Vides zinības un izglītība ilgtspējīgai attīstībai
2.9. Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana
Resursu pieejamība un cilvēces attīstība
Cilvēki vienmēr ir spējuši atrisināt resursu ierobežotības problēmu, apgūstot jaunas teritorijas un palielinot resursu ieguvi. Taču ir arī civilizācijas, kuras sevi iznīcinājušas, noplicinot resursus, kas nepieciešami to pastāvēšanai. Tā, piemēram, maiju un anasazi indiāņu civilizāciju bojāeju pamato ar klimata izmaiņām un neilgtspējīgu resursu apsaimniekošanu. Neilgtspējīga resursu apsaimniekošana ir bijusi arī pamatā Lieldienu salas civilizācijas iznīcībai, tā pazīstama ar iespaidīgajām akmens skulptūrām.
18. attēls. Lieldienu salas skulptūras
Taču sabiedrība ir arī pierādījusi, ka spēj ilgtspējīgi apsaimniekot pieejamos resursus. Ilgtspējīgas vietējās kopienas, kas praktizē dārzkopību, ir Jaungvinejā un Dienvidamerikā. Piemēram, polinēzieši dzīvo uz nelielām salām ar ierobežotiem resursiem jau daudzus gadu tūkstošus. Šo kopienu izdzīvošana lielā mērā tiek nodrošināta, izmantojot vietējos noteikumus – aizliegumus un aizbildniecību, kas nodrošina ilgtspējīgu resursu apsaimniekošanu.
Visos minētajos gadījumos kopienas ir bijušas salīdzinoši nelielas un nav spējušas sabalansēt pieprasījumu ar pieejamo resursu apjomu un to atjaunošanās spējām. Arī pašlaik pasaulei ir līdzīga problēma – resursu noplicināšana, ekosistēmu degradācija un piesārņojums.
Pasaules iedzīvotāju skaits pēdējos 300 gados ir palielinājies 10 reizes un pašlaik pārsniedz 7 miljardus. Galvenais iemesls šim straujajam iedzīvotāju skaita pieaugumam ir rūpnieciskā un lauksaimnieciskā revolūcija attīstītajās valstīs, kas nodrošināja pārtikas pieejamību un dzīves kvalitātes uzlabošanos, kā arī progress veselības aprūpē, kas ļāva būtiski palielināt mūža garumu. Pēc Otrā pasaules kara sekoja straujš dzimstības pieaugums, kas vēl vairāk veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu. Paredzams, ka arī turpmāk iedzīvotāju skaits pasaulē tikai turpinās augt un 2050. gadā varētu sasniegt jau 9 miljardus. No visiem pasaules kontinentiem iedzīvotāju skaits samazinās tikai Eiropā. Arī Latvijā iedzīvotāju skaits ar katru gadu samazinās.
Straujais iedzīvotāju skaita pieaugums attīstības valstīs un neilgtspējīgie patēriņa modeļi attīstītajās valstīs ir būtiskākās ilgtspējīgas attīstības problēmas. Pēdējo simts gadu laikā tā dēļ ir strauji palielinājies dabas resursu patēriņš un arī slodze uz vidi. Ietekme uz vidi izpaužas ne tikai kā dabas resursu izsīkšana, bet arī kā ekosistēmu degradācija un izmaiņas globālos bioģeoķīmiskajos ciklos, īpaši ūdens, skābekļa, oglekļa, slāpekļa un fosfora apritē.
Dabas resursu noplicināšana visbiežāk saistās ar lauksaimniecību, zivsaimniecību, izrakteņu un enerģijas ieguvi. Tradicionāli ar resursu noplicināšanu tiek saprasta neilgtspējīga atjaunojamo resursu izmantošana – resursi tiek izmantoti intensīvāk, nekā tie spēj atjaunoties. Visspilgtākais piemērs tam ir zivsaimniecība – lielākā daļa komerciāli izmantojamo okeāna zivju tiek pārzvejotas, un to populācijas vairs nespēj atjaunoties un var izzust.
19. attēls. Kopējās (globālās) jūru un okeānu zivju nozvejas mainība (1970–2000)
Resursu apsaimniekošanas un patēriņa modeļu maiņas jautājumi pasaulē nav nekas jauns. Jau 18. gadsimtā ekonomisti aizsāka diskusijas par resursu efektīvu izmantošanu un pārlieku lielo patēriņu, kā arī par patēriņa apjomu neatbilstību starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Pašlaik starptautiskajā līmenī tiek apspriesta nepieciešamība mainīt patēriņa un ražošanas modeļus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību. Taču pats termins “ilgtspējīgi patēriņa modeļi” pirmo reizi tika izmantots „Rīcības programmā 21. gadsimtam”, kuras ceturtajā nodaļā “Mainīt patēriņa modeļus” rakstīts, ka “galvenais pastāvīgais globālās vides pasliktināšanās iemesls ir neilgtspējīgie patēriņa un ražošanas modeļi, īpaši industrializētajās valstīs”. Tāpēc „Rīcības programma 21. gadsimtam” aicina valstis
- izstrādāt un īstenot patēriņa un ražošanas modeļus, kas samazina vides slodzes un nodrošina cilvēces pamatvajadzības;
- veicināt labāku izpratni par patēriņa saistību ar vides kvalitāti.
Atbilstoši „Rīcības programmai 21. gadsimtam” ir uzsāktas daudzas starptautiskas un vietēja līmeņa iniciatīvas ilgtspējīgu patēriņa modeļu veicināšanai. 1995. gadā ANO Ilgtspējīgas attīstības komisija izveidoja darba programmu, lai ieteiktu izmaiņas ražošanas un patēriņa modeļos, jo neilgtspējīgie patēriņa un ražošanas modeļi tiek uzskatīti par vienu no galvenajiem šķēršļiem ilgtspējīgai attīstībai. Pēc ANO iniciatīvas un atbilstoši Johannesburgas „Rīcības programmai” tiek īstenots Marakešas process par ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu. Tā mērķis ir palīdzēt pasaules tautām veidot „zaļāku” ekonomiku, bet iedzīvotājiem orientēties uz ilgtspējīgu dzīvesveidu.
Arī Eiropas Komisija ir izstrādājusi ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu.
Ilgtspējīga patēriņa koncepcija
Sākotnēji diskusija par patēriņa modeļiem pamatā saistījās ar patēriņa negatīvajiem aspektiem. „Rīcības programmā 21. gadsimtam” uzsvērta nepieciešamība ierobežot neilgtspējīgo patēriņa modeļu izmantošanu. Līdz ar to rodas pašsaprotams jautājums – kāda ir alternatīva? Kā definēt ilgtspējīgus patēriņa modeļus? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, 1994. gadā ANO Ilgtspējīgas attīstības komisija kopā ar Norvēģijas valdību rīkoja Ilgtspējīga patēriņa simpoziju, kurā pirmo reizi tika definēts, ka ilgtspējīgs patēriņš ir “.. preču un pakalpojumu lietošana, lai apmierinātu pamatvajadzības un celtu dzīves kvalitāti, tajā pašā laikā mazinot dabas resursu izmatošanu un piesārņojumu, preču un pakalpojumu aprites cikla laikā tā, lai neapdraudētu nākamo paaudžu vajadzības
Ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas modeļu definēšanā var izšķirt divas pieejas. Pirmā pamatā koncentrējas uz patēriņa jomu un lielāko uzmanību pievērš vajadzībām, dzīves stilam un ekoloģiskajiem ierobežojumiem, vērtējot, kā patērēt efektīvāk, atbildīgāk vai patērēt mazāk. Otrā pieeja vairāk uzmanības velta ražošanai – tās ekoefektivitātei un ekodizainam. Līdz ar to ilgtspējīga ražošana galvenokārt attiecas uz piedāvājumu, koncentrējoties uz būtiskāko ekonomikas sektoru (piemēram, lauksaimniecību, enerģētiku, rūpniecību, tūrismu, transportu), lai mazinātu negatīvo ietekmi uz vidi. Savukārt, ilgtspējīgs patēriņš attiecas uz pieprasījumu, vērtējot to, kā preces un pakalpojumi, kas nepieciešami pamatvajadzību apmierināšanai un dzīves kvalitātes uzlabošanai (pārtika, veselība, apģērbs, brīvais laiks, pārvietošanās), var tikt nodrošināti, samazinot slodzi uz ekosistēmām. Lai īstenotu ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus, ir nepieciešamas izmaiņas ne tikai patēriņa un ražošanas jomā, bet arī resursu pārdalē un investīcijās.
20. attēls. Ražošanas un patēriņa cikls
Lielākā daļa valdību, veidojot ilgtspējīga patēriņa politiku, arī ES ar savu Ilgtspējīga patēriņa rīcības plānu, nosliecas vairāk uz efektīva patēriņa pieeju nevis izmaiņām dzīvesveidā, jo dzīves stils parasti tiek uzskatīts par pārāk subjektīvu, uz vērtībām balstītu dzīves jomu, lai valsts to regulētu. Atbalstot patēriņa samazināšanu, tiek apšaubīti pasaules ekonomiskās sistēmas pamati, jo izaugsmes ekonomika lielā mērā ir atkarīga no pieaugoša patēriņa. Bez tam patēriņa samazināšana pārsvarā attiecas tikai uz attīstītajām valstīm, jo daudzās attīstības valstīs cilvēki vēl joprojām nespēj apmierināt savas pamatvajadzības. Līdz ar to attīstības valstu iedzīvotājiem patēriņš būtu paaugstināms.
Efektīvs patēriņš saistās ar dematerializāciju, kas nozīmē mazāku vides slodzi visos produkta aprites ciklos: efektīvāku izejmateriālu un enerģijas izmantošanu ražošanas procesā, mazāku enerģijas un materiālu izmatošanu lietošanas stadijā un samazinātu atkritumu un piesārņojuma apjomu utilizācijas posmā. Dematerializācijas galvenais mērķis ir samazināt resursu patēriņu un ietekmi uz vidi, un šo mērķi var attiecināt uz visu preču aprites ciklu, jo tas saistās gan ar jaunu produktu izstrādi, gan ražošanu un preču sadali.
Dematerializācijas koncepcijas īstenošanās kādā nozarē vai pat visā ekonomikā var izraisīt atsaistes efektu. Tas nozīmē, ka ekonomiskā izaugsme attiecīgajā nozarē ir straujāka par resursu patēriņa un radītā piesārņojuma izaugsmes tempu. Savukārt, dematerializācijas iespējas nosaka resursu un tehnoloģiju pieejamība, uzņēmumu vadības sistēmas, kā arī ekodizaina attīstības pakāpe un valsts uzņēmējdarbības nosacījumi kopumā.
Dematerializācijas pakāpi mēra ar ekoefektivitāti (resursu izmantošanas intensitāti), kas parāda nepieciešamo resursu daudzumu, lai radītu vienu iekšzemes kopprodukta vienību: