Mācību metožu vārdnīca (apkopoja D.Kalniņa, L.Mackēviča)

Dota situācija, lomu apraksti, kā arī spēles noteikumi. Skolēni noklausās vai izlasa lomu spēles sižetu, sadala lomas, iepazīstas ar lomu aprakstiem, iestudē lomas un izspēlē situāciju. Skolēni, kuri lomu spēlē nav iesaistīti, vēro un pieraksta. Pēc situācijas izspēlēšanas skolēni kopīgi diskutē un izvērtē lomu spēles norisi. Valodu apguvē izmanto arī lomu spēles komplicētāku variantu – dramatizēšanu.

Metode, kas paredz prognožu izteikšanu apgūstamās tēmas ietvaros, balstoties uz jau zināmo/izlasīto (virsrakstu, attēlu, fragmentu). Prognozēšanu var veikt gan nodarbības sākumā, gan vairākkārt stundas vidū, pārtraucot teksta lasīšanu.

Tā var atspoguļot attiecības, struktūras, procesus. Tabulu var veidot, vācot informāciju no rakstu avotiem par kādu tēmu. Lai labāk izprastu aplūkojamo tēmu un veiktu vispārinājumu, klasifikāciju, izdarītu secinājumus vai vienkārši apzinātu situāciju kādā jomā. tabulu var veidot arī rezultātu apkopošanai, veicot pētījumus, aptaujājot respondentus. Uzskatāmais informācijas izkārtojums ļauj ietaupīt laiku un uzlabot plānošanas procesu.

Skolotājs pirms kādas tēmas mācīšanas, tās apguves laikā vai pēc kādas tēmas apguves piedāvā skolēniem ar to saistīto tematu, par kuru būs jāraksta. Ir svarīgi vienoties ar skolēniem par rakstīšanai atvēlēto laiku vai teksta apjomu, kā arī par to, vai teksts būs jānolasa, jāiesniedz skolotājam vai paliks pašam autoram. Skolēni brīvi spriež par norādīto tematu un raksta to, ko zina, domā un izjūt. Stundā, atkarībā no mācību mērķa, skolēns var nolasīt visu uzrakstīto tekstu vai tikai tā daļu, piemēram, tikai skaistāko, pareizāko, būtiskāko teikumu, galveno domu, diskutablu apgalvojumu... Skolēni attīsta prasmi rakstveidā īsi izteikt savas domas, izjūtas, pārdzīvojumus, viedokli.

Skolotājs vai skolēni piedāvā apspriešanai kādu notikumu, jautājumu, problēmu, lai noskaidrotu uzskatu daudzveidību un/vai rastu iespējamos problēmu risinājumus, atbildes uz būtiskiem jautājumiem, izvērtējot dažādus faktus, viedokļus, pieredzi, iespējas. Skolēni iesaistās domu apmaiņā, argumentēti aizstāvot savu viedokli. Pazīstami dažādi diskusiju veidi: debates, paneļdiskusija, piramidālā diskusija, plenārdiskusija, punktētā diskusija, reglamentētā diskusija.

Notiek lielā grupā(10-30 dalībnieku). Diskusijas tēma parasti ir iepriekš zināma. Diskusiju uzsāk ar temata formulēšanu un rosinājumu apspriest attiecīgo jautājumu. Diskusiju var uzsākt, ar jautājumu vēršoties pie kāda konkrēta skolēna. Diskusijas vadītājs vada domu apmaiņu, cenšas panākt, lai izsakās pēc iespējas vairāk diskusijas dalībnieku, nosaka laika ierobežojumus, lai vis būtu līdzīgā situācijā. Noslēgumā diskusijas vadītājs izdara kopsavilkumu un, ja nepieciešama, izvērtē diskusijas gaitu.

Diskutē 3-5 iepriekš sagatavojušies dalībnieki, izsakot savu viedokli pārējo dalībnieku klātbūtnē. Pēc noteikta laika(15-20min) vadītājs problēmas apspriešanā uzaicina iesaistīties arī pārējos dalībniekus. Diskusijas nobeigumā vadītājs sniedz īsu kopsavilkumu.

Skolotājs piedāvā skolēniem individuāli veikt uzdevumu, kas prasa izdarīt izvēli. Tālākajā darba gaitā skolēni apvienojas pāros, apspriež savus lēmumus un vienojas par kopīgu izvēli, tad turpina četratā, pēc tam lielākās grupās..., līdz beidzot visa klase pieņem kopīgu lēmumu. Pēc tam sākotnējie pāri izvērtē kopējo lēmumu un tā pieņemšanas gaitu.

Skolotājs vai skolēni piedāvā apspriešanai kādu apgalvojumu, par kuru ir pretrunīgi viedokļi. Skolēni sadalās divās grupās. Katras grupas uzdevums ir iepazīstināt ar savu viedokli, argumentēt to, izteikt pretargumentus otras grupas viedoklim, pārliecināt pārējos. Debates var organizēt arī kā sacensības, kas notiek pēc zināmiem noteikumiem. Tādā gadījumā izstrādā arī vērtēšanas kritērijus. Debatēs svarīga nozīme ir netikai teiktā saturam, bet arī pasniegšanas veidam. Skolēni attīsta prasmi argumentēt un aizstāvēt savu viedokli, publiski uzstāties.

Skolotājs vai skolēns apzināti izraisa pētāmo parādību dabiskos vai mākslīgi radītos kontrolējamos apstākļos. Skolēni izvirza hipotēzi, izvēlas mainīgos faktorus, vienu vai vairākas reizes atkārto mēģinājumu, precīzi fiksē apstākļus un to izraisītās sekas, izdara secinājumus par novēroto, rakstiski apkopo rezultātus. Šī metode ļauj iepazīt kādu parādību praktiski pētnieciskā ceļā, attīsta novērošanu, datu iegūšanas, kritiskās domāšanas, problēmu risināšanas un sadarbības prasmes.