Roberts Škapars. Ekonomikas būtība un priekšmets. Teorija. (e-grāmata)

1. Ekonomikas teorija iedalās mikroekonomikā un makroekonomikā. Mikroekono­mika pēta atsevišķu saimniecisko vienību – mājsaimniecību un uzņēmumu saimnieciskās norises, kā arī šo saimniecisko subjektu rīcības savstarpējo iedarbību un tās koordināciju tirgū.

Makroekonomikā visas saimnieciskās vienības ir apvienotas makro­ekonomikas tirgū, kur papildus tiek skatīti arī makroekonomiskie rādītāji: nacionālais ienākums, inflācija, bezdarba līmenis u.c.

2. Likumsakarību izzināšanai parasti tiek lietoti modeļi, kuros galvenokārt tiek izmantota parciālā analīze, kas balstās uz ceteris paribus noteikumu. Tas nozīmē, ka, pētot kādu likumsakarību, visi ietekmējošie lielumi, izņemot pētāmo, tiek uzskatīti par konstantiem.

3. Domstarpības ekonomistu vidū var būt lielākas vai mazākas, atkarībā no tā, vai tiek izteikti pozitīvi vai normatīvi apgalvojumi. Šie jēdzieni ir saistīti ar diviem svarīgiem virzieniem ekonomikā: pozitīvo un normatīvo ekonomiku.

Pozitīvā ekonomika ir virziens ekonomikas zinātnē, kas mēģina atklāt un analizēt dažādas objektīvās ekonomiskās likumsakarības vai zinātniskus skaidrojumus, kuri veido ekonomiskās rīcības principu pamatu. Tā atbild uz jautājumiem: kas ir? kas bija? kas var būt?

Normatīvā ekonomika ir virziens ekonomikas zinātnē, kas dod ar perso­nīgiem subjektīviem slēdzieniem un apgalvojumiem pamatotus priekšlikumus, kādai ir jābūt ekonomikas mērķu izvēlei, ekonomikai un ekonomikas politikai. Tā atbild uz jautājumu: kā jābūt?

Ekonomistiem rodas lielas domstarpības, ja problēma tiek skatīta ar nor­matīviem apgalvojumiem. Pozitīvie apgalvojumi un secinājumi par ekonomiku parasti strīdus nerada.

4. Cilvēkam parasti ir dažādu labumu trūkums, jo ne visus labumus tas var paņemt tieši no dabas. Šo labumu trūkumu cilvēks cenšas novērst ar savu saimniecisko darbību. Šīs nepiepildītās vēlmes ekonomikā sauc par vajadzībām. Vajadzības ir labumu trūkuma sajūta ar cenšanos šo trūkumu novērst. Tās ir subjektīvi nosakāms lielums.

Cilvēka vajadzības var klasificēt dažādi:

• pēc vajadzību apmierināšanas secības – eksistences vajadzības, vajadzības pēc drošības, sociālās vajadzības, vajadzības pēc cieņas, izaugsmes vajadzī­bas;

• pēc to neatliekamības – absolūtās, relatīvās vajadzības;

• pēc tā, kam piemīt vajadzības – individuālās, kolektīvās vajadzības;

• pēc pārmaiņu pakāpes – elastīgās, neelastīgās vajadzības;

• pēc materiālās pazīmes – materiālās, nemateriālās vajadzības;

• pēc iestāšanās laika – atklātās, apslēptās vajadzības;

• pēc rašanās biežuma – vienreizējās, atkārtojošamies vajadzības.

5. Labumus, kurus patērē cilvēks, iedala saimnieciskajos un brīvajos labumos:

• brīvie labumi cilvēka rīcībā ir jebkurā laikā un neierobežotā daudzumā, un parasti tos ņem lietošanai tieši no dabas.

• saimnieciskie labumi (preces) cilvēka rīcībā ir ierobežotā daudzumā.

6. Saimniecisko labumu pazīme ir to pastāvīgā nepietiekamība. Tautsaimniecības mācībā šo vajadzību apmierināšanai lietojamos materiālos līdzekļus un pakalpojumus sauc par precēm un tām raksturīgas trīs pazīmes: to retums jeb nepietiekamība, to objektīvais vai subjektīvais derīgums, to pieejamība.

Preces klasificē šādi:

• pēc to lietojuma – patēriņa un ražošanas preces;

• pēc materialitātes – lietiskās preces un pakalpojumi;

• pēc vērtējuma – neitrālās preces un “sliktās” preces;

• pēc dalāmības – dalāmās un nedalāmās preces;

• pēc savstarpējās lietojamības – savstarpēji papildinošās, savstarpēji aizstā­jamās un pēc lietojuma nesaistītās;

• pēc viendabības – viendabīgās un neviendabīgās;

• pēc pieprasījuma pārmaiņām, ja mainās ienākumi – normālās (augstvēr­tīgās), mazvērtīgās un piesātinājuma;

• pēc tā, kā īpašumā tās atrodas – privātās, sabiedriskās un privāti sabied­riskās.

7. Saimniekošanas uzsākšanas priekšnoteikums ir resursu nepietiekamība. Saimniekošana ir raksturīga gan ražotājam, gan patērētājam. Ar saimniekošanu tiek atrisinātas trīs galvenās problēmas, kuras var raksturot ar trim galvenajiem jautājumiem: ko? kā? kam? Ar jautājumu “ko?” tiek atbildēts, kādas preces un kādos daudzumos ir jāizgatavo. Ar jautājumu “kā?” tiek meklēta atbilde, kā nepieciešamo preci var saražot ar mazāku resursu izlietojumu un mazākām izmaksām. Ar jautājumu “kam?” tiek apskatīta preču sadales problēma.

8. Ražošanas norisei ir nepieciešami vairāki faktori. Mikroekonomikā lieto trīs ražošanas faktorus: zemi, darbu un kapitālu. Zeme un darbs ir primāri faktori, kapitāls – sekundārs.

9. Lai paaugstinātu darba ražīgumu, ir nepieciešams ieviest ražošanā specializāciju un darba dalīšanu. Ar specializāciju saprot darbības koncentrāciju uz kādu noteiktu nodarbošanos, specialitāti. Par darba dalīšanu sauc produkta ražošanas procesa sadalīšanu vienkāršākos darbos jeb operācijās, iesaistot to veikšanai uz ilgu laiku noteiktas ražotāju grupas.

10. Dažādās pasaules valstīs saimnieciskās sistēmas atšķiras viena no otras. Katrai no tām ir savas īpatnības. Tās nosacīti var iedalīt trīs grupās: koman­dekonomika, tirgus ekonomika un tradicionālā ekonomika. Komandekonomika ir saimniekošanas sistēma, kurā ražošanas un patēriņa plānošanu centralizēti veic valsts plānošanas institūcijas, kuras sastāda centrālo plānu. Ar tā palīdzību tiek veikta saimniecisko vienību darbības koordinācija. Komandekonomikā dominē valsts īpašums uz nacionālajām bagātībām. Tirgus ekonomika ir saimniekošanas sistēma, kurā saimnieciskās vienības sastāda autonomus, vienam no otra neatkarīgus plānus. Tās ir galvenās saimniecisko lēmumu pieņēmējas, vadās pēc privātām interesēm, sacenšas savā starpā un saskaņo tirgū savus plānus. Tirgus ekonomikā dominē privātīpašums uz nacionālajām bagātībām. Tradicionālā ekonomika pastāv vāji attīstītās valstīs. Ražošana, maiņa, sadale un patēriņš balstās uz laika gaitā izveidotām tradīcijām un paražām. Ir vērojams izteikts sociālekonomisks sastingums (stagnācija). Reliģija un ideoloģija šeit ir primāras salīdzinājumā ar ekonomisko darbību, un sabiedrības vairākums vēlas saglabāt esošo stāvokli.

11. Mikroekonomikā par tautsaimniecības pamatvienībām tiek apskatīti divi saimnieciskie subjekti: mājsaimniecība un uzņēmums.

Mājsaimniecībai raksturīgā darbība ir patēriņš un ražošanas faktoru piedā­vājums. Ir privātās un sabiedriskās mājsaimniecības. Privātā mājsaimniecība līdzekļus patēriņam gūst, pārdodot ražošanas faktorus uzņēmumam brīvu maksājumu vai ziedojumu veidā; sabiedriskās mājsaimniecības – valstij vai pašvaldībām iekasējot nodokļus.

Uzņēmuma galvenā iezīme ir orientācija uz peļņas gūšanu. Līdzekļus savai saimnieciskajai darbībai tas gūst, pārdodot preces mājsaimniecībai vai arī citiem uzņēmumiem.

12. Ja saimnieciskā vienība darbojas mērķtiecīgi, tad tā darbojas saskaņā ar ekonomiskuma principu. Tā būtību raksturo

• minimizācijas princips – saimnieciskā vienība gūst noteiktus panākumus ar tās rīcībā esošās iespējami mazākās līdzekļu daļas palīdzību;

• maksimizācijas princips – saimnieciskā vienība ar tās rīcībā esošiem līdzekļiem sasniedz lielāko iespējamo panākumu. Šī mērķtiecīgā darbība saimniekojot ir raksturīga gan patērētājiem, gan ražotājiem.