Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem
3.1. Mācīšanās stili (L.Mackēviča)
3.1.1. Ieskats mācīšanās stilu teorijās
Uzdevums
Pirms iepazīstaties ar izstrādāto materiālu par mācīšanās stiliem, lūdzu, izvērtējiet savas esošās zināšanas, prasmes un attieksmes, kas būtu nepieciešamas dažādu mācīšanās stilu izpratnei un pielietojumam praksē, izmantojot informāciju, kas ievietota 5.pielikumā!
Ir veikti apjomīgi pētījumi, lai mēģinātu izzināt mācīšanās stilu dažādību. Pamatatziņām par mācīšanos un plašāk izmantoto mācīšanās stilu modeļu pamatā ir uzskatu dažādība par mācīšanas un mācīšanās procesu. Teorijas, kas izriet no pētījumiem par smadzeņu darbību un funkcijām, atzīst, ka specifiska neironu aktivitāte attiecībā uz mācīšanos var tikt identificēta dažādos smadzeņu centros. Citas teorijas balstās uz psiholoģijas atziņām, piemēram, par personības īpašībām un intelektuālajām spējām, kas ir mācīšanās stilu pamatā.
Raugoties no šīs perspektīvas, mācīšanās stili var tikt precīzi definēti un izmērīti ar psiholoģisku testu palīdzību, lai paredzētu rīcību un sasniegumus (Coffield et al., 2004). Kā alternatīvs var tikt uzskatīts modelis, kas atspoguļo mācīšanās stilus kā „fleksibli stabilus”, jo iepriekšējās mācīšanās pieredzes un citi vides faktori var būt par pamatu izvēlēm, pieejām vai stratēģijām, nevis stiliem; vai arī šie stili var atšķirties atkarībā no konteksta un pat no veicamā uzdevuma (Vermunt, 1998). J. Vermunts un N. Entvistls apvieno relatīvi stabilus kognitīvos stilus ar stratēģijām un procesiem, ko skolotājiem ir iespējams modificēt, ar studiju programmu, vērtēšanas sistēmu un kursa vai institūcijas normu, principu un ideālu kopumu (Entwistle, 1998; Vermunt, 1998).
Daži no modeļiem tiek raksturoti kā īpaši ietekmīgi un populāri – piemēram, ASV pamatskolās plaši tiek izmantots Dunn & Dunn mācīšanās stilu modelis, kas ietver sevī ideju par strukturāli nemainīgu dotumu mijiedarbību ar personības īpašībām, kas ir atvērtas vides modifikācijām. Tādējādi mācīšanās stils būtībā ir bioloģiski noteikts un relatīvi fiksēts, un mācību metodēm vajadzētu tikt variētām, lai pielāgotos šiem stiliem (Dunn, 2003; Dunn & Griggs, 2003), savukārt Lielbritānijā dominē gan D.Kolba (Kolb, 2000), gan P.Hanija un A.Mamforda (Honey & Mumford, 2000) izveidotās mācīšanās stilu noteikšanas metodes.
Mācīšanās stilus un to modeļus var iedalīt piecās grupās, kas atspoguļotas 3.1.tabulā.
3.1. tabula. Mācīšanās stilu iedalījums (Coffield et al., 2004)
|
Mācīšanās stilu grupējums |
Autori |
| Mācīšanās stili un priekšrocības – bioloģiski noteikti, ieskaitot četras modalitātes: vizuālo, dzirdes, kinestētisko un taktilo | Dunn & Dunn, Gregorc, Bartlett, Gordon, Richardson, Torrance |
| Mācīšanās stili atspoguļo kognitīvās struktūras iezīmes, ieskaitot „spēju veidus” (patterns of ability) | Riding, Cooper, Gardner et al., Guiford, Kagan, Messick, Witkin |
| Mācīšanās stils ir viens no relatīvi stabiliem personības tipa komponentiem | Apter, Jackson, Myers – Briggs, Epstein & Meier, Miller |
| Mācīšanās stili ir fleksibli stabilas mācīšanās priekšrocības | Allinson & Hayes, Herrmann, Honey & Mumford, Kolb, Kaufmann, McCarthy |
| Virzība no mācīšanās stiliem uz mācīšanās pieejām, stratēģijām, orientācijām un mācīšanās koncepcijām | Entwistle, Sternberg, Vermunt, Biggs, Hill, McKenney & Keen, Weinstein, Zimmerman & Palmer |
Izvērtējot dažādus mācīšanās stilu modeļus, viens no galvenajiem kritērijiem bija to pedagoģiskā pielietojuma iespējas un validitāte. Tādēļ detalizētāk tiek raksturota B.Makkartijas izveidotā 4MAT sistēma (McCarthy, 1990), kas balstās uz D. Kolba izstrādāto modeli un ir veidota, lai palīdzētu skolotājiem pilnveidot viņu mācīšanas stratēģijas.
Tā atklāj gan skolēnu, gan skolotāju darbību, atbilstošu četriem mācīšanās stiliem un piedāvā nodarbību plānošanas struktūru dažāda vecuma skolēniem visās mācību satura jomās. 4MAT sistēma darbojas kā sistēmiska pieeja pārmaiņām - ne tikai mācīšanās stilu, bet arī mācību plāna, vērtēšanas sistēmas un personāla attīstības ziņā.