Vides zinības un izglītība ilgtspējīgai attīstībai

2.10. Latvijas attīstības iespējas

Latvijā koordinētā un sistemātiskā veidā ilgtspējīgas attīstības īstenošana valstiskā līmenī ir pašos pirmsākumos. Tā kā tas ir jauns process, tā īstenošanai būtu nepieciešama atsevišķa institūcija, tomēr pašlaik tādas nav. Lielais funkciju apjoms un to izpildei pieejamo resursu neatbilstība ir daļējs izskaidrojums lēnajam ilgtspējīgas attīstības procesam Latvijā.

Galvenokārt ilgtspējīgas attīstības koncepcijas iekļaušanu politiskajā diskusijā Latvijā ir motivējis ārējais faktors, respektīvi, šo jautājumu augstā prioritāte Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī. Ir pamats uzskatīt, ka iniciatīvas, kuru avots būtu Latvijas pārvaldes institūcijas un politiskie spēki vai Latvijas sabiedrība, ir nenozīmīgas. Valsts ilgtspējīgas attīstības virzieni galveno problēmu risināšanai, kā arī politikas mērķi atsevišķu nozaru politikās ir noteikti Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēs (2002). Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes ir tieši atvasinātas no Riodežaneiro deklarācijā iekļautajiem ilgtspējīgas attīstības 27 politiskajiem principiem. Prasmīgi izmantojot, tās būtu stingrs ietvars attīstības lēmumu pieņemšanā. Pamatnostādņu dokumentā mērķiem un darbībām šo mērķu sasniegšanai nav noteikti reāli termiņi vai konkrētas robežvērtības, un tas šo dokumentu padara par nesaistošu. Pozitīva iezīme pamatnostādņu dokumentā ir konkrētu rādītāju izvēle mērķu sasniegšanas analīzei.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības mērķi izriet no Riodežaneiro deklarācijā minētajiem principiem, Latvijas ģeopolitiskās vietas pasaulē, dabas īpatnībām, sociālās un ekonomiskās attīstības pieredzes un pašreizējā stāvokļa. Tie ir:

Latvijai jāveido labklājības sabiedrība, kura augstu vērtē un attīsta demokrātiju, līdztiesību, godīgumu un kultūras mantojumu;

• jāveido stabila tautsaimniecība, kas nodrošina sabiedrības vajadzības, vienlaikus panākot, lai ekonomiskās izaugsmes tempi pārsniegtu vides piesārņojuma un resursu patēriņa tempus;

• jānodrošina droša un veselību neapdraudoša vide pašreizējai un nākamajām paaudzēm;

• jānodrošina pietiekami pasākumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai;

• sabiedrībā jāattīsta atbildīga attieksme pret dabas resursiem un nepārtraukti jāpaaugstina resursu izmantošanas efektivitāte;

• no starptautiskas palīdzības saņēmējas valsts pakāpeniski jākļūst par valsti, kas spēj pati nodrošināt savas vajadzības un nepieciešamības gadījumā sniegt palīdzību citām valstīm;

• jānodrošina vides jautājumu integrācija un jāattīsta plašs vides politikas līdzekļu izmantojums citu nozaru politikā;

• jānodrošina, lai tirgus ekonomikas mehānismi kalpotu ilgtspējīgai attīstībai;

• jānodrošina sabiedrības līdzdalība ilgtspējīgas attīstības procesos;

• nepārtraukti jānovērtē valsts progress noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā.

Precīzāki mērķi ilgtspējīgas attīstības veicināšanai ir noteikti Latvijas Tūkstošgades attīstības mērķos, kuru izstrādāšana ir iekļaušanās ANO Tūkstošgades deklarācijas īstenošanā, lai uzlabotu dzīvi visiem pasaules iedzīvotājiem, bet īpaši tiem, kuriem klājas visgrūtāk. Seši mērķi ir saistīti ar nabadzības mazināšanu, izglītības pieejamību un veselības aprūpes uzlabošanu, septītais mērķis ir vides ilgtspējas nodrošināšana, bet astotais mērķis nosaka sadarbību starp trūcīgām un turīgām valstīm. Šiem mērķiem Latvija ir pakārtojusi 18 uzdevumus, kuri ne vienmēr ir izteikti skaitļos. Īpaši pozitīvi vērtējami centieni vides ilgtspējai pieiet no sistēmiskā viedokļa, izvirzot uzdevumu iekļaut ilgtspējīgas attīstības principu nozaru politikās un kā ilgtspējīgas attīstības rādītāju izmantot ekoefektivitāti dažādās nozarēs.

Apliecinājums līdzšinējās politikas daļējai neefektivitātei ilgtspējīgas attīstības jomā ir tas, ka, attīstoties valsts ekonomikai un palielinoties iedzīvotāju ienākumiem, Latvijā ir strauji pieaudzis privātais patēriņš, kā arī plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem, kas būtībā ir pretēja tendence ilgtspējīgas attīstības izvirzītajiem mērķiem.

Pēc neatkarības atgūšanas un iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijai nav tālejoša stratēģiska mērķa, bet, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības koncepcijas nozīmīgo lomu mūsdienu pasaules un ES attīstībā, tas ir nepieciešams. Perspektīvs politisks un praktisks stratēģiskais mērķis ir vajadzīgs arī Latvijas vietēja mēroga attīstībā. Izšķirošais apstāklis Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir pārvaldes sistēmas spēja dažādu līmeņu un teritoriju plānus un stratēģijas pakārtot vienotam ilgtermiņa un ilgtspējīgam skatījumam. Ilgtspējīgas attīstības modeļa izmantošanu Latvijas apstākļos ietekmē vairāki specifiski faktori:

• relatīvi zemais vides piesārņojuma līmenis un zemā vides degradācijas pakāpe (salīdzinājumā ar situāciju Rietumeiropas valstīs, kā arī daudzās attīstības valstīs),
• ierobežotā resursu pieejamība un relatīvi vāji attīstītā rūpnieciskā ražošana,
• atkarība no ievestiem resursiem,
• nepieciešamība restrukturēt ekonomisko sistēmu,
• sociālās vides problēmu pieaugums.

Tomēr kopumā Latvijai ir labas iespējas izmantot Rietumvalstu pieredzi vides aizsardzības sistēmas izveidē un sabiedrības attīstības plānošanā, ņemot vērā jau zināmus risinājumus, kā samazināt ietekmi uz vidi.

No otras puses, pastāv vesela rinda šķēršļu ilgtspējīgas attīstības modeļa izmantošanai Latvijā:

• orientācija uz Rietumvalstīs pastāvošo patēriņa modeli, ja vienlaikus trūkst nepieciešamo resursu tā realizācijai;
• demokrātisku tradīciju trūkums sabiedrībā, nesakārtota likumdošana, ierobežoti finanšu resursi;
• zems vides un sabiedrības problēmu izpratnes līmenis, zināšanu trūkums par ilgtspējīgu attīstību.

Pēc attīstības rādītājiem Latvijā nenoliedzami būtu iespējas sekot ilgtspējīgas attīstības modelim, tomēr minētie un citi traucēkļi šī modeļa ieviešanai uzskatāmi par būtisku šķērsli. Nereti jēdziens “ilgtspējīgs” tiek izmantots kā metafora cerību un vīziju apzīmēšanai. Vienlaikus šī jēdziena saturs ietver nepieciešamību vadīt un plānot sabiedrības attīstību.

Diemžēl jāatzīst, ka pašreizējā Latvijas pārvaldes politiskā un administratīvā sistēma ir izrādījusies nespējīga risināt Latvijai būtiskus jautājumus gan īstermiņa, gan ilgtermiņa perspektīvā. Kaut arī saņemta ievērojama ārvalstu finansiālā palīdzība, kopš neatkarības atgūšanas nav izdevies nodrošināt stabilu tautsaimniecības augsmi un Latvijas iedzīvotāju primāro vajadzību nodrošināšanu. Pēdējo 20 gadu laikā izveidotais valsts pārvaldes aparāts ir izrādījies nespējīgs nodrošināt valsts attīstību un iedzīvotāju drošību, bet tā uzturēšanas izmaksas ievērojami pārsniedz valsts budžeta iespējas. Lai gan jaunās tūkstošgades pirmajā desmitgadē bija vērojams šķietams ekonomikas pieaugums, ieguldījumi valsts attīstības un izaugsmes nodrošināšanai nākotnē (ieguldījumi zinātnē un pētniecībā inovāciju attīstībai), kā arī uzkrājumi netika veikti. Ņemot vērā no PSRS laikiem mantoto mentalitāti, bet galvenokārt valstī notiekošo politisko procesu raksturu, lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir inerti attiecībā pret politiskajiem procesiem un nepiedalās būtisku valsts pārvaldes jautājumu risināšanā. Lielai daļai iedzīvotāju nav pašu elementārāko politisko tiesību – tiesību piedalīties vēlēšanās. Valsts pastāvēšanas pamats, Satversme, kas izveidota pēc pagājušā gadsimta 20. gadu parauga, faktiski ir izrādījusies nespējīga nodrošināt valsts politiskās sistēmas izveidi, kas baudītu iedzīvotāju vairākuma uzticību. Augstākais valsts pārvaldes orgāns – Saeima, kā to rāda sabiedriskās domas aptaujas, ir sevi pilnībā diskreditējis, bet izpildvaru un politiskās partijas, kā ir pierādījies, ietekmē oligarhi, un tās nemitīgi iestieg korupcijas, krāpšanas un citos skandālos.

Ekonomiskā krīze, kas sākās 2008. gadā, pierādīja, ka īslaicīgais labklājības pieaugums bija sasniegts izmantojot ārvalstu kredītresursus un ES finansiālo atbalstu (tā mērķis ir sekmēt tautsaimniecības attīstību). Sākoties globālajai ekonomiskajai krīzei, tas noveda pie valsts ekonomikas faktiska sabrukuma un dramatiska nacionālā kopprodukta krituma. Tādēļ (kā arī neapdomīgu politisku lēmumu dēļ) izveidojās milzīgs valsts parāds, kura kopapjoms ir salīdzināms ar nacionālā kopprodukta apjomu, bet kura atdošanu vajadzēs nodrošināt nākamajām paaudzēm (atcerēsimies ilgtspējīgas attīstības definīciju). Līdz ar to ievērojama daļa nacionālā kopprodukta dažu nākamo paaudžu laikā būs izmantojama nevis tautas labklājības paaugstināšanai un investīcijām attīstībai, bet gan parāda maksājumu segšanai. Šī paaudze dzīvo uz nākamo paaudžu rēķina!

Būtiskās dzīves līmeņa atšķirības Latvijā un lielākajā daļā ES dalībvalstu, no vienas puses, un izdzīvošanas perspektīvu trūkums, no otras puses, nosaka aizvien lielāku emigrāciju –ekonomisko bēgļu plūsmas. Protams, no šīs situācijas ir izeja. Un tā ir ne tikai turpināšana grimt nabadzībā un depresijā, tuvinoties nabadzīgo pasaules valstu labklājības un sociālās, kā arī vides degradācijas līmenim. Izeja ir ilgtspējīgas attīstības nepieciešamības apzināšanās gan valstiskā, gan arī indivīdu, katra Latvijas iedzīvotāja līmenī.

20. gadsimtā Latvijai bija vairākas lielas ieceres – neatkarīgas valsts izveidošana un tās atjaunošana, iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Šīs ieceres ir piepildījušās, un ir pienācis laiks lemt, kādā Latvijā dzīvot mūsu bērniem un nākamajām paaudzēm.

Latvijā ir izstrādāta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Stratēģijas pamatmērķi ir laimīgs cilvēks labklājības valstī, ilgtspējīgs un veselīgs dzīvesveids, radoša, iecietīga un toleranta sabiedrība, sadarbībā radīta konkurētspēja un valsts kā uzticams partneris.

Sākot veidot stratēģiju, tika veikts apjomīgs pētnieciskais darbs, analizējot pašreizējo situāciju Latvijas attīstībai būtiskajās jomās. Tam sekoja ekspertu prāta vētras un attīstības stratēģisko dilemmu formulēšana, to sabiedriskā apspriešana publiskajos forumos un tematiskajos semināros. Turpinājumā tika izstrādāti četri attīstības scenāriji, par kuriem tika diskutēts piecos reģionālajos forumos. Pēc apstiprināšanas Saeimā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija kļūs par valsts galveno plānošanas instrumentu ar likuma spēku. Visi nākamie stratēģiskās plānošanas un attīstības dokumenti tiks veidoti saskaņā ar šīs stratēģijas noteiktajiem virzieniem un prioritātēm.

1. tabula

Latvijas ilgtspējīgas attīstības indikatori un nospraustie mērķi.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas galvenie virzieni ir šādi:

• lgtermiņa ieguldījumi cilvēkkapitālā,
• zināšanas un prasmes 21. gadsimtā,
• iespēju vienlīdzība un vidusšķiras veidošanās,
• masveida jaunrade un inovatīva ekonomika,
• inovatīva pārvaldība un līdzdalība,
• dzīves kvalitāte un pievilcīga dzīves vide,
• atjaunojama un droša enerģija,
• daba kā kapitāls nākotnei,
• telpiskā perspektīva.