Ērika Šumilo. Globalizācija pasaulē un Latvijā. (e-grāmata)

     Ar jēdzienu „globalizācija” saprot valstu pieaugošo savstarpējo atkarību, kas rodas, palielinoties to ekonomiskajai integrācijai ārējās tirdzniecības, ārvalstu investīciju un cilvēku un ideju starptautiskās pārvietošanās iespaidā.
     Globalizācijas termins parasti tiek attiecināts uz ekonomisko integrāciju. Kaut arī globalizācijai ir savas labās puses, kā, piem., ideju, kultūru un preču apmaiņa, kritiska attieksme tiek vērsta uz nesamērīgu varas, labklājības un resursu koncentrāciju, kas pavada šo procesu. Pēdējo 30 gados - ANO tā sauktajā “attīstības” laikā – atšķirība starp pasaules 20% bagāto un 20% nabadzīgo ir dubultojusies. Kamēr bagātie kļūst bagātāki, lielākā daļa sabiedrības kļūst nabadzīgāka, jo sociālā labklājība, vides aizsardzība un sabiedrības vajadzības tiek atvirzītas otrā plānā, bet izdevumi tiek samazināti šiem mērķiem. 
     Globalizācija nepavisam nav kaut kas jauns. Pētnieki izšķir trīs mūsdienu globalizācijas viļņus. Pirmais sākās laikposmā no 1870. līdz 1914. gadam. Šajā laikā eksporta apjoms gandrīz divkāršojās attiecībā pret pasaules IKP un ārvalstu investīciju apjoms gandrīz trīskāršojās attiecībā pret Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas attīstības valstu IKP. Notika liela starptautiskā migrācija – gandrīz 10 % pasaules iedzīvotāju pārvietojās no Eiropas uz Jauno pasauli, bet no Ķīnas un Indijas – uz mazāk apdzīvotām kaimiņvalstīm. Šo pirmo globalizācijas vilni atmeta atpakaļ I Pasaules karš, Lielā depresija un II Pasaules karš tā, ka 40. gadu beigās ārējās tirdzniecības īpatsvars IKP bija aptuveni tāds pats, kāds tas bija 1870. gadā.
     Otrais globalizācijas vilnis ilga no 50. līdz 80. gadiem un skāra galvenokārt attīstības valstis. Pieauga tirdzniecības un investīciju plūsma starp Eiropas, Ziemeļamerikas valstīm un Japānu. Šo pieaugumu veicināja virkne daudzpusējo līgumu par tirdzniecības liberalizāciju, kas tika noslēgti, pamatojoties uz GATT. Vienlaikus vairākums attīstības valstu bija iestrēgušas primāro (pirmapstrādes) preču eksportētāju stadijā un bija izolētas no starptautiskā kapitāla plūsmas. Pētnieki arī atzīst, ka līdztekus EOCD bagātāko un nabadzīgāko valstu ienākumu izlīdzināšanās tendencei uz vienu iedzīvotāju plaisa starp attīstītajām valstīm un attīstības valstīm paplašinājās.
      Pašreizējais globalizācijas vilnis sākās 80. gados un tehnoloģiju attīstības un pieaugošās tirdzniecības un kapitāla un tirgus liberalizācijas ietekmē turpinās vēl joprojām.
     Gan ekonomiskie, gan neekonomiskie globalizācijas aspekti, piemēram, kultūras globalizācija, bieži pastiprina cits citu. Piemēram, valstis, kuru iedzīvotāji ir spējīgi sazināties kādā no starptautiskām valodām: angļu, franču, spāņu vai vācu, kļūst pievilcīgākas ārvalstu tirdzniecības partneriem un investoriem. Un otrādi – cilvēkiem, kuri dzīvo valstīs ar visatvērtāko ekonomiku, ir lielāka nepieciešamība un plašākas iespējas apgūt svešvalodas. Tomēr ekonomikas un kultūras globalizācija var izraisīt arī konfliktus. Neraugoties uz ārējās tirdzniecības un ārvalstu investīciju ekonomisko izdevīgumu, cilvēki var pret tiem protestēt, ja viņi jūt, ka ārvalstu preces apdraud viņu nacionālo kultūru, piemēram, izklaides nozarē (Rietumu mūzika, filmas, datorspēles). Lai gan kultūras homogenizācija nav obligāta globalizācijas procesa sastāvdaļa, daudzi cilvēki attīstības valstīs uzskata, ka tās risks pieaug.
     Mūsdienās globalizāciju veicina divi galvenie faktori: tehnoloģiju attīstība un tirdzniecības un kapitāla tirgu liberalizācija. Tehnoloģiju attīstība ir samazinājusi transportēšanas, sakaru un informācijas apstrādes izmaksas līdz tādai pakāpei, ka uzņēmumiem bieži ir ekonomiski izdevīgi atsevišķus ražošanas procesa posmus veikt dažādās un pat tālu esošās valstīs.
     Pieaugošās tirdzniecības un kapitāla tirgu liberalizācijas ietekmē arvien vairāk attīstības valstu valdību izvēlas samazināt savu valstu ekonomikas aizsardzību no ārzemju konkurences vai ietekmes, pazeminot importa tarifus un minimizējot netarifa barjeras, piemēram, importa kvotas, eksporta ierobežojumus vai ar likumu noteiktos aizliegumus.
     Pēc II Pasaules kara ir nodibinājušās vairākas starptautiskās organizācijas, tostarp Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds (SVF), kā arī GATT, ko 1995. gadā aizstāja Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO), ir devušas ievērojamu ieguldījumu, veicinot globālo brīvo tirdzniecību, kas nomainīja protekcionismu.
     Pēdējo 20 gadu laikā 24 attīstības valstis ir gandrīz divkāršojušas tirdzniecības apjoma (eksporta un importa) daļu IKP. Šī “jauno globalizētāju” grupa ietver valstis ar vislielāko iedzīvotāju skaitu –Ķīnu un Indiju-, un tajās dzīvo aptuveni trīs miljardi cilvēku. Statistikas dati liecina, ka visvairāk globalizētās attīstības valstu ekonomikas sasniedza augstāko NKP pieauguma tempu uz vienu iedzīvotāju un pakāpeniski pietuvojās attīstīto valstu grupai.
     Ir pietiekams pamats uzskatīt, ka starptautiskā tirdzniecība un ārvalstu investīcijas būtiski izskaidro atšķirības ekonomikas izaugsmē globalizētās attīstības valstīs. Taču cēloņu un seku saistība var darboties arī otrādi. Tās valstis, kas ir visveiksmīgākās ekonomikas attīstības un izaugsmes jomā, var atļauties būt vairāk atvērtas ārējai tirdzniecībai ( tādējādi arī ārējai konkurencei), un tās parasti ir arī pievilcīgākas ārvalstu investoriem. Tomēr valstīm, kas aktīvi iesaistās globalizācijā, ieguvumi ir saistīti ar jauniem riskiem un problēmām. Globalizācijas izmaksu un ieguvumu līdzsvars dažādu valstu grupās un pasaules ekonomikā ir viens no aktuālākajiem attīstības jautājumiem. Tas izraisa ne tikai akadēmiskās un publiskās debates, bet arī niknas sadursmes daudzu galvaspilsētu ielās un citus konfliktus, ja cilvēki jūt, ka ārzemju kultūras invāzijas rezultātā pazūd viņu pašu kultūra.
Mūsdienu globalizācijas pasaulē pārejas ekonomikas valstu lielākā problēma ir atrast savu vietu pasaules starptautiskajā darba dalīšanā. Daudzos gadījumos tas nozīmē eksporta struktūras paplašināšanu, it sevišķi uz attīstītajām valstīm.
     Tā kā globalizācija veicina lielāku ekonomisko attīstību, intensīvi izmantojot dabas resursus un dažādu procesu rezultātā piesārņojot apkārtējo vidi, tā rezultātā no globalizācijas cieš apkārtējā vide. Sevišķi sāpīgs jautājums pēdējā laikā ir tā saucamais “siltumnīcas efekts”.
     Globalizācijas rezultātā nozīmīgākas kļūst tā saucamās pasaules valodas. Tā rezultātā būtiski samazinās citu valodu loma, īpaši to, kurās runā tikai vienā valstī, jo katrā valstī var komunicēt izmantojot angļu valodu vai vienu no divām pārējām pasaules līmenī nozīmīgām valodām: franču vai spāņu.
     Globalizācija ir ideoloģijas, kas parasti atsaucas uz neoliberālismu, produkts, kas uzskata tirgus kā galvenā sabiedrību un ekonomisko izaugsmi organizējošo principu ieviešanu dzīvē par savu primāro mērķi. Brīvā tirdzniecība, pilnīga konkurence un efektivitāte ir tās ideāli. Līdzsvarotai sabiedrībai nozīmīgs jautājums ir vai planētas produktivitātes un atkritumu asimilācijas iespējas tikt galā ar patreizējo un paredzamo globālās aktivitātes pieaugumu. Kopš otrā pasaules kara pasaules ekonomika ir pieaugusi 5 reizes. Pie patreizējā attīstības līmeņa – 4% gadā – tā dubultosies jau pēc 18 gadiem.
     UNEP (ANO Vides Programma) Globālais vides pārskats (Global Environmental Outlook) parāda, ka patreizējais patēriņš jau pārsniedzis vairākus planētas limitus: ūdens, augsnes, mežu, zvejas vietu un pilsētas gaisa izmantošana un piesārņošana samazina šos atjaunojamos resursus ātrāk, nekā tie dabīgi spēj atjaunoties.
     Pasaules valstis tiek sagrupētas pēc to attīstības līmeņa, un šādai grupēšanai dažādas organizācijas izmanto atšķirīgus kritērijus. Piemēram, Pasaules banka visas pasaules valstis sadala pēc NKP uz vienu iedzīvotāju:
• valstis ar zemu ienākumu līmeni
• valstis ar zemāku vidēju ienākumu līmeni
• valstis ar augstāku vidēju ienākumu līmeni
• valstis ar augstu ienākumu līmeni

     Produktivitāte ir plaši atzīta kā noteicošais ekonomikas attīstības līmeņa rādītājs. Praksē šim nolūkam ekonomisti nosaka NKP vai IKP lielumu uz vienu iedzīvotāju. Šos statistiskos rādītājus ir vieglāk aprēķināt, tie dod aptuvenu novērtējumu, ar kādu efektivitāti dažādas valstis izmanto savus resursus, un palīdz novērtēt relatīvo labklājības līmeni dažādās valstīs neatkarīgi no tā, vai tas radies no esošajiem bagātīgajiem zemes un dabas resursiem vai arī no to efektīvas izmantošanas.
     Populārāka, kaut arī acīmredzot apstrīdama pieeja ir iedalīt visas valstis “attīstības” un “attīstītajās” valstīs, kaut gan visiem zināms, ka pat visaugstāk attīstītās valstis turpina attīstīties. Vairāk skaidrības nerada arī valstu iedalījums “mazāk attīstītās” un “vairāk attīstītās” valstīs, jo ir grūti precīzi noteikt robežu starp šīm abām grupām. Tā kā nav vienota kritērija valstu attīstības līmeņa noteikšanai, to iedalījums var būt balstīts tikai uz zinātnieku savstarpēju vienošanos. Pasaules banka valstis ar zemu un vidēju ienākumu līmeni pieskaita pie “attīstības” valstīm un valstis ar augstu ienākumu līmeni – pie “industriālām” jeb “attīstītām” valstīm.
     Relatīvi precīzais valstu iedalījums “attīstības” un “attīstītajās” valstīs, pamatojoties uz ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, visos gadījumos tomēr nav piemērots. Tā, piemēram, ir tāda “augstu ienākumu attīstības valstu” grupa, kurā ietilpst Katara, Kuveita, Singapūra un apvienotie Arābu Emirāti. Šīs valstis uzskata par attīstības valstīm pēc to ekonomiskās struktūras vai to valdību oficiālā atzinuma, kaut arī to ienākumi formāli atbilst attīstīto valstu līmenim.
     Problēmu rada arī valstis ar “pārejas” vai “agrāk plānveida” ekonomiku –proti, valstis, kurās notiek pāreja no centralizētās plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. No vienas puses, tikai viena no šīm valstīm – Slovēnija – ir sasniegusi augstu ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju, bet, no otras puses, daudzas no tām jau ir industriālas valstis. Tāpat Pasaules banka šo valstu iedalījumu “pārskata”. Pasaules bankas 1982. gada Pasaules attīstības pārskatā šīs pašas valstis tika klasificētas kā “industriāli nekomerciālas valstis”, bet ANO gadskārtējās publikācijās tās arvien tiek pieskaitītas pie “industriālām” valstīm vai parādītas atsevišķā grupā – Austrumeiropas un NVS valstīs.
     Attīstības valstu imports no attīstītām valstīm galvenokārt ir kapitāla un zināšanu ietilpīgas rūpniecības preces – pirmkārt mašīnu un transporta iekārtas – kuru ražošanā attīstītām valstīm joprojām ir salīdzinošā priekšrocība. Augstas tehnoloģijas nodrošina attīstīto valstu pārākumu pār citām (arī militārajā ziņā).