Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

Profesionālā izglītība ir praktiska un teorētiska sagatavošanās produktīvai darbībai noteiktā sabiedrības dzīves nozarē, profesionālās meistarības un vispārējās kultūrvides pilnveidei (Zarembo, 2009). Tā rada iespējas personai konkurēt darba tirgū un tādējādi nodrošināt savu eksistenci un veidot sociālo karjeru, elastīgi mainīt darbības jomu un profesiju, mainoties pieprasījumam darba tirgū.

Profesionālā kvalifikācija un pieredze darbā arvien vairāk tiek saprasta kā spēja sekmīgi darboties nestandarta situācijās, jaunos apstākļos, patstāvīgi rast risinājumu negaidītām situācijām, ne tikai atdarinot pēc parauga vai etalona, bet arī radīt jaunu produktu vai idejas - tātad veikt radošas darbības. Pilna radošas darbības aktu shēma parādīta 3.20.attēlā.

3.20.attēls. Radošas darbības procesa akti (fāzes)

Radošas darbības procesa atsevišķas fāzes aizņem atšķirīgus laika periodus, un tās var arī savstarpēji pārklāties, veidojot atkāpes no klasiskās shēmas. Radošas darbības procesa vidusdaļā sava vieta ir ierādāma arī intuīcijai, kas tradicionāli saistāma ar galvas smadzeņu abu pusložu funkcionālajām īpatnībām (vairāk skat. nodaļā "Smadzeņu darbība un mācīšanās" 3.2.tabulā).

Radošā darbībā audzēkņi aktīvi izmanto savu personīgo pieredzi, integrējot zināšanas, kas formāli un neformāli iegūtas dažādās jomās. Ir noteiktas didaktiskās prasības (Čehlova, Grinpauks, 2003) un nosacījumi audzēkņu integratīvo prasmju izveidei un attīstībai:

• pastāvīgi aktivizēt mācību priekšmeta iekšējo saikni, vispārinot audzēkņu zināšanas un prasmes,
• risināt problēmuzdevumus, veidot elastīgas, sistematizētas, operatīvas mācību priekšmetu zināšanas kā pamatu starppriekšmetu satura analīzei,
• savienot dažādu izziņas veidu (aktualizācijas, zināšanu pārnešanas, vispārinājuma) integrējošo darbību,
• izmantot pēc satura un darbības analogus starppriekšmetu izziņas uzdevumus,
• pāriet no reproduktīvām prasmēm (uz starpsistēmu asociāciju pamata) uz radošām (produktīvām) prasmēm.

Savukārt kritiskās radošās domāšanas nosliece veidojas, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

• skaidrs jautājuma nostādnes formulējums,
• problēmas pamatojuma meklējums,
• tieksme problēmu izzināt daudzpusīgi,
• ticamu avotu izmantošana un norāde uz tiem,
• situācijas vispusīga aplūkošana,
• nenovirzīšanās no pamattēmas,
• problēmas risinājuma alternatīvas meklējums,
• atklātums un objektivitāte,
• viedokļa, pozīcijas izvēle (arī pamatota maiņa),
• secīga, pakāpeniska sarežģīta veseluma daļu aplūkošana.

Radošu domāšanu raksturo vairākas iezīmes:

1. zināšanu un prasmju izmantošana jaunā situācijā,
2. problēmas saskatīšana ierastajās situācijās,
3. objekta struktūras atklāšana,
4. pazīstamā objekta jaunas funkcijas saskatīšana,
5. alternatīva risinājuma izvirzīšana,
6. zināmu darbības paņēmienu kombinēšana vai pārveidošana jaunas problēmas risināšanas procesā,
7. zināmo atziņu atmešana un principiāli jauna risinājuma (pieejas, skaidrojuma) izvirzīšana.

Pedagoģiskajā literatūrā bieži lieto jēdzienus "produktīvā domāšana" un "reproducējošā domāšana". "Produktīvs" domātājs izgudro iespējami daudz reālu un nereālu risinājumu. Audzēkņiem ir būtiski izprast, ka svarīga ir gatavība pārbaudīt visdažādākās iespējas arī tad, ja ir atrasts visai daudzsološs risinājums. Pretēji tam, reproducējošā domāšana nenoved mūs pie oriģinālām, bet gan pie tradicionālām idejām.

Aplūkosim vairākas radošās jeb produktīvās domāšanas startēģijas (pēc Riņķa, 2007).

1) Pareiza skatīšanās

Mums visiem ir zināms, ka pirmais iespaids par cilvēku mēdz būt diezgan paviršs, bet ne visi ir iedomājušies par to, ka tāds pats mēdz būt arī mūsu pirmais iespaids par problēmām un situācijām. Tas ir tāpēc, ka mēs ieraugām tikai to, uz ko esam ieprogrammēti. Mūsu priekšstati vienkārši nobloķē uztveri un ierobežo fantāziju.

Tiklīdz mēs esam izvēlējušīes vienu no perspektīvām, alternatīvie varianti tiek ignorēti.

Toties pie ģeniālas idejas var nonākt, pateicoties jaunam skatu punktam. Pēc Leonardo da Vinči domām, izpratni par kādu lietu var iegūt tikai tad, ja to apskata no trim perspektīvām.

Leonardo da Vinči mēdza apskatīt objektu sākumā no viena skatu punkta un tad pāriet pie citiem. Tādā veidā viņā padziļināja savu izpratni par problēmu (piemēram, skat. 3.21.attēlu). Šo domāšanas paņēmienu viņš nosauca par "saper vedere" ("pareiza redzēšana").

3.21.attēls. Leonardo da Vinči dabas studijas.

Skat. http://www.google.lv/images?q=leonardo+da+vin%C4%8Di&um=1&hl=lv&biw=1337&bih=495&tbs=isch:1&ei=fneXTJS_

HsmDswbDq5Bb&sa=N&start=90&ndsp=18

Franču mākslinieks Pols Sezāns (Paul Cezanne) atklāja jaunu skatījumu uz pasauli, apskatot vienu un to pašu laukumu ar vienu un tad ar otru aci, tādējādi izmainās skatu punkts. Sezāns atklāja ar šo šo faktu saistītās radošās iespējas māksliniekiem. Tas bija ģeniāls atklājums.

Šāda stila operācijas, kas balstās uz heiristiskiem jautājumiem, mūsdienās jau ir pietiekami apzinātas:

• viena konflikta dalībnieka uzvedības modeļa (pozitīvo nodomu) noteikšana;
• problēmsituācijas rezultātu prognozēšana un ar to saistīto pozitīvo un negatīvo seku vizualizācija un izvērtēšana;
• emocionāla iejušanās situācijā, lai saprastu, kas tieši izraisa atgrūšanās reakciju ("to nekādā gadījumā nevar pieļaut");
• filosofisks lietu redzējums ("tie ir nieki, salīdzinot ar pasaules revolūciju");
• dažādu laika mērogu pielietošana: tas nozīmē savas iztēles iesaistīšanu, lai iedomātos ar problēmu saistītās izjūtas pēc nedēļas, mēneša vai gada. Tāda projekcija iespējama arī pagātnes virzienā. Jāpiezīmē, ka laika faktors pats par sevi maz ko nozīmē, jo tā uztvere ir izteikti subjektīva;
• spēja pieņemt tāda cilvēka viedokli, kuru Jūs pazīstat un respektējat.

Jebkurš iespējamais jaunais skatu punkts var kļūt par sākumu tādām jaunām iestrādēm kā, piemēram, prātavētra. Mērķis šajā gadījumā ir problēmas redzējuma padziļināšana un maksimāla visu iespēju un variantu ģenerēšana.

Tā kā visām radošuma tehnikām ir kopējs mērķis, tad vairāku tehniku vienlaicīga izmantošana rada problēmas hologrāfisku redzējumu, kas pavairo radošas pieejas efektivitāti mācībās.

2) Savu ideju uzzīmēšana

Kreativitātes uzplaukums renesanses laikā saistās ar plašu "otrās valodas", t.i., zīmējumu, grafikas un diagrammu izmantošanu. Kā piemēru var minēt Galileo Galileja diagrammas un skices, ar kurām viņš revolucionarizēja zinātni.

Arī Leonardo da Vinči izmantoja zīmējumus, diagrammas un grafikas, lai formulētu un risinātu problēmas. Viņa piezīmes galvenokārt sastāv no diagrammām un zīmējumiem un nevis no tekstiem. Var teikt, ka viņa attēli nebija tekstu "ilustrācijas", drīzāk teksti bija komentāri viņa zīmējumiem. Valoda Leonardo bija mazāk svarīga - viņš to izmantoja, lai nosauktu un aprakstītu savus atklājumus, bet neizmantoja to atklāšanas procesā.

Domājot par kādu problēmu, Einšteins neizmantoja ne matemātiskus, ne arī valodiskus jēdzienus, bet gan vizuālus un telpiskus priekšstatus. Tā kā vārdi un skaitļi ir jāuzraksta un jāizrunā, tad, pēc Einšteina izteikumiem, tiem nav bijusi būtiska loma viņa domāšanā.

Ne tikai Einšteina, bet arī da Vinči, Edisona un Darvina piezīmes satur daudz zīmējumu. Tas liek domāt, ka viņu ģenialitāte ir cieši saistīta ar spēju attēlot savas idejas diagrammu un karšu formā.

Domāšana ir dinamisks, kustīgs un aktīvs process. Tas noris saspiestā formā, sava veida telegrammstilā. Viens no paņēmieniem, kā notvert un fiksēt domu, pirms tā ir pazaudējusi savu aktivitāti, ir "Mind Mapping" metode jeb Domu kartes (sīkāk skat. nodaļu par smadzeņu darbību un mācību metodēm).

Līdzīgi savas idejas pārstrādāja Vinsents van Gogs: vispirms viņš uzmeta iecerētās tēmas koncepciju un gleznoja to 3-4 stundas. Pēc tam sekoja vesela sērija uzmetumu, ar kuriem viņš centās pietuvoties savai vīzijai, un darīja to tik ilgi, kamēr bija apmierināts ar sasniegto rezultātu.

Arī audzēkņiem jāsaglabā savas domāšanas elsatīgums, kustīgums un, nepārtraukti pārstrādājot savu Mind Map, jācenšas tuvoties problēmas risinājumam. Nav jābaidās savai domu kartei pievienot jaunas domas, kā arī nosvītrot tās, kuras izrādās neatbilstošas.

Pārstrādājot savu domu karti, tās autoram jāatceras, ka viņa karte balstās uz asociāciju, nevis hronoloģisko loģiku.

3) "Plūstošā domāšana"

Ģeniāli cilvēki mēdz būt ļoti ražīgi. Psihologi to skaidro ar viņu domāšanas īpatnību, ko raksturo domas nepārtrauktā plūsma un šādu principu ievērošana:

• maksimāli daudzu ideju radīšana,
• ideju izvērtēšanas atlikšana,
• ideju fiksācija,
• ideju apstrādāšana un uzlabošana.

Ideju kvantitāte

Kā mēs visi zinām, no kvantitātes rodas kvalitāte. Visspilgtākais piemērs šai tēzei ir Tomasa Edisona darbība. Viņa laboratorijā - muzejā var redzēt vispilnīgāko tā laika gramofonu kolekciju ar visdažādākā lieluma, formas un materiālu skaļruņiem. Šī ekspozīcija uzskatāmi demonstrē, ka Edisons respektēja visus iespējamos variantus.

Ideju izvērtēšana

Svarīgi ir atlikt ideju kritisku izvērtēšanu uz vēlāku laiku, jo nekas tik ātri un pamatīgi nesagrauj kreativitāti kā kritiska un vērtējoša domāšana. To var salīdzināt ar gāzes un bremzes pedāļu vienlaicīgu nospiešanu. Rezultātā mēs visu laiku veltām iemeslu meklēšanai, kāpēc ideja varētu nefunkcionēt, un nevis jaunu ideju radīšanai. Vērtēšana acīmredzot ir vienkāršāka darbība nekā jaunu ideju radīšana.

Lai jaunu ideju vērtēšanu atbīdītu uz vēlāku laiku, domāšana jāiedala divos veidos:

• iespēju producēšana,
• praktiska domāšana.

Roberts Sternbergs izdala trīs informācijas apstrādes sastāvdaļas: analītiskās, radošās un praktiskās spējas. Praktiskās spējas izveidojas personīgās pieredzes rezultātā, un tās nevar pārņemt no cita cilvēka. Daļēji tas ir tādēļ, ka praktiskās spējas balstās uz t.s. neapjaustām zināšanām, kuras pēc savas dabas ir procesuālas. Procesuālā atmiņa tiek daudz vairāk izmantota nekā deklaratīvā. Deklaratīvām zināšanām ir specializācija, un tās ir atkarīgas no pielietojuma biežuma. Atšķirībā no neapjaustām zināšanām deklaratīvās zināšanas var arī izrādīties nevajadzīgas.

Pastā hipotēze, ka jau zināmas un drošas atbildes "drūzmējas" tuvu mūsu apziņas virsējam slānim un tāpēc kā pirmās "izpeld" virspusē (ienāk prātā). Radošās domāšanas uzdevums ir uzturēt domu plūsmu par attiecīgo tēmu tik ilgi, kamēr sāk parādīties (uzpeldēt) neparastākas un oriģinālākas domas.

Ideju fiksācija

Leonardo da Vinči bija paradums savas idejas fiksēt mazā piezīmju grāmatiņā, kuru viņā nēsāja sev līdzi. Tas palīdz idejas notvert (nepalaist garām), uzturēt domu plūsmu, saglabāt koncentrēšanos un paildzina alternatīvu ideju meklēšanas laiku. Bez tam ideju fiksācija dod iespēju tās saglabāt ilgāku laiku. Mūsdienās vairs nav noslēpums, ka aktuālo informāciju, pirms tā paspēj "sakontaktēties" ar "veco informāciju" ilgtermiņa atmiņā un nostiprināties tajā, izspiež nepārtrauktā informācijas plūsma.Toties pats rakstīšanas process signalizē mūsu smadzenēm, ka šī informācija ir svarīga un tā jāsaglabā ilgtermiņa atmiņā. Turpretī, ja Jūs savas idejas nefiksējat, Jūs izšķērdējas daudz laika un enerģijas, lai no savas atmiņas dabūtu laukā vajadzīgo ierakstu.

Ideju apstrāde

Savu ideju apstrādei izmantojiet jautājumus, kuri balstās uz radošas domāšanas principiem.

"Varbūt aizstāt ar kaut ko citu?"

Lietu aizstāšana ar kaut ko citu ir noderīga metode visās jomās. Var aizstāt kā lietas, tā arī vietas, metodes, cilvēkus, idejas un pat emocijas. Pajautājiet sev:

• Vai es kaut ko šeit nevaru aizstāt?
• Vai nevar tikt izmainīti noteikumi?
• Varbūt pievienot kaut ko citu? Citu materiālu? Citu enerģiju? Citu kontaktēšanās veidu?
• Kāda cita sastāvdaļa varētu būt šīs daļas vietā?

"Varbūt kombinēt ar kaut ko citu?"

Nesaderīgu lietu kombinēšana ir būtiska domāšanas sastāvdaļa. Daudzi eksperti to uzskata par kreativitātes būtību. Apvienojot matemātiku un bioloģiju, Gregors Mendelis radīja jaunu zinātni - ģenētiku. Var uzdot šādus jautājumus:

• Ko var savienot savā starpā?
• Vai var apvienot mērķus?
• Kādā stāvoklī ir sortiments? Savienojums? Sakausējums? Ansamblis?
• Vai es varu apvienot atsevišķas vienības? Materiālus? Kādu citu produktu es te varētu iekombinēt?
• Kā varētu šo kombināciju iesaiņot?
• Kāda kombinācija būtu izmantojama vairākiem mērķiem?
• Vai priekšrocības ir savstarpēji kombinējamas? Kādā veidā?

"Varbūt kaut ko pārņemt?"

Tas, ka kaut kā oriģināla radīšanai mums vispirms ir jāiepazīst citu cilvēku radītais, ir kreativitātes paradokss. Tomass Edisons to ir izteicis šādiem vārdiem: "Pieradiniet sevi nepārtraukti meklēt un apjēgt interesantas idejas, ar kurām citi ir guvuši panākumus. Jusu idejām ir jābūt oriģinālām tikai attiecībā uz Jūsu problēmu." Var uzdot šādus jautājumus:

• Kas vēl ir līdzīgi? Uz ko tas vēl mani uzvedina?
• Vai pagātne piedāvā kādas paralēles?
• Ko es varētu pārņemt? Kam es varētu sekot?
• Kādas idejas es varētu integrēt?
• Kādas citas metodes es varētu pārņemt?
• Kādas atšķirīgās koncepcijas iekļaujas manā koncepcijā?
• Ar kādām ārpus manas specialitātes esošām idejām saistās mana koncepcija?

"Varbūt paplašināt?"

Jaunas idejas var radīt pavisam vienkārši. Pievienojiet teikuma priekšmetam dažādus izteicējus. Japāņu inženieris Juma Širaiši izraisīja videomagnetofonu revolūciju, pagarinot videolentas tiktāl, lai varētu ierakstīt veselu kinofilmu. Pajautājiet sev:

• Ko var palielināt, pagarināt vai izstiept?
• Ko iespējams pārspīlēt?
• Ko var pievienot? Laiku? Spēku? Augstumu? Garumu?
• Kā ir ar lielāku biežumu? Ko var dažādot?
• Kā var sasniegt augstāku vērtību?
• Kā es to varu novest līdz pilnībai?

"Varbūt kaut ko izmainīt?" Uz jautājumu "Ko var izmainīt?" atbilde ir: "Gandrīz visu." Pajautājiet sev:

• Kā to var izmainīt uz labo pusi? Ko var modificēt? Vai ar kādu jaunu "knifu"?
• Varbūt izmainīt nozīmi, krāsu, skaņu, smaržu vai formu? Varbūt nomainīt nosaukumu?
• Kādas izmaiņas var izdarīt dizainā? Skanējumā? Mārketingā? Citos aspektos?
• Kādu citu formu tas var iegūt? Kādu citu iesaiņojumu? Vai iesaiņojumu iespējams kombinēt ar formu?

"Varbūt izmantot kādam citam mērķim?" Izmainot kāda objekta kontekstu, mēs izmaninām tā vērtību. Pajautājiet sev:

• Kam vēl tas var tikt izmantots?
• Vai, to neizmainot, var izmantot arī citādā veidā?
• Kādi pēc objekta modifikācijas ir jauni tā pielietojuma veidi?
• Ko vēl var panākt no tā?
• Kādas vēl ir attīstības iespējas?

"Varbūt ierobežot darbības iespējas?"

Reizēm ir iespējams iegūt jaunas idejas, ja objektam kaut ko noņem nost. Tādā veidā idejas, objektus un procesus attīra līdz to pamatfunkcijai vai arī nonāk līdz citām darbības iespējām. Pajautājiet sev:

• Kas būtu, ja tas būtu mazāks? Neuzkrītošāks?
• No kā man vajadzētu izvairīties? Ko man vajadzētu likvidēt? Ko man vajadzētu atņemt nost? Kas nav nepieciešams?
• Vai man to vajadzētu sadalīt? Racionalizēt? Minimalizēt? Saspiest?
• Vai noteikumus varētu liberalizēt?

"Varbūt iespējama pārstrukturēšana?"

Kreativitāte lielā mērā ir pazīstamā pārveidošana, lai tādējādi atklātu nepazīstamo. Tādā veidā tiek atrastas alternatīvas neskaitāmām idejām, produktiem un pakalpojumiem. Pajautājiet sev:

• Kādi izkārtojumi varētu būt labāki?
• Vai atsevišķus elementus vajadzētu apmainīt vietām?
• Vai cita struktūra būtu labāka, piemērotāka? Vai cits sakārtojums būtu labāks? Vai labāka būtu cita secība?
• Vai cēloni un sekas nevar apmainīt vietām?
• Vai nevarētu un vai nevajadzētu izmainīt ātrumu? Vai nevajadzētu izmainīt kalendāro plānojumu?

"Lai redzētu, kas notiks, apgrieziet ot otrādi!"

Nomainot perspektīvu, Jūsu domai paveras jauns apvārsnis. Kristofera Kolumba atklājumi bija vistieškais pretstats toreizējam pasaules redzējumam. pajautājiet sev:

• Kas ir pretstats?
• Kas ir otrā pusē?
• Vai nav iespējams apmainīt pozitīvo ar negatīvo?
• Vai nevajadzētu to apskatīt no otras puses?
• Vai nevajadzētu samainīt lomas?
• Vai nevajadzētu izdarīt visnegaidītāko?

Tātad:

• Pierakstiet visas interesantā idejas!
• Sakārtojiet tās pa tēmām un fiksējiet avotus!
• Izmantojiet savu ideju banku!
• Meklējiet vajadzīgo ideju!
• Izvēloties ideju, izmantojiet tos pašus atribūtus kā Jūsu problēmai!
• Izvēlieties Jūsu vajadzībai pilnīgi vai daļēji atbilstošu ideju
• Sakombinējiet divu vai vairāku ideju atribūtus un izmantojiet tos!

Henrijs Fords (vecākais) ir atzinis, ka viņa ģenialitātes pamatā ir spēja no citu cilvēku idejām izveidot kaut ko jaunu.

4) Radošu kombināciju izmantošana

Radošais process notiek tad, kad mēs lietas un parādības uztveram un savā apziņā tās pārveidojam, R.Einšteins savu domāšanu raksturoja kā zināma veida "kombinēšanas spēli", un to viņš uzskatīja par personīgās kreativitātes galveno pazīmi.

Kreativitāte visai bieži ir jau esošo elementu kombinācija vai jaunu asociāciju radīšana. Kaut kā pilnīgi jauna radīšana faktiski ir izņēmums.

I.Ņūtons atklāja gravitācijas likumu, kad viņš vienlaicīgi redzēja krītošu ābolu un mēnesi pie debesīm. Šis vienlaicīgi uztvertais skats ierosināja viņu uz pārdomām, vai ābola krišana un mēness riņķošana ap zemi nebalstās uz vieniem un tiem pašiem likumiem.

Tādad, lai iegūtu oriģinālas idejas, jākombinē objekti no dažādām jomām, dažādas problēmas un arī vārdi.

Kombinēt var arī jaunatrastās idejas. Leonardo da Vinči uzskatīja, ka jāredz, vai lieta spēj funkcionēt ekstremālos apstākļos. Tā var atklāt lietas funkcionēšanas iespējas.

5) Savienot nesavienojamo

Radoši cilvēki ar šādu apdāvinātību spēj saskatīt sakarības, ko citi neredz. Jau vairākkārt pieminētais Leonardo da Vinči bija sapratis, ka cilvēka smadzenes nespēj vienlaicīgi koncentrēties uz divām dažādām lietām un tās agrāk vai vēlāk izveido saistību starp abām šīm lietām. Tas notiek pat par spīti ievērojamām atšķirībām starp abiem objektiem.

Radošo cilvēku galvenā īpašība ir saskatīt attiecības starp dažādiem objektiem, kā arī radīt maksimāli daudz asociāciju.

Vairumam cilvēku tas nepadodas, jo viņi nav mācījušies radoši uztvert informāciju. Tāda problēma skar arī izgudrotājus, māksliniekus, rakstniekus, dizainerus un menedžerus, ja viņi nav saņēmuši attiecīgu izglītību un paši nav izlauzuši ceļu savam radošumam. Tāpat kā ūdens, plūstot pa nogāzi, satek padziļinājumos un pēc tam upē, tā arī informācija plūst pa ierastajiem domu ceļiem un tādā veidā stimulē vienu un to pašu ideju rašanos. Lai izveidotos jauni ceļi, vecie "kanāli" ir jānosprosto. To var izdarīt ar jaunu ideju palīdzību, kuras var iegūt visdažādākajos veidos. Tā var būt pastaiga, kā Žanam Žakam Ruso, Johanam Volfgangam Gētem vai Zigmundam Freidam. Tā var būt kādas prātavētras vai personīgās ideju bankas izmantošana. Personīgo ideju bankā var sakrāt reklāmas,citātus, rakstus, paraugus, idejas, jautājumus, karikatūras, attēlus, kricelējumus, dzejoļus, vārdus un īpatnējus priekšmetus, kuri asociatīvi var dot jums citas idejas. No šīs ideju bankas ir iespējams vienlaikus izvilkt divus dažādus objektus. Tādā gadījumā jūs instinktīvi izjutīsiet vajadzību izlīdzināt pretrunu un gribot negribot radīsiet saistību starp abiem priekšmetiem.

Citiem vardiem, Jūsu fantāzija, izveidojot "tiltu" starp diviem nesaistītiem jēdzieniem, var radīt kaut ko negaidītu, un tieši tāpēc ir radies R.Einšteina apgalvojums, ka fantāzija ir svarīgāka par zināšanām.

Koncentrēšanās uz sajūtām palīdz mūsu domāšanu novirzīt no "galvenā ceļa" uz sānceļiem, kuri mēdz novest pie oriģinālām domām un idejām. Izmēģiniet šādus soļus:

1. Uzrakstiet uz papīra lapas savus piecu sajūtu nosaukumus: redze, dzirde, tauste, oža un garša.
2. Izvēlieties kādu no savām idejām un papūlieties uzbūvēt sakarību starp to un Jūsu piecām sajūtām.

Attēli, ilustrācijas un fotogrāfijas ir lieliski ierosmes avoti. Pirmajā acumirklī Jūs Jūs varat arī nesaskatīt saistību ar Jūsu izvēlēto problēmu, bet tas nenozīmē, ka attēli Jūs neietekmē. Gudrāk ir ļaut tiem sevi ietekmēt.

1. Pārlapojiet avīzes un žurnālus. Izvēlieties 2-3 attēlus, kuri ir izraisījuši lielāku interesi.
2. Vienu no attēliem detalizēti aprakstiet. Uzrakstiet attēla tipiskās pazīmes. Aprakstiet attēlotos objektus un darbības. Uzrakstiet visu, kas Jums ienāk prātā (fantāzijas, jūtasm vārdus, teikumus utt.). Uzrakstiet arī pilnīgi absurdas lietas.
3. Pamēģiniet veidot sakarības starp uzrakstīto un Jūsu uzdevumu.
4. Sastādiet sarakstu no savām idejām.

Sapņotājs, reālists un kritiķis

Ja cilvēkiem uzdod uzzīmēt citplanētieti, tad vairums rada būtni ar zemes iemītniekiem raksturīgām pazīmēm. Psihologi to sauc par iepriekš strukturētu iztēli. Pātījumi rāda, ka Mūsu atmiņa vieglāk un ātrāk rada tipiskus, nekā netipiskus priekšstatus.

Rodas jautājums: kādā veidā lai paplašina savu iztēli? Izrādās, ka Volts Disnejs (Walt Disney), lai iedarbotos uz savu iztēli, centā iejusties sapņotāja, reālista un kritiķa lomās.

Pirmajā dienā viņš spēlēja sapņotāju un nedomāja par savu ideju realizāšanas iespējām. Viņš savienoja dažādus priekšstatus ar it kā nerelevantiem objektiem un nerelevantām norisēm. Tādā veidā radās milzīgs skaits asociāciju un vesela lavīna ideju.

Otrajā dienā viņš spēlēja reālista lomu un meklēja savām idejām realizācijas iespējas.

Pēdējā dienā viņš paskatījās uz savām koncepcijām ar kritiķa acīm. Vai ir iespējams idejas padarīt pieejamas publikai? Un ja jā, tad vai ar tām var arī nopelnīt?

Vēlmes

Starp vēlmju domāšanu (Wunschdenken) un radošumu (kreativitāti) pastāv nepārprotama sakarība. Pie radošas idejas ātrāk var nonākt, kaut ko vēloties, un nevis loģiski domājot. Vēlmes palīdz lietas vienkāršot. Šai taktikai ir gara un vērā ņemama tradīcija mākslās un zinātnē, un jo interesantāka un neparastāka ir Jūsu vēlēšanās, jo lielākas iespējas iegūt radošāku ideju vai oriģinālāku rezultātu.

Mūsu radošumu ierobežo personīgās apziņas nespēja apzināti uztvert un vienlaicīgi apstrādāt daudzas problēmas. Tajā pašā laikā mēs spējam radoši reaģēt uz neapzināti reģistrētu informāciju un ar prātu neapjēgtām atmiņām.

Kas attiecās uz atklājumiem vai izgudrojumiem, tad tie nav nekas cits kā jaunu attiecību atrašana starp vecām, pazīstamām lietām.

Varbūt ir vērts atkārtot populāro eksperimentu ar stikla plāksni starp mieža graudu un vistu, kas uzskatāmi ilustrē tikko izteiktu domu. Droši vien vista neatlaidīgi centīsies tikt caur stiklam un tai neienāks prātā apiet tam apkārt.

6) Otrās puses apskatīšana

Apgriešana otrādi

Apgriežot situāciju par 180 grādiem, mēs izmainām pierasto domāšanas stereotipu un dodam iespēju jaunām, neierastām asociācijām, kas paver varbūtību ieraudzīt problēmu jaunā gaismā. Var teikt, ka kreativitātes būtība ir maksimāla attālināšanās no sākumpunkta.

Henrija Forda vecākā laikā valdīja uzskats,ka "cilvēkiem jānāk uz darbu". Fords apgrieza šo formulu un ieviesa slīdošo lentu.

General Motors šefa Ala Sloana laikā valdīja uzskats, ka mašīna vispirms jānopērk un tikai tad var ar to vizināties. Viņš apgrieza šo formulu otrādi un ieviesa maksāšanu pa daļām.

Tomass Edisons jaunos pretendentus uz darbu vienmēr esot uzaicinājis uz pusdienām. Ja pretendents pirms zupas nogaršošanas apkaisījis to ar garšvielām, tad darbu pie Edisona viņš nedabūja, jo Edisons uzskatīja, ka tāds cilvēks ir pārāk lielā aizspriedumu varā un nespēs apgūt radošo domāšanu.

Agriešana otrādi palīdz lietas ieraudzīt no diviem atšķirīgiem skata punktiem. Droši vien uzskatāmāko piemēru tādam apgalvojumam sniedz matemātika. Vienādojumi nav nekas cits, kā kāda skaitļa aprakstīšana divos atšķirīgos veidos. Kaut kā apskatīšana vienādojuma zīmes vienā un otrā pusē ļauj mums atrast risinājumu.

Pretējo pušu vienlaicīga respektēšana (Janus - Denken)

Par "pretējo pušu vienlaicīgu respektēšanu" kreativitātes pētnieks Alberts Rotenbergs ir nosaucis spēju iztēloties divas pretrunīgas idejas, koncepcijas vai attēlus.Tāda spēja ir piemitusi Einšteinam, Mocartam, Edisonam, Vinsentam van Gogam, Pastēram, Jozefam Konrādam un Pikaso.

Vinsents van Gogs gleznā "Guļamistaba Arlā" demonstrē iespēju skatīties no divām perspektīvām vienlaicīgi.

Pablo Pikaso pie sava kubistiskā skatījuma nonāca, sadalot un pēc tam savienojot objektus, lai tos varētu apskatīt no visdažādākajām perspektīvām.

Alberts Einšteins spēja objektus iztēloties vienlaicīgi kustībā un miera stāvoklī. Piemēram, ja vienlaicīgi kādi divi priekšmeti krīt no jumta, tad šie priekšmeti attiecībā viens pret otru atrodas miera stāvoklī.

7) Ieskats citās pasaulēs

Viena no ģēniju īpašībām ir spēja ieraudzīt līdzību starp objektiem no dažādām "pasaulēm" jeb jomām. Vispopulārākais piemērs - kā Ņūtons pamanīja līdzīgas atšķirības starp krītošu ābolu un mēness kustību ap zemi.

Parasti mēs domājam loģiski un mērķtiecīgi. Tā domājot, ir pagrūti būt radošam, jo mūsu pieņēmumi jau ietver sevī secinājumus. Varbūtība, ka pie šāda kristāliski strukturēta domāšanas veida "sadursies" divas domas vai koncepcijas, līdzinās nullei.

Rāmjus radošumam uzliek valoda, jo vārdi pasauli apraksta fragmentāri un statistiski. Taču pasaulē viss nepārtraukti mainās. Šī iemesla dēļ Einšteins izmantoja nevis vārdus, bet simbolus.

Piktogrammas

Pazīstamais fiziķis Nilss Bors uzskatīja, ka valoda ir pilnīgi nepiemērota atomu iekšienē notiekošo procesu aprakstīšanai. Viņš izstrādāja kompleksus atoma modeļus un tos izvietoja dažādās savstasrpējās attiecībās. Tikai pēc tam viņš to visu izteica ar vārdiem.

Sava pārdomu modelēšana un attēlošana grafiski ir raksturīga ģeniālu cilvēku pazīme. Modelēšana ir vienkāršots realitātes attēlojums, un tajos ir iespējams izcelt atsevišķas detaļas, kuras mūs interesē.

Einšteins biežāk iztēlojās tādas pamatformas kā lodes, apļus, trīsstūrus un to attiecības nekā matemātiskas formulas.

Modernajā sadzīvē ļoti bieži tiek izmantotas piktogrammas, kas nav nekas cits kā abstraktu simbolu valoda, ar ko tiek aizstāti vārdi.

Radošās kolāžas

Kolāža ir dažādu attēlu un to fragmentu montāža, kad atsevišķi elementi zaudē savu identitāti un veido veselumu.

Viens no 20.gadsimta sirreālistiem Makss Ernsts konstatēja, ka divu vai vairāku objektu nejauša saskare kolāžā stimulē fantāziju un metaforisko domāšanu.

Mazā "domātāju" grupā ir iespējams izmantot kolāžu kā jautru vingrinājumu.

1. Izdaliet vecus žurnālus un šķēres.
2. Palūdziet dalībniekiem izgriezt attēlus, kuri ir kaut kādās metaforiskās attiecības ar Jūsu domu objektu.
3. Palūdziet katram dalībniekam izveidot kolāžu. Salīmējiet bildes, veidojot estētisku montāžu.
4. Pievienojiet katram kolāžā iekļautajam attēlam kādu vārdu vai teikumu.
5. Pēc tam katrs dalībnieks formulē tēmu ar metaforiskiem vārdiem: "Mūsu objektam ir liela līdzība ar (vārds no montāžas), jo tas... papildina."
6. Piekariet kolāžas pie sienas un palūdziet grupai tās salīdzīnāt, meklējot tajās kopīgo, iztrūkstošo utt.

8) Atrast to, kas netika meklēts

Jautājumu un problēmu pārbaude ar PMI (plus, mīnus, interesanti) metodes palīdzību.

PMI metodes pielietošanai var izmantot šādu secību.

1. Sadaliet papīru trīs slejās, uzrakstot virs tām "Plus", "Mīnus" un "Interesanti".
2. "Plus" ailē ierakstiet visus pozitīvos aspektus.
3. "Mīnus" ailē ierakstiet visus negatīvos aspektus.
4. "Interesanti" ailē ierakstiet aspektus, kuri neiederas ne "Plus", ne arī "Mīnus" ailē. Izvirzot ieinteresētību pirmajā vietā, mēs varam nonākt pie apmēram šāda secinājuma: "Šī ideja man šķiet nesimpātiska, bet tai ir interesanti aspekti.. ."

Tātad ar PMI metodes palīdzību mēs veicam idejas pārbaudi pirms emociju un aizspriedumu ieslēgšanas. Izmantojot PMI metodi, mēs nonākam pie vienas no trijām iespējām.

• Jūs izmaināt savus uzskatus un nolemjat savu ideju izmantot kā potenciālu alternatīvu.
• Jūs ideju atmetat kā nesaprātīgu.
• Ideja Jums palīdz nonākt pie citas domas.

Geštaltpsihologi apgalvo, ka ilgstoša skatīšanās uz priekšmetu var pēkšņi izmainīt Jūsu līdzšinējo uztveri. Ilgstoši pētot kaut ko, prātam kļūst garlaicīgi, un tas sāk meklēt alternatīvas uztveres iespējas. Sākumā uztveres izmaiņas var arī nepamanīt, jo tās notiek zemapziņas līmenī, un tikai pēc zināma laika jaunās idejas un atziņas nonāk līdz apziņai.

Latentālais potenciāls

Katrā priekšmetā ir slēptas iespējas.

Pie "Walkman" idejas japāņu izņenieris Masaru Ibuka nonāca, kombinējot pārnēsājama magnetafona ideju ar austiņu ideju. Sākumā šķita, ka tādam krustojumam nebūs pircēju. Vēlāk tas kļuva par visvairāk pārdoto Sony ražojumu un pat radīja sava veida austiņu kultu visā pasaulē.

Tātad atliek tikai pietiekoši intensīvi iedziļināties objektā, lai atklātu tajā jaunas iespējas. Varētu likties, ka speciālās zināšanas varētu būt veicinošs faktors šajā procesā. Diemžēl tā nav. Gluži otrādi, speciālās zināšanas ierobežo kreativitāti, jo tās domāšanu virza pārāk noteiktos un šauros virzienos. Tā Betija Edvardsa uzskata, ka pārmēru precīza zīmējamo objektu pārzināšana iegrožo zimētāja meistarību. (Бетти Эдвардс. Откройте в себе художнка. Минск: Попурри, 2000.)

Abstrakts problēmas formulējums palīdz ieņemt produktīvu distanci. Izmantojiet šādus ieteikumus:

1. Sastādiet savas problēmas abstraktu definīciju. Kāds ir Jūsu problēmas pamatraksturs? Kāda ir problēmas būtība? Piemēram, problēmas būtība ir aizsargāšana.
2. Pārlūkojiet visdažādākās aizsargāšanas idejas. Piemēram, depozīts bankā, aizsargāšana pret rūsēšanu, laba kopšana, noslēgt apdrošināšanas līgumu, paslēpšanu.
3. Pēc dažādu aizsargāšanas variantu noskaidrošanas noformulējiet vēlreiz savu problēmu, bet šoreiz jau konkrētāk. Uzskaitiet atkal maksimāli daudz risinājumu. Piemēram, padomājiet par lietu aizsargāšanu, kuras atrodas ārā: apsardze, nepārtraukta novērošana, iežogošana, nepārtraukta apgaismošana.
4. Izanalizējiet reālo problēmu. Pārbaudiet idejas uz to risinājumus, kuras abstrakciju sakarā ir ienākušas prātā, un izmantojiet tās kā ierosmes risinājuma atrašanai.

Arī radoši cilvēki var būt stiprā pastāvošo koncepciju ietekmē.Tipisks piemērs ir pirmie dzelzceļa vagoni, kuri ļoti atgādināja pasta karietes.

Turpretī vairumā gadījumu cilvēki pārlieku mēdz koncentrēties uz problēmu un līdz ar to tiek izslēgts viss, kas uz problēmu tieši neattiecas. Tāda koncentrēšanās stimulē neelastīgu problēmas redzējumu, un šādu koncentrēšanos var "caursist" tikai ārējie iespaidi, kuri ar problēmu nav nekādā sakarā.

Tā nav nejaušība, ka ģeniāli cilvēki ir aizrāvušies ar glezniecību un komponēšanu. Ģeniāli cilvēki mīl atgriezties bērnības priekšstatu pasaulē un paskatīties uz savām progresīvajām atziņām ar izbrīnīta bērna jūtīgumu.

Tāpat arī ikviena izglītības iestādes audzēkņa personība ir objektīva, unikāla vērtība. Tās attīstība atkarīga no ārējiem faktoriem (no vides fiziskajiem apstākļiem, audzināšanas un izglītības) un no iekšējiem faktoriem (refleksijām, izziņas darbības veida - tīšā vai netīšā, mācību vai relaksācijas u.c. apstākļu maiņas).