Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

Audzēkņa personības paškoncepcija un identitāte.

Pēdējo gadu laikā izglītības sistēmā notika kardinālās pieejas izmaiņas - no autoritārās pedagoģijas (caur stereotipu laušanu) uz humānpedagoģiju.

Grupas audzinātājam šis apstāklis piedāvā izprast audzināšanas mērķus un uzdevumus daudz savādāk:

apzinīguma vietā izkopt audzēkņa pašapziņu, perfektās sekmības un samocīti iegūto atzīmju vietā - spēju domāt un izteikt viedokli, augstāko ideoloģisko principu vietā - dzīves prasmes, ar kuru palīdzību tiek veiksmīgi risināta arī socializācijas gaita, tukšu frāžu vietā (domrakstos, sapulcēs) - reālā attieksmju sistēma, konformististiskās domāšanas vietā - patība jeb identitāte, kā arī visu spēju, personības potenciāla atklāšana dzīves gaitā.

xc

Jebkurš pieredzējis skolotājs teiks, ka šie mērķi ir ārkārtīgi grūti sasniedzami. Taču viņi ir sasniedzami, ja audzēknis šajā procesā ir mums klāt - ar savu pozīciju, noskaņojumu, ja viņam pakāpeniski veidojas paškoncepcija un identitāte, attīstās dzīves prasmes.

Cilvēks ar noteiktu "Es tēlu" labāk apzinās sevi, savas darbības, izturēšanās motīvus.

"Es" problēmai ir 3 aspekti:

• "Ego"(subjektisms) kā regulatīvs mehānisms prasa psihiskās darbības kontinuitāti un informāciju par sevi pašu;
• identitāte (patība) nav iespējama bez vienota regulatīva elementa, kas, savukārt, postulē pašapziņu;
• "Es" tēls personības identiskumu un subjektismu padara pilnīgu un vienlaicīgi koriģē izturēšanos.

Uzmanīgi vērojot tieši "Es tēla" tapšanas gaitu, var daudz palīdzēt personībai, sekmējot pašvērtējuma adekvātuma pakāpi, pašapziņas konkrēto procesu dinamiku, paškoncepcijas struktūras izveidošanos. Lai gan "Es tēls" vienmēr ietver noteiktu komponentu komplektu (priekšstatu par savu ķermeni, savām psihiskajām īpašībām, morālajām kvalitātēm utt.), to konkrētais saturs un nozīme variējas atkarībā no sociālajiem un psiholoģiskajiem apstākļiem un stāvokļiem. Turklāt cilvēks nevis sevi vienkārši "uzzina", "atklāj", bet arī aktīvi veido. Kādu savu īpašību apzināšanās maina viņa pašvērtējumu un pretenziju līmeni, un arī pašas šīs spējas darbībā ne tikai izpaužas, bet arī veidojas. Daudzi autori izskata šo problēmu par interesantāko posmu cilvēka personības tapšanas gaitā.

V.Džeimss iedala "Es" t.s. "izzinošajā" un "empīriskajā" (tas, savukārt, iedalāms t.s. "materiālajā", "sociālajā" un "garīgajā"). Č.H.Kūlijs formulē t.s. "atspoguļotā Es" teoriju (viss sākas no priekšstatiem par sevi un sabiedrības priekšstatiem par mani), Dž.H.Mīds izceļ interakcionistiskās pieejas nozīmi paškoncepcijas tapšanā, M.Rozenbergs atšķir secīgus, kopā uztveramus "Es" veidus (īsto, dinamisko, fantastisko, iespējamo, idealizēto, iztēloto), vesela virkne eksistenciālās un humānistiskās psiholoģijas pārstāvju (Š.Bīlers, K.Rodžerss, R.Lengs) uzsver faktu, ka cilvēks ne tikai izskaidro, bet arī izprot, pārdzīvo norises sevī un sabiedrībā, taču visspilgtāk idejas par personības un paškoncepcijas, pašaktualizācijas tapšanas pamatiem vērojamas tieši A.Maslova teorijā par vajadzību lomu cilvēka attīstībā. Paškoncepcijas jēdziens saistās ar citiem jēdzieniem - pašapziņu, pašvērtējumu, paštēlu, pašcieņu, pašaudzināšanu, pašregulāciju, paškontroli un pašizpratni.

"Es tēls", pēc I.Kona domām, ir sarežģīta nostādņu sistēma, kurā ir pieņemts izdalīt vairākus relatīvi autonomus mērījumus: kognitīvās sarežģītības, noteiktības, secības, stabilitātes, pašcieņas pakāpi. Paškoncepcijas rašanās periods, neapšaubāmi, ir pusaudžu un jauniešu vecums. E.Šprangers domā, ka sievietēm "Es atklāšanas periods ilgst no 13 līdz 19 gadiem, bet vīriešiem - no 14 līdz 22 gadiem.

Sava dzimuma apzināšanās visos vecumos ir viens no vissvarīgākajiem un stabilākajiem pašapziņas elementiem. Tālāk seko savas individualitātes, īpatnību, unikalitātes apzināšanās posms. Vienlaicīgi cilvēku nodarbina jautājums "Kas es esmu?", tikai atkarībā no vecuma tā izpratne radikāli mainās. Domāšana kļūst elastīgāka un reālistiskāka. Pakāpeniski notiek savas iekšējās pasaules atklāšana. Reizēm šie atklājumi noved pie vientulības un nenoteiktības izjūtas, tad topošā personība meklē jebkuru saskarsmi, lai to kompensētu. Būtisks pagrieziena punkts ir arī laika ierobežotības, eksistences galīguma problēma - tas izpaužas faktā, ka jaunieši domā par nākotni, plāno to, cenšas projicēt mērķus un aprēķināt, kā tos varētu sasniegt.

Un galvenais, šis process noved pie "Es" izjūtas jeb identitātes, patības. Ē.Ēriksons identitātes tapšanu iedala 8 posmos, kuru centrālais uzdevums ir nodrošināt personības nepārtrauktības, stabilitātes izjūtu. Lai arī katrā posmā it negatīvie un pozitīvie jaunveidojumi, tomēr identitātes trūkums "maksā pārāk dārgi" - cilvēks nekļūst par harmonisku, līdzsvarotu, apgarotu personību.

Tādēļ grupas audzinātājs ir atbildīgs par to, lai šiem procesiem audzināšanā būtu piešķirta prioritāra nozīme.

Audzinātājam jāpalīdz audzēkņa dzīvi padarīt labāku, jāļauj viņam saglabāt savu patību un realizēt savu personību. Gan pedagogam, gan audzēknim piemīt tieksme pēc pašrealizācijas. Lai cilvēks justos laimīgs, tam nepieciešams:

• adekvāts pašnovērtējums,
• pozitīva domāšana,
• spēja un iespējas izteikt savas emocijas un problēmas,
• spēja kontrolēt savas dzīves procesu, tas palīdz cilvēkam gūt lielāku kontroli pār apstākļiem, proti, ir jādod iespēja mainīt apstākļus.

Izglītības iestādei jāveicina cilvēka patstāvīga viedokļa, pasaules uzskata un spējas izmantot zināšanas praksē izveidošanos.

Aktualizējas ANO Konvencijas par bērna tiesībām 8. panta saturs:

1. Dalībvalstis apņemas, nepieļaujot nelikumīgu iejaukšanos, ievērot likumā atzītās bērna tiesības saglabāt savu identitāti, ieskaitot pilsonību, vārdu un ģimenes attiecības.

2. Ja bērnam nelikumīgi būs atņemti daži viņa identitātes elementi, dalībvalstis sniegs nepieciešamo palīdzību un aizsardzību, lai iespējami ātrāk atjaunotu viņa identitāti.

Uzdevums

Kā skolotājam vai grupas audzinātājam prasību un pienākumu jūklī nepazaudēt sevi, cik liela nozīme audzināšanas procesā ir audzinātāja personībai?

Apzinoties, cik liela nozīme ir audzēkņa sociālajām pamatvajadzībām:

• būt akceptētam un pieņemtam izglītības iestādē,
• vajadzība būt iekļautam tuvākajā sociālajā grupā - ģimenē ,
• būt akceptētam un iesaistītam vienaudžu sabiedrībā,
• vajadzība pēc identifikācijas,
• vajadzība pēc mūsdienu izglītības,
• vajadzība gūt panākumus u.c., grupas audzinātājs pakāpeniski centīsies palīdzēt audzēknim tās realizēt un sasniegt savas dzīves mērķus.

Uzdevums

Mēģiniet noteikt faktorus, kas veicina audzēkņa identitātes un piederības izjūtas veidošanos sociālajā grupā (arodskolā).

2.4. attēls. Audzinātājdarbība izglītības iestādē.

Grupas audzinātājam, veidojot individuālo audzināšanas programmu, jānovērtē:

• izglītības iestāde (kur atrodas – lauki, pilsēta, mikrorajons, mācību valoda),
• tās vēsture un tradīcijas,
• gaisotne kolektīvā (atbalstoša, draudzīga, konfliktus raisoša u.tml.)
• sadarbības iespējas ar grupas priekšmetu skolotājiem,
• ar administrāciju,
• ar psihologu un sociālo pedagogu,
• ar citu grupu audzinātājiem,
• kontakts ar audzināmo grupu,
• audzēkņa un viņa ģimenes un grupas kolektīva kopumā izpētes rezultāti,
• audzēkņu vecumu un ar to saistītās problēmas,
• priekšmetu skolotāju vērtējumi,
• audzēkņu interešu un ārpusskolas nodarbību respektēšana,
• sadarbības iespējas ar vecākiem.