Ērika Šumilo. Globalizācija pasaulē un Latvijā. (e-grāmata)
Ērika Šumilo. Globalizācija pasaulē un Latvijā. (e-grāmata)
Pasaules globālo problēmu risinājums nacionālās valsts un starptautiskā līmenī
No tautas attīstības viedokļa ir būtiski panākt vienādu iespēju radīšanu visu valstu reģionu, pilsētu un lauku iedzīvotājiem un izlīdzināt tautas attīstībai nelabvēlīgas reģionālās atšķirības, lai tautas attīstības nenotiktu uz atsevišķu reģionu labklājības rēķina.
Demokrātiska un integrēta reģionu un lauku attīstība iekļauj sevī daudzus tautas attīstības pamatprincipus – ilgtspēju, līdzsvarotību, līdzdalību, kā arī daudzsektoru attīstības modeli. Ilgtspējīga reģionu attīstība nozīmē, ka iedzīvotāju labklājība un ekonomikas izaugsme nenotiek uz nākamo paaudžu labklājības rēķina. Reģionu attīstība ir līdzsvarota, ja tā sekmē līdzsvara panākšanu starp kultūras un sociālās vides saglabāšanos un attīstību, cilvēkresursu attīstību, sociālo labklājību un ekonomikas izaugsmi. Integrētā reģionu attīstība paredz daudzsektoru pieeju, t.i., dažādu sektoru vai aspektu (nodarbinātības, izglītības, sociālo pakalpojumu u.c.) sabalansētu attīstību. Svarīga ir arī indivīdu un grupu līdzdalība sava reģiona labklājības celšanā ar nevalstiskajām organizācijām un vietējām iniciatīvas grupu aktivitātēm dažādu attīstības projektu izstrādē un īstenošanā, kā arī piedalīšanās lēmumu pieņemšanā.
Reģionālā nevienlīdzība no tautas attīstības viedokļa nozīmē, ka indivīdu un grupu piekļuve dzīves iespējām – izglītībai, veselībai, sociālajai drošībai, materiālajai labklājībai, politiskajai līdzdalībai un citām – nav līdzīga dažādos reģionos.
Lai novērtētu atšķirības reģionu attīstībā, jāsalīdzina dažādas, jomas, piemēram, iedzīvotāju ienākumi un labklājība, izglītības iespējas, nodarbinātība, informācijas tehnoloģiju izplatība un demogrāfiskā situācija.
Par nevienmērīgo resursu sadali un atšķirīgo dzīves līmeni Latvijas reģionos liecina arī mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi. Materiālo resursu sadalījumu raksturojošie dati liecina, ka reģionālā nevienlīdzība Latvijā padziļinās.
Ienākumu lielums nosaka arī izdevumu sastāvu un struktūru un līdz ar to – nabadzības līmeni. Jo mazāki ir ienākumi, jo mazākas ir iedzīvotāju iespējas ieguldīt līdzekļus izglītībā, veselības aprūpē, atpūtas pasākumos. Mazie ienākumi liek mājsaimniecībām lielāko daļu sava ienākuma tērēt uzturam, īrei un komunālo pakalpojumu maksai. Tas īpaši ir raksturīgs lauku rajonos un reģionos – Latgalē, Vidzemē, Zemgalē.
Daudzi reģionu attīstības rādītāji liecina par iedzīvotāju izglītības potenciālu un pozitīvajām tendencēm izglītības jomā. Latvijas iedzīvotājiem ir raksturīgs salīdzinoši augsts izglītības līmenis, visos reģionos pieaug studentu skaits augstskolās, izglītības iestāžu tīkls reģionos ir pietiekami sazarots un struktūras ziņā vienmērīgs. Taču Latgalē, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē šajos reģionos iedzīvotāju skaits ar augstāko, vidējo profesionālo, vidējo tehnisko un arodizglītību ir mazāks nekā Rīgas reģionā. Tas samazina reģionu iedzīvotāju konkurētspēju Latvijas darba tirgū.
Pārejas periodā ir radusies un izplatījusies padomu laikam neraksturīga problēma – bērnu klaiņošana un skolu neapmeklēšana. Te var izpausties globalizācijas negatīvās sekas, un rezultātā palielinās sociālā nedrošība un sabiedriskās kārtības pārkāpumi.
Sāpīga reģionālās attīstības problēma ir darba iespēju trūkums. Nodarbinātības nozaru struktūra Latvijas reģionos bieži vien neatbilst modernajiem tirgus ekonomikas apstākļiem. Ir pamatota atziņa, ka Latvijā globalizētas ekonomikas apstākļos būtiskas saimniecības nozares, kuras attīstot varētu radīt jaunas darba vietas, ir tirgus pakalpojumu nozare, efektīva rūpnieciskā ražošana, celtniecība. Pozitīvi vērtējams tas, ka visos reģionos pieaug strādājošo skaits privātajā sektorā. Pašlaik visos reģionos privātajā sektorā strādā lielākā daļa nodarbināto. Par darbaspēka potenciālu liecina iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits.
Informācijas tehnoloģijas un mobilitāte kā globalizācijas virzītājspēki veicina piekļūšanu jaunajām zināšanām, kas ir ilgtspējīgas attīstības balsts. Tomēr nevienlīdzīgā pieeja tehnoloģijām polarizē sabiedrību : dod impulsu iespēju attīstībai vienai grupai un atstumj pārējās, kam jaunās tehnoloģijas nav pieejamas. No reģionālās attīstības viedokļa ir svarīga komunikācijas tīklu attīstība starp reģioniem, pilsētām un laukiem, kas daudzējādā ziņā notiek, pateicoties informācijas tehnoloģijām.
Viens no faktoriem, kas atspoguļo dzīves apstākļus, veselības stāvokli un iedzīvotāju sociālās drošības pakāpi, ir dabiskais pieaugums. Statistikas dati liecina, ka īpaši nelabvēlīga demogrāfiskā situācija izveidojusies Latgalē un Rīgā. Zema dzimstība un augsta mirstība pastiprina tautas novecošanos. Visstraujāk tā noris Latgales rajonos, kur ir visaugstākā mirstība un vislielākais iedzīvotāju skaits virs darbspējas vecuma.
Nabadzības izplatība, bezdarbs, dzīves apstākļi nereti sasaucas ar iedzīvotāju veselības problēmām un veselības aprūpes iespējām. Piemēram, tādas slimības kā tuberkuloze un alkoholisms visvairāk ir izplatītas Latgalē, kur dzīves apstākļi ir sliktāki un nabadzība ir lielāka.
Urbanizācija ir process, kam raksturīga pilsētās dzīvojošo valsts iedzīvotāju skaita palielināšanās un vēl jo straujāks pilsētu ekonomiskās, politiskās un kultūras nozīmes pieaugums. Urbanizācijas līmenis, kas tiek mērīts kā valsts pilsētu iedzīvotāju īpatsvars pret kopējo valsts iedzīvotāju skaitu, visaugstākais ir attīstītākajās valstīs ar augstu ienākumu līmeni un viszemākais – valstīs ar zemu ienākumu līmeni.
Vienlaikus attīstības valstīs urbanizācija progresē daudz straujāk nekā attīstītajās valstīs. Tā kā attīstības valstīs ir lielāks iedzīvotāju kopskaits, arī iedzīvotāju īpatsvars atbilst lielākam cilvēku skaitam.
Lai gan urbanizācija ir raksturīga gandrīz visām attīstības valstīm, tās līmenis dažādos reģionos ir ļoti atšķirīgs. Lielākā daļa Latīņamerikas valstu ir tikpat urbanizētas kā Eiropa – 75% iedzīvotāju tajās dzīvo pilsētās. Dienvidāzijas, Austrumāzijas un Āfrikas valstis uz dienvidiem no Sahāras vēl joprojām ir galvenokārt „lauku” valstis, tomēr arī tās strauji urbanizējas.
Lielākā daļa biezi apdzīvoto pilsētu ir attīstības valstīs, daudzas no tām – Āzijas valstīs, kur iedzīvotāju skaits ir liels, bet ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju ir zems, piemēram, Ķīnā, Indijā un Indonēzijā. Šajās pilsētās ir augsta nabadzīgo cilvēku koncentrācija, kuri turklāt cieš no sociālām un ekoloģiskām problēmām, ieskaitot augstu gaisa piesārņojumu.
Gaisa piesārņotības līmenis ir atkarīgs no tehnoloģijas līmeņa un piesārņojuma kontroles valstī, īpaši enerģijas ražošanas sektorā. Iespēju kontrolēt un samazināt gaisa piesārņojumu, neierobežojot ekonomikas izaugsmi, nodrošina tīrāka no zemes dzīlēm iegūtā kurināmā lietošana, efektīvāka tā dedzināšana un lielāka atjaunināmo enerģijas avotu izmantošana.
Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā elektroenerģijas avoti ir ļoti tīri, jo vairāk nekā 90% elektrības ražo, izmantojot hidroelektrostacijas vai dedzinot dabasgāzi.
Taču gaisa piesārņojums neievēro valsts robežas, un mazas valsts, kāda ir arī Latvija, apkārtējo vidi būtiski ietekmē arī elektroenerģijas ražošanas veidi kaimiņvalstīs. Piemēram, Lietuvā vairāk nekā 80% elektrības tiek ražota potenciāli bīstamā atomelektrostacijā.
Viena no ilgtspējīgas attīstības mērķu grupām ir vides mērķi, kas ietver tādus faktorus kā, piemēram:
• cilvēkiem veselīgu vidi,
• atjaunojamo dabas resursu racionālu izmantošanu,
• neatjaunojamo dabas resursu saglabāšanu u.c.
Vides aizsardzība ir viena no tautas attīstības nosacījumiem. Saskaņā ar klasisko definīciju, ko devusi ANO Pasaules vides un attīstības komisija 1987. gadā, attīstība ir ilgtspējīga, ja tā apmierina pašreizējās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt viņu vajadzības. Šo “starppaaudžu” taisnīgumu būtu neiespējami sasniegt bez sociālā taisnīguma tagadnē, ja dažu cilvēku grupu ekonomiskā darbība turpina apdraudēt citu cilvēku labklājību, kas pieder pie citām sociālām grupām vai dzīvo citās pasaules daļās.
Un tas iespējams, tikai sasniedzot iepriekš izklāstītos un citus vides mērķus.
Tā, piemēram, mežu izciršana Amazones baseinā, kas pazīstams ar savu bioloģisko daudzveidību, izraisīs daudzu augu sugu izmiršanu un liegs to praktisko (arī medicīnisko) pielietojumu. Vai arī galvenokārt industriāli attīstīto valstu radītās siltumnīcu gāzes, kas izraisa globālo sasilšanu un līdz ar to ūdens līmeņa celšanos pasaules okeānos un jūrās, applūdinātu salas, kā rezultātā kāda nācija zaudētu dzīvesvietu un nonāktu nabadzībā.
Ilglaicīgi var pastāvēt tikai tāda attīstība, kas ņem vērā arī vides mērķus.
Vides aizsardzība ietver sevī tādus faktorus kā vietējā piesārņojuma novēršana, kaitējuma ūdens resursiem novēršana, augsnes noplicināšanas novēršana, zivju krājumu izsmelšanas novēršana utt.
Gaisā esošie dūmi, kvēpi, putekļi un šķidruma pilieni, sadegot degvielai, veido suspendētās cietās daļiņas. Suspendēto cieto daļiņu daudzums, kas parasti tiek mērīts mikrogramos kubikmetrā gaisa, ir viens no svarīgākajiem cilvēku ieelpotā gaisa kvalitātes rādītājiem. Saskaņā ar PVO gaisa kvalitātes standartiem suspendēto cieto daļiņu koncentrācijai jābūt mazākai nekā 90 mikrogramiem vienā kubikmetrā gaisa. Lielākās problēmas ir Ķīnā un Indijā. Gaisa piesārņotības līmenis ir atkarīgs no tehnoloģiju līmeņa un piesārņojuma kontroles valstī, īpaši enerģijas ražošanas sektorā. Iespēju kontrolēt un samazināt gaisa piesārņotību, neierobežojot ekonomisko izaugsmi, nodrošina tīrāka, no zemes dzīlēm iegūtā kurināmā (dabasgāzes un augstākas kvalitātes ogļu) lietošana, efektīvāka to dedzināšana un lielāka atjaunināmo enerģijas avotu izmantošana. Valstis ir ieviesušas no automašīnām izplūstošo gāzu standartu, kad transporta līdzekļu tehniskā apskatē tiek pārbaudīts izplūdes gāzu līmenis.
Tā kā autotransports ir lielākais piesārņojuma iemesls Baltijas urbanizācijas centros. Latvijas valdība mēģināja risināt šo problēmu, ieviešot paaugstinātu automašīnu īpašnieka nodokli vecākām automašīnām, jo tās gaisu piesārņo vairāk nekā jaunas mašīnas.
Svina piesārņojums gaisā ir viens no kaitīgākajiem daļiņu piesārņojuma veidiem. Galvenie svina piesārņojuma avoti ir autotransports, kurā izmanto svinu saturošo degvielu, un arī industrija, piemēram, melnā un krāsainā metalurģija un ogļu dedzināšana. Valdības parasti lielos industriju piesārņojuma avotus kontrolē, taču automašīnu satiksme vienlaikus strauji palielinās. Kopš 70. gadiem daudzas valstis ir veikušas pasākumus, lai samazinātu vai likvidētu svina piedevu pievienošanu degvielai. Austrija, Japāna un Zviedrija ir pilnīgi atteikušās no svinu saturošās degvielas. Taču daudzās attīstības valstīs, īpaši Āfrikā, svina piedevas degvielā joprojām tiek plaši izmantotas. Attīstības valstīs svina saturs asinīs visiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un 80% bērnu vecumā no trīs līdz pieciem gadiem pārsniedz PVO noteikto līmeni. No Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm Slovākija vienīgā 1994. gadā pilnīgi atteicās no svinu saturošas degvielas izmantošanas. Bulgārija, Ungārija un Polija būtiski samazināja svinu saturošas degvielas lietošanu, ražošanu un importu. No Baltijas valstīm Lietuva ir aizliegusi svinu saturošu degvielu kopš 1998. gada, Igaunija – kopš 2000. gada janvāra. Latvijā kopš 2000. gada sākuma ir aizliegta svinu saturošas degvielas lietošana, ja svina saturs pārsniedz 0.013 litrā, taču degvielas kvalitātes kontroles problēma vēl joprojām ir aktuāla.
Kad valstis kļūst bagātākas, to prioritātes mainās – tās apzinās savu dabas resursu vērtību, pieņem un ievieš likumus, kas aizsargā šos resursus, un piešķir līdzekļus vides problēmu risināšanai, līdz ar to gaisa kvalitāte un citi vides apstākļi sāk uzlaboties.
Kopš industrializācijas sākuma ekonomikas attīstību vairākumā valstu pavada no zemes dzīlēm iegūtā kurināmā patēriņa pieaugums, sadedzinot aizvien vairāk ogļu, naftas un dabasgāzes rūpnīcās, termoelektrostacijās, transportlīdzekļu motoros un mājsaimniecībās. Līdz ar to izdalītais oglekļa dioksīds (CO2) kļūst par nozīmīgāko siltumnīcas gāzes rašanās avotu, kā rezultātā paaugstināsies vidējā temperatūra pasaulē un pacelsies jūras ūdens līmenis.
Saikne starp ekonomikas izaugsmi un enerģijas patēriņa pieaugumu, kuru pavada oglekļa dioksīda izmešu daudzuma palielināšanās, ir tieši proporcionāli pozitīva valstīm ar zemu un vidēju ienākuma līmeni. Valstīs ar augstu ienākuma līmeni, neraugoties uz ekonomikas izaugsmi, ir zemāks enerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju un zemāks arī piesārņotības līmenis.
Lai novērstu globālās klimata izmaiņas, ir nepieciešama vairākuma valstu valdību saskaņota rīcība. 1992. gadā pasaules samita laikā Riodežaneiro (Brazīlijā) attīstītās valstis vienojās rīkoties, lai nostabilizētu savu valstu siltumnīcas gāzes izmešus 1990. gada līmenī līdz 2000. gadam. Taču, kad 1997. gadā 165 valstu pārstāvji sapulcējās Kioto (Japānā) uz ANO konferenci par klimata izmaiņām, jau bija skaidrs, ka daudzas valstis, to skaitā ASV, šim mērķim tuvojas nesekmīgi. Konferences laikā pieņemtais Kioto protokols ir juridiski saistošs un aicina visas bagātās valstis līdz 2012. gadam samazināt siltumnīcas gāzes izmešus par 6-8% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Taču Kioto protokola ieviešana izrādījās ļoti sarežģīta, jo prasīja plašas ekonomiskās aktivitātes ceļā uz noteiktām pārmaiņām. Nākamajā pasaules konferencē 2000. gadā Hāgā 184 valstu pārstāvji joprojām nespēja vienoties par konkrētiem Kioto protokola ieviešanas termiņiem.
Vairākas pārejas ekonomikas valstis ir pievienojušās attīstīto valstu vides aizsardzības centieniem. Piemēram, Krievija un Ukraina ir apsolījušas nepārsniegt 1990. gada siltumnīcas gāzes izplūdes līmeni, Ungārija un Polija solījušas to pazemināt par 6% salīdzinājumā 1990. gada līmeni. Arī visas trīs Baltija valstis ir pievienojušās Eiropas valstu mērķim samazināt CO2 izplūdes par 8% - līdz 92% salīdzinājumā ar 1990. gadu.
Pēdējos desmit gados dažas attīstības valstis ir sasniegušas augstu ekonomikas izaugsmes tempu, ievērojami samazinot plaisu starp tām un lielāko daļu attīstīto valstu. Tomēr vēl vairāk attīstības valstu īstenībā ir notikusi ekonomiskās plaisas paplašināšanās. Tātad, kaut arī paātrināta izaugsme un attīstība, kas sekmē ekonomisko tuvināšanos attīstītām valstīm, ir iespējama, tā nav garantēta. Īstenībā ir augsts risks, ka mūsdienās plaisa starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm, kurās dzīvo 80% pasaules iedzīvotāju un kuru IKP veido mazāk par 20% o pasaules IKP, kļūs vēl lielāka.
Daudzas ANO organizētās pasaules konferences 90. gadu pirmajā pusē apsprieda tā saucamos starptautiskos attīstības mērķus, lai palīdzētu koncentrēt un koordinēt donorvalstu, starptautisko attīstības organizāciju un arī pašu attīstības valstu valdību centienus. 2000. gada septembrī daudzi šie mērķi tika iekļauti gadu tūkstoša samita rezolūcijā. Samitā piedalījās 149 valstu vadītāji. Tagad tie tiek dēvēti par gadu tūkstoša attīstības mērķiem.
20 gadsimta pēdējie desmit gadi bijuši veiksmīgi nosaukto mērķu sasniegšanā. Tomēr, ja šis progress netiks paātrināts, tad līdz 2015. gadam gadu tūkstoša mērķi netiks sasniegti daudzās attīstības valstīs vai pat lielākajā daļā šo valstu. Saskaņā ar Pasaules bankas 2002. gadā veikto pētījumu šos mērķus varētu sasniegt tikai 22 attīstības valstis, pārējās 65 valstis to varēs izdarīt tikai ar papildu ārējo atbalstu un/vai mainoties to valdību politikai. Kā arī saskaņā ar pasaules bankas pētījumiem protekcionisma samazināšana visā pasaulē divas reizes nozīmētu attīstības valstīm labklājības pieaugumu līdz 2015. gadam par aptuveni 200 miljardiem dolāru. Tas ir daudz vairāk nekā jebkura paredzamā oficiālā palīdzība. Tomēr šis labklājības pieaugums nevarētu aizvietot oficiālo palīdzību, jo pieaugums visās attīstības valstīs nav vienmērīgs.
Produktivitāte, ar kādu valstis izmanto savus ražošanas resursus – fizisko, cilvēcisko un dabas kapitālu -, ir plaši atzīta kā noteicošais ekonomikas attīstības līmeņa rādītājs.
Teorētiski, salīdzinot dažādu valstu attīstības līmeni, ekonomistiem vajadzētu noteikt, cik efektīvi katra konkrētā valsts izmanto savu kapitālu. Taču šādi aprēķini ir ļoti sarežģīti, pirmkārt tāpēc, ka rodas grūtības dabas un cilvēciskā kapitāla novērtēšanā. Praksē šim nolūkam ekonomisti nosaka NKP vai IKP lielumu uz vienu iedzīvotāju. Šos statistiskos rādītājus ir vieglāk aprēķināt, tie dod aptuvenu novērtējumu, ar kādu efektivitāti dažādas valstis izmanto savus resursus, un palīdz novērtēt relatīvo labklājības līmeni dažādās valstīs neatkarīgi no tā, vai tas radies no esošajiem bagātīgajiem zemes un dabas resursiem vai arī no to efektīvas izmantošanas.
Lai IKP un NPK izmantotu valsts ekonomikas attīstības līmeņa novērtēšanā, šie rādītāji ir jāizdala ar attiecīgās valsts iedzīvotāju skaitu. IKP uz vienu iedzīvotāju un NKP uz vienu iedzīvotāju aptuveni parāda to preču un pakalpojumu daudzumu, kādu varētu nopirkt katrs šīs valsts iedzīvotājs vienlīdzīga ienākumu sadalījuma gadījumā viena gada laikā. Tāpēc šos rādītājus mēdz dēvēt arī par “ienākumiem uz vienu iedzīvotāju”.
Demokrātiska un integrēta reģionu un lauku attīstība iekļauj sevī daudzus tautas attīstības pamatprincipus – ilgtspēju, līdzsvarotību, līdzdalību, kā arī daudzsektoru attīstības modeli. Ilgtspējīga reģionu attīstība nozīmē, ka iedzīvotāju labklājība un ekonomikas izaugsme nenotiek uz nākamo paaudžu labklājības rēķina. Reģionu attīstība ir līdzsvarota, ja tā sekmē līdzsvara panākšanu starp kultūras un sociālās vides saglabāšanos un attīstību, cilvēkresursu attīstību, sociālo labklājību un ekonomikas izaugsmi. Integrētā reģionu attīstība paredz daudzsektoru pieeju, t.i., dažādu sektoru vai aspektu (nodarbinātības, izglītības, sociālo pakalpojumu u.c.) sabalansētu attīstību. Svarīga ir arī indivīdu un grupu līdzdalība sava reģiona labklājības celšanā ar nevalstiskajām organizācijām un vietējām iniciatīvas grupu aktivitātēm dažādu attīstības projektu izstrādē un īstenošanā, kā arī piedalīšanās lēmumu pieņemšanā.
Reģionālā nevienlīdzība no tautas attīstības viedokļa nozīmē, ka indivīdu un grupu piekļuve dzīves iespējām – izglītībai, veselībai, sociālajai drošībai, materiālajai labklājībai, politiskajai līdzdalībai un citām – nav līdzīga dažādos reģionos.
Lai novērtētu atšķirības reģionu attīstībā, jāsalīdzina dažādas, jomas, piemēram, iedzīvotāju ienākumi un labklājība, izglītības iespējas, nodarbinātība, informācijas tehnoloģiju izplatība un demogrāfiskā situācija.
Par nevienmērīgo resursu sadali un atšķirīgo dzīves līmeni Latvijas reģionos liecina arī mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi. Materiālo resursu sadalījumu raksturojošie dati liecina, ka reģionālā nevienlīdzība Latvijā padziļinās.
Ienākumu lielums nosaka arī izdevumu sastāvu un struktūru un līdz ar to – nabadzības līmeni. Jo mazāki ir ienākumi, jo mazākas ir iedzīvotāju iespējas ieguldīt līdzekļus izglītībā, veselības aprūpē, atpūtas pasākumos. Mazie ienākumi liek mājsaimniecībām lielāko daļu sava ienākuma tērēt uzturam, īrei un komunālo pakalpojumu maksai. Tas īpaši ir raksturīgs lauku rajonos un reģionos – Latgalē, Vidzemē, Zemgalē.
Daudzi reģionu attīstības rādītāji liecina par iedzīvotāju izglītības potenciālu un pozitīvajām tendencēm izglītības jomā. Latvijas iedzīvotājiem ir raksturīgs salīdzinoši augsts izglītības līmenis, visos reģionos pieaug studentu skaits augstskolās, izglītības iestāžu tīkls reģionos ir pietiekami sazarots un struktūras ziņā vienmērīgs. Taču Latgalē, Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē šajos reģionos iedzīvotāju skaits ar augstāko, vidējo profesionālo, vidējo tehnisko un arodizglītību ir mazāks nekā Rīgas reģionā. Tas samazina reģionu iedzīvotāju konkurētspēju Latvijas darba tirgū.
Pārejas periodā ir radusies un izplatījusies padomu laikam neraksturīga problēma – bērnu klaiņošana un skolu neapmeklēšana. Te var izpausties globalizācijas negatīvās sekas, un rezultātā palielinās sociālā nedrošība un sabiedriskās kārtības pārkāpumi.
Sāpīga reģionālās attīstības problēma ir darba iespēju trūkums. Nodarbinātības nozaru struktūra Latvijas reģionos bieži vien neatbilst modernajiem tirgus ekonomikas apstākļiem. Ir pamatota atziņa, ka Latvijā globalizētas ekonomikas apstākļos būtiskas saimniecības nozares, kuras attīstot varētu radīt jaunas darba vietas, ir tirgus pakalpojumu nozare, efektīva rūpnieciskā ražošana, celtniecība. Pozitīvi vērtējams tas, ka visos reģionos pieaug strādājošo skaits privātajā sektorā. Pašlaik visos reģionos privātajā sektorā strādā lielākā daļa nodarbināto. Par darbaspēka potenciālu liecina iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits.
Informācijas tehnoloģijas un mobilitāte kā globalizācijas virzītājspēki veicina piekļūšanu jaunajām zināšanām, kas ir ilgtspējīgas attīstības balsts. Tomēr nevienlīdzīgā pieeja tehnoloģijām polarizē sabiedrību : dod impulsu iespēju attīstībai vienai grupai un atstumj pārējās, kam jaunās tehnoloģijas nav pieejamas. No reģionālās attīstības viedokļa ir svarīga komunikācijas tīklu attīstība starp reģioniem, pilsētām un laukiem, kas daudzējādā ziņā notiek, pateicoties informācijas tehnoloģijām.
Viens no faktoriem, kas atspoguļo dzīves apstākļus, veselības stāvokli un iedzīvotāju sociālās drošības pakāpi, ir dabiskais pieaugums. Statistikas dati liecina, ka īpaši nelabvēlīga demogrāfiskā situācija izveidojusies Latgalē un Rīgā. Zema dzimstība un augsta mirstība pastiprina tautas novecošanos. Visstraujāk tā noris Latgales rajonos, kur ir visaugstākā mirstība un vislielākais iedzīvotāju skaits virs darbspējas vecuma.
Nabadzības izplatība, bezdarbs, dzīves apstākļi nereti sasaucas ar iedzīvotāju veselības problēmām un veselības aprūpes iespējām. Piemēram, tādas slimības kā tuberkuloze un alkoholisms visvairāk ir izplatītas Latgalē, kur dzīves apstākļi ir sliktāki un nabadzība ir lielāka.
Urbanizācija ir process, kam raksturīga pilsētās dzīvojošo valsts iedzīvotāju skaita palielināšanās un vēl jo straujāks pilsētu ekonomiskās, politiskās un kultūras nozīmes pieaugums. Urbanizācijas līmenis, kas tiek mērīts kā valsts pilsētu iedzīvotāju īpatsvars pret kopējo valsts iedzīvotāju skaitu, visaugstākais ir attīstītākajās valstīs ar augstu ienākumu līmeni un viszemākais – valstīs ar zemu ienākumu līmeni.
Vienlaikus attīstības valstīs urbanizācija progresē daudz straujāk nekā attīstītajās valstīs. Tā kā attīstības valstīs ir lielāks iedzīvotāju kopskaits, arī iedzīvotāju īpatsvars atbilst lielākam cilvēku skaitam.
Lai gan urbanizācija ir raksturīga gandrīz visām attīstības valstīm, tās līmenis dažādos reģionos ir ļoti atšķirīgs. Lielākā daļa Latīņamerikas valstu ir tikpat urbanizētas kā Eiropa – 75% iedzīvotāju tajās dzīvo pilsētās. Dienvidāzijas, Austrumāzijas un Āfrikas valstis uz dienvidiem no Sahāras vēl joprojām ir galvenokārt „lauku” valstis, tomēr arī tās strauji urbanizējas.
Lielākā daļa biezi apdzīvoto pilsētu ir attīstības valstīs, daudzas no tām – Āzijas valstīs, kur iedzīvotāju skaits ir liels, bet ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju ir zems, piemēram, Ķīnā, Indijā un Indonēzijā. Šajās pilsētās ir augsta nabadzīgo cilvēku koncentrācija, kuri turklāt cieš no sociālām un ekoloģiskām problēmām, ieskaitot augstu gaisa piesārņojumu.
Gaisa piesārņotības līmenis ir atkarīgs no tehnoloģijas līmeņa un piesārņojuma kontroles valstī, īpaši enerģijas ražošanas sektorā. Iespēju kontrolēt un samazināt gaisa piesārņojumu, neierobežojot ekonomikas izaugsmi, nodrošina tīrāka no zemes dzīlēm iegūtā kurināmā lietošana, efektīvāka tā dedzināšana un lielāka atjaunināmo enerģijas avotu izmantošana.
Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā elektroenerģijas avoti ir ļoti tīri, jo vairāk nekā 90% elektrības ražo, izmantojot hidroelektrostacijas vai dedzinot dabasgāzi.
Taču gaisa piesārņojums neievēro valsts robežas, un mazas valsts, kāda ir arī Latvija, apkārtējo vidi būtiski ietekmē arī elektroenerģijas ražošanas veidi kaimiņvalstīs. Piemēram, Lietuvā vairāk nekā 80% elektrības tiek ražota potenciāli bīstamā atomelektrostacijā.
Viena no ilgtspējīgas attīstības mērķu grupām ir vides mērķi, kas ietver tādus faktorus kā, piemēram:
• cilvēkiem veselīgu vidi,
• atjaunojamo dabas resursu racionālu izmantošanu,
• neatjaunojamo dabas resursu saglabāšanu u.c.
Vides aizsardzība ir viena no tautas attīstības nosacījumiem. Saskaņā ar klasisko definīciju, ko devusi ANO Pasaules vides un attīstības komisija 1987. gadā, attīstība ir ilgtspējīga, ja tā apmierina pašreizējās vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt viņu vajadzības. Šo “starppaaudžu” taisnīgumu būtu neiespējami sasniegt bez sociālā taisnīguma tagadnē, ja dažu cilvēku grupu ekonomiskā darbība turpina apdraudēt citu cilvēku labklājību, kas pieder pie citām sociālām grupām vai dzīvo citās pasaules daļās.
Un tas iespējams, tikai sasniedzot iepriekš izklāstītos un citus vides mērķus.
Tā, piemēram, mežu izciršana Amazones baseinā, kas pazīstams ar savu bioloģisko daudzveidību, izraisīs daudzu augu sugu izmiršanu un liegs to praktisko (arī medicīnisko) pielietojumu. Vai arī galvenokārt industriāli attīstīto valstu radītās siltumnīcu gāzes, kas izraisa globālo sasilšanu un līdz ar to ūdens līmeņa celšanos pasaules okeānos un jūrās, applūdinātu salas, kā rezultātā kāda nācija zaudētu dzīvesvietu un nonāktu nabadzībā.
Ilglaicīgi var pastāvēt tikai tāda attīstība, kas ņem vērā arī vides mērķus.
Vides aizsardzība ietver sevī tādus faktorus kā vietējā piesārņojuma novēršana, kaitējuma ūdens resursiem novēršana, augsnes noplicināšanas novēršana, zivju krājumu izsmelšanas novēršana utt.
Gaisā esošie dūmi, kvēpi, putekļi un šķidruma pilieni, sadegot degvielai, veido suspendētās cietās daļiņas. Suspendēto cieto daļiņu daudzums, kas parasti tiek mērīts mikrogramos kubikmetrā gaisa, ir viens no svarīgākajiem cilvēku ieelpotā gaisa kvalitātes rādītājiem. Saskaņā ar PVO gaisa kvalitātes standartiem suspendēto cieto daļiņu koncentrācijai jābūt mazākai nekā 90 mikrogramiem vienā kubikmetrā gaisa. Lielākās problēmas ir Ķīnā un Indijā. Gaisa piesārņotības līmenis ir atkarīgs no tehnoloģiju līmeņa un piesārņojuma kontroles valstī, īpaši enerģijas ražošanas sektorā. Iespēju kontrolēt un samazināt gaisa piesārņotību, neierobežojot ekonomisko izaugsmi, nodrošina tīrāka, no zemes dzīlēm iegūtā kurināmā (dabasgāzes un augstākas kvalitātes ogļu) lietošana, efektīvāka to dedzināšana un lielāka atjaunināmo enerģijas avotu izmantošana. Valstis ir ieviesušas no automašīnām izplūstošo gāzu standartu, kad transporta līdzekļu tehniskā apskatē tiek pārbaudīts izplūdes gāzu līmenis.
Tā kā autotransports ir lielākais piesārņojuma iemesls Baltijas urbanizācijas centros. Latvijas valdība mēģināja risināt šo problēmu, ieviešot paaugstinātu automašīnu īpašnieka nodokli vecākām automašīnām, jo tās gaisu piesārņo vairāk nekā jaunas mašīnas.
Svina piesārņojums gaisā ir viens no kaitīgākajiem daļiņu piesārņojuma veidiem. Galvenie svina piesārņojuma avoti ir autotransports, kurā izmanto svinu saturošo degvielu, un arī industrija, piemēram, melnā un krāsainā metalurģija un ogļu dedzināšana. Valdības parasti lielos industriju piesārņojuma avotus kontrolē, taču automašīnu satiksme vienlaikus strauji palielinās. Kopš 70. gadiem daudzas valstis ir veikušas pasākumus, lai samazinātu vai likvidētu svina piedevu pievienošanu degvielai. Austrija, Japāna un Zviedrija ir pilnīgi atteikušās no svinu saturošās degvielas. Taču daudzās attīstības valstīs, īpaši Āfrikā, svina piedevas degvielā joprojām tiek plaši izmantotas. Attīstības valstīs svina saturs asinīs visiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un 80% bērnu vecumā no trīs līdz pieciem gadiem pārsniedz PVO noteikto līmeni. No Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm Slovākija vienīgā 1994. gadā pilnīgi atteicās no svinu saturošas degvielas izmantošanas. Bulgārija, Ungārija un Polija būtiski samazināja svinu saturošas degvielas lietošanu, ražošanu un importu. No Baltijas valstīm Lietuva ir aizliegusi svinu saturošu degvielu kopš 1998. gada, Igaunija – kopš 2000. gada janvāra. Latvijā kopš 2000. gada sākuma ir aizliegta svinu saturošas degvielas lietošana, ja svina saturs pārsniedz 0.013 litrā, taču degvielas kvalitātes kontroles problēma vēl joprojām ir aktuāla.
Kad valstis kļūst bagātākas, to prioritātes mainās – tās apzinās savu dabas resursu vērtību, pieņem un ievieš likumus, kas aizsargā šos resursus, un piešķir līdzekļus vides problēmu risināšanai, līdz ar to gaisa kvalitāte un citi vides apstākļi sāk uzlaboties.
Kopš industrializācijas sākuma ekonomikas attīstību vairākumā valstu pavada no zemes dzīlēm iegūtā kurināmā patēriņa pieaugums, sadedzinot aizvien vairāk ogļu, naftas un dabasgāzes rūpnīcās, termoelektrostacijās, transportlīdzekļu motoros un mājsaimniecībās. Līdz ar to izdalītais oglekļa dioksīds (CO2) kļūst par nozīmīgāko siltumnīcas gāzes rašanās avotu, kā rezultātā paaugstināsies vidējā temperatūra pasaulē un pacelsies jūras ūdens līmenis.
Saikne starp ekonomikas izaugsmi un enerģijas patēriņa pieaugumu, kuru pavada oglekļa dioksīda izmešu daudzuma palielināšanās, ir tieši proporcionāli pozitīva valstīm ar zemu un vidēju ienākuma līmeni. Valstīs ar augstu ienākuma līmeni, neraugoties uz ekonomikas izaugsmi, ir zemāks enerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju un zemāks arī piesārņotības līmenis.
Lai novērstu globālās klimata izmaiņas, ir nepieciešama vairākuma valstu valdību saskaņota rīcība. 1992. gadā pasaules samita laikā Riodežaneiro (Brazīlijā) attīstītās valstis vienojās rīkoties, lai nostabilizētu savu valstu siltumnīcas gāzes izmešus 1990. gada līmenī līdz 2000. gadam. Taču, kad 1997. gadā 165 valstu pārstāvji sapulcējās Kioto (Japānā) uz ANO konferenci par klimata izmaiņām, jau bija skaidrs, ka daudzas valstis, to skaitā ASV, šim mērķim tuvojas nesekmīgi. Konferences laikā pieņemtais Kioto protokols ir juridiski saistošs un aicina visas bagātās valstis līdz 2012. gadam samazināt siltumnīcas gāzes izmešus par 6-8% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Taču Kioto protokola ieviešana izrādījās ļoti sarežģīta, jo prasīja plašas ekonomiskās aktivitātes ceļā uz noteiktām pārmaiņām. Nākamajā pasaules konferencē 2000. gadā Hāgā 184 valstu pārstāvji joprojām nespēja vienoties par konkrētiem Kioto protokola ieviešanas termiņiem.
Vairākas pārejas ekonomikas valstis ir pievienojušās attīstīto valstu vides aizsardzības centieniem. Piemēram, Krievija un Ukraina ir apsolījušas nepārsniegt 1990. gada siltumnīcas gāzes izplūdes līmeni, Ungārija un Polija solījušas to pazemināt par 6% salīdzinājumā 1990. gada līmeni. Arī visas trīs Baltija valstis ir pievienojušās Eiropas valstu mērķim samazināt CO2 izplūdes par 8% - līdz 92% salīdzinājumā ar 1990. gadu.
Pēdējos desmit gados dažas attīstības valstis ir sasniegušas augstu ekonomikas izaugsmes tempu, ievērojami samazinot plaisu starp tām un lielāko daļu attīstīto valstu. Tomēr vēl vairāk attīstības valstu īstenībā ir notikusi ekonomiskās plaisas paplašināšanās. Tātad, kaut arī paātrināta izaugsme un attīstība, kas sekmē ekonomisko tuvināšanos attīstītām valstīm, ir iespējama, tā nav garantēta. Īstenībā ir augsts risks, ka mūsdienās plaisa starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm, kurās dzīvo 80% pasaules iedzīvotāju un kuru IKP veido mazāk par 20% o pasaules IKP, kļūs vēl lielāka.
Daudzas ANO organizētās pasaules konferences 90. gadu pirmajā pusē apsprieda tā saucamos starptautiskos attīstības mērķus, lai palīdzētu koncentrēt un koordinēt donorvalstu, starptautisko attīstības organizāciju un arī pašu attīstības valstu valdību centienus. 2000. gada septembrī daudzi šie mērķi tika iekļauti gadu tūkstoša samita rezolūcijā. Samitā piedalījās 149 valstu vadītāji. Tagad tie tiek dēvēti par gadu tūkstoša attīstības mērķiem.
20 gadsimta pēdējie desmit gadi bijuši veiksmīgi nosaukto mērķu sasniegšanā. Tomēr, ja šis progress netiks paātrināts, tad līdz 2015. gadam gadu tūkstoša mērķi netiks sasniegti daudzās attīstības valstīs vai pat lielākajā daļā šo valstu. Saskaņā ar Pasaules bankas 2002. gadā veikto pētījumu šos mērķus varētu sasniegt tikai 22 attīstības valstis, pārējās 65 valstis to varēs izdarīt tikai ar papildu ārējo atbalstu un/vai mainoties to valdību politikai. Kā arī saskaņā ar pasaules bankas pētījumiem protekcionisma samazināšana visā pasaulē divas reizes nozīmētu attīstības valstīm labklājības pieaugumu līdz 2015. gadam par aptuveni 200 miljardiem dolāru. Tas ir daudz vairāk nekā jebkura paredzamā oficiālā palīdzība. Tomēr šis labklājības pieaugums nevarētu aizvietot oficiālo palīdzību, jo pieaugums visās attīstības valstīs nav vienmērīgs.
Produktivitāte, ar kādu valstis izmanto savus ražošanas resursus – fizisko, cilvēcisko un dabas kapitālu -, ir plaši atzīta kā noteicošais ekonomikas attīstības līmeņa rādītājs.
Teorētiski, salīdzinot dažādu valstu attīstības līmeni, ekonomistiem vajadzētu noteikt, cik efektīvi katra konkrētā valsts izmanto savu kapitālu. Taču šādi aprēķini ir ļoti sarežģīti, pirmkārt tāpēc, ka rodas grūtības dabas un cilvēciskā kapitāla novērtēšanā. Praksē šim nolūkam ekonomisti nosaka NKP vai IKP lielumu uz vienu iedzīvotāju. Šos statistiskos rādītājus ir vieglāk aprēķināt, tie dod aptuvenu novērtējumu, ar kādu efektivitāti dažādas valstis izmanto savus resursus, un palīdz novērtēt relatīvo labklājības līmeni dažādās valstīs neatkarīgi no tā, vai tas radies no esošajiem bagātīgajiem zemes un dabas resursiem vai arī no to efektīvas izmantošanas.
Lai IKP un NPK izmantotu valsts ekonomikas attīstības līmeņa novērtēšanā, šie rādītāji ir jāizdala ar attiecīgās valsts iedzīvotāju skaitu. IKP uz vienu iedzīvotāju un NKP uz vienu iedzīvotāju aptuveni parāda to preču un pakalpojumu daudzumu, kādu varētu nopirkt katrs šīs valsts iedzīvotājs vienlīdzīga ienākumu sadalījuma gadījumā viena gada laikā. Tāpēc šos rādītājus mēdz dēvēt arī par “ienākumiem uz vienu iedzīvotāju”.