Svetlana Saksonova. Nauda, kredīts, inflācija, monetārā politika (e-grāmata)
5. Inflācija, tās veidi, inflācijas temps
Inflācija ir vispārējā cenu līmeņa celšanās un naudas pirktspējas krišanās.
- Inflācijas rezultātā dzīve kļūst „dārgāka”, jo ar vienādu naudas daudzumu vakar varēja nopirkt vairāk kā šodien.
- Lai noteiktu inflāciju izmanto patēriņa preču indeksu, kuru aprēķina kā attiecību starp
patēriņa preču groza cenu pārskata periodā pret bāzes periodu.
Inflācijas cēloņus analizē divos aspektos:
- monetārajā,
- fiskālajā.
Monetārā aspektā pastāv viedoklis – ja inflācija ir augsta, tad arī naudas emisija ir augsta.
To raksturo Irvinga Fišera vienādojums:
M × V = P × Q
Monetāristi uzskata, ka naudas apgrozības ātrums V un ražošanas apjoms Q ir relatīvi stabili, tad cenu līmenis P ir atkarīgs no naudas piedāvājuma M. No tā izriet, lai samazinātu inflāciju, ir jāsamazina naudas piedāvājuma pieauguma tempu.
Mūsdienu ekonomisti uzskata, ka naudas piedāvājums ietekmē cenu līmeni, īpaši ilgākā laika periodā.
Fiskālā aspekta gadījumā tiek apskatīta stimulējošā fiskālā politika, kas pieļauj ilglaicīgu budžeta deficītu. Svarīgi ir kā budžeta deficīts tiek segts. Ja to sedz naudu aizņemoties Centrālajā bankā, tad tā ir naudas papildus emisija. Var pieļaut iespēju, ka, lai valsts segtu budžeta deficītu, naudu aizņemtos komercbankās, kas neradītu naudas emisijas nepieciešamību. Tomēr tas var radīt inflāciju periodā, kad aizņemtā nauda būtu jāatgriež.
Inflāciju veidi
Izšķir divus inflācijas veidus:
- pieprasījuma inflācija;
- izmaksu inflācija.
Pieprasījuma inflācija rodas, ja kopējais pieprasījums pārsniedz kopējo piedāvājumu.
Īsākā laika periodā stimulējot kopējo pieprasījumu, var izraisīt kopējo ienākumu pieaugumu, bet ilgākā laika periodā tas radīs cenu pieaugumu un inflāciju.
Pieprasījuma inflācijā preču un pakalpojumu pieprasījums pieaug straujāk kā piedāvājums, kā rezultātā paaugstinās cenas.
Pieprasījuma inflācijas galvenie cēloņi ir:
- budžeta deficīta segšana,
- pārmērīgi kredīti,
- valūtas kursa izmaiņas,
- inflācijas gaidīšana.
Izmaksu inflācija
Inflācija rada izmaksu pieaugumu uz produkcijas vienību un tā rezultātā samazinās kopējais piedāvājums.
Izmaksu pieaugumu izraisa endogenie, gan eksogenie faktori :
Endogenie faktori:
- izejvielu un materiālu cenu pieaugums;
- darba algu pieaugums, kas nav sabalansēts ar darba ražīguma pieaugumu;
- fiziski un morāli nolietotas tehnikas un tehnoloģijas izmantošana;
- kredīta procenta kāpums;
- nodokļu pieaugums;
- ievedmuitas tarifu pieaugums.
Eksogēnie faktori:
- cenu pieaugums ārvalstīs,
- ārvalstu eksportmuitas paaugstināšana,
- valūtas kursa pazemināšana, kas padara dārgākas importpreces.
Ja izmaksu inflācija rodas reizē ar bezdarba palielināšanos un ražošanas sašaurināšanos, tad to sauc par stagflāciju.
Inflācijas sekas veidojas no vairākiem faktoriem atkarībā no tā vai inflācija ir prognozējama vai neparedzama.
Ja inflācija ir paredzama, tad ienākumus ir iespējams indeksēt, tas ir, ienākumu palielināšana atbilstoši inflācijas līmenim noteiktā laika periodā.
Neparedzamas inflācijas gadījumā samazinās fiksētie ienākumi. Neparedzētas inflācijas rezultātā iegūst aizņēmēji un valdība, gan fiziskās un juridiskās personas, kuras ir aizņēmušās nauda par likmi, kas mazāka par inflāciju.
Inflācijas optimālais līmenis.
Izšķir divas koncepcijas:
- Inflācijas līmenim ir jābūt vidēji 2 – 3% līmenī, kas strādā kā dzenulis ražošanas paplašināšanai un ekonomikas attīstībai;
- Inflācijai ir jābūt apgriezti proporcionālai kredītu procentu likmei rezultātā veidojot 0 rezultātu.