Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

Lasīšana ir mācīšanās procesā regulāri izmantots paņēmiens, lai iegūtu informāciju. Pēdējā laikā skolotāji arvien biežāk sūdzas, ka skolēni nevēlas lasīt, ka viņi „neprot” lasīt. Lasīšana ir cieši saistīta ar runu - no runas attīstības kompetences atkarīgs, cik ātri un sekmīgi smadzenes iemācīsies lasīt. Jo agrāk bērns saskaras ar runu (vecāki sarunājas ar bērnu), jo ātrāk uztver skaņu atšķirības un robežas starp vārdiem.

TV nodrošina nelielu valodas progresu vai nenodrošina nemaz. TV var pat pasliktināt bērna smadzeņu attīstību. Iemesls – runa nav pietiekoši lēna, neatbilstoša izteiksme, bērna smadzenēm nepieciešama mijiedarbība ar dzīvu cilvēku, lai izprastu vārdu nozīmi. Jo vairāk bērni skatās TV līdz 3 gadu vecumam, jo zemāki rezultāti lasītprasmē un manipulācijās ar skaitļiem (Zimmerman, Christakis, 2005).

Lasīšana nav dabas dota spēja. Runas apguvei ir specializēti smadzeņu apgabali, bet lasīšanai nav. Lasīšana, iespējams, ir visgrūtākais uzdevums bērna smadzenēm.

Mācoties lasīt, sievietes smadzenes jau sajūt piedzīvojumu garšu, kamēr vīrieša smadzenes brīnās, kā viņas ir nokļuvušas šajā neizprotamajā nekārtībā.

50% bērni, sekojot formālām instrukcijām, diezgan viegli pāriet no runātās valodas uz lasīšanu, pārējiem tas ir milzīgi grūts uzdevums un 20 – 30% tas ir grūtākais kognitīvais uzdevums visā mūžā.

Lasīšanā iesaistās vairākas neirālās sistēmas. Vizuālā procesēšana sākas, kad acis ierauga uzdrukāto burtu. Vizuālais signāls ceļo uz smadzenēm redzes zonā. Vārda signāls tiek dekodēts citā smadzeņu daļā (angular gyrus). Tas aktivizē nākamos smadzeņu apgabalus, kas atbild arī par dzirdi un atskaņo lasīto smadzenēs kā skaņu.

Broka un Vernikes lauki meklē informāciju par vārdu savās “vārdnīcās”. Pieres daiva integrē visu informāciju, lai piedāvātu vārda jēgu. Process norit paralēli (daudzas skaņas) un visos virzienos vienlaicīgi (Sousa, 2006).

Grūtības jebkurā šīs sistēmas daļā var traucēt uztvert vārdu un izprast tā jēgu. Tomēr skolēni, kas mācās vidusskolā, prot lasīt un saskaras ar problēmu, kā paspēt visu izlasīt. Apziņa, ka grāmata ir smaga lasāmviela un prasīs darbu, neiedrošina, jo skolēns instinktīvi zina, ka nespēj to kārtīgi izlasīt, izkonspektēt un atcerēties. Novērtējuma draudi (stress) dažās situācijas var pilnībā paralizēt smadzeņu darba spējas attiecībā uz lasīšanu. Rezultātā skolēns izvairās gan no pārbaudes darba, gan savas pašapziņas apdraudējuma, ko radītu, mācīšanās. Viņam ir laba atruna, kā attaisnot izgāšanos. Viņu ciena skolas biedri, jo viņš uzdrīkstas vērsties pret situāciju, kas biedē arī pārējos (viņš bieži vien ir līderis) (Bazens, 2008).

Lai palīdzētu skolēnam šajā situācijā, skolotājam svarīgi izprast lasīšanas iespējas un fizioloģiju, kā arī palīdzēt skolēnam apgūt ātrlasīšanas tehniku.

Maksimālais lasīšanas ātrums ir ap 700 vārdiem minūtē, virs 1000 vārdiem minūtē būtiski zūd izpratne. Mācību literatūras lasīšanas ātrums ir ap 150 – 250 vārdiem minūtē. Pēc 6. klases skolēnu lasīšanas ātrums vairs būtiski nepieaug (3.11. tabula), bet palielinās lasītā teksta sarežģītība.

3.11.tabula. Lasīšanas ātrums (Paeglis, Fomins, Bagucka, 2007)

Lasīšanas mehānisms aprakstīts 9. pielikumā, bet ātrlasīšanas tehnika 10. pielikumā.

Mūsdienās skolēni lielu daļu informācijas atrod internetā. Pastāv uzskats, ka dators bojā redzi, bet tas ir mīts - pareizi novietots dators nogurdina tieši tādā pašā mērā, kā grāmata, vienīgi jāņem vērā, ka cilvēks tekstu uz monitora lasa par 10% lēnāk nekā klēpī novietotu grāmatu.