Novitātes pedagoģijā profesionālās izglītības skolotājiem

Bieži saka, ka prasmi, kas reiz iemācīta, nevar aizmirst (piemēram, nevar aizmirst braukt ar velosipēdu vai slidot). Tomēr tas ir aplams priekšstats, jo, ja kādu prasmi vairs neizmanto, sakari starp neironiem, kas šo prasmi nodrošina, vājinās un var izzust pavisam (Amunts et al., 1997). Vingrināšanās uzlabo prasmi, tomēr nepadara to perfektu, bet tikai noturīgu (Sousa, 2006). Lai prasmi varētu uzlabot un sasniegt augstus rezultātus, nepieciešams ievērot četrus nosacījumus (Hunter, 2004):

1. Skolēnam ir jāvēlas uzlabot prasmi (motivācija).
2. Skolēnam nepieciešams pietiekošs zināšanu daudzums, lai saprastu, kādos veidos jaunā prasme var tikt pielietota.
3. Skolēnam jāsaprot, kā izmantot zināšanas jaunās, iepriekš nebijušās situācijās.
4. Skolēnam jāspēj analizēt rezultāts (zināšanu lietošanai jaunā situācijā), un jāzina, ko nepieciešams mainīt, lai uzlabotu rezultātu nākamajā reizē.

Skolotājs var palīdzēt skolēnam izpildīt šos nosacījumus. Vispirms jau izvēloties mazāko iespējamo mācību materiāla apjomu, kam ir maksimāli lielākā nozīme skolēnam. Jāmodelē lietošanas process soli pa solim, jo, arī novērojot, skolēns uzlabo motorās prasmes (Petrosini et al., 2003). Jāpanāk, lai lietošana notiktu katru reizi, kad skolēns mācās. Skolotājam jāvēro skolēni un jāinformē viņi par to, ko nepieciešams uzlabot, lai sasniegtu labākus rezultātus. Tieši šīs atsauksmes par nepieciešamajiem uzlabojumiem prasmju apguvē ir ļoti nozīmīgas (Wulf, Shea, & Matschiner, 1998).