzīgajām valstīm pakāpeniski izzūd. Vairumā attīstības valstu iedzīvotāju skaits pieaug ļoti strauji, un tas relatīvi samazina IKP palielināšanos. Tāpēc, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, IKP pieauguma temps šajās valstīs ir salīdzinoši zems vai pat negatīvs.
Plaisa starp vidējo nacionālo kopproduktu (NKP) uz vienu iedzīvotāju attīstības un attīstītajās valstīs turpina paplašināties. 20.gadsimta beigās no vairāk nekā 29 triljonus lielā globālā IKP tikai aptuveni 6 triljoni – mazāk nekā 22% - bija radīti attīstības valstīs, lai gan šajās zemēs dzīvoja 85% pasaules iedzīvotāju.
     Vidējā dzīves kvalitāte valstī ir atkarīga ne tikai no tā, kāds ir ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju, bet arī no tā, cik vienlīdzīgi vai nevienlīdzīgi ienākumi tiek sadalīti.
     Lai novērtētu ienākumu sadales nevienlīdzību valstī un precīzāk salīdzinātu šo parādību starp valstīm, ekonomisti izmanto Lorenca līkni un Džini indeksu. Lorenca līkne parāda saņemtā kopējā ienākuma uzkrāto procentu attiecību pret saņēmēju kopējo uzkrāto procentuālo daļu, sākot ar vistrūcīgāko indivīdu vai mājsaimniecību. Kā tiek veidota līkne ? Vispirms ekonomisti sarindo visus attiecīgās valsts indivīdus vai mājsaimniecības pēc to ienākumu līmeņa, sākot ar nabadzīgākajiem un beidzot ar bagātākajiem. Visi šie indivīdi vai mājsaimniecības tiek iedalītas piecās grupās (20% katrā) vai desmit grupās (10% katrā), un katras grupas ienākums tiek aprēķināts un izteikts kā procentuālā daļa no IKP. Pēc tam tiek atzīmētas tās daļas  no IKP, kuras šīs grupas saņēmušas kopīgi, t.i., nabadzīgākās piektdaļas ienākumu daļu attiecinot pret 20% no iedzīvotāju skaita, tad nabadzīgākās piektdaļas ienākumu daļu kopā ar nākamo (ceturto) piektdaļu attiecina pret 40% iedzīvotāju, un tā tālāk, kamēr visu piektdaļu uzkrājums atbilst 100%, aptverot simtprocentīgi visus iedzīvotājus. Savienojot visus grafikā atzīmētos punktus, sākot ar 0% ienākumu, kas atbilst 0% iedzīvotāju, tiek iegūta konkrētās valsts Lorenca līkne.
     Jo dziļāk ieliekta kādas valsts Lorenca līkne, jo nevienlīdzīgāks ir ienākumu sadalījums šajā valstī. Lai salīdzinātu ienākumu sadales nevienlīdzību starp vairākām valstīm, Džini indekss ir pat ērtāk izmantojams nekā Lorenca līkne. Šis indekss tiek aprēķināts kā laukums starp Lorenca līkni un absolūtās vienlīdzības taisni, kas izteikts kā procentuāla daļa no trijstūra laukuma zem šīs taisnes.
     Arī pārmērīgi vienlīdzīgs ienākumu sadalījums var nākt par sliktu ekonomikas aktivitātei. Sociālistisko valstu pieredze liecina, ka apzināti zemā nevienlīdzība (bez personīgās peļņas un ar minimālām atšķirībām darba algās) cilvēkiem liedza motivāciju aktīvi piedalīties ekonomiskajā darbībā – centīgi strādāt un iesaistīties uzņēmējdarbībā. Sociālistiskās ienākumu izlīdzināšanas sekas bija arī slikta disciplīna un zema strādājošo iniciatīvas pakāpe, neapmierinoša preču un pakalpojumu kvalitāte un to ierobežota izvēle, lēns tehniskais progress ; tas viss palēnināja ekonomikas izaugsmi, izraisot vēl dziļāku nabadzību.
     Taču tai pašā laikā pārmērīga nevienlīdzība nelabvēlīgi ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti, palielinot trūcīgo iedzīvotāju slāni un tādējādi kavējot progresu veselības aprūpē un izglītībā, kā arī veicinot noziedzību. Augstas ienākumu nevienlīdzības ietekme uz dažiem būtiskākajiem ekonomikas izaugsmes faktoriem izpaužas sekojoši:

  • augsta nevienlīdzība apdraud valsts politisko stabilitāti, jo ir vairāk tādu cilvēku, kuri nav apmierināti ar savu ekonomisko stāvokli. Politiskā nestabilitāte palielina investīciju risku valstī, kas nelabvēlīgi ietekmē kopējo valsts attīstības potenciālu;
  • augsta nevienlīdzība ierobežo svarīgu tirgus instrumentu – cenu izmaiņu un soda naudu – izmantošanu. Piemēram, nav iespējams paaugstināt maksu par elektroenerģiju vai karsto ūdeni, jo tas ir risks radīt galēju postu nabadzīgāko iedzīvotāju vidū;
  • augsta nevienlīdzība var negatīvi ietekmēt indivīdu un uzņēmumu uzvedības pamata normas – uzticēšanos un saistību izpildi. Augstāks biznesa risks un augstākas līgumu izpildes nodrošināšanas izmaksas negatīvi ietekmē ekonomikas izaugsmi visu ekonomisko darījumu gaitas palēnināšanas dēļ. 

     Šo iemeslu dēļ starptautiskie eksperti iesaka īstenot politiku, kas samazinātu ienākumu sadales nevienlīdzību attīstības valstīs, lai paātrinātu to ekonomikas un tautas attīstību.
     Latvijā ienākumu nevienlīdzība pieaug, tomēr statistiskie rādītāji pilnībā neatspoguļo patiesā ekonomiskā noslāņojuma pakāpi Latvijas iedzīvotāju vidū vismaz divu iemeslu dēļ:

  1. tie pilnībā neuzskaita ļoti augsti atalgoto grupu patiesos ienākumus, it sevišķi tos, kas iegūti tā saucamajā ēnu ekonomikā;
  2. tie neatspoguļo pieaugošo nevienlīdzību starp dažādu Latvijas reģionu iedzīvotāju grupām.