Roberts Škapars. Ekonomikas būtība un priekšmets. Teorija. (e-grāmata)

Iepriekš tika noskaidrots, ka patērētāji un ražotāji saimnieko, jo pastāv ekonomikas pamatproblēma, proti, resursu nepietiekamība. Lai saimniekošana būtu efektīva, ir jāzina, kādas preces, kādos daudzumos, kad ir jāražo, uz kurieni tās jātransportē, kad tās jāpiedāvā patērētājiem, vai jāuzglabā noliktavā. Svarīga ir arī racionāla ražošanas faktoru izvēle un lietošana, pircēja prasībām atbilstoša preces kvalitāte, iespējami augstākas peļņas gūšana. Redzams, ka patērētājs un ražotājs saimniekošanas procesā ir cieši saistīti. Katras valsts tautsaimniecībā izveidojas ļoti liels skaits šādu savstarpēji atkarīgo, saimniecisko subjektu. Tāpēc svarīgi ir koordinēt to darbību. Ja nebūtu saimniecisko procesu koordinācijas sistēmas, saimniekošanas sistēmas, šī saimnieciskā atkarība novestu līdz haosam vai cilvēces katastrofai.

Dažādās pasaules valstīs saimnieciskās sistēmas atšķiras viena no otras. Katrai no tām ir savas īpatnības. Tās nosacīti var iedalīt trīs grupās, proti, pastāv

1) komandekonomika;

2) tirgus ekonomika;

3) tradicionālā ekonomika.

Komandekonomiku bieži vien dēvē arī par plānsaimniecību. Šo apzīmējumu nevajadzētu pārspīlēt, jo katrā saimniecībā tiek plānots, prognozēts, mērķtiecīgi vadīts un organizēts. Jautājums šeit ir, kas plāno un kas tiek plānots. Koman­dekonomikā plānošanu centralizēti veic valsts plānošanas institūcijas, kuras sastāda centrālo plānu. Vairākumā gadījumu tas sastāv no subjektīviem spriedumiem, saimnieciskiem lēmumiem, kas ignorē objektīvos ekonomikas likumus. Ar centra­lizētā plāna palīdzību tiek veikta saimniecisko vienību darbības koordinācija. Tā ir raksturīgākā komandekonomikas pazīme. Ar centrālo plānu tiek noteikts, kādas preces, kādos daudzumos un termiņos ir jāsaražo. Tiek noteikta kārtība, kā preces ir jāsadala starp uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Ražotāju galvenais uzdevums ir plāna uzdevumu izpilde. Plāna pārsniegšana tiek atalgota ar stimulējošu prēmiju palīdzību. Par to neizpildi tiek uzlikts sods un lietotas dažādas sankcijas. Raksturīgi šim koordinācijas mehānismam ir arī tas, ka dominē valsts īpašums uz nacionālām bagātībām. Komandekonomikas saimnieciskais modelis pēc būtības ir samērā vienkāršs, taču praksē ir grūti lietojams un visai neefektīvs. Spilgts piemērs tam ir sociālistisko valstu saimniecības vadības pieredze.

Tirgus ekonomika ir raksturīga ar lielu skaitu saimniecisko vienību (mājsaim­niecībām un uzņēmumiem), kuras atbilstoši saviem izvirzītajiem mērķiem sastāda autonomus, vienam no otra neatkarīgus plānus. Tajā dominē privātīpašums uz nacionālām bagātībām. Mājsaimniecība plāno preču patēriņu un ražošanas faktoru piedāvājumu, bet uzņēmums – preču ražošanu un ražošanas faktoru iegādi. Tie meklē iespēju savus plānus arī patstāvīgi īstenot. Mājsaimniecība un uzņēmums ir galvenie saimniecisko lēmumu pieņēmēji un vadās pēc savām individuālajām interesēm. Tie sacenšas tirgū. Ar cenu mehānisma palīdzību tiek precizēti to plāni un noregulēts pieprasījums un piedāvājums. Tos vada it kā kaut kāda “neredzama roka”, tā šos procesus ir raksturojis ekonomikas zinātņu klasiķis Ādams Smits (1723-1790). Patērētājs un ražotājs tirgus ekonomikā savā saimnieciskajā darbībā vadās pēc vispārīgiem objektīviem ekonomikas likumiem, bet nevis pēc komandas no augšas. Valsts darbība šeit aprobežojas ar vispārējās kārtības noteikšanu, balstoties uz valstī dzīvojošo iedzīvotāju kopējām interesēm (valsts aizsardzība) un atsevišķu indivīdu interešu nodrošināšanu (pabalsti, izglītība, audzināšana, medicīniskā aprūpe). Lai varētu finansēt šos pasākumus, valsts iekasē no mājsaimniecībām un uzņēmumiem nodokļus. Citādā ziņā saimnieciskie subjekti ir brīvi no valsts iedarbības.

Ekonomiski vāji attīstītās valstīs, piemēram, Somālijā, Jemenā, Bangladešā u.c. dominē tradicionālā ekonomika. Daudzos šo valstu nomaļākos ciemos dzīves veids daudzus gadsimtus praktiski nav mainījies, proti, visus vai lielāko daļu eksistencei nepieciešamo labumu patērētājs izgatavo sev pats. Tradicionāla nodarbošanās ir lauksaimniecība un sīkā amatniecība. Ražošana, maiņa, sadale un patēriņš balstās uz laika gaitā izveidotām tradīcijām un paražām. Ir vērojams skaidri izteikts sociālekonomisks sastingums (stagnācija). Zinātnes un tehnikas sasniegumu izmantošana un jauninājumu ieviešana ir ļoti ierobežota, jo tie nonāk pretrunā ar tradīcijām un apdraud sabiedriskās iekārtas stabilitāti. Reliģija un ideoloģija šeit ir primāras salīdzinājumā ar ekonomisko darbību, un sabiedrības vairākums vēlas saglabāt esošo stāvokli (Irāna, Pakistāna). Ja tomēr pieņem lēmumu par ekonomisko attīstību, tad valstīs ar tradicionālo ekonomiku izvirzās jautājums, kādu saim­niekošanas modeli izvēlēties un kā to piemērot vietējai specifikai. Lielākā daļa šādu valstu orientējas uz tirgus ekonomiku, taču atsevišķas – uz administratīvi komandējošo sistēmu.

Apskatītās saimnieciskās sistēmas parasti sastopamas nevis tīrā, bet gan jauktā modeļa formā. Piemēram, sociālistiskās valstīs ir vērojams neliels privātīpašuma īpatsvars kopējā valsts nacionālajā bagātībā. Piemājas zemē un ģimenes dārzos tiek ražota lauksaimniecības produkcija, kas tiek tirgū pārdota. Dažu sociālistisko valstu likumdošana atļauj arī mazu uzņēmumu, veikalu, rūpalu, sīku ražotņu privatizāciju. Tajos ražotā produkcija tiek pārdota par tirgus cenu. Arī kapitālistisko valstu ekonomikā sabiedrības interesēs valsts iejaucas tirgū: nosaka cenas, preces pārdošanas daudzumus. Taču iejaukšanās salīdzinājumā ar komandekonomiku ir relatīvi niecīga. Tādējādi jebkurā valstī reāli darbojas jauktā ekonomika, kurā var saskatīt tirgus ekonomikas, komandekonomikas vai arī tradicionālās ekonomikas pazīmes.