ESF + ES + IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ logo_LU

logo_Projekts


Irina Bausova

 

Spēles vadītāja personība, kā spēles efektīvas pielietošanas veicinošs faktors.

Materiāls izstrādāts 
ESF Darbības programmas 2007. - 2013.gadam „Cilvēkresursi un nodarbinātība” 
prioritātes 1.2. „Izglītība un prasmes”
pasākuma 1.2.1.„Profesionālās izglītības un vispārējo prasmju attīstība” 
aktivitātes 1.2.1.2. „Vispārējo zināšanu un prasmju uzlabošana” 
apakšaktivitātes 1.2.1.1.2. „Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu 
kompetences paaugstināšana” 
Latvijas Universitātes realizētā projekta 
„Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogu 
kompetences paaugstināšana” 
(Vienošanās Nr.2009/0274/1DP/1.2.1.1.2/09/IPIA/VIAA/003, 
LU reģistrācijas Nr.ESS2009/88) īstenošanai.

 

Rīga, 2010

 

 

 

 

 

 

 

1.1. Spēles vadītāja personība, kā spēles efektīvas pielietošanas veicinošs faktors.

Speles vaditajs


Foto: LU Preses centrs

Runājot par li1etišķo spēļu efektīvu pielietošanu mācību procesā, svarīgi atzīmēt spēles vadītāja personības faktoru, viņa kā spēles noteikumu, spēles mērķu, noteiktas dzīves filozofijas galvenā iemiesotāja individualitāti. Kā savā pētījumā atzīmē M. Kabardovs (9), skolotājs atkarībā no viņa individualitātes var būt , kā tās vai citas metodikas pamatnostādņu pastiprinātājs, tā arī to kropļotājs, turklāt pat būdams augstas klases profesionālis. Daudzos psiholoģiskos un ar tiem saistītos pētījumos lielu lomu atvēl tam, vai personība konkrēto uzdevumu risināšanas procesā un saziņā ar citiem cilvēkiem ir ekstraverts vai intraverts. Jēdziens “ekstraversija-intraversija”, ko bieži salīdzina ar ievirzi uz sevi, uz darbu vai uz cilvēku savstarpējām attiecībām (saziņu), ir pakļauts korelācijai atkarībā no tipoloģiskajiem raksturojumiem (temperamenta, nervu sistēmas īpatnībām, signāla sistēmas dominējošā tipa). Vadoties no teiktā, šim jautājumam veltītos darbus varam apskatīt kā tādus, kam ir sakars ar pedagoģiskās darbības stila tipoloģisko analīzi. Tā, piemēram, L. Harajeva (1982) ir atklājusi, ka skolotāji-ekstraverti un skolotāji-intraverti komunikatīvu uzdevumu risināšanā izmanto dažādas stratēģijas. A. Ļeontjevs komunikatīvu uzdevumu apskata kā “orientēšanās rezultātu problēmsituāciju”, kura mērķis ir iespaidot saziņas partneri sev vēlamā virzienā. Kā rāda L. Harajevas dati, vairāk nekā puse skolotāju pieder pie intravertiem un daudzi no viņiem ir augsta līmeņa profesionāļi. Komunikatīvo uzdevumu risināšanā labāk atbilstošu paņēmienu izmanto intraverti, ja runa ir par personības orientēšanu, ekstraverti – ja runa ir par sociālo orientēšanu. Fakultātē veiktie pētījumi (psiholoģiskie testi, kas atklāj intravertu un ekstravertu ievirzi) un lietišķo spēļu stilu novērojumi ir atklājuši šādus faktus: no 4 pasniedzējiem, kuri pastāvīgi (7-10 gadus) lasa kursu “Lietišķās spēles”, 2 ir intraverti, 2 – ekstraverti. Un lūk, kādas ir raksturīgākās atšķirības pieejā lietišķajai spēlei: pirmie priekšroku dod nelielām grupām un visbiežāk praktizē individuālo pieeju (katrs spēles dalībnieks spēlē atsevišķi, eventuālo vidi modelē katram atsevišķi), otrajiem ir raksturīgi manipulēt ar visu grupu, grupas ir daudz lielākas, parasti spēlē komandā.

Un tagad aplūkosim lietišķo spēļu organizēšanas individuālo stilu tipoloģiju, izmantojot A. Ņikonovas (1986) piedāvāto shēmu. No visas vērojamo stilu daudzveidības autore ir izdalījusi četrus visraksturīgākos. Divi no tiem ir polāri pretēji, divi – starpposmu: emocionāli improvizējošais (EI), emocionāli metodiskais (EM), pragmatiski improvizējošais (PI), pragmatiski metodiskais (PM). Pasniedzēju dinamisko raksturojumu līmenī emocionālajiem stiliem ir raksturīgs sakāpināts jūtīgums, kas, no vienas puses, ir iejūtīguma un prāta asuma izpausme, bet, no otras puses, tā cēlonis ir atkarība no situācijas, tas, ka viņus bieži pārņem bažas un satraukums. Šiem cilvēkiem ir raksturīga liela impulsivitāte, elastīgums. EI pedagogiem raksturīga liela operativitāte, viņi izmanto bagātīgu dažādu pedagoģisku metožu arsenālu. Tāds pedagogs bieži praktizē kolektīvas darba formas, stimulē studentu spontānus domu izvirdumus. Tādam pedagogam ir raksturīga intuīcija, taču nereti viņš neprot analizēt savas rīcības īpatnības un to rezultativitāti. EI pedagogi nepietiekami nostiprina un atkārto mācību vielu, nepietiekami kontrolē studentu zināšanas. Izmantojot tik pat bagātīgu metodisko paņēmienu arsenālu mācību materiāla apstrādē, kā EI pedagogs, EM pedagogs mēģina aktivizēt studentus nevis ar ārējiem izklaides momentiem, bet gan noturīgi ieinteresēt viņus par mācību priekšmetu. Viņš ir orientēts uz mācību procesu un tā rezultātiem, mācību un audzināšanas procesu adekvātu plānošanu, augstu operativitāti. Viņš pastāvīgi nostiprina iemācīto un atkārto mācību vielu, kontrolē skolēnu zināšanas. Tomēr arī viņa darbā vērojams zināms intuīcijas pārsvars par refleksiju.

Pedagogi, kuriem vadošais ir prāts, no tiem, kuriem vadošās ir jūtas, atšķiras ar mazāku jūtīgumu. Tādēļ viņi ir mazāk atkarīgi no situācijas nodarbībās, viņi nemēģina izrādīties, apjūsmot sevi. Tiem raksturīga piesardzība, it visā tie seko tradīcijām. Salīdzinot ar emocionālo stilu pārstāvjiem, PI pedagogs veltī mazāk izdomas mācīšanas metožu izvēlē un variēšanā, ne vienmēr ir spējīgs nodrošināt augstu darba tempu, retāk praktizē kolektīvas apspriešanas. Atšķirībā no emocionālo stilu pārstāvjiem, semināru nodarbībās viņš mazāk runā pats, priekšroku dodot studentu ietekmēšanai netiešā ceļā (izdarot precizējumus, uzvedinot pareizo secinājumu utt.). PM pedagogs orientējas visupirms uz mācību rezultātiem un adekvāti plāno mācību procesu. Turklāt viņš ir konservatīvs pedagoģijas metožu un līdzekļu izmantošanā. Viņš sistemātiski nostiprina un atkārto mācību vielu un kontrolē studentu zināšanas, taču izmanto tikai standartmetodes, priekšroku dod studentu reproduktīvai darbībai, reti organizē kolektīvas apspriešanas. PM pedagogam raksturīga refleksivitāte. Tā kā lietišķās spēles emocionālai vadīšanai ir augsts reitings, tad šajā gadījumā priekšroka dodama pirmajiem diviem tipiem: emocionāli improvizējošajām un emocionāli metodiskajam.

Lietišķās spēles prasa no skolotāja vairāk enerģijas nekā, citas metodes. Spēles vadītājam ne tikai jābūt zinošam risināmo problēmu lokā, bet jābūt ari apveltītam ar tādām īpašībām kā ātra reakcija, intuīcija, maka uzturēt auditorijas uzmanību, spēja novērst vai arī izraisīt konflikta situācijas starp dalībniekiem un novadīt to, spēja motivēt dalībnieku rīcību un spēja kontrolēt laiku.

Spēles vadītāja uzdevumi (1):

Sadalīt lomas;

Panākt , lai dalībnieki iejūtas savas lomās;

Kontrolēt laika režīmu, spēles ilgumu;

Veikt nepieciešamās darbības (izspēlēt nejaušu notikumu iestāšanos, spēlēt kādu no lomām u.c.);

Palīdzēt dalībniekiem nepieciešamības gadījumā;

Kontrolēt dalībnieku savstarpējas attiecības, palīdzēt novērst strīdu un konfliktus, bet citreiz pilnīgi pretēji – provocēt dalībniekus uz šādu rīcību;

Neiejaukties lēmumu pieņemšanā, bet nepārtraukti kontrolēt radušos situāciju un spēles gaitu;

Uzturēt spēlēs spraigumu, rosināt dalībniekus lēmumu pieņemšanai, citai darbībai vai uzvedībai.

Spēles vadīšana prasa no pedagogiem nedaudz vairāk emocionālo spēku, nekā parastas stundas laikā, bet tas atpelnās.

Pēdējās izmaiņas: trešdiena, 2012. gada 25. jūlijs, 05:04