Vides zinības un izglītība ilgtspējīgai attīstībai

1. attēls. Cilvēces attīstībai raksturīgo rādītāju mainība pēdējās simtgadēs.

Pasaules iedzīvotāju skaits ir sācis palielināties eksponenciāli kopš rūpnieciskās revolūcijas sākuma. Pasaules rūpniecības produkcijas daudzums (vērtējot to kā nacionālā kopprodukta summu) parāda eksponenciālās izaugsmes tendences, pat neņemot vērā izmaiņas, ko radīja pasaules naftas cenas svārstības un ekonomiskā krīze. Arī piesārņojošo vielu emisijas apjomi pieaug, un globālas klimata izmaiņas ir sekas ogļskābās gāzes koncentrācijas pieaugumam atmosfērā.

Sabiedrības augsmi nereti vērtē kā sasniegumu. Daudzas kopienas un tautas, bagātas vai nabadzīgas, meklē iespēju paplašināt savu darbību, lai varētu atrisināt svarīgākās problēmas. Bagātajā pasaulē ekonomiskās izaugsmes nepieciešamību pamato ar vajadzību radīt darbvietas, nodrošināt sociālo aizsardzību un tehniskos sasniegumus. Nabadzīgās valstīs ekonomikas attīstība, šķiet, ir vienīgais ceļš, lai izrautos no trūkuma. Kamēr nav atrasts cits risinājums pasaules problēmām, cilvēki uzskatīs attīstību par galveno ceļu uz laimīgu nākotni un darīs visu, lai veicinātu augsmi.

Ir acīmredzams, ka izaugsme spēj atrisināt dažas problēmas, bet tā diemžēl rada arī jaunas. Tas ir saistīts ar izaugsmes un attīstības ierobežojumiem. Zeme ir galīga. Jebkāda fizikāla izaugsme, arī iedzīvotāju skaita palielināšanās, automobiļu, ēku un piesārņojuma pieaugums joprojām turpinās. Tomēr cilvēku dzimstība, automobiļu vai ēku daudzums un piesārņojuma koncentrācija nav svarīgākie izaugsmes ierobežojumi. Svarīgākie ierobežojumi attiecas uz enerģijas un materiālu plūsmām, kas nepieciešamas, lai uzturētu cilvēkus, kā arī ražotu automobiļus un būvētu ēkas.

Sabiedrība un ekonomika ir atkarīgas no konstantām gaisa, ūdens, pārtikas, izejvielu un organiskā kurināmā plūsmām, kas nāk no Zemes. Bet šīs plūsmas izraisa piesārņojuma un atkritumu plūsmas. Izaugsmes ierobežojumi faktiski ir globālo resursu ierobežojumi un planētas ierobežotā spēja absorbēt atkritumus un piesārņojumu.

Lai arī kopumā pasaulē visos cilvēka darbības sektoros ir notikusi milzīga attīstība, tomēr sociālo problēmu raksturojums gadu no gada kļūst satraucošāks:

• katru gadu pasaulē no viegli novēršamām slimībām mirst vairāk nekā 2 miljoni bērnu, kas jaunāki par 5 gadiem;

• katru dienu pasaulē 6000 bērnu mirst no slimībām, kas saistītas ar tīra dzeramā ūdens trūkumu vai sliktiem sadzīves apstākļiem;

• ap 2 miljardiem cilvēku dzīvo bez elektrības, vēl 2 miljardiem tā ir nepietiekamā daudzumā;

• no 1,2 miljardiem cilvēku, kuri dzīvo ārkārtējā nabadzībā, apmēram 900 miljoni mitinās lauku rajonos, viņu izdzīvošana ir tieši atkarīga no bioloģiskās daudzveidības, ūdens piesārņojuma un augsnes degradācijas.

Sevišķi izteikta ir pasaules sabiedrības ekonomiskā noslāņošanās. Dabas resursu un cilvēku saražoto materiālo un nemateriālo labumu sadales veids ir radījis gan ļoti turīgus cilvēkus, gan ekstremāli nabadzīgu sabiedrības daļu. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem, vienas piektdaļas pasaules iedzīvotāju jeb 1,1 miljarda cilvēku vidējie ienākumi ir mazāki par 0,5 latiem dienā. 70% no šiem cilvēkiem ir sievietes.

Pasaules 20 bagātākās valstis pārsvarā ir Ziemeļamerikā un Rietumeiropā, bet šajā grupā ietilpst arī Japāna, Singapūra, Austrālija, Jaunzēlande, Apvienotie Arābu Emirāti un Izraēla, un tajās dzīvo apmēram viena piektdaļa pasaules iedzīvotāju. Vairāk nekā trīs miljardi iedzīvotāju dzīvo nabadzīgākajās valstīs Āfrikā un Āzijā. Plaisa starp šīm divām pasaulēm arvien palielinās. Gada ienākumu līmenis vidējam iedzīvotājam no pasaules bagātākajām valstīm ir vairāk nekā 100 reizes lielāks nekā vidēji iedzīvotājam valstī ar zemu ienākumu līmeni. Nevienlīdzības plaisa ir vēl lielāka indivīdu līmenī. Pasaules 200 turīgāko cilvēku bagātība kopā ir vērtējama kā 0,5 triljoni latu, kas ir vairāk, nekā pieder trim miljardiem pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju kopā.

Pārtikušo iedzīvotāju dzīvesveids būtiski ietekmē pasaules resursu patēriņu. Piemēram, ASV, kurā dzīvo 5% pasaules iedzīvotāju, patērē apmēram vienu ceturto daļu pasaulē saražoto preču un veido gandrīz pusi rūpniecisko atkritumu. Viena vidēja amerikāņa vienas dienas patēriņam vajadzīgi apmēram 450 kilogrami izejmateriālu, tajā skaitā 18 kilogrami fosilā kurināmā, 12 kilogrami lauksaimniecības produktu, 10 kilogrami koksnes un papīra un 450 litri ūdens. Vienā gadā amerikāņi izsviež atkritumos 50 miljonu tonnu papīra, 67 miljardus pudeļu, 18 miljardus autiņbiksīšu, 2 miljardus žilešu un citus resursus...

Ekonomists Džefrijs Sahs, ANO Tūkstošgades attīstības projekta direktors, norāda, ka būtu iespējams pasaulē likvidēt galēju nabadzību līdz 2025. gadam, ja bagātākās valstis ziedotu tikai 0,7% nacionālā ienākuma palīdzībai nabadzīgajām valstīm. Šie fondi būtu jāizlieto bērnu vakcinācijai pret infekcijas slimībām, sākumskolu vispārējas pieejamības nodrošināšanai, ģimenes plānošanas pakalpojumiem tiem, kas to vēlas, dzeramā ūdens un sanitāro apstākļu nodrošināšanai, pārtikas nodrošināšanai badacietējiem, kā arī stratēģiskiem mikrokredīta aizdevumiem pašnodarbinātajiem. Šī summa – 70 miljardu latu gadā – ir daudz lielāka, nekā tiek ziedots pašlaik, taču jautājums ir par prioritātēm. Pašlaik tēriņi militārajām vajadzībām pārsniedz 0,5 triljonus latu gadā, kas ir līdzvērtīgi puses pasaules iedzīvotāju ienākumiem gadā kopā. Viens avio bāzes kuģis maksā tikpat, cik desmit gados visas rūpnieciski attīstītās valstis kopā ziedo palīdzībai attīstības valstīm.

Ekonomika straujāk attīstās industrializētās valstīs, un ekonomiskā izaugsme sistemātiski turpinās pārsvarā bagātajās valstīs. Ekonomisko stagnāciju nabadzīgās valstīs nosaka vairāki iemesli, tai skaitā sistemātiska netaisnība un apspiestība, īpaši attiecībā uz nabadzīgajiem slāņiem. Bagātām valstīm ir daudz vieglāk taupīt, investēt un pavairot kapitālu nekā nabadzīgām valstīm, un ne tikai tāpēc, ka bagātajām tautām ir lielākas iespējas kontrolēt tirgus apstākļus, izstrādāt un nopirkt jaunas tehnoloģijas un pārvaldīt resursus. Bagātajās valstīs iepriekšējās izaugsmes gadsimtos ir uzkrājies vairāk kapitāla, kas tagad var palielināties daudz efektīvāk. Tomēr pamatvajadzību nodrošināšana nākotnē būs iespējama bez pašreizējo krājumu noplicināšanas, nodrošinot resursu taupīšanu un saglabājot investīciju apjomus. Mazāks iedzīvotāju skaita pieaugums bagātākās valstīs ļauj tām rūpniecības kapitāla lielāko daļu novirzīt ražošanas investīcijām un samazināt investīciju daļu pakalpojumu sfērā, kas paredzēta veselības aprūpei un izglītībai. Bet to nevar atļauties ātri augošas valstis un ekonomikas.

2. attēls. Darba dalīšanas vienkāršota shēma globalizētā ekonomikā: centra un perifērijas struktūras

3. attēls. Pasaules valstu labklājības sadalījums. Kartē attēloto valstu lielums ir proporcionāls nacionālajam kopproduktam uz vienu iedzīvotāju.

Nabadzīgās valstīs kapitāla izaugsmei ir lieli ierobežojumi iedzīvotāju skaita palielināšanās un citu iemeslu dēļ. Virsvērtība, ko varētu izmantot investīcijām, tiek atvēlēta ārzemju investoriem, vietējās elites luksusa apstākļu radīšanai, ārējo parādu nomaksai vai arī pārmērīgai militarizācijai. Nabadzību sekmē korupcija, zems izglītības līmenis un kļūdaina vadība, bet iedzīvotāji tiek pakļauti izaugsmes modelim, kas palielina iedzīvotāju skaitu, bet neļauj kļūt bagātākiem. Struktūra, kas saista iedzīvotāju skaitu ar kapitālu, ir tāda, ka globālās ekonomikas attīstības modelī realizējas princips, ko labi raksturo sens sakāmvārds – bagātais kļūst bagātāks, bet nabadzīgajam dzimst bērni. Tomēr tā nav nejaušība, ka sistēmai piemīt šādas īpašības. Tā ir veidota, lai radītu tieši tādu rezultātu, un tas turpināsies, ja vien struktūra netiks pārdomāti mainīta. Iedzīvotāju skaita pieaugums palēnina ražošanas kapitāla augsmi, radot augošas prasības pēc skolām, slimnīcām, resursiem un pamatprecēm, tādējādi samazinot rūpniecības produkcijas daļu investīcijām ražošanā. Nabadzība padara cilvēku skaita palielināšanos mūžīgu, liekot cilvēkiem dzīvot apstākļos, kur nav iespējams saņemt kvalitatīvu izglītību, veselības aprūpi, nodrošināt ģimenes plānošanu. Nav citas izvēles vai ceļa virzībai uz priekšu kā vien liela ģimene un cerības, ka bērni palīdzēs vairot ienākumus vai kalpos ģimenei kā darbaspēks.