Procesu vadība profesionālās izglītības iestādē

M. Gineite: Procesu vadība profesionālās izglītības iestādē materiāls

1. Kvalitātes vadības sistēmas būtība

1.2. Kvalitātes jēdziena izpratne izglītībā

Pastāv dažādas jēdziena „kvalitāte” definīcijas:

  • Kvalitāte nozīmē piepildīt klienta apzinātās un vēl neapzinātās vēlmes” (E. W. Demings).
  • Atbilstība prasībām (F. Krosbijs)
  • Atbilstība lietošanai” (J. M.Jurans)
  • Pilnīga patērētāju prasību apmierināšana un tādas situācijas veidošanu, lai patērētājs produktu izmantotu atkārtoti” (M. Rurāne)
  • Pakāpe, kādā piemītošu īpašību kopums izpilda prasības” (ISO 9000 standartu sērijas definīcija)

Tomēr atsevišķi jāskata jautājums par jēdziena „kvalitāte” izpratni izglītības sektorā. Tradicionālā pieeja izglītības kvalitātei ir definēt kvalitāti kā izcilību, kas nozīmē būt labākajam. Arī kvalitāte kā atbilstība mērķim ir piemērojama definīcija, jo, piemēram, studiju programmas pēc sava mērķa un pielietojamības atšķiras (piemēram, akadēmiskās un profesionālās studiju programmas). Pozitīvais šajā definīcijā ir tas, ka tiek ņemtas vērā klienta vajadzības, uzstādīti kādi pieņēmumi, kādam nolūkam produkts, šajā gadījumā studiju programma ir veidota, kas ir klients un kādas ir viņa prasības, tomēr riska moments ir mērķa noteikšana – kādam tam būt un kas to nosaka.

Pieeja, kas centrējas tieši uz studentiem, ir kvalitāte kā pārveide. Pamata pieņēmums šai pieejai ir tas, ka studenta viedokļi un mērķi studiju laikā mainās. Savukārt, ja organizācija definē konkrētus kritērijus un normas, kuru sasniegšana vai pārsniegšana norāda uz skolas vai kādas tās struktūrvienības kvalitātes augsto līmeni, tad kvalitāte tiek definēta kā slieksnis. Šādas pieejas trūkums ir tas, „ka tā ir statiska – tā nav piemērojama mainīgiem apstākļiem, ja nu vienīgi izmantojot sarežģītus politiskos procesus”[1] Akadēmiskajā vidē kvalitātes jēdziens var tikt saprasts arī kā pilnveide. „Šī pieeja uzsver akadēmiskās vides pienākumus vislabākajā nozīmē izmantot savu autonomiju un pasniedzēju akadēmisko brīvību. Kvalitātes kā uzlabojumu pieejas trūkums ir tas, ka to ir grūti padarīt objektīvu”[2]

Ražošanā populārā pieeja – kvalitāte kā „nulle kļūdu” augstākajā izglītībā praktiski nav piemērojama, jo „augstākajā izglītībā beidzēji nevar tikt uzskatīti par pilnīgi vienveidīgiem”[3]

Vispārējās definīcijas izglītības kvalitātei nosaka principus, sastāvdaļas. „Izglītības kvalitāte ir pazīmju un īpašību kopums, kas raksturo izglītības kā procesa un izglītības kā rezultāta atbilstību sabiedrības un indivīda prasībām un vajadzībām, sociālajām normām un valsts izglītības standartiem. Izglītības kvalitāte ir sabiedrisks produkts, kas izpaužas skolēna vai mācību iestādes absolventa personīgajos sasniegumos un ir atkarīgs no visu izglītībā iesaistīto pušu pozīcijas un kopīgajiem pūliņiem”[4]

Filozofiskās, jēdzieniskās diskusijas par izglītības kvalitātes jautājumiem nereti skar daudzus un dažādus aspektus – sākot ar, kas pēc būtības ir izglītība un beidzot ar to, kas ir tas, kas nosaka, vai konkrētā izglītība ir kvalitatīva. Tādēļ pa vidu šīm diskusijām izglītības iestādēm tomēr jāmēģina atrast savu ceļu un veiksmīgāko darbības modeli.



[1]Kvalitātes rokasgrāmata: procedūras un prakse, Eiropas izglītības fonds, 1998.g.

[2] turpat

[3] turpat

[4] Paņina L. Izglītības kvalitātes elementi izglītības sistēmā iesaistīto grupu vērtējumā// Izglītība zināšanu sabiedrības attīstībai Latvijā.- Rīga: Zinātne, 2007.- 52.-73.lpp.