Vides zinības un izglītība ilgtspējīgai attīstībai

2.6. Ilgtspējīgas attīstības koncepcijas izveide

Ilgtspējīgas attīstības nepieciešamība pirmo reizi tika deklarēta 1972. gadā Stokholmā ANO konferencē par cilvēku un vidi. Mūsdienu izpratne par ilgtspējīgu attīstību pamatojas uz 1987. gadā ANO Vides un attīstības komisijas ziņojumā „Mūsu kopīgā nākotne” (Our Common Future) izteikto ideju: “Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas apmierina pašreizējās paaudzes vajadzības, neradot draudus nākamajām paaudzēm apmierināt to vajadzības.” Ilgtspējīgas attīstības koncepcija, tās satura attīstība un risinājumi iedzīvināšanai mūsdienās ir nozīmīgs ANO darba uzdevums, kam veltīta ANO konference par vidi un attīstību 1992. gadā Riodežaneiro, kad tika pieņemta „Deklarācija par vidi un attīstību” un „Rīcības programma 21. gadsimtam” (Agenda 21). Šajā apmēram 150 valstu vadītāju tikšanās reizē arī Latvija parakstīja „Rīcības programmu 21. gadsimtam”, kurā ietvertas nepieciešamās darbības pasaules vides problēmu risināšanā. “Domā globāli, rīkojies uz vietas” – šajā stratēģijā pausta atziņa, ka neviena globālā darbība nav iedomājama bez apzinātas vietējā līmeņa rīcības. Daudzās pasaules valstīs tika atzīts, ka valstīm jāveido sava attīstības stratēģija tā, lai tiktu saglabāti ne tikai ekonomiskās attīstības tempi un iespējas, saglabāta dzīves kvalitāte, bet arī novērsta vides degradācija un resursu pārtēriņš. Tādējādi ilgtspējīgas attīstības koncepcija kļuva par uzskatu kopumu, kas spēja ietekmēt esošās sabiedrības rīcību un nākotnes sabiedrības izveidi. Pasaules valstu attīstības ilgtspēja tika izvērtēta ANO Ilgtspējīgas attīstības konferencē 2002. gadā Johannesburgā, Dienvidāfrikas Republikā.

9. attēls. ANO ģenerālsekretārs Butros Butros-Gali 1992. gadā Riodežaneiro atklāj pasaules valstu vadītāju konferenci par vidi un attīstību.

Precizēta un izvērsta ilgtspējīgas attīstības definīcija sniegta Eiropas Savienības Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā: „Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas apmierina šīs paaudzes vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savējās. Tas ir viens no izvirzītajiem mērķiem Eiropas Savienības līgumā, kas nosaka ES politiku un rīcību. Tā ir attīstība, kas nodrošina Zemes spēju uzturēt dzīvību visā savā daudzveidībā. Tā balstās uz demokrātijas, dzimumu līdztiesības, solidaritātes un likumu varas principiem, kā arī uz pamattiesību, tajā skaitā brīvības un vienādu iespēju, ievērošanu. Tā ir orientēta uz šīs un visu turpmāko paaudžu pastāvīgas dzīves kvalitātes uzlabošanu un labklājības veicināšanu. Tā veicina dinamisku ekonomiku, pilnīgu nodarbinātību, augstu izglītības līmeni, labu medicīnisko aprūpi, sociālu un teritoriālu kohēziju un vides aizsardzību mierīgā un drošā pasaulē, respektējot kultūras daudzveidību."

Ilgtspējīgas attīstības koncepcija balstās uz nepieciešamību optimizēt ekonomisko attīstību un sociālo sistēmu, kā arī ietekmi uz vidi un resursu izmantošanu. Šim attīstības modelim jānodrošina ekonomikas, vides un sociālās sfēras ilgtspēja laikā un telpā. Trīs pamatsfēras, bez kurām mūsdienās nav iespējama cilvēces pastāvēšana, ir darboties spējīga ekonomika, harmoniska sabiedrība un veselīga vide, kas vienlaikus ir vēlamie ārējie priekšnosacījumi indivīda attīstībai. Ilgtspējīga attīstība nozīmē to, ka jebkurš ekonomikas, sabiedrības vai vides jautājums jārisina tā, lai pieņemtais lēmums būtu labvēlīgs vai pēc iespējas mazāk nelabvēlīgs pārējo sfēru attīstībai (10. attēls).

10. attēls. Vides, ekonomikas un sociālās sfēras ilgtspējīga attīstība

Ilgtspējīgas attīstības mērķi un principi ir kļuvuši par vadlīnijām, lai pieņemtu atbilstošus ekonomiskus un politiskus, kā arī vides aizsardzības lēmumus, kuru mērķis ir:

• ierobežot cilvēces ietekmi uz apkārtējo dabas vidi un nepieļaut tālāku vides pašatjaunošanās spēju pārsniegšanu;
• samazināt līdz minimumam neatjaunojamo resursu patēriņu un nodrošināt atjaunojamo resursu izmantošanas paplašināšanu;
• saudzēt un aizsargāt dabu, nodrošinot bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;
• veicināt ekonomisko attīstību, lai nodrošinātu cilvēka vajadzības, ļautu paaugstināt dzīves kvalitāti un nodrošinātu taisnīgu pasaules bagātību sadali;
• izveidot tādu lēmumu pieņemšanas un pārvaldes sistēmu, kas sekmē sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā.

Galvenie ilgtspējīgas attīstības uzdevumi ir šādi:

• Resursu saglabāšana, respektīvi, cilvēces attīstībai nepieciešamo resursu pieejamības nodrošināšana ne tikai esošajām, bet arī nākamajām paaudzēm. Līdz ar to nepieciešams realizēt rīcības programmu un politiku, kuras mērķis ir paaugstināt neatjaunojamo resursu izmantošanas efektivitāti, to aizvietošanu ar atjaunojamiem resursiem, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību un aizsargājot sugu ģenētisko potenciālu. Šī uzdevuma risināšanas pieejas ir visai labi zināmas, un tās ir, piemēram, alternatīvo enerģijas avotu attīstība, ražošanas un cita veida atkritumu atkārtota izmantošana, jaunu, videi draudzīgu tehnoloģiju attīstība.

• Cilvēka radītās (antropogēnās) vides un dabas vides sabalansēta attīstība, kas saistās, piemēram, ar nepieciešamību saglabāt lauksaimnieciski izmantojamo zemju produktivitāti, optimizēt pilsētu teritoriju izmantošanu un transporta plūsmas.

• Sabiedrības attīstībai pieņemamas vides kvalitātes nodrošināšana, pārtraucot vai ierobežojot procesus, kuri degradē vidi, negatīvi ietekmē ekosistēmu pašatjaunošanās spējas, un nepieļaujot procesus, kas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku veselību un samazina dzīves kvalitāti. Vienlaikus nepieciešams atjaunot degradēto vidi.

• Sociālās vienlīdzības nodrošināšana. Ilgtspējīga attīstība nav iedomājama bez sociālās vienlīdzības nodrošināšanas gan valstī, gan starp valstīm, nepieļaujot ienākumu nevienlīdzības pieaugumu un nodrošinot tādu attīstību, kas samazina sociālo nevienlīdzību.

• Sabiedrības līdzdalība valsts un vides pārvaldē vistiešāk rāda, ka ilgtspējīga attīstība jāatbalsta un jāuztur visai tautai. Ilgtspējīga attīstība nav sasniedzama bez sabiedrības attieksmes pret patēriņu un resursu izmantošanas maiņu. Sabiedrības pāreja uz ilgtspējīgu attīstību nav iedomājama bez politiskas apņemšanās un pārejas no tādas sociāli ekonomiskās sabiedrības organizācijas, kas balstās uz esošo resursu pārtēriņu un iegūto labumu nevienlīdzīgu sadali, uz sabiedrību, kuras pamatā ir sociālā vienlīdzība, resursu saudzīga izmantošana un efektīva pārvalde. Vienlaikus ir skaidrs, ka šādas izmaiņas sabiedrībā nav sasniedzamas ar administratīvām reformām, bet tām ir jābūt ierosinātām un atbalstītām “no apakšas”. Ilgtspējīgas attīstības uzdevums ir panākt izmaiņas attieksmē pret vērtībām, nodrošinot aizvien lielāku sabiedrības līdzdalību politisku lēmumu pieņemšanā un sabiedrības pārvaldē.

Ilgtspējīga attīstība sasniedzama, rodot risinājumus visiem šiem pieciem uzdevumiem, – īstenojot sabiedrības plānošanu tirgus ekonomikā un nenosakot, kādā politiskā sistēmā šie uzdevumi tiek risināti.

Ilgtspējīga attīstība pastāv tad, kad kopīgie Zemes kapitāla krājumi paliek nemainīgi vai turpina augt. Ar kopējiem Zemes kapitāla krājumiem saprot trīs galvenās kapitāla formas.

• Ekonomiskais (cilvēku radītais) kapitāls – kapitāls, kas tradicionāli ietver iekārtas, tehniku, celtnes un infrastruktūru un tiek izmantots preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā.

• Sociālais kapitāls – saistīts ar cilvēku labklājību gan sabiedriskā, gan individuālā veidā. Tas sastāv no sociālajām normām, kā arī no formālām un neformālām struktūrām, kas nodrošina pieeju resursiem, palīdz risināt kopīgas problēmas un veicina sociālo vienotību, bet balstās uz cilvēku garīgo un fizisko veselību, izglītību, motivāciju, talantu, prasmēm un iemaņām.

• Dabas kapitāls – visas ekosistēmas un dabas resursi (atjaunojamie un neatjaunojamie). Papildus tradicionālajiem dabas resursiem (koksne, ūdens, enerģija, minerāli) dabas kapitāls ietver arī dabas vērtības, ko grūti izteikt monetārās vienībās, – bioloģisko daudzveidību, sugas un ekosistēmas, kas nodrošina ekosistēmu pakalpojumus (piemēram, gaisa un ūdens attīrīšanu).

Ilgtspējīga attīstība paredz pastāvīgu visu kapitāla formu attīstību un saglabāšanu, jo no tām ir atkarīga cilvēces eksistence un labklājība gan tagad, gan nākotnē. Tā kā Zemes kopējais kapitāls sastāv no šo kapitālu kopsummas, tad pastāv iespēja, ka kopējie kapitāla krājumi var palielināties arī tad, ja viena kapitāla forma samazinās un cita aug. Piemēram, tiek samazināts dabas kapitāls, bet ekonomiskā izaugsme ir pietiekami liela, lai nodrošinātu kopējā kapitāla pieaugumu.

Tāpēc kapitāla formu savstarpējo aizstājamību var izteikt kā ilgtspējīgas attīstības divas pieejas:

 

• stipra ilgtspēja tiek nodrošināta, ja neviena no ilgtspējīgas attīstības kapitāla formām nesamazinās. Tā nebalstās uz aizstāšanas principu un nepieļauj dabas kapitāla aizstāšanu ar cilvēka radīto kapitālu. Izmantojot šo pieeju, rodas problēmas, nosakot kritiskās dabas kapitāla robežas. Savukārt, nepieļaujot kapitālu aizstājamību, rodas situācija, kad dažiem kapitāla veidiem tiek piešķirta absolūta vērtība, kas ir lielāka nekā citiem;

• vāja ilgtspēja balstās uz pieņēmumu, ka labklājība un ilgtspēja nav atkarīga no kādas īpašas kapitāla formas, bet tiek nodrošināta, ja kopējie Zemes kapitāla krājumi pieaug. Šāda pieeja pieļauj dažādu kapitāla formu savstarpējo aizstājamību. Izmantojot šo pieeju, būtu, piemēram, iespējams izcirst Brazīlijas mūžamežus, lai šajā teritorijā nodrošinātu bioloģiskās pārtikas ražošanu vai arī lai iegūtos finanšu līdzekļus ieguldītu cilvēku kapitāla attīstībā. Šajā gadījumā problēma rodas, salīdzinot dažādas nesalīdzināmas kategorijas – mežus ar cilvēkiem, kā arī nosakot to vērtību un aizstājamības pakāpi. Vājā ilgtspēja balstās arī uz ieguvumu un izdevumu analīzi, kurā savstarpēja aizstājamība ir pieņemama.