Vides zinības un izglītība ilgtspējīgai attīstībai

2.7. Ilgtspējīgas attīstības pamatprincipi

Plānojot, īstenojot un vērtējot attīstības ilgtspēju, ir izstrādāti vairāki pamatprincipi. Vieni no tiem ir sociāli ekoloģiskie principi, kas skaidri parāda attīstības procesa likumsakarības, tādējādi ļaujot precīzi definēt attīstības mērķus. Pārejas ceļi uz ilgtspējīgu attīstību var būt dažādi, un tajos iespējams kļūdīties, taču skaidra mērķa definēšana ir uzskatāma par attīstības priekšnoteikumu. Sociāli ekoloģisko principu priekšrocības ir tās, ka tie ilgtspējīgu attīstību vērtē no sistēmu viedokļa un darbības aplūko virknē kopš paša sākuma.

Ilgtspējīgas attīstības pamatprincipos par nozīmīgākajām jāuzskata četri ilgtspējas veidi, kas sniedz atbildi uz jautājumu “kā darīt?”, lai nodrošinātu sabiedrības attīstību.

• Daudzveidība ir uzskatāma par nepieciešamu priekšnoteikumu jebkuras sistēmas (tajā skaitā arī sabiedrības) tālākai attīstībai. Bioloģiskā daudzveidība, ekonomiskā daudzveidība, kultūru daudzveidība ir pamatā biosfēras un sabiedrības spējai uzturēt to dinamisko stabilitāti. Inovācija un pielāgošanās jauniem apstākļiem ir iespējama tad, ja pastāv dažādas pieejas un attīstības alternatīvas, no kurām var veidot jaunas, stabilas sabiedriskas sistēmas. Lai palielinātu ilglaicīgu stabilitāti, bieži vien piemērotākā stratēģija ir attīstības dažādošana.

• Subsidiaritāte jeb pašpārvalde nozīmē visa veida funkcijas zemākajā iespējamā pārvaldes līmenī. Palīdzība vai norādījumi no ārpuses ir vēlami tikai gadījumā, ja tie palīdz veikt attiecīgās deleģētās funkcijas un tajā pašā laikā bīstami nesamazina apakšsistēmas autonomiju. Pašpārvalde ir cieši saistīta ar sociālo atbildību un sociālo drošību un var tikt lietota visās jomās – politikā, administrācijā, uzņēmējdarbībā, tehniskajās sistēmās, ekonomikas materiālo plūsmu nodrošināšanā. Šis princips nesniedz skaidrus norādījumus, bet liek meklēt optimālo risinājumu starp autonomiju un integrāciju plašākās sistēmās. Pašpārvaldes principa ieviešana veicina indivīdu iesaistīšanos un pašvaldību aktivitāti veidot un pārvaldīt savu dzīvi, tādējādi veicinot demokrātiju.

• Sadarbības princips akcentē horizontālo, nehierarhisko mijiedarbību nozīmību. Tāds sadarbības modelis balstās uz savstarpēji vienotiem mērķiem un likumiem un parasti ir atvērts: dalībnieki var pievienoties vai izstāties. Sadarbības tīkli nodrošina pieredzes un informācijas apmaiņu, rada savstarpējo atbalstu, stabilizē sistēmas, kā arī veicina konkurenci – dalībnieki var izvēlēties citu, pievilcīgāku sadarbības tīklu. Tādēļ sadarbības tīklu pastāvēšanai ir vitāli svarīga spēja piemēroties jaunajam un orientēties uz dalībnieku vajadzībām.

• Piedalīšanās jeb līdzdalības princips atbilst demokrātijas pamatidejām un ir pamats pieeju daudzveidībai. Tas var būt būtisks, lai izvairītos no konfliktiem. Īpaši svarīga ir visu jautājuma risināšanā iesaistīto pušu piedalīšanās problēmas formulēšanas sākuma stadijā un iespējamo alternatīvu apzināšanā. Piedalīšanās veicina atbildību un motivē cilvēkus dot savu ieguldījumu pieņemtā lēmuma izpildē. Turklāt piedalīšanās prasa dalībnieku laiku un ieinteresētību, iesaistītās institūcijas atvērtību un bieži arī vairāk laika un līdzekļu nekā labi izstrādāta hierarhiskā tipa lēmumu pieņemšana. No izvēlētās procedūras ir atkarīgs risks, ka lēmums var neatbilst ekspertu viedoklim, bet piedalīšanās princips liek respektēt atšķirīgas intereses un viedokļus.

Kaut arī ilgtspējīgas attīstības pamatprincipi ir daudzveidīgi, tomēr konkrēta pamatprincipu izmantošana atbildīgu ekonomisku, politisku un vides aizsardzības lēmumu pieņemšanu padara praktiskāku.

Vērtējot ilgtspējīgas attīstības īstenošanu, īpaši būtisks ir jautājums par ilgtspējīgas attīstības koncepcijas izmantošanas iespējām atšķirīga ekonomiskā un sociālā režīma valstīm. Līdz pat šim laikam visplašāk ir pētītas industriāli attīstīto valstu ilgtspējīgas attīstības iespējas. Lai arī šo valstu skaits ir relatīvi mazs, tomēr ilgtspējīgas attīstības pamatprincipu ievērošana tajās ir īpaši aktuāla saistībā ar augsto patēriņa līmeni, kas mijiedarbībā ar brīvā tirgus ekonomikas un globalizācijas procesiem būtībā ir viens no galvenajiem cēloņiem globālajām vides un attīstības problēmām. No otras puses, tieši industriāli attīstīto valstu grupā vērojama izpratne par ilgtspējīgas attīstības nepieciešamību. Industriāli attīstītajās valstīs par ilgtspējīgas attīstības stratēģiski nozīmīgu virzienu izvirzās dematerializācijas koncepcija – ekonomiskās attīstības un materiālu patēriņa atsaistīšana jeb labklājības pieauguma nodrošināšana, vienlaikus samazinot materiālās patēriņa vajadzības un resursu patēriņu. Situācija industriāli attīstītajās valstīs visai ievērojami atšķiras no situācijas, piemēram, Āfrikā, lielākajā daļā Āzijas un Dienvidamerikas valstu, arī daudzās Eiropas valstīs. Šo valstu iedzīvotāju vēlme pēc iespējas straujāk sasniegt industriāli attīstīto valstu labklājības līmeni vēl vairāk aktualizē nepieciešamību panākt ekonomiskās attīstības un materiālu patēriņa atsaistīšanas jautājumu. Tajā pašā laikā pasaules visnabadzīgākajās valstīs ilgtspējīgas attīstības jautājumi ir saistīti ar brīvā tirgus ekonomikas un globalizācijas negatīvo seku izraisīto problēmu risināšanu, kas būtībā nav iespējams vietējā mērogā.