Organizācijas kultūra

1.3.1. Mūsdienu prasības skolotāja personībai.

Izglītības iestādes darbībā un mērķu sasniegšanā galvenā loma ir skolēna un pedagoga personībai. Izglītības iestādes vadītājam svarīgi būtu izprast tieši skolotāju un audzinātāju personības būtību, funkcijas mācību un audzināšanas darbā. Ņemot vērā skolotāja profesijas standartā formulētās prasības, mūsdienu sabiedrības multikulturālo vidi, globalizācijas tendences, dažādu procesu norises mūsu valstī un līdz ar to arī pedagoģisko problēmu specifiku un komplicētību, pedagogam svarīgi apzināties, kas tad ir tas, kas būtu jāzina, jāizprot, un kādā veidā jārīkojas. Droši vien nav neviena tāda nolikuma vai grāmatas, kur tas būtu pilnībā izklāstīts. Katrs skolotājs, mācoties un pārvarot grūtības, meklē savu pedagoģisko ceļu.

Daudziem pieaugušajiem, kuri iesaistīti mācīšanas un audzināšanas procesā, ir pazīstamas situācijas, kad bērna vai pusaudža uzvedība ir nevaldāma, destruktīva, sāpinoša, pazemojoša, tāpēc nepieciešamas plašas zināšanas psiholoģijā, psiholoģisko likumsakarību izpratne un liels darbs ar sevi, lai palīdzētu bērnam un pusaudzim tikt galā ar iekšējām pretrunām un atrast harmoniskas sadarbības ceļu ar citiem.

Tālāk formulētas pedagogam nepieciešamās prasības izglītības procesā:

Pedagogam svarīgi zināt skolēnu

• fiziskās attīstības,
• kognitīvo procesu (uztvere, uzmanība, atmiņa, iztēle, domāšana),
• jūtu un emocionālo procesu,
• attieksmju un motivācijas,
• pašvērtējuma,
• uzvedības,
• seksualitātes

attīstības īpatnības dažādos vecumos;

izprast skolēnu

• kognitīvo procesu, emociju, attieksmju, motivācijas un pašvērtējuma saistību ar mācību sasniegumiem,
• kognitīvo procesu, emociju, attieksmju, motivācijas un pašvērtējuma saistību ar uzvedību,
• savstarpējo attiecību ģimenē saistību ar skolēna attieksmi pret vienaudžiem, skolotājiem, sabiedrību un pašam pret sevi,
• uzvedības tendences un tās iemeslus savstarpējās attiecībās skolā un ārpus tās;

prast

• veicināt konstruktīvu rakstura īpašību (atbildības, patstāvības, mērķtiecības, godīguma, čakluma, izpalīdzīguma, empātijas, patriotisma, u. c.) attīstību skolēnos,
• veicināt draudzīgu, atbalstošu, izaugsmi veicinošu savstarpēju attiecību veidošanos klasē,
• vadīt problēmu un konfliktsituāciju risināšanu klasē (skolotājam) un ģimenē (vecākiem),
• novērtēt problēmas vai konfliktsituācijas risināšanas rezultātus,
• veicināt pozitīvas emocionālas un mācību vides veidošanos,
• veidot, vadīt un izvērtēt sadarbību ar vecākiem un kolēģiem,
• sniegt psiholoģisku atbalstu skolēnam neveiksmju, sāpīgu un traģisku pārdzīvojumu gadījumos,
• nepieciešamības gadījumā sniegt kolēģiem vai vecākiem psiholoģisku atbalstu neveiksmju, sāpīgu un traģisku pārdzīvojumu gadījumos.

A.Milts uzsver, ka personības izaugsme neļauj ar vakardienas prasībām pret sevi un citiem būt pilnā mērā noderīgam šodien.

Pedagogam svarīgi zināt savas

• fiziskās veselības,
• kognitīvo un emocionālo procesu,
• vajadzību un motivācijas,
• Es-koncepcijas,
• uzvedības,
• psiholoģisko problēmu

būtību un attīstības īpatnības attiecīgajā vecumā;

izprast

• attieksmi pret skolēniem, vecākiem, kolēģiem un pašam pret sevi,
• apmierinātības līmeni ar savu profesionālo darbību un dzīvi kopumā,
• saistību starp ieguldījumiem un sasniegumiem savā dzīvē,
• esošās profesionālās un personīgās problēmas un to iespējamos cēloņus,
• fiziskās un garīgās veselības uzturēšanas nozīmīgumu un iespējas,
• profesionālās izaugsmes nepieciešamību;

prast

• uzņemties atbildību par savu profesionālo darbību un tās rezultātiem,
• uzturēt savu fizisko un garīgo veselību,
• vadīt un kontrolēt savas emocijas, runu un uzvedību,
• formulēt savas personīgās un profesionālās problēmas, izskaidrot to cēloņus un rast risinājumus,
• sniegt sev psiholoģisko atbalstu, nepieciešamības gadījumā meklēt tuvu cilvēku un speciālistu palīdzību,
• gūt prieku un gandarījumu no savas profesionālās darbības,
• plānot profesionālo karjeru, veicināt savu profesionālo izaugsmi,
• plānot savu laiku un būt tā noteicējam,
• ievērot ētikas normas savstarpējās attiecībās ar skolēniem un kolēģiem, izsakoties par viņu personībām vai vērtējot viņu darbības rezultātus.

Tālāk aplūkosim mūsdienu skolotāja personības un profesionālās identitātes būtību organizācijas kultūras kontekstā.

1.3.2.Mūsdienu skolotāja personība kā organizācijas kultūras veidotāja.

Pedagoģiskais process ietver ne tikai kognitīvo darbību un tehniskās lietas, kas saistītas ar zināšanu nodošanu, bet arī saskarsmi, kas rada emocijas, jūtas, pārdzīvojumus. Tas veido arī organizācijas kultūras pamatu un izpaužas gan apzināti, gan neapzināti. Skolēni skolotāju uztver ne tikai kā zināšanu avotu, bet savā veidā – kā personificētās zināšanas, jo skolotājs izrunādams tekstu, tā saturu nodot ar emocijām, žestiem, attieksmi, savu ārējo izskatu, ar savu personību kopumā, tāpēc skolotāja personībai pedagoģiskajā procesā ir īpaša nozīme, jo viņš zināšanas padara dzīvas. Tieši dzīvās zināšanas veicina skolēna personības izaugsmi, vēlāk arī profesionālo, un to, ka viņš iepazīst savu mācīšanos un savas zināšanas.

Dzīvo zināšanu jēdzienu ieviesis filozofs S.Franks 1923.gadā un vēlāk šis jēdziens kļūst par atslēgas vārdu V.Zinčenko darbos un psiholoģiskajā pedagoģijā kopumā. Pēc V.Zinčenko (Зинченко, 1998, 2002) domām, dzīvās zināšanas veicina pedagoģiskās darbības efektivitāti un, pateicoties tām, pedagoģiskajā praksē efektīvi tiek izmantotas psiholoģiskās un pedagoģiskās atziņas. Autors piedāvā izglītības procesu aplūkot analoģijā ar mothering fenomenu – tā ir mātes darbība saskarsmē ar mazu bērnu un pēc viņa domām tā ir mistiskā plīvurā tīta gan psihoanalīzē, gan psiholoģijā. Attīstības psiholoģijā tā aplūkotā kā

1) fiziska kopšana,

2) pozīciju sistēma,

3) stimulācija,

4) dialogs,

kas rada pateicību vai skaudību (M.Kleina), uzticēšanos vai neuzticēšanos apkārtējai pasaulei, tuviem cilvēkiem un sev (Ē.Eriksons), jaundzimušā ilūzijas rašanās par viņa personīgo maģisko spēku vai nepilnvērtības izjūtu. V.Zinčenko uzsver, ka noslēpumainais mothering jau agrā bērnībā cilvēkā sāk radīt mīlestību pret saviem pēcnācējiem, un piedāvā analoģiski mothering izglītībā ieviest teachering, kura galvenais komponents ir skolēna un skolotāja dzīvā saskarsme.

Mūsdienu izpratnē teachering varētu būt audzināšanas struktūrelements, kur līdztekus mācību procesa vadīšanai un pozitīvai, rosinošai, cieņas pilnai attieksmei no skolotāju puses skolēni vēl varētu izjustu rūpes un gādību. Šeit skolotāji varētu iebilst, ka tas ir ārpus amata aprakstā noteiktajiem pienākumiem un tas aizņemtu daudz laika, tomēr ikdienā mēs zinām, ka skolēniem (kuri ir jau diezgan pieauguši) ne tik daudz vajadzīgas rūpes un gādība tiešā veidā, bet skolotāja gatavība to darīt un atbalstīt nepieciešamības brīdī.

Pēc V. Zinčenko domām (Зинченко, 2002, 28. – 64. lpp.) dzīvās zināšanas un tai skaitā saskarsmi raksturo:

• subjektivitāte;
• apjēgtība vai apjēgtības pakāpe – apzinātība;
• afektivitāte (iegūtajām zināšanām piedēvējot emocionalitāti).

Ļ.Vekers un J.Poļejs zināšanām piedēvēto emocionalitāti skaidro ar to, ka informācijai piemīt enerģija, kas tiecas izpausties. Piemēram, matemātikā un fizikā aiz formulām slēpjas ļoti daudz informācijas (par pielietošanu, uzbūvi, utt.). Tiklīdz skolēns to uzzina vai atklāj, viņā rodas izbrīns, prieks, interese. Tas izraisa enerģiju, dod spēku un rosina darboties tālāk. Ļ.Vekers un J.Poļejs to sauc par informatīvi enerģētisko bilanci. Skolēna un skolotāja savstarpējās attiecībās tā varētu būt uzticēšanās, atbildība, uzmundrinājums, cerība uz sasniegumu.

Dzīvās zināšanas ir zinātniskas un personiskas, ar emocionālu nokrāsu, to avots ir cilvēka prāts un dvēsele, un mūsdienu izglītībā zināšanu, domāšanas un darbības skolu tās pārvērš par izpratnes skolu.

Izglītības mērķis ir ne tikai zināšanu iegūšana, bet arī cilvēka spēju un īpašību attīstīšana, viņa stimulēšana patstāvīgai darbībai un organizācijas kultūra ir tās attīstīšanas mehānisms.

Mūsdienās pedagogus bieži pārsteidz problēmas, kuru atrisināšana prasa ne tikai pedagoģisko kompetenci, bet papildus zināšanas psiholoģijā, jurisprudencē, kultūrā, reliģijā, u. c. Dažkārt skolotājam jāpieņem zibenīgi lēmumi, iespējams, ka viņam ir tikai dažas sekundes, lai izvēlētos adekvātu reakciju. Tādējādi skolotāja rīcība balstās uz viņa pieradumiem un pārliecību. Viss, ko skolotājs dara klasē, atspoguļo ne tikai viņa kompetenci, bet arī vērtības, attieksmi, noskaņojumu, pārdzīvojumus.

No vienas puses, skolotājs teorētiski zina, kādai jābūt pedagoga pareizai uzvedībai, reakcijām, attieksmēm, kas reizēm sakrīt ar viņa būtību, bet - no otras puses – pārslodzes, neziņas, personīgo pārdzīvojumu pārņemts, skolotājs var rīkoties neadekvāti, tādējādi saasinot savstarpējās attiecības ar skolēniem, kolēģiem un vecākiem. Skolēnu attīstības īpatnību un individuālo īpašību ignorēšana, nepārzināšana vai neprasme tās atpazīt praksē noved pie tā, ka intelektuāli spējīgs skolēns ir nesekmīgs, skolotāja centieni veidot produktīvu sadarbību ar bērniem ir neveiksmīgi, skolēnu uzvedība klasē tiek vadīta haotiski un bērnu savstarpējās attiecībās pieaug agresija, sāncensība nedrošība.

Savas iekšējās pretrunas, pārdzīvojumus, negatīvās emocijas var vadīt un risināt tikai pats skolotājs. Tādējādi skolotājam svarīgi pazīt savas emocijas, rakstura īpašības, attieksmes, izprast savu profesionālo identitāti un personīgās vēlmes, veicināt savu izaugsmi. Ā.Karpova un V.Reņģe (Karpova, Reņģe, 2002) akcentē tādas pedagoga īpašības kā

• humāns šī vārda tiešā nozīmē,
• apveltīts ar humora izjūtu,
• taisnīgs, godīgs,
• drīzāk demokrātisks nekā autoritārs,
• spējīgs uz empātiju,
• prot veidot kontaktu gan ar visu klasi, gan ar atsevišķu skolēnu.

Autori uzsver pozitīvās uztveres un pozitīvās attieksmes nozīmi pret skolēniem, pret kolēģiem un pašam pret sevi. Tas rosina mācīšanos, patstāvīgu domāšnu, problēmu risināšanu, sevis un savu iespēju iepazīšanu, sevis izpausmi.

I.Maslo (Maslo, 2006, 4. lpp.) uzsver, ka izglītībā ar eksāmena teicamu rezultātu vien nepietiek, un līdztekus prasmei labi strādāt un kvalitatīvi izpildīt uzticēto darbu, no jaunā speciālista tiek prasītas arī tādas īpašības kā patstāvība, pašiniciatīva, aktīva un radoša darbība, kritiskā domāšana, pašorganizācijas prasme, spējas uzņemties atbildību, kā arī prasme darboties komandā un risināt problēmas. Autore atklāj, ka līdzās kompetences kā prasmes un kvalifikācijas izpratnei rodas jauns skatījums uz kompetentu cilvēku kā audzināšanas ideālu.

Otra svarīgākā profesionālās darbības šķautne ir sadarbība ar kolēģiem, kur nepieciešama koleģialitāte, taktiskums, atbildība, ētiskums, gatavība mācīties, apgūt jaunas tehnoloģijas. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados M.Valcere formulējusi padomus pedagogiem, kas ir aktuāli arī mūsdienās (Burčaka, 2011, 289. lpp.):

• vienmēr, izvērtējot otra kolēģa stundu, sākt vienīgi un tikai ar labo,
• īstu pedagogu raksturo brīva radoša doma,
• radošas idejas ir zelta vērtībā,
• bērni labo iemācās ar mākslas darbu palīdzību,
• skolotājs ikdienas skrējienā arī pats nedrīkst aizmirst par savu vizuālo tēlu,
• nenovērtējama pedagogu darbā vienmēr būs pieredzes apmaiņa.

Pedagoga darbā ļoti svarīgs ir vizuālais tēls, kas liecina par indivīda piederību noteiktai sociālai videi, demonstrē gaumi un attieksmi pret sevi un citiem cilvēkiem. Pedagogi no pieredzes zina, ka skolēniem patīk vizuāli pievilcīgi skolotāji. Vizuālais tēls sastāv no apģērba, matu griezuma, grima, aksesuāriem, apaviem, un tam piemīt pašprezentācijas funkcija, ar kuras palīdzību tiek atspoguļota kognitīvā un emocionālā informācija. Nevainojams, situācijai atbilstīgs izskats, pārliecinoša izturēšanās un labas manieres savienojumā ar profesionālo kompetenci ir veiksmīgas profesionālās darbības pamats. A.Grosbarte uzsver, ka skolotāja vizuālais tēls ietekmē pedagoģisko procesu, it īpaši saskarsmi ar skolēniem. Autore savā pētījumā atklāj, ka lielākā daļa skolēnu, satiekoties ar skolotāju, vispirms pamana viņa vizuālo tālu. A.Grosbarte (Grosbarte, 2008) apkopojusi skolēnu ieteikumus skolotāja vizuālā tēla uzlabošanai:

• izmantot stilista, kosmetologa, stomatologa konsultācijas,
• lietot sakoptu, mazāk izaicinošu apģērbu dzīvespriecīgās krāsās,
• saskaņot apģērba izmēru ar sava ķermeņa parametriem,
• izvēlēties atbilstīgas un pamanāmas rotaslietas,
• sakopt rokas un nagus,
• izvēlēties dzīvīgākas, oriģinālākas frizūras,
• pirms ienākšanas klasē paskatīties uz saviem apaviem,
• u. c.

Darbojoties dažādās profesionālās dimensijās, pedagogs demonstrē savas darbības produktivitāti. H. Ramperseds (Rampersad, 2005) cilvēka profesionālās darbības produktivitāti saista ar vispārīgo personības attīstību un formulē četrus personības darbības rādītājus :

1. Iekšējie (garīgie) darbības rādītāji.
2. Ārējie darbības rādītāji.
3. Zināšanu un mācīšanās darbības rādītāji.
4. Finanšu darbības rādītāji.

Apkopojot H. Ramperseda nosauktos rādītājus, var uzsvērt galvenos, kas būtu svarīgi arī skolotāja darbā:

• kompetences līmenis,
• kompetences sfēru skaits,
• veiksmīgu iniciatīvu skaits,
• dalīšanās ar citiem savā pieredzē,
• atklāto un atrisināto problēmu proporcija,
• apzinātas mācīšanās gadījumu (stundu) skaits,

• entuziasma pakāpe,
• noturība pret stresu,
• gandarījuma līmenis par darbu,
• nekontrolēts emocionālo izpausmju daudzums darbā,
• jaunu uzdevumu daudzums,
• darbā pieļauto kļūdu skaits.

H. Ramperseds uzsver, ka produktīvas profesionālās darbības pamatā ir personības pozitīva attieksme pret darbu un pašattīstības plānošana.

Mūsdienu izglītības process izvirza augstas prasības skolotāja un izglītības iestādes vadītāja personībai, kur profesionālā kompetence sevī ietver padziļinātas psiholoģiskas zināšanas, prasmi tās izmantot pedagoģiskajā darbībā un veikt ne tikai amata aprakstā noteiktos pienākumus, bet nepārtraukti apgūt jaunas zināšanas un prasmes, sadarboties ar kolēģiem, domāt par savu profesiju kopumā, prezentēt to sabiedrībā, plānot savu profesionālo izaugsmi. Kādam jābūt skolotājam kā profesionālim, kā cilvēkam? Kur beidzas un kur sākas rakstīto un nerakstīto pienākumu robeža? Tas viss veido izglītības iestādes kā organizācijas kultūru, kas savukārt nosaka skolotāju, audzinātāju, skolēnu savstarpējo attiecību īpatnības un mērķu sasniegšanas veidus un līdzekļus.

Ieteicamā literatūra:

Reņģe V.(2007) Mūsdienu organizāciju psiholoģija. –Rīga: Zvaigzne ABC.

Izmantotā literatūra:

1. Greenberg J., Baron A. (2003). Behavior in Organizations. Understanding and Managing the Human Side of Work. – New Jersey: Prentice Hall, p. 692 – 701.

2. Milts, A. (2004) Ētika. Saskarsmes ētika, Rīga: Zvaigzne ABC.

3. Rutka L. ( 2008) Pedagoģiskā procesa psiholoģiskie faktori. // Teacher of the 21st Century : Quality Education for Quality Teaching. Starptautiskās zinātniskās ATEE konferences rakstu krājums, -Rīga: SIA „Izglītības soļi”-104. -116.lpp.