Vides zinības un izglītība ilgtspējīgai attīstībai

2.5. Ilgtspējīgas attīstības koncepcija

Ilgtspējīgas attīstības koncepcija mūsdienās ir uzskatāma ne tikai par viedokli, kā cilvēcei kopumā un arī konkrētai kopienai un sabiedrībai attīstīties, bet galvenokārt par uzskatu kopumu, kāds sabiedrības modelis var nodrošināt tās pastāvēšanu. Ilgtspējīgas attīstības koncepcija ietver fiziskos apstākļus, politiskas koncepcijas, jēdzienu par dzīves kvalitāti vai labklājību un optimizētu ietekmi uz vidi, lai nodrošinātu, ka tās resursi ir vienlīdz pieejami visām paaudzēm. Ilgtspējīgas attīstības koncepcijas pamatā ir izpratne par trim jēdzieniem: attīstību, sabiedrības vajadzībām un nākamo paaudžu vajadzībām. Ilgtspējīgas attīstības koncepcijā ar jēdzienu „attīstība” tiek saprasts ne tikai pieaugums (ražošanas, nacionālā kopprodukta, labklājības), bet arī sociālās un ekonomiskās sfēras attīstība, vienlaikus nodrošinot dabisko ekosistēmu un cilvēka dzīves vides saglabāšanu. Ilgtspējīgas attīstības koncepcija līdz ar to ne tikai aplūko īstermiņa procesus (nodrošināt tagadnes vajadzības), bet arī pretendē uz vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu starp paaudzēm.

Ilgtspējīga būtu tāda sabiedrība, kas varētu pastāvēt mūžīgi. Līdz ar to ilgtspējīgas attīstības koncepcija ir uzskatu kopums, kura mērķis ir ietekmēt cilvēces nākotni un sabiedrības pastāvēšanu. Var uzskatīt, ka līdzšinējie sabiedrības attīstības modeļi ir bijuši neveiksmīgi un pierādījuši vai nu savu acīmredzamo nespēju nodrošināt sabiedrības attīstību, vai arī nav spējuši ietvert būtiskās atšķirības starp dažādiem pasaules reģioniem. Sabiedrības attīstības koncepciju pārvērtēšanā liela loma ir izpratnei par sabiedrības attīstības ietekmi uz vidi un tās aizsardzības nepieciešamību. Ir vairāki argumenti, kādēļ nepieciešams pārvērtēt līdzšinējos sabiedrības attīstības modeļus.

• Attīstība, īpaši Rietumu sabiedrībā, tiek saprasta kā cilvēka dominēšana pār dabu (šo attieksmi raksturo frāze „cilvēks – radības kronis”) un tās resursu izmantošana ražošanas attīstībai. Līdz ar to tiek ignorēta dabas un ekosistēmu sniegtā nodrošinājuma loma cilvēces attīstībai un tas, ka dabai ir vērtība pašai par sevi, bet citām dzīvības formām un dzīvajiem organismiem var būt vajadzības, bet, galvenais, tiesības pastāvēt.
• Rietumu sabiedrībā dominējošajā attīstības modelī galvenā prioritāte ir ekonomiskā izaugsme un tas, ka patēriņš ir galvenais rādītājs, kas raksturo cilvēka un cilvēces labklājību. Saskaņā ar šo koncepciju sabiedrības labklājība ir dzīves standarts – ieņēmumu daļa, kas tiek izmantota, lai iegādātos lietas un pakalpojumus. Šāds attīstības modelis, kas pamatojas uz individuālo patēriņu, neizbēgami noved pie milzīgas ieņēmumu un labklājības nevienlīdzības pat vienā valstī (īpaši ņemot vērā brīvā tirgus ekonomikas ciklisko raksturu), nemaz nerunājot par atšķirību veidošanos starp dažādiem pasaules reģioniem. Šādi definētās labklājības neizbēgamās atšķirības noved pie sociālās spriedzes, militāriem konfliktiem un sabiedrības nestabilitātes.
• Uz resursu pieaugumu pamatotā patēriņa sabiedrības attīstība neizbēgami noved pie patēriņa un ražošanas atkritumu (piesārņojuma) palielināšanās un resursu izsmelšanas. Ražošanas un patēriņa attīstības dēļ pēdējās desmitgadēs ir mainījies vides problēmu raksturs.
• Patēriņa sabiedrības attīstības modelis ignorē faktu, ka tāda ražošana, kas patērē resursus un degradē vidi un kas nodrošina dzīvesveidu bagātākajās pasaules valstīs, uz visas planētas nav iespējama. Jau pašlaik, kad vēlamais patēriņa līmenis sasniegts tikai relatīvi nedaudzās pasaules valstīs, visas planētas ekosistēmas nespēj absorbēt radīto piesārņojumu, kā tas ir siltumnīcefekta gāzu emisijas radīto klimata pārmaiņu piemērā. Ir acīmredzams, ka uz Zemes nepietiek resursu, lai ilgtermiņā nodrošinātu esošā patēriņa līmeni Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīs, nemaz nerunājot par to, ka šādu patēriņa apjomu varētu nodrošināt visiem pasaules iedzīvotājiem. Tāpat šādu patēriņa līmeņa pieauguma ātrumu nebūs iespējams nodrošināt nākotnē, pat neņemot vērā tehnoloģisko progresu.
• Līdzšinējā Rietumu sabiedrības attīstības rakstura pamatā bija izpratne, ka attīstība un izaugsme nav ierobežota. Tomēr jāatzīst, ka ekonomiskajai izaugsmei ir robežas! Izaugsmes robežas nosaka planētas nestspēja, resursu pieejamība, kuru daudzums ir ierobežots, un planētas ekosistēmu spēja absorbēt piesārņojumu. Kaut arī tehnoloģiskais progress neapšaubāmi var paaugstināt resursu izmantošanas efektivitāti, tomēr šos attīstības ierobežojumus pārvarēt nav iespējams. Tātad cilvēces attīstībai jānodrošina līdzsvars starp planētas spēju uzturēt cilvēces pastāvēšanu un vēlamo dzīvesveidu.

Vides piesārņojuma avoti – punktveida vai difūzi. Agrāk piesārņojuma avoti bija punktveida, piemēram, gaisa vai ūdens piesārņojums no rūpnīcas, kaitīgo vielu izplūde kādā katastrofā vai kaitīgo vielu noplūde no atkritumu izgāztuves. Pamazām kaitīgā ietekme uz vidi kļuva mazāk koncentrēta un sāka dominēt difūzie piesārņojuma avoti, kas ietver barības vielu noplūdi no lauksaimniecības zemēm, ķimikāliju lietošanu mājsaimniecībās, automašīnu radīto gaisa piesārņojumu. Punktveida avotu radītās problēmas var risināt ar skaidru un ierobežotu darbību, bet difūzo avotu izraisīto problēmu risināšana ir daudz sarežģītāka, un panākumi ir sasniedzami daudz lēnāk.

Vides problēmu mērogs – vietējs, reģionāls vai globāls. Vēl nesen daudzi piesārņojuma veidi bija vietēja rakstura, parasti ap punktveida piesārņojuma avotu. Vēlāk atklājās, ka piesārņojums var ietekmēt pat reģionus, šķērsojot valstu robežas, piemēram, skābie nokrišņi un eitrofikācija. Pašlaik aktuālākās vides problēmas ir globālas. Jo plašāks problēmas mērogs, jo grūtāk to risināt, jo nepieciešama starptautiska sadarbība.

Vides problēmu ilgums – mazs vai liels. Kaitīgā ietekme uz vidi daudzos gadījumos ir īslaicīga, ja avota pastāvēšana ir ierobežota laikā. Tā tas bija ar gaisa piesārņojumu no centralizētas apkures uzņēmumiem vai ar ūdens piesārņojumu no nelielām apdzīvotām vietām. Pašlaik vairums vides problēmu ir ilglaicīgas, tās nezūd nekavējoties arī tad, ja cēlonis ir likvidēts. Noturīgie organiskie savienojumi, smago metālu savienojumi vai radioaktīvais piesārņojums var ietekmēt vidi ilgu laiku pēc piesārņošanas beigām. Tā tas ir arī ar Baltijas jūras eitrofikāciju, kuras samazināšana prasīs vairākas desmitgades, pat ja papildu barības vielu ieplūde tiktu pilnīgi apturēta.

Vides piesārņojuma problēmu sarežģītības pakāpe – vienkārša vai sarežģīta. Daudzas vides problēmas kļūst arvien kompleksākas. Vienā rūpnīcā var tikt izmantoti simtiem dažādu ķīmisko vielu, un daudzas no tām var būt vidē noturīgas. Tāpat arī patēriņa preces var dažādi ietekmēt vidi. Daudzas vielas, kā arī tautsaimniecības nozares iedarbojas uz vidi savstarpēji saistīti, piemēram, organiskie atkritumi no celulozes ražošanas rūpnīcas vai pilsētas notekūdeņi piesaista aromātiskās vielas vai smagos metālus, kuri ir atbrīvojušies, kad organiskās vielas sadalās. Jo kompleksāka ir vides problēma, jo sarežģītāk ir to izprast un atrisināt.