A. Lasmanis. Mācību retrospektīvs raksturojums un perspektīva izglītības iestādē

Dž. Vatsons 1924. gadā daļēji apkopoja biheivioristu [1] teoriju: “Iedodiet man duci veselu bērnu un manis paša veidotu pasauli, kurā viņus audzināt, un es garantēju, ka, izvēloties uz labu laimi, ikvienu no viņiem izskološu par jebkura veida speciālistu - ārstu, juristu, mākslinieku, tirdzniecības vadītāju un, jā, pat par ubagu un zagli, neraugoties uz viņa talantiem, tieksmēm, tendencēm, dotībām, aicinājumiem un senču saknēm.” Viņš pārspīlēja tikai mazliet.

Mūsdienās pēc šīs teorijas vadās daudz skolu sistēmu, it īpaši Rietumu pasaulē. Vienkārši izsakoties: ja ikvienas smadzenes ir tukšs trauks, kas jāpiepilda kā trauks, tad mācīšanās var tikt novērtēta līdzīgā veidā - ar līdzīgu standartizētu testu. Tomēr realitāte mūsdienu skolās ir tāda, ka tās visas koncentrējas uz novērtējumu. Taču, kritiķi teiktu, ka tiek vērtēta „nepareizā lieta” [tikai zināšanas]. Vairākums pārdod mācību grāmatas, instrukcijas, kā mācīties (gatavoties) testiem, un „garantētas metodes”, lai sasniegtu un novērtētu standartizēto testu rezultātus. Tie visi balstās uz skolēnu spēju iegaumēt un reproducēt zināšanas. Standartizēto testu punktu skaits ir kļuvis par dogmatisku mantru mūsdienu izglītības sistēmā (arī daudzās Latvijas profesionālajās izglītības iestādēs). Zīmīgi, ka Vatsona-Skinera teorijas bija stingri balstītas uz to standartizētās plūsmas līnijas industriālo modeli, ko Henrijs Fords (Henry Ford; 1863-1947) [2] tik veiksmīgi ieviesa apmēram tajā pašā laikā.