Roberts Škapars. Izmaksas. Teorija. (e-grāmata)

Līdz šim analizētas ražošanas iespējas un meklētas minimālas izmaksas, ņemot par pamatu kādu noteiktu, nemainīgu uzņēmuma lielumu. Ievērojot šos nosacījumus, analīze aptver tikai kādu vienu konkrētu laika periodu, kurā ražošana netiek paplašināta un pastāvīgās izmaksas nemainās. Līdz ar to izmaksu analīzei ir īslaicīgs raksturs un tās sauc par īsa laika izmaksām. Konkurences apstākļos uzņēmums nevar ilgi strādāt iepriekšējā ražošanas apjoma robežās, nepaplašinot vai atsevišķos gadījumos nesašaurinot ražošanu.

Ražotājam nākas mainīt ražošanas iekārtu, tehnoloģiju un līdz ar to arī uzņē­muma lielumu. Rodas papildu pastāvīgās izmaksas. Tādēļ pastāvīgās izmaksas ilgā laikā kļūst par mainīgu lielumu. Ražošanas iespēju un izmaksu analīzei ir jāaptver vairāki laika periodi, t.i., tā gūst ilga laika raksturu. Izmaksas šādos ražošanas paplašināšanas apstākļos tiek sauktas par ilga laika izmaksām. Līdz ar uzņēmuma lieluma maiņu mainās īslaicīgo izmaksu funkcijas izvietojums koordinātu plaknē (5.4.1. attēls).

5.4.1. attēls. Ilga laika izmaksu līkne

Tā, piemēram, īslaicīgo izmaksu funkcija TC₁ der relatīvi mazākam uzņēmumam ar nelielu saražotās produkcijas daudzumu. Funkcija TC₂ atbilst lielākam saražotā produkta kopējam apjomam nekā TC₁, bet funkcija TC₃ vēl lielākam nekā TC₁ un TC₂. Ražotāja uzdevums ir, mainoties uzņēmuma lielumam, atbilstoši noskaidrot saražotā produkta kopējā apjoma minimālās izmaksas. Pieņemtajam saražotā produkta apjomam Q₁ atbilst izmaksu funkcija TC₁ ar pastāvīgām izmaksām FC₁, apjomam Q₂ – izmaksu funkcija TC₂ ar FC₂ un apjomam Q₃ – funkcija TC₃ ar pastāvīgām izmaksām FC₃. Ja uzņēmuma lielumu skata kā mainīgu, var novilkt bezgalīgi daudz izmaksu līkņu un katram saražotā produkta kopējam apjomam atrast atbilstošu īslaicīgo izmaksu funkciju TC. Ja novelk līkni, kura pieskaras katras īsa laika izmaksu līknes šādam atbilstošam minimālo izmaksu punktam, iegūst ilga laika kopējo izmaksu līkni LTC. Tā sākas koordinātu sistēmas sākumpunktā, jo ilga laika plānošanā pastāvīgās izmaksas, kā jau noskaidrots, nav nemainīgs lielums, un gadījumā, kad uzņēmuma lielums vienāds ar 0, arī pastāvīgās izmaksas ir vienādas ar 0 (FC=0). Pēc tam, kad uzņēmuma lielums ir izraudzīts, atkal ir spēkā atbilstoša īslaicīgo izmaksu līkne ar nemainīgām pastāvīgām izmaksām.

Katram uzņēmumam atbilst savas īslaicīgās kopējo un vidējo izmaksu līknes. 5.4.2. attēlā ir parādītas trīs vidējo izmaksu līknes: ATC₁ atbilst mazam uzņēmumam, ATC₂ –vidējam un ATC₃ – lielam uzņēmumam. Ražojot produkta apjomu Q < Q₁, derīgs ir uzņēmuma lielums, kuram atbilst ATC₁. Sasniedzot punktu A vai punktu B, ražotājam ir jāpieņem lēmums par uzņēmuma paplašināšanu, jo, ražojot lielāku produkta apjomu nekā Q₁ vai Q₃, piemēram, Q₁’ vai Q₃’ un saglabājot iepriekšējos uzņēmuma apmērus, produkta ražošanas vidējās izmaksas pieaugs (punkti A’ un B’), bet, uzņēmumu paplašinot, tās samazināsies (punkti A” un B”). Ražojot produkta apjomu Q₂ vidēji lielā uzņēmumā (punkts M), vidējās izmaksas ir vismazākās, tāpēc to var uzskatīt par optimālo uzņēmuma lielumu, kurš pareizi sabalansēts noteikta produkta apjoma Q (šajā gadījumā Q₂) ražošanai.

5.4.2. attēls. Uzņēmuma lieluma noteikšana, izmantojot vidējo kopējo izmaksu līknes

5.4.3. attēls. Ilga laika vidējo kopējo izmaksu līkne

Praksē uzņēmumu lielums ir ļoti dažāds, un līdz ar to var novilkt ļoti daudz īslaicīgo izmaksu līkņu (5.4.3. attēls). Novelkot caur tām pieskares līkni, iegūst ilga laika vidējo izmaksu līkni LTC. Tā rāda dažādu iespējamo ražošanas apjomu minimālās vidējās kopējās izmaksas.

Ilga laika vidējo izmaksu līkne ļauj pārliecināties, kad uzņēmuma lielums nav pietiekams dotā produkta apjoma ražošanai un ražošanas vidējās izmaksas var strauji palielināties, vai arī – kad uzņēmums ir kļuvis par lielu un vidējās izmaksas strauji pieaug.

Šāda rakstura vidējo kopējo izmaksu pārmaiņas rodas ražošanas apjoma (uzņē­muma lieluma) pieauguma pozitīvā un negatīvā efekta rezultātā.

Pozitīvā efekta rašanās galvenie iemesli ir

1) ražošanas nedalāmība.

Lai uzsāktu produkta ražošanu, uzņēmumam ir nepieciešams iegādāties kādu minimālu ražošanas faktoru (resursu) daudzumu. Piemēram, grāmatvedim nepieciešams galds, krēsls un cits aprīkojums sava darba veikšanai. Tie ir resursi un vajadzības, kas nav dalāmas. Pieaugot produkta ražošanas apjomam un līdz ar to uzņēmuma lielumam, šo resursu un vajadzību daudzums nav būtiski jāpalielina, tāpēc vidējās izmaksas pazemināsies, jo nedalāmo resursu izmaksas sadalāmas arvien uz lielāku skaitu no jauna papildus ražoto produkta vienību. Taču ar laiku, līdz ar ražošanas pieaugumu uzņēmuma tālāku paplašināšanu, šis pozitīvais efekts pārstās darboties, jo vajadzēs palielināt pārvaldes aparātu un iegādāties jaunajiem darbiniekiem papildus arī nepieciešamo aprīkojumu (papildu rakstāmgaldi, telefona aparāti, datori u.c.). Šī efekta darbība gan vairāk raksturīga maziem uzņēmumiem;

2) ražošanas procesu specializācija.

Mazos uzņēmumos strādnieks parasti veic daudz dažāda veida darba operāciju. Daļai no šīm operācijām ir nepieciešams zemas kvalifikācijas darbs. Līdz ar to augstas kvalifikācijas strādniekiem bieži vien ir jāveic arī darbs, kuru varētu veikt strādnieks ar zemāku kvalifikāciju. Tas pazemina darba ražīgumu un paaugstina vidējās izmaksas.

Līdz ar uzņēmuma paplašināšanos rodas papildu iespēja specializēt ražošanas procesus. Ja strādnieks iepriekš veica, piemēram, 7-8 dažādas operācijas, tad tagad tas var veikt 3-4 un pat mazāk operāciju. Līdz ar to tiek labāk izmantotas tā spējas, samazinās laika zudumi, pārejot no viena darba uzdevuma pie cita, ceļas darba ražīgums (produktivitāte) un pazeminās vidējās izmaksas. Lielos uzņēmumos rodas iespējas arī labāk izmantot pārvaldes personālu, to specializējot. Labs vadītājs, kurš spēj efektīvi vadīt lielus kolektīvus, netiks pilnīgi izmantots mazā uzņēmumā, kur darbinieku skaits ir samērā mazs. Mazos uzņēmumos pārvaldnieks, kurš nodarbojas ar preces ražošanas organizēšanu, bieži vien ir spiests vienlaikus veikt darbu plānošanā, materiālo resursu sagādē, saražotā produkta pārdošanā, dažādas informācijas vākšanā un apkopošanā, kā arī vēl virkni citu funkciju. Lielos uzņēmumos šīs atsevišķās funkcijas var veikt atbilstošu profesiju darbinieki un tādējādi paaugstināt efektivitāti un pazemināt vidējās izmaksas;

3) kapitāla efektīva izmantošana.

Daudzās nozarēs vidējās izmaksas tiek pazeminātas, ražojot produktu lielos apjomos, izmantojot augstražīgu tehniku. To ir iespējams veikt lielos uzņēmumos. Mazās firmās kapitāla efektīva izmantošana parasti saistīta ar divām problēmām. Tās nevar iegādāties šo augstražīgo tehniku, jo parasti tā ir ļoti dārga. Tāpēc mazie uzņēmumi ir spiesti ražot šo produkciju ar mazjaudīgākas iekārtas palīdzību, un līdz ar to vidējās izmaksas pieaug. Arī augstražīgākas iekārtas izmantošana, ražojot produktu mazos daudzumos, ir neefektīva un saistīta ar lielām izmaksām;

4) blakusprodukta ražošana.

Lieli uzņēmumi parasti no ražošanas atkritumiem ražo dažādas citas preces. Mazos uzņēmumos tos parasti neizmanto.

Ar laiku firmas paplašināšana var novest līdz negatīviem ekonomiskiem rezul­tātiem, proti, vidējo izmaksu paaugstināšanās.

Negatīvā efekta rašanās ir saistīta ar noteiktām uzņēmuma pārvaldes grūtībām, kas rodas nepietiekamas informācijas saņemšanas un tās apstrādes dēļ. Jaunu pārvaldes darbinieku pieņemšana darbā ir saistīta arī ar viņu darba kontroli, kas atņem laiku augstākstāvošiem darbiniekiem. Lieli uzņēmumi rada birokrātiskas barjeras jautājumu risināšanā, pavājinās koordinācija starp uzņēmumu daļām. Informācija, kura tiek izmantota dažādu pārvaldes lēmumu pieņemšanā, kļūst aizvien nepilnīgāka, lēmumi neefektīvāki, līdz ar to pieaug vidējās izmaksas. Lai samazinātu šī negatīvā efekta iedarbību, tiek izstrādātas datoru informācijas un komunikācijas sistēmas, lai paaugstinātu pārvaldes efektivitāti un pazeminātu vidējās izmaksas.

Ilga laika vidējo izmaksu līkne LTC dažādās tautsaimniecības nozarēs ir atšķirīga. LTC 5.4.3. attēlā ir raksturīga lauksaimniecībai, mazumtirdzniecībai, dažādām vieglās rūpniecības nozarēm (maizes ceptuves, apģērbu un apavu ražotnes u.c.). Ir raksturīgi tas, ka šajā gadījumā pieprasījumu apmierina daudzi mazi uzņēmumi. Tie var izrādīties tikpat efektīvi kā lielie.

Dažās tautsaimniecības nozarēs, pieaugot ražošanas apjomam, pozitīvo efektu nenomaina uzreiz negatīvais efekts, bet starp tiem ir starpposms, kad vidējās izmaksas nemainās (5.4.4. attēls a). Šāda LTC ir raksturīga pārstrādes rūpniecības nozarēm, piemēram, mēbeļu, alus ražošanai, kokapstrādei u.c. Šajā gadījumā lieli un mazi uzņēmumi var būt dzīvotspējīgi un ilgi pastāvēt. Ir arī sastopami gadījumi, kad pozitīvais efekts ir relatīvi ilgs, bet negatīvais reāli attālinās (5.4.4. attēls b). Šāda vidējo izmaksu maiņa atkarībā no produkta ražošanas apjoma pieauguma ir raksturīga automobiļu, tērauda un citām smagās industrijas nozarēm. Tas nozīmē, ka pieprasījumu apmierina neliels skaits rūpniecisku gigantu.

Kā pēdējais ir apskatāms gadījums, kad darbojas tikai pozitīvais efekts (5.4.4. attēls c). Raksturīgākais piemērs tam ir atomelektrostacijas darbība.

5.4.4. attēls. Ilga laika vidējo izmaksu veidi: a – starp pozitīvo un negatīvo efektu atrodas starpposms, kad vidējās izmaksas nemainās;
b – ilgs pozitīvais efekts; c – nav negatīvā efekta