2.8. Ekoloģiskā pēda

Cilvēku vajadzību apmierināšanai tiek ražotas preces un sniegti pakalpojumi, kuru nodrošināšanai ir nepieciešami dabas resursi un kas rada vides piesārņojumu un atkritumus. Ekoloģiskā pēda ir ilgtspējīga dzīvesveida indikators, kas parāda, cik liela zemes platība ir nepieciešama cilvēku vajadzību apmierināšanai.

11. attēls. Ekoloģiskā pēda. Ar ekoloģiskās pēdas palīdzību tiek uzskaitītas enerģijas un vielu plūsmas, kādā noteiktā saimnieciskā sistēmā (valstī, pilsētā, mājsaimniecībā), un iegūtie lielumi tiek pārvērsti zemes platībā, kas nepieciešama, lai daba šīs plūsmas uzturētu.

Matiss Vekerneidžels (Matis Wackernagel), viens no ekoloģiskās pēdas koncepcijas radītājiem, ekoloģisko pēdu definē kā hektāros izteiktu zemes un ūdens platību, kas nepieciešama, lai saražotu kāda indivīda vai populācijas vai kādā aktivitātē patērēto produkciju un absorbētu šo produktu dzīves ciklā radīto piesārņojumu, izmantojot esošās tehnoloģijas un resursu apsaimniekošanas praksi. Piemēram, Latvijas ekoloģiskā pēda ir hektāros izteikta kopējā zemes platība, kas nepieciešama, lai saražotu Latvijas iedzīvotāju patērēto pārtiku, preces un pakalpojumus, lai absorbētu atkritumus un piesārņojumu, kas radušies šo preču pilnā dzīves ciklā. Ar ekoloģiskās pēdas palīdzību tiek mērīts un analizēts dabas resursu patēriņš, saražoto atkritumu apjoms un dabas atjaunošanās spēja. Atšķirībā no citiem (ietekmes uz vidi) rādītājiem ekoloģiskā pēda atspoguļo arī to slodzi uz vidi, kas mūsu patēriņa dēļ rodas citās valstīs, jo importēto preču ražošanas procesā radītā vides slodze veidojas ražotājvalstī. Ekoloģiskā pēda strauji iegūst popularitāti kā efektīvs vides un attīstības indikators. Eiropas Vides aģentūra 2005. un 2007. gada ziņojumā par vides stāvokli Eiropā kā vienu no rādītājiem izmantoja tieši ekoloģisko pēdu. Šādi grafiski attēlojot cilvēka darbības ietekmi uz vidi, var salīdzināt dažādas valstis, kā arī rādītāju dinamiku vienā valstī.

12. attēls. Pasaules karte pēc valstu ekoloģiskās pēdas. Cilvēki patērē resursus un ekosistēmu pakalpojumus no dažādām pasaules valstīm, un viņu ekoloģiskā pēda ir šo dažādo teritoriju kopsumma neatkarīgi no tā, kur viņi paši atrodas. Kartē atainota valstu teritorija pēc to ekoloģiskās pēdas proporcionāli visas pasaules ekoloģiskajai pēdai. Lielākā ekoloģiskā pēda ir ASV, Ķīnai un Indijai. Taču lielākā ekoloģiskā pēda uz vienu iedzīvotāju ir ASV, bet Ķīnā un Indijā tā ir trīs reizes zemāka par pasaules vidējo rādītāju.

Pašlaik ekoloģiskā pēda visā pasaulē tiek plaši izmantota, lai raksturotu vides ilgtspējību un veidotu sabiedrības vides apziņu. Ekoloģiskā pēda ir iekļauta vairāku valstu (Šveices, Apvienoto Arābu Emirātu, Japānas, Beļģijas, Ekvadoras un Francijas) nacionālajā statistikas uzskaitē, un šīs valstis veic regulārus ekoloģiskās pēdas aprēķinus. Lielbritānijā ekoloģisko pēdu plaši izmanto, novērtējot ietekmi uz vidi, un vietējo attīstības scenāriju IVN.

Lai novērtētu ekoloģiskās pēdas lielumu, kas ataino dabas resursu patēriņu, izteiktu globālajos hektāros, būtiska ir arī bioproduktivitāte, kas parāda planētas ekoloģisko ietilpību jeb bioloģiskās produktivitātes spējas. Līdz ar to veidojas sava veida bilance, kas, no vienas puses, atspoguļo pieprasījumu (ekoloģiskā pēda), bet, no otras puses, piedāvājumu – bioproduktivitāti, kas sastāv no dažādām bioproduktīvajām teritorijām:

aramzeme,
ganības,
mežs,
jūra,
teritorija, kas paredzēta bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.

Nacionālā bioproduktivitāte ir visu teritoriju kopsumma (arī to, kuras ekonomisku, dabas aizsardzības vai citu iemeslu dēļ netiek izmantotas). Katra bioproduktīvā teritorija tiek konvertēta globālajos hektāros, šo teritoriju reizinot ar attiecīgās teritorijas ekvivalences faktoru un attiecīgo ražības faktoru. Šo aprēķinu var izteikt ar formulu:

Savukārt, ekoloģiskās pēdas aprēķins sākas ar zemes lietojumveida matricas izveidi, kurā bez bioproduktīvajām teritorijām tiek iekļauta arī infrastruktūra un teritorijas, kas nepieciešamas ogļskābās gāzes absorbēšanai. Patēriņa kategorijas, kas tiek iekļautas šajā matricā, ir pārtika, mājoklis, transports, patēriņa preces un pakalpojumi. Zemes lietojumveida matrica parāda zemes izmantošanas veidu, kas nepieciešams preču ražošanas un patēriņa nodrošināšanai ar noteiktu cilvēku skaitu un patēriņa modeļiem. Iedzīvotāju skaits un informācija par dažādām patēriņa kategorijām tiek izmantota, lai aprēķinātu vidējo gada patēriņu uz cilvēku. Patēriņš tiek aprēķināts, summējot datus par importu un nacionālo ražošanu un atņemot eksportu. Ir ieviests arī termins ”šķietamais patēriņš”, kas atšķiras no patiesā mājsaimniecību patēriņa, jo tajā ir iekļauti resursi, kas tiek izmantoti eksportā, bet izslēgti resursi, kas ieguldīti gatavā importētā produkcijā (piemēram, enerģija, kas patērēta Spānijas tomātu ražošanā un transportēšanā uz Latviju).

Zemes teritorija, kas nepieciešama gada laikā patērēto produktu ražošanai, tiek attiecināta uz kādu no bioproduktīvās teritorijas izmantošanas kategorijām (aramzemi, ganībām, mežiem, zvejai un apbūvei izmantojamām teritorijām), kas, savukārt, tiek reizināta ar ekvivalences faktoru, lai iegūtu ekoloģisko pēdu globālajos hektāros:

Ekoloģiskā pēda nav visaptverošs rādītājs, kas atspoguļotu visu vides slodzi. Tā tiešā veidā neatspoguļo ķīmisko piesārņojumu, augsnes eroziju, ūdens resursu patēriņu, barības vielu noteces un mežu jutību pret kaitēkļiem vai vētrām un citus faktorus, kas būtiski var ietekmēt bioproduktivitāti. Taču lielākā daļa iespējamo iedarbību ietekmē ražību un tādējādi atspoguļojas ekoloģiskajā pēdā un bioproduktivitātē. Ekoloģiskā pēda neatspoguļo arī neatjaunojamo resursu (naftas, ogļu, minerālresursu) izsīkšanu, jo aprēķinos kā ierobežojošais faktors tiek ņemta vērā resursu atjaunošanās spēja. Fosilo resursu un minerālresursu ietekme uz vidi ekoloģiskās pēdas aprēķinā parādās tikai saistībā ar šo resursu pilnā dzīves ciklā ieguldīto enerģiju. Tāpēc ekoloģiskās pēdas aprēķini bieži vien tiek papildināti ar resursu plūsmu analīzi, kas iekļauj arī informāciju par minerālresursu patēriņu un plūsmām.

Planētas iedzīvotājiem pieejamā produktīvās zemes platība ir tikai 2,1 hektārs uz iedzīvotāju. Taču ekoloģiskā pēda pasaulē vidēji uz vienu iedzīvotāju ir 2,7 hektāri gadā, un tas nozīmē, ka planētas ekoproduktivitāte tiek patērēta straujāk nekā spēj atjaunoties, un mēs dzīvojam, būdami parādā dabai.

Rūpnieciski attīstītās valstis, kur dzīvo salīdzinoši mazāk iedzīvotāju, ir atbildīgas par lielāko daļu šo slodžu, jo valstīs ar augstiem ienākumiem ekoloģiskā pēda ir vidēji 6,4 ha_g/iedz., taču jaunattīstības valstīs vidēji 2,2 ha_g/iedz., kas tikai nedaudz pārsniedz globāli pieejamo daļu (2,1 ha_g/iedz.). Taču nabadzīgākajās valstīs (aptuveni 2,4 miljardi iedzīvotāju) ekoloģiskā pēda ir vēl mazāka – tikai 1 ha/iedz. Šīs ekoloģiskās pēdas sadalījuma atšķirības ir vērojamas arī reģionāli.

13. attēls. Ekoloģiskās pēdas nospiedums pasaules reģionos

Lielākā ekoloģiskā pēda (9,5 ha_g/iedz.) ir Apvienoto Arābu Emirātiem un ASV (9,4 ha_g/iedz.), kur ir lielāks neatjaunojamo energoresursu patēriņš. Savukārt, vismazākā ekoloģiskā pēda ir Afganistānai (0,48 ha_g/iedz.) un Malāvijai (0,47 ha_g/iedz.). Abas šīs galējības nav ilgtspējīgas, jo pirmajā gadījumā tiek tērēts vairāk resursu, nekā ir pieejams, bet otrā galējība saistās ar nabadzību un nespēju apmierināt cilvēku pamatvajadzības pēc pārtikas, drošības un mājokļa.

Lai viens ASV iedzīvotājs varētu apmierināt visas savas vajadzības, ir nepieciešami 9,4 ha_g, bet, ja visi pasaules iedzīvotāji patērētu tikpat daudz dabas resursu, būtu nepieciešamas 5 planētas, lai nodrošinātu resursu apjomu. Savukārt, ES valstu iedzīvotāju vidējā ekoloģiskā pēda ir daudz mazāka – 4,7 ha_g/iedz. Taču arī šajā gadījumā tā divreiz pārsniedz globālo bioproduktivitāti (2,1 ha_g/iedz.) un arī pašas Eiropas Savienības bioproduktivitāti (2,3 ha_g/iedz.). Tas nozīmē, ka ES iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanai ir nepieciešama divtik lielāka teritorija, nekā pieejams.

Pēc ekoloģiskās pēdas lieluma Latvija no 152 pasaules valstīm atrodas 42. vietā, starp Mongoliju un Meksiku. Tā kā Latvija ir neliela valsts ar 2,3 miljoniem iedzīvotāju, tās kopējā ekoloģiskā pēda ir tikai 8,5 miljoni hektāru jeb 3,5 ha_g uz vienu iedzīvotāju. Tas ir nedaudz vairāk par pasaules vidējo rādītāju un divreiz pārsniedz vienam pasaules iedzīvotājam pieejamo produktīvās teritorijas daļu – 1,82 ha_g. Taču Latvijas ekoloģiskā pēda ir mazāka nekā lielākajā daļā ES dalībvalstu (Zviedrijā – 5,1 ha_g/iedz., Vācijā – 4,23 ha_g/iedz.) un arī mazāka nekā kaimiņiem igauņiem (6,4 ha_g/iedz.), bet lielāka nekā lietuviešiem (3,2 ha_g/iedz.).

Atbilstoši Pasaules Dabas fonda pētījumam par ekoloģisko pēdu Latvijā, kurā atšķirībā no starptautiskajiem pētījumiem izmantoti Latvijas statistikas dati un stāvoklis analizēts daudz detalizētāk, ir secināts, ka Latvija ir izdevīgā situācijā, jo valsts ir mazapdzīvota, un līdz ar to uz vienu iedzīvotāju ir pieejami 5,77 ha_g bioproduktīvās teritorijas. Tas ir ļoti labs rādītājs, un Latvija atrodas starp pasaules desmit bioproduktīvākām valstīm. Tas nozīmē, ka Latvijai ir ekoloģiskais pārpalikums – 2,5 ha_g uz vienu iedzīvotāju. Latvijas lielākās bioproduktivitātes rezerves ir meži, kas veido 70% no visas bioproduktīvās teritorijas, un aramzemes – 23%. Zvejai izmantojamas teritorijas, ganības un apbūvētā teritorija kopumā ir tikai 7% no kopējās bioproduktivitātes. Tas skaidrojams ar to, ka meži Latvijā aizņem gandrīz 50% teritorijas.

Bioproduktivitāte Latvijā pēdējo 13 gadu laikā ir pieaugusi par 26% (no 10,5 miljoniem ha_g 1992. gadā līdz 13,3 miljoniem ha_g 2005. gadā), galvenokārt pateicoties aramzemju bioproduktivitātes pieaugumam (+ 68%). Palielinājusies ir arī mežu bioproduktivitāte – par 18%. Tas ir noticis gan pateicoties aramzemju un mežu platību pieaugumam, gan arī ražības pieaugumam.

14. attēls. Latvijas bioproduktivitātes izmaiņas (tūkstošos ha_g)

Ekoloģiskajai pēdai Latvijā no 1992. gada līdz 2004. gadam bija tendence samazināties, 2000.–2003. gadā sasniedzot zemāko atzīmi – 2,15 ha_g uz vienu iedzīvotāju. Bet pēc tam situācija mainījās, un, augot patēriņam, palielinājās arī ekoloģiskā pēda. Tagad ekoloģiskā pēda ir atgriezusies 90. gadu līmenī. Izmaiņas ekoloģiskajā pēdā uz vienu iedzīvotāju ietekmē ne tikai patēriņa, bet arī iedzīvotāju skaita izmaiņas. Kopš 90. gadu sākuma iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par nepilniem 15% (aptuveni 1% gadā). Šīs izmaiņas veicina to, ka ekoloģiskā pēda uz vienu iedzīvotāju palielinās. Taču iedzīvotāju skaita izmaiņas nav noteicošais faktors, jo korelācija starp iedzīvotāju skaita izmaiņām un Latvijas ekoloģisko pēdu nav izteikta.

15. attēls. Ekoloģiskās pēdas sadalījums pa patēriņa kategorijām. Apskatot dažādu patēriņa kategoriju lomu ekoloģiskajā pēdā, var secināt, ka lielākās slodzes saistās tieši ar pārtikas preču patēriņu, kas veido 54% no kopējās ekoloģiskās pēdas.

Mājoklis ar 18% no kopējās ekoloģiskās pēdas ir otrs būtiskākais patēriņa sektors aiz pārtikas patēriņa. Tas saistās ar to, ka Latvijā biomasa (pamatā koksne) tiek ļoti plaši izmantota apkurē. Savukārt, vislielākā atkarība no neatjaunojamiem dabas resursiem ir transporta sektorā, kura daļa ir 10% no ekoloģiskās pēdas.

16. attēls. Dažādu zemes lietojumveidu un antropogēno ietekmju īpatsvars patēriņa kategorijās. Lielākā pārtikas preču patēriņa slodze ir aramzemēm, ganībām un zvejas teritorijām. Savukārt, citās patēriņa kategorijās, izņemot mājokli, galvenā slodze ir enerģētikai. Piemēram, pakalpojumu sektorā, kas ir 5% no kopējās ekoloģiskās pēdas, enerģētika veido 80% visu slodžu.

Indivīda ekoloģisko pēdu var aprēķināt, izmantojot Pasaules Dabas fonda izstrādāto elektronisko kalkulatoru. Aprēķinot ekoloģisko pēdu un izprotot savas ietekmes būtiskākos faktorus, iespējams izsekot saviem paradumiem un censties izmainīt tos, kuri visvairāk ietekmē vidi. Trīs būtiskākās jomas ekoloģiskās pēdas samazināšanai ir pārtika, transports un mājoklis. Tādēļ, izvēloties vietējo, bioloģiski audzētu un sezonālu pārtiku, nebraucot ar automašīnu, bet ejot kājām vai izmantojot sabiedrisko transportu un parūpējoties par mājas siltināšanu, kā arī lietojot tikai energoefektīvas elektroierīces, katrs var salīdzinoši vienkārši samazināt savu ekoloģisko pēdu. Tomēr visu atbildību nevar uzvelt tikai iedzīvotājiem. Jārīkojas arī valdībai:

uzskaitot dabas kapitālu un regulējot tā izmantošanu. Labs piemērs ir nozvejas kvotas noteikšana, lai nodrošinātu zivju populāciju atjaunošanās spējas;

cenās iekļaujot ar dabas degradāciju un vides piesārņojumu saistītās preču un pakalpojumu pilna aprites cikla izmaksas. To varētu īstenot gan veicot nodokļu reformu – ar paaugstinātiem nodokļiem apliekot dabas resursu izmantošanu, bet samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, tādējādi novirzot patēriņu uz videi draudzīgākām preču grupām un saglabājot valsts budžeta līdzsvaru, gan izskaužot subsīdijas, kas veicina pastiprinātu dabas resursu izmantošanu un piesārņojumu;

stimulējot vides tehnoloģiju attīstību, kas veicina efektīvāku dabas resursu izmantošanu – atvieglojot nodokļus uzņēmumiem, kas ievieš videi draudzīgas tehnoloģijas;

izstrādājot valsts iepirkuma mehānismus, kas valsts institūcijām uzdotu izvēlēties videi draudzīgākas preces, tā rādot piemēru privātajam sektoram un veidojot jaunas tirgus attiecības;

paaugstinot sabiedrības vides apziņu, uzlabojot vides izglītību un nodrošinot iedzīvotājus ar informāciju, kas veicinātu izpratni par vides procesiem.

Tā kā vides problēmas ir globālas, tās nevar risināt tikai vienā valstī. Tāpēc ir jāpilnveido starptautiskā vides likumdošana, kā arī jāveido tādi starptautiskās tirdzniecības līgumi, kas veicinātu ekoloģisko un sociālo izmaksu apmaksu pilnā apmērā. Visas šīs darbības nodrošinātu ilgtermiņa ekonomisko stabilitāti, dabas kapitāla saglabāšanu, augstāku nodarbinātību un labklājību.