Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

Skolotāja darbā, kā nevienā citā cilvēka darbības jomā, svarīga nozīme ir pedagoga rakstura īpašībām un viņa tikumiskajai attieksmei pret saviem audzēkņiem, savu darbu, kolēģiem, audzēkņu vecākiem, pedagoga stājai un. Sabiedrība uztic skolotājam nākamās paaudzes likteni un līdz ar to arī garīgo vērtību pārmantošanas sarežģīto darbu. Savukārt, paša skolotāja personības tikumiskā izaugsme, tā spēja pareizi rīkoties tikumiski sarežģītās situācijās, objektīvi izvērtēt audzēkņu, to vecāku, ģimenes un savas rīcības motīvus, prasme uzklausīt jebkuras sociālās grupas, kultūras, pārliecības pārstāvju viedokli ir atkarīgas ne tikai no pedagogu pieredzes, spējām un brīvās gribas, bet arī no vairāku faktoru, apstākļu sakritības, kura var sekmēt vai kavēt skolotāja personības izaugsmei svarīgo, pat nepieciešamo vērtību interiorizāciju - labprātīgu, dziļi motivētu skolotāja profesionālajai darbībai nepieciešamo tikumisko vērtību izpratni un pieņemšanu, sociālo lomu un funkciju apgūšanu, nepieciešamo zināšanu patstāvīgu apguvi, pedagoģisko kompetenču apzinātu izstrādi un tikumiskas attieksmes pret profesionālo pienākumu izveidi. Ja par morāles struktūrelementiem tradicionāli tiek uzskatīti morālā apziņa, tikumiskas attiecības un tikumiska darbība, tad, mūsuprāt, par tikumiskās izaugsmes rādītājiem varētu tikt uzskatīti tikumisko īpašību attīstības pakāpe; uzvedības apzināšanās un vērtīborientācijas izmaiņas. Visi šie komponenti uzskatāmi par ārkārtīgi svarīgiem tieši skolotāju – grupu audzinātāju darbībā. Tādēļ pedagoģiskās ētikas jautājumi ieņem visai nozīmīgu vietu gan skolotāju profesionālo pienākumu veikšanas laikā, gan viņu pašaktuālizācijas gaitā. Vispirms nepieciešams aplūkot dažus būtiskus jautājumus. Jāatzīmē, ka 1998.gada aprīlī pēc ilgstošas apspriešanas tika pieņemts tā saucamais skolotāju ētikas kodekss (skat.1.pielikumu); tas ļāva dziļu un pārdomāti runāt par skolotājam, audzinātājam izvirzītajiem pienākumiem un tā profesionālās darbības ētisko saturu.

Izglītība visos laikos tika uzskatītas par lielākām vērtībām līdzās veselībai, laimei, ģimenei, nodrošinātai dzīvei un brīvībai. Tieši skolotājs ar savu darbību spēj palīdzēt jaunajai paaudzei veikt šo garo ceļu. Pārmaiņu laikos būtiski ir mainījies gan izglītības saturs, gan pats skolotājs, tā statuss, autoritāte, darbības mērķi un metodes.

Sabiedrībā mainās arī skolotāja darbības jēgas izpratne – arvien vairāk akcentējot audzēkņa personības potenciāla un viņa kā unikālas vērtības nozīmīgumu.

Katrs no mums ļoti augsti novērtē kāda speciālista profesionālu darbību, rīcību, kad ar to ir nācies saskarties (īpaši kritiskajās situācijās). Ģimenes cer un paļaujas uz to, ka viņa bērnu skolā sagaida labs, profesionāls skolotājs, kurš laikus pamanīs problēmas, ieteiks pareizo risinājumu, atbalstīs. Taču pieredzes, motivācijas vai spēju trūkuma dēļ reizēm ar jauno paaudzi strādā gadījuma cilvēks, kura nekompetence spēcīgi aizēno daudzu citu pašaizliedzīgo skolotāju darbu.

Palīdzēt sekmīgi veidoties pedagoga tikumiskajai un tajā pat laikā profesionālajai rīcībai tik pretrunīgajā laikā ļauj skolotāja izpratne un interese par profesionālās pedagoģiskās ētikas jautājumiem.

Skolotāja profesionālā ētika ( gr. ethos – tikums, paraža) vai profesionālā morāle – uzvedības kodekss, kas nosaka skolotāja profesionālajā darbībā izveidojušos cilvēcisko attiecību tikumisko raksturu. Tas balstās uz noteiktiem principiem, kas regulē attiecības un darbību skolotāju profesionālajā sfērā, uzsver skolotāja pienākumus un vēlamo tikumisko īpašību klāstu. (Словарь по этике (1983). М., 1983, c. 285.-287.)

Situāciju aksioloģiska rakstura problēmu risināšanas jomā pedagogiem jūtami atvieglo tas fakts, ka jau 1998.gadā Latvijā tika pieņemts tā saucamais skolotāju ētikas kodekss (skat. 1.pielikumā ievietotās Skolotāju profesionālās ētikas pamatprasības. - Pieņemtas 1998.gada 19.maijā. //Skolotājs, 1998., Nr.4.); tas ļāva daudz pārdomātāk runāt par skolotājam izvirzītajiem pienākumiem un tā profesionālās darbības ētisko saturu. Jāatzīmē, ka citām profesijām sen ir savi profesionālās ētikas kodeksi (kā, piemēram, ārstiem, psihologiem, juristiem utt.), to realizācijai seko profesionālās asociācijas; taču ar pedagogu ētikas kodeksu ir vērts iepazīties sīkāk (skat.1.pielikumu!).

Galvenie skolotāju ētikas principi: profesionalitāte, koleģialitāte, brīvība, atbildība, taisnīgums, patiesums, cieņa, pašcieņa, smalkjūtība, kas ir minēti šajā dokumentā – jau nespēj pilnā mērā atainot reālo situāciju izglītības jomā, ir nepietiekami.

Uzdevums

Izveidojiet audzēkņu ētikas kodeksu!

x

Skolotāju pieredze, aktuālie aspekti un vēl neatrisinātās pedagoģiskās problēmas un pretrunas sekmē pedagoģiskās aksioloģijas turpmāko attīstību.

Pedagoģiskā aksioloģija – zinātne par izglītības vērtībām (par nozīmju, normu, kanonu, ideālu sistēmu, kas regulē mijiedarbību izglītības sfērā un veido attiecīgo komponentu personības struktūrā), to dabu, funkcijām un mijsakarībām. Skolotāju ētikas pamatu pamats un pedagoģiskās aksioloģijas priekšmets ir personības attiecību kultūras attīstība. Lieki būtu teikt, cik nozīmīgs jautājums tas ir šobrīd – kad postmodernajā sabiedrībā attieksmes kļuvušas visai pragmātiskas un attiecības bieži vien ciniskas.

Pedagoģiskās aksioloģijas funkcijas (Асташова, 2001) nodrošina sekmīgu izglītības vērtību izpratni un apguvi pedagoģiskajā procesā; tās ir :

• jēgveidojošā;
• vērtējošā;
• orientācijas;
• normatīvā;
• regulējošā;
• kontrolējošā.

Jāatzīmē, ka pēdējās trīs patlaban izglītības iestāžu un pedagogu darbībā tiek realizētas ar milzīgām grūtībām, jo posttotalitārajā sabiedrībā nav iespējama kādu normu uzspiešana.

Apzinoties, cik sarežģīti vienas paaudzes laikā ir apjēgt un akceptēt visas izmaiņas, kas ir skārušas audzināšanas jomu, tomēr ieteicams padomāt par to, kādas ir galvenās atšķirības starp normorientēto un aksioloģisko pieeeju audzināšanai?

Neapšaubāmi vieglāk ir strādāt normorientētā audzināšanas procesa „rāmjos” – mums jau ir pateikts skaidri priekšā, kas un kā jādara, kas no mums tiek gaidīts. Savukārt, aksioloģiskā pieeja paredz no skolotāja un audzēkņa, pirmkārt, personisku atbildību, neatkarību domāšanu un sekošanu saviem principiem! Savukārt, skolotāja darbības pamatu pamats ir pedagoģiskās aksioloģijas principi (Асташова, 2001):

• humānisms;
• kompleksums;
• adekvātums;
• vērtīborientāciju dinamisms;
• emocionālā atvērtība;
• iekļaušanās;
• hierarhiskums.

To neievērošana varētu ne tikai mazināt sekmīgu izglītības vērtību apguvi, bet pat padarīt to par neiespējamu. Jebkura esošās vērtību sistēmas deformācija, kas ir saistīta ar ideālu, vajadzību, paradumu pārvērtēšanu, nomāc konstruktīvo jomu, tādēļ mainās starppersonu attiecības un izpratne par profesionālo pienākumu veikšanu. Tas noved pie vērtīborientāciju hierarhijas izmaiņām un vērtību konflikta, kas izpaužas pat audzēkņu un pašu pedagogu neirotiskās reakcijās un sociālajā apātijā.

Pēdējo gadu laikā – dažādu ētiski neviennozīmīgi vērtējamo gadījumu dēļ – sabiedrības interese par vērtību pārmantošanas un ētikas jautājumiem ir ievērojami pieaugusi. Skaidrības labad aplūkosim dažus pamatjēdzienus.

Vērtības – tikumiskās audzināšanas elementi, svarīgākās iekšējās kultūras sastāvdaļas, kas izpaužas personības nostādnēs, īpašībās un kvalitātēs, nosaka tās attieksmi pret sabiedrību, dabu, citiem cilvēkiem, sevi pašu.

Lieki būtu teikt, cik pretrunīgi vērtējami dažu vērtību „izmantošanas” gadījumi savu mērķu sasniegšanā ( piemēram, ģimene kā vērtīiba politisko spēļu laikā utt.), taču jācer, ka kopumā pamatvērtību loks nekad nezaudēs savu aktualitāti jaunās paaudzes acīs.

Skolotāja vērtības – iekšējais, emocionāli apgūtais pedagoga darbības regulators, kas nosaka tā attieksmi pret apkārtējo pasauli un sevi pašu un modelē profesionālās darbības raksturu. Ja skolotājs ar savu emocionāli niansēto un profesionāli pārdomāto pieeju padara jauniešiem saistošas vēl nesen it kā neinteresantās vērtības (folklora utt.), tad var droši apgalvot, ka to pārmantošanas process ir veiksmīgi iesācies, taču līdz interiorizācijas procesam vēl ir tāls ceļš ejams...

Vērtības-normas (cilvēkmīlestība, brīvība, sirdsapziņa, ticība cilvēka spējām, atbildība u.c.) spēj realizēt regulējošo funkciju, palīdz precīzi noteikt profesionālās darbības nosacījumus. Jāatzīmē, ka šī niša parasti ir kopīga pat ļoti lielām sociālām grupām, tā a apriori tiek uztverta kā pamatvērtību kopa visai cilvēcei.

Savukārt, dziļi individualizēta un neatkārtojama ir aksiosfēra (vērtību pasaule) – sistēmiski hierarhiska psihiskā struktūra, kuru veido cilvēka attieksmju kopums, ko, savukārt, determinē personības vitālo vajadzības un modificē kultūras simbolu un līdzekļu sistēma. Parasti mēs to rūpīgi sargājam un reizēm pat nevienam to neatklājam; un skolotājam būtu toleranti jārespektē audzēkņa nevēlēšanos ielaist kādu citu cilvēku personīgo vērtību pasaulē. Visgrūtākais uzdevums ir, protams, panākt, ka sabiedrības (sociāli nozīmīgās) vērtības un normas pamazām ienāktu arī jaunās paaudzes apziņā un atspoguļotos tās rīcībā (piemēram, veselība kā vērtība spēs „izkonkurēt” dažādas atkarības kā „brīvā laika pavadīšanas līdzekli”).

Vērtību interiorizācijas process noritēs sekmīgi, ja būs iespējama:

• vērtībobjektu iekļaušana izglītības procesā;
• personības vērtību pozicionēšana ;
• “subjekta-objekta” saiknes nodrošināšana;
• pozitīvās emocionālās reakcijas izsaukšana;
• šīs reakcijas fiksācija ;
• attieksmes ģeneralizācija ;
• vērtības apzināšanās;
• vērtīborientējošās attieksmes korekcija uz esošo priekšstatu par vērtības ideālo līmeni pamata.

Mūsuprāt, vislielākās grūtības šajā jomā patlaban skolotājiem sagādā tieši vērtības apzināšanās no audzēkņu puses, tie lieti noder ne tikai mācību priekšmetu saturs, bet arī skolotāja dzīves pieredzes piemēri, filmas utt.

Tomēr tikumisko problēmu klāsts sabiedrībā aug – sociālā noslāņošanās, atkarību izraisītie noziegumi, ģimeņu nestabilitāte, jauniešu aizplūšana no Latvijas u.c... Protams, tas viss atstāj iespaidu uz audzēkņu dzīvi un viņu rīcību, tikumisko vērtību klāstu un uzvedības niansēm. Aksioloģiska rakstura problēmu risināšana iespējama, ja notiek:

• brīva pozitīvi nozīmīgas vērtīborientācijas attīstība;
• apzināmās vērtīborientācijas dziļa izpratne;
• vērtīborientācijas un vērtību sistēmas plaša sasaistīšana;
• nozīmīgo vērtīborientāciju pārnešana uz dažādām dzīves un profesionālām situācijām;
• patstāvīgs jaunu profesionāli un personīgi saistošu vērtību meklējumu process;
• aksioloģisko tendenču izglītībā atklāšana;
• pārveidošanās mehānismu (no personības “Es”-reālā stāvokļa uz “Es”-ideālo stāvokli) meklējumu process ( Асташова , 2001).

Šo problēmu risināšana realizējama tikai sadarbībā ar audzēkņiem un to ģimenēm. Tas ir „mērķtiecīgs process, kuru īstenojot, tiek panākti labāki apstākļi bērnu vispusīgai personības attīstībai. Sadarbība veicina ģimenes pedagoģiskā potenciāla paaugstināšanu, tādējādi nodrošinot bērniem un jauniešiem labvēlīgas sociālās vides veidošanos” ( Baldiņš, A., Raževa, A. (2001). Skolas un ģimenes sadarbība. R., 2001.). Nevienam nav noslēpums, ka šajā jomā Latvijas izglītības iestādēs ir uzkrāta gan lieliska pieredze, gan patiesie un reālie « bēdu stāsti» – un dažkārt tieši ētisko aspektu neievērošana tam kalpo par būtiskāko iemeslu.

Sadarbības galvenie priekšnoteikumi:

1. kopīgi centieni un mērķi, to izprašana un pieņemšana;
2. atvērtība un uzticēšanās sadarbībā.

Skolas un ģimenes sadarbības galvenie mērķi (Aišpura, I., Lanka ,Ē., Auziņa ,I., Atstāja, Dz. Skolā ienāk ģimene. //Vēstis Skolai, 2001., Nr.31.):

• tiek saskaņotas pedagoģiskās prasības,
• notiek vecāku pedagoģiski psiholoģiskā izglītošana atbilstoši laikam,
• tiek veicināta audzēkņu socializācija, integrēšanās sabiedrībā,
• īstajā laikā tiek pamanītas audzēkņu problēmas un attīstītas viņu spējas, dotumi,
• veidojas līdzatbildība un sociālā kontrole, audzēkņi netiek atstāti novārtā, bez uzraudzības vai pat bez izglītības, ēdiena un mājām,
• audzēknis iegūst kā personība – saņem atbalstu savām pūlēm, vecāku sapratni, ieinteresētību, uzmanību, cieņu, tādējādi aug viņa pašapziņa un attīstās attieksmju sistēma un cilvēciskais potenciāls.

Vispārizglītojošās skolas klases audzinātāja paraugnoteikumi (skat. 2.3.4.nodaļā.) paredz, ka skolotājs darbojas skaidri noteiktu tiesību un pienākumu, noteikumu, pamatprasību sfērā, tas palīdz viņam pareizi rīkoties ētiski sarežģītās, pretrunīgās situācijās. Pedagogu ētikas kodekss vairāk gan uzsver tieši pienākumus, tiesībām neatstājot lielu “nišu”. Audzinātāja darbs ar audzēkņu ģimenēm būtu uzsākams ar jo rūpīgu ģimenes izpēti (ievērojot visus ētiskos aspektus). Iedomāsimies, ka mums ir paredzēta pirmā tikšanās. Kā uzsākt sadarbību ar šo – mums jauno – audzēkņa ģimeni? Kāpēc vecāki reizēm nevēlas sadarboties? Kas var palīdzēt uzsākt sadarbību? Reizēm, tikai tad, kad vecākiem ir vajadzīgs mūsu padoms, viņi kļūst motivētāki, atvērtāki sadarbībai ar mums, pedagogiem. Pieredzējušajiem skolotājiem - audzinātājiem ir labi zināmas tās dažas patiesības, kas jāievēro, lai veidotos pozitīva sadarbība. Tās būtiski ietekmē skolotāja – audzinātāja darbības efektivitāti, un, ja tā ir orientēta uz pedagoģiskās aksioloģijas pamatvērtībām – audzēkņa labklājību, izglītību, laimi, ģimeni u.c., tā ātrāk tiek tuvināti divi svarīgākie sociālie institūti – izglītības iestāde un ģimene, un liels ir tieši paša audzēkņa personības ieguvums : viņš saņem atbalstu savām pūlēm, vecāku sapratni, ieinteresētību, uzmanību, cieņu, tādējādi aug viņa pašapziņa un attīstās attieksmju sistēma un cilvēciskais potenciāls).