Ērika Šumilo. Pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums. (e-grāmata)

     “Iedzīvotāju dabiskais pieaugums” rodas tad, kad dzimstība pārsniedz mirstību. Ja valsts iedzīvotāju skaita pieaugums ir atkarīgs no dabiskā pieauguma un migrācijas, tad pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu nosaka vienīgi dabiskais pieaugums.
     Pateicoties modernās medicīnas attīstībai, kas deva iespēju kontrolēt infekciju slimības, sākot ar 19. gadsimta beigām un 20. gadsimtā mirstība pasaulē ir samazinājusies. Sevišķi strauja mirstības samazināšanās bija novērojama attīstības valstīs pēc Otrā pasaules kara. Lielākajā daļā attīstības valstu šī mirstības samazināšanās uz apmēram vismaz 20 gadiem apsteidza dzimstības pazemināšanās sākumu, kā rezultātā šajās valstīs notika straujš iedzīvotāju skaita pieaugums, sasniedzot pat 3% līdz 4% gadā. Iedzīvotāju dzimstības strauja pazemināšanās bija novērojama lielākajā daļā attīstības valstu sākot ar 1960-gadiem, izņemot Āfrikas valstis uz dienvidiem no Sahāras un Tuvo Austrumu valstis. Šī dzimstības tendence attīstības valstīs ir pat straujāka nekā situācija, kas bija raksturīga Eiropai un ASV 19.gadsimtā  (Attēls 11-2).

Attēls 11-2. Dzimstības un mirstības izmaiņu tendences, 1850-2000 g.

     Pašreizējās valstīs ar zemu ienākuma līmeni vēl arvien ir visaugstākā dzimstība, neskatoties uz tendenci sievietēm dzemdēt mazāk bērnu nekā agrāk. Zemākas auglības iemesli ir dažādi, bet tie, galvenokārt, ir saistīti ar attīstības valstu ekonomikas izaugsmi un attīstību. Vecāki izvēlas veidot mazākas ģimenes apstākļos, kad uzlabojas veselību veicinošie apstākļi un viņiem vairs nav jābaidās, ka daudzi viņu bērni varētu nomirt. Vecākiem vairs nav jāpaļaujas uz bērniem darbā ģimenes saimniecībā vai uzņēmumā, kā arī uz viņu atbalstu savās vecumdienās. Turklāt, vairāk vecāku rūpējas par savu meitu izglītību, kas ir ļoti svarīgi, jo izglītotu sieviešu ģimenes ir mazākas un ar veselīgākiem bērniem. Daudzām sievietēm tagad ir vairāk iespēju strādāt algoto darbu ārpus mājām, tāpēc viņas vēlāk dibina ģimenes, un tās ir ar mazāku bērnu skaitu. Bez tam, uzlabojas ģimenes plānošanas pieejamība, un vecāki var kontrolēt bērnu skaitu un viņu piedzimšanas laiku.
     Zemāks auglības koeficients var uzreiz nenovest pie zemākas dzimstības un iedzīvotāju skaita samazināšanās, ja valstī ir lielāks reproduktīvā vecuma vīriešu un sieviešu proporcionālais skaits nekā iepriekšējā periodā. Iedzīvotāju skaita pieaugumu, kas rodas tāpēc, ka lielāks skaits sieviešu dzemdē bērnus, kaut arī bērnu skaits uz katru sievieti nepalielinās vai pat samazinās, sauc par “iedzīvotāju demogrāfisko inerci”. Demogrāfiskai inercei ir īpaši liela nozīme tajās attīstības valstīs, kurās 20-30 gadus atpakaļ bija visaugstākais auglības koeficients. (Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kurās demogrāfiskā inerce nav novērojama).

Attēls 11-3. Kopējais auglības koeficients pa reģioniem

 
 
Attēls 11-4. Vidējie ikgadējie iedzīvotāju skaita pieauguma tempi

 
      Dzimstības koeficienta krišanās dažu pēdējo desmitgadu periodā ir palēninājusi iedzīvotāju skaita pieaugumu attīstības valstīs, neskatoties pat uz pastāvīgu mirstības rādītāju samazināšanos. Iedzīvotāju skaita pieaugums ir vēl lēnāks attīstītajās valstīs. Dzimstības koeficienta stabilizēšanās un mirstības palielināšanās (mirstības palielināšanās ir saistīta ar iedzīvotāju novecošanu;) ir novedusi pie dabiskā iedzīvotāju skaita samazināšanos Itālijā un Vācijā. Sagaidāms, ka šīm valstīm drīz pievienosies arī Japāna un Spānija.
     Pēdējos 30 gados visas pasaules iedzīvotāju kopējā skaita pieaugums samazinājās no vairāk nekā 2,0% līdz 1,5% gadā. Eksperti paredz, ka šī tendence turpināsies. Neskatoties uz to, pēc 1995. gada vidus datiem, absolūtos skaitļos pasaules iedzīvotāju skaits pieaug ātrāk nekā jebkad agrāk – par aptuveni 230 000 cilvēku dienā. Tas ir izskaidrojams ar pasaules iedzīvotāju lielo sākotnējo skaitu. 2000. gadā tas bija ap seši miljardi, gandrīz divreiz vairāk nekā 1970. gadā. Paredzams, ka nākamo 35 gadu laikā pasaules iedzīvotāju skaits palielināsies vēl par 2,5 miljardiem cilvēku – no tiem 90% attīstības valstīs. Sagaidāms, ka attīstības valstu īpatsvars kopējā pasaules iedzīvotāju skaitā palielināsies no 84% līdz 88%. Īstermiņa perspektīvā straujais iedzīvotāju skaita pieaugums nabadzīgajās valstīs noved pie tā, ka NKP uz vienu iedzīvotāju samazinās, līdz ar to samazinot resursus, kas tiek ieguldīti iedzīvotāju cilvēciskajā kapitālā, kas savukārt ir noteicošais faktors darba ražīguma paaugstināšanai. Tomēr, ilgākā laika periodā, pieņemot, ka darba ražīgums tomēr paaugstināsies, lielāks strādnieku skaits var veicināt attīstības valstu ekonomikas izaugsmi.