1.modulis. Izglītības attīstības tendences 21. gs.

Metodiskajā materiālā iekļauts mūsdienu vispārējās un profesionālās izglītības mērķu un uzdevumu apskats, izvērtējot pozitīvās un negatīvās pieredzes un to seku ietekmi mūsdienās. Apskatīta izglītības loma sabiedrības attīstībā, globalizācijas pozitīvā un negatīvā ietekme uz profesionālo izglītību saistībā ar sabiedrības attīstību, mūžizglītības galvenie izaicinājumi. Izvērtētas profesionālās izglītības satura nākotnes prioritātes Latvijā saistībā ar profesionālās izglītības politikas attīstību Eiropas Savienībā, konkurētspējīgas izglītības satura un sistēmas izveidi. Apskatītas profesionālās izglītības attīstības perspektīvas saistībā ar darba tirgus attīstību un nākotnes vajadzībām.

4. Izglītība kā politikas sastāvdaļa un izglītības pamatnostādnes 21.gadsimtā Eiropā un Latvijā

4.1. Starptautiskās vienošanās, kurās ietvertas pamatnostādnes izglītības nodrošināšanai

Sākot ar pagājušā gadsimtu gan pasaulē, gan Latvijā dokumentos, kuros ietvertas cilvēku pamattiesību galvenās nostādnes, neiztrūkstošas ir normas, kas saistās ar izglītību. Daudzos dokumentos tās atkārtojas, nedaudz papildinot vienu vai otru nostāju, kas saistīta ar pamatizglītību un vidējo izglītību. Savukārt par šī gadsimta aktualitāti ir kļuvusi mūžizglītība – nepieciešamība, kas saistīta ar sociāli ekonomiskajiem procesiem gan Eiropā, gan pasaulē.

4.1.1. Apvienoto Nāciju Organizācija. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. 1948.gads

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26.pants nosaka katra cilvēka tiesības uz izglītību. Tātad tiesības uz izglītību tiek atzītas kā vienas no cilvēka pamattiesībām.
Deklarācijā ir noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai, vismaz pamata un vispārējai izglītībai, ir jābūt bezmaksas. Pamatizglītībai ir jābūt obligātai. Tehniskajai un profesionālajai izglītībai ir jābūt visiem pieejamai, un augstākai izglītībai jābūt vienādi pieejamai visiem atbilstoši katra spējām.
Deklarācijā ir arī iezīmēti galvenie izglītības mērķi – pilnīga personības attīstība, un tai jāstiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana. Izglītībai ir jāveicina savstarpējā saprašanās, iecietība un draudzība starp visām tautām, rasu un reliģiskajām grupām.

4.1.2. Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmais protokols. 1998.gads

Papildina 1950.gada 4.novembrī Romā parakstīto Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (stājās spēka 1998.gada 1.novembrī).
Ar otro pantu noteikts, ka nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Bez tam otrajā pantā ir noteikts, ka valsts, veicot jebkuras funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.

4.1.3. Apvienoto Nāciju Organizācija. Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. 1966.gads

Balstoties uz Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas normām, ievēro valstu pašnoteikšanos un iespējas rīkoties atbilstoši katras valsts resursiem, uzsver vienlīdzīgas attieksmes nosacījumus.

13.pants nosaka, ka šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz izglītību. Tās vienojas, ka izglītības mērķim jābūt pilnīgai cilvēka personības un tā cieņas apziņas attīstībai un tai jāstiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšana. Tās tālāk vienojas, ka izglītībai jādod visiem iespēja būt pilnvērtīgiem brīvas sabiedrības dalībniekiem, jāsekmē visu nāciju un visu rasu, etnisko un reliģisko grupu savstarpēja saprašanās, iecietība un draudzība un jāveicina Apvienoto Nāciju Organizācijas darbs miera uzturēšanā.

Lai īstenotu šo principu, nosaka šādas pamatprasības:

  • pamatskolas izglītībai ir jābūt visiem obligātai un bezmaksas;
  • visa veida vidējai izglītībai, to starpā tehniskai un vakara vidējai izglītībai, ir jābūt visiem pieejamai un sasniedzamai ar jebkuriem pieņemamiem līdzekļiem un it īpaši pakāpeniski ieviešot bezmaksas izglītību;
  • augstākai izglītībai jābūt vienādi pieejamai visiem atbilstoši katra spējām, ar visiem pieņemamiem līdzekļiem un it īpaši pakāpeniski ieviešot bezmaksas augstāko izglītību;
  • pēc iespējas jāsekmē vai jāintensificē elementārā izglītība tiem, kam nav pamatskolas izglītības vai kas nav beiguši pilnu pamatskolas izglītības kursu;
  • aktīvi jāattīsta visu pakāpju skolu tīkls, jāizveido atbilstoša stipendiju sistēma un pastāvīgi jāuzlabo pasniedzēju materiālie apstākļi.

Tiek uzskatīti valsts pienākumi izglītības sistēmas izveidē četros savstarpēji saistītos kritērijos:

  • izmantojamību (availability),
  • pieejamību (accessibiliy),
  • pieņemamību (acceptability),
  • piemērošanās spēju (adaptability).

Izmantojama izglītība nozīmē cilvēkam potenciālu iespēju izmantot tiesības uz izglītību. Valstij jānodrošina pietiekams skaits funkcionējošu izglītības iestāžu, valstī jābūt pieejamam pietiekamam izglītības un studiju programmu skaitam.

Lai valsts spētu nodrošināt cilvēkam izmantot iespēju iegūt izglītību, valstij politiski jānosaka izglītību kā prioritāti, tam jāatspoguļojas valsts budžetā, kā arī jāizstrādā tās attīstības stratēģijas.

Pieejama izglītība nozīmē cilvēkam tiesības uz izglītību izmantot taisnīgi, bez diskriminācijas, veicinot nāciju un visu rasu, etnisko un reliģisko grupu savstarpēja saprašanos.

Pieejamības trīs dimensijas:

  • diskriminācijas nepieļaušana – izglītībai jābūt pieejamai visiem, it sevišķi bērniem, personām ar īpašām vajadzībām u.c.;
  • fiziska pieejamība – izglītības iestādēm jābūt sasniedzamām, tām jāatrodas ģeogrāfiski pieņemamā vietā, vai arī sasniedzamām ar informāciju un globālā tīkla tehnoloģijām un iespējām;
  • finansiālā pieejamība – pakalpojuma cenas pieejamība, valsts atbalsts.

Pieņemama izglītība - izglītība nodrošina nepieciešamās zināšanas un prasmes, kas ir nepieciešamas izaugsmei konkrētajā valstī un sabiedrībā, tā ir labas kvalitātes izglītība, pieņemama izglītojamiem un arī vecākiem.

Šis kritērijs attiecas gan uz izglītības veidu, gan izglītības saturu (izglītības programmām, mācību metodēm, vērtēšanas kritērijiem).

Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums izstrādāt katrai izglītības pakāpei un veidam izglītības standartus, nosakot izglītības programmu mērķus, uzdevumus, izglītības obligāto saturu, vērtēšanas kārtību un sistēmu.

Elastīga izglītība (izglītības piemērošanās spēja) nozīmē, ka izglītībai jābūt elastīgai, lai tā spētu mainīties un piemēroties atbilstoši mainīgās pasaules un sabiedrības vajadzībām, darba tirgus prasībām, kā arī atbilstu izglītojamo vajadzībām.

4.1.4. Apvienoto Nāciju Organizācija. Konvencija par bērna tiesībām. 1989.gads

Šajā konvencijā papildus vēl ANO 1966.gada Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām noteiktajām pamatprasībām (pamatizglītībai, vidējai izglītībai un augstākajai izglītībai), papildus izvirzītas prasības nodrošināt informācijas un materiālu pieejamību izglītības un profesionālās sagatavošanas jomā visiem bērniem, kā arī veikt pasākumus, lai sekmētu skolu regulāru apmeklēšanu un samazinātu to skolēnu skaitu, kuri atstāj skolu.

Dalībvalstis jādara visu nepieciešamo nolūkā nodrošināt, lai skolas disciplīna tiktu uzturēta ar tādu metožu palīdzību, kuras liecina par bērna cilvēciskās pašcieņas respektēšanu un atbilst šai konvencijai.

Konvencija nosaka šādus izglītošanas mērķus:

  • attīstīt bērna personību, talantus un intelektuālās un fiziskās spējas to vispilnīgākajā apjomā;
  • ieaudzināt cieņu pret cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos pasludinātajiem principiem;
  • ieaudzināt cieņu pret bērna vecākiem, viņa kultūras savdabīgumu, valodu un vērtībām, pret valsts, kurā bērns dzīvo, un viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām un pret civilizācijām, kas atšķiras no viņa paša civilizācijas;
  • sagatavot bērnu apzinīgai dzīvei brīvā sabiedrībā saprašanās, miera, iecietības, vīriešu un sieviešu līdztiesības un visu tautu, etnisko, nacionālo un konfesionālo grupu, kā arī pamatiedzīvotāju skaitā ietilpstošo personu draudzības garā;
  • ieaudzināt cieņu pret apkārtējo dabu.


Konvencija nosaka papildu rūpes par izglītības un profesionālās sagatavotības nodrošināšanu garīgā vai fiziskā ziņā nepilnvērtīgam bērnam.

4.1.5. Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerālkonference. Konvencija pret diskrimināciju izglītībā. 1960.gads

1.pantā noteikts jēdziena “diskriminācija” saturs izglītībā. Diskriminācija ietver jebkuru atšķiršanu, izslēgšanu, ierobežošanu vai priekšroku, kas balstīta uz rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa vai kārtas, kuras mērķis ir likvidēt vai mazināt nevienlīdzību jebkura līmeņa izglītībā (liedzot jebkurai personai vai personu grupai pieeju jebkura veida un līmeņa izglītībai; ierobežojot jebkuras personas vai personu grupas iespējas iegūt labāku izglītību; atbilstoši šīs konvencijas 2.panta noteikumiem, izveidojot vai uzturot atsevišķas izglītības sistēmas vai iestādes personām vai personu grupām, vai radot personām vai personu grupām apstākļus, kas nav atbilstoši cieņai pret cilvēku.).

Lai novērstu diskrimināciju izglītībā, konvencijas parakstītājas valstīs ir jāatceļ jebkuras tiesību normas un administratīvos norādījumus, kā arī pārtraukt jebkuru administratīvo praksi, kas ietver diskrimināciju izglītībā, nodrošina nediskriminējošu skolēnu pieņemšanā izglītības iestādēs, neatļaut nekādu valsts iestāžu atšķirīgu attieksmi dažādu valstspiederīgo vidū, izņemot nopelnu un vajadzību dēļ, attiecībā uz skolas apmaksu un stipendiju piešķiršanu vai jebkura cita veida skolēnu atbalstīšanu un nepieciešamajām atļaujām, kā arī atvieglojumiem mācībām ārvalstīs. Jebkurā sabiedrisko iestāžu sniegtajā palīdzībā izglītības iestādēm, neatļaut nekādus ierobežojumus vai priekšrocības, pamatojoties vienīgi uz skolēnu piederību kādai konkrētai grupai, kā arī nodrošina konvencijai pievienojošos valstu iedzīvotājiem, kas pametuši tās teritorijā, tādu pašu izglītības pieejamību kā savas valsts piederīgajiem.

4.1.6. Eiropas Parlaments, Padome un Komisija. Eiropas Pamattiesību harta. 2007.gads, saistoša no Lisabonas līguma stāšanās spēkā.

“Pirmās paaudzes” pamattiesības - pilsoniskās un politiskās tiesības (izteikšanās brīvība, nāvessoda aizliegums u.t.t.) apvienotas ar “otrās paaudzes” pamattiesībām - ekonomiskajām un sociālajām (tiesības streikot, pieeja medicīnas līdzekļiem, tiesības uz izglītību u.c.), kā arī ar tā sauktajām “trešās paaudzes” tiesībām (vides aizsardzība, tiesības uz mieru, datu aizsardzība u.c.).

Harta nosaka sešas galvenās cilvēka pamattiesību jomas: cieņa, brīvības, vienlīdzība, solidaritāte, pilsoņu tiesības, tiesiskums.

Pie brīvībām piederošajās tiesības uz izglītību ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz izglītību, kā arī uz pieeju arodmācībām un tālākizglītībai. Šīs tiesības ietver iespēju saņemt bezmaksas obligāto izglītību. Tā ir brīvība dibināt mācību iestādes, ievērojot demokrātiskus principus, kā arī vecāku tiesības nodrošināt savu bērnu audzināšanu un izglītību saskaņā ar savu reliģisko, filozofisko un pedagoģisko pārliecību tiek ievērotas saskaņā ar valstu tiesību aktiem, kas nosaka šādas brīvības un tiesību izmantošanu.

Harta nosaka arī to, ka jauniešu minimālais darbā pieņemšanas vecums nedrīkst būt mazāks par to vecumu, kādā beidzas obligātās izglītības apguve, neskarot noteikumus, kas ir labvēlīgāki jauniešiem, un neskarot atsevišķus izņēmumus, ir jānodrošina jauniešu vecumam piemērotus darba apstākļus.

4.1.7. Eiropas komisija. „Eiropa 2020” Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei. 2010.gads
Pārmaiņu nepieciešamības nosacījumi:

Finanšu krīze

  • IKP 2009. gadā saruka par 4 %.
  • Rūpnieciskā ražošana samazinājās līdz pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu līmenim.
  • Bez darba ir palikuši 23 miljoni cilvēku jeb 10 % no Eiropas Savienības (turpmāk – ES) aktīvajiem iedzīvotājiem.
    ES publiskās finanses – deficīts vidēji bija 7 % no IKP.
  • Parāda līmenis pārsniedza 80 % no IKP.
  • Krīzes laikā uz pusi samazinājās ES izaugsmes potenciāls.

ES strukturālie trūkumi.

  • Eiropas pieauguma tempi strukturāli bija lēnāki nekā galvenajiem ekonomikas partneriem.
  • Nodarbinātības līmenis Eiropas darbspējīgo iedzīvotāju grupā (20 - 64 gadi) vidēji ir 69 %).
  • Ir nodarbināti 76 % vīriešu nodarbināti un 63 % sieviešu. ASV un Japānā ir nodarbināti 62 % iedzīvotāju vecumā no 55 līdz 64 gadiem, tad Eiropā ir nodarbināti tikai 46 % šī gadagājuma cilvēku.
  • Eiropieši vidēji strādā par 10 % mazāk stundu nekā viņu kolēģi ASV vai Japānā.
  • Pieaug demogrāfiskā novecošanās.

Pieaug globālās problēmas

  • Pasaules ekonomikas kļūst arvien vairāk savstarpēji saistītas. Konkurence, ko rada attīstītās un strauji augošās valstis, kļūst arvien sīvāka.
  • Pasaules mērogā joprojām ir raksturīga vieglu kredītu pieejamība, kas rada nelīdzsvarotību.
  • Klimata pārmaiņas un resursu problēmas nosaka vajadzību pēc radikālas rīcības. Liela atkarība no tādiem fosilā kurināmā veidiem kā nafta un izejvielu neefektīva izmatošana pakļauj ES patērētājus un uzņēmumus bīstamām un dārgām cenu svārstībām, apdraudot ES ekonomisko drošību un veicinot klimata pārmaiņas.
  • Pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums no 6 līdz 9 miljardiem padarīs sīvāku starptautisko konkurenci par dabas resursiem un radīs spriedzi attiecībā uz vidi.


Eiropas savienības prioritātes 2020. gadā
Stratēģijas Eiropa 2020 pamatā ir trim prioritātes:

  • gudra izaugsme – uz zināšanām un inovāciju balstītas ekonomikas attīstība;
  • ilgtspējīga izaugsme - resursu ziņā efektīvākas, videi nekaitīgākas un konkurētspējīgākas ekonomikas veicināšana;
  • sociāli integrējoša izaugsme – tādas ekonomikas veicināšana, kurā ir augsts nodarbinātības līmenis un kas nodrošina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju.

Šīs trīs prioritātes savstarpēji pastiprina cita citu; tās sniedz priekšstatu par Eiropas sociālo tirgus ekonomiku 21.gadsimtā uz to pamata balstās vairāki konkrētāki uzdevumi:

Nodarbinātības līmenim iedzīvotāju grupā no 20 līdz 64 gadiem no pašreizējiem 69 % būtu jāpieaug vismaz līdz 75 %, tostarp izmantojot sieviešu un vecāka gadagājuma darba ņēmēju lielāku nodarbinātību un migrantu labāku integrāciju darbaspēkā.

Pašlaik Eiropas mērķis ir ieguldījumi pētniecībā un attīstībā 3 % apmērā no IKP. Šā mērķa īstenošana ļāva pievērst uzmanību tam, ka pētniecībā un attīstībā ir jāiegulda gan publiskajam, gan privātajam sektoram, bet tas ir vairāk vērsts uz ieguldījumu, nevis uz ietekmi.

Mērķis izglītības iegūšanas jomā, ar kuru risina problēmu, kas saistīta ar skolas priekšlaicīgu pamešanu, ir samazināt skolas pamešanas rādītāju no pašreizējiem 15 % līdz 10 %, vienlaikus 2020. gadā no 31 % līdz vismaz 40 % paaugstinot to iedzīvotāju īpatsvaru vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem, kuriem ir pabeigta augstākā izglītība.
Šie mērķi ir savstarpēji saistīti. Piemēram, austāks izglītības līmenis veicina nodarbinātību un progresu, un nodarbinātības līmeņa paaugstināšana palīdz samazināt nabadzību.

Lielākas iespējas pētniecībai un attīstībai, kā arī inovācijai, visās tautsaimniecības nozarēs apvienojumā ar resursu augstāku efektivitāti uzlabos konkurētspēju un veicinās darbavietu radīšanu. Ieguldījumi tīrākās zema oglekļa satura tehnoloģijās palīdzēs ES videi, sekmēs cīņu pret klimata pārmaiņām un radīs jaunas uzņēmējdarbības un nodarbinātības iespējas.

Gudra izaugsme — uz zināšanām un inovāciju balstīta ekonomika

Ir jāuzlabo izglītības kvalitāte un jānostiprina sniegums pētniecībā, veicinot inovāciju un zināšanu nodošanu visā Savienībā, pilnībā izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un nodrošinot, ka novatoriskas idejas iespējams pārvērst jaunos produktos un pakalpojumos, kas rada izaugsmi un kvalitatīvas darbavietas un palīdz risināt sabiedrības problēmas Eiropas un pasaules mērogā. Lai gūtu panākumus, tas viss tomēr ir jāapvieno ar uzņēmējdarbību, finansēm un orientāciju uz lietotāju vajadzībām un tirgus iespējām.

Ir plānota Eiropas valstu rīcība šādās jomās:

Inovācija. Izdevumi pētniecībai un attīstībai Eiropā ir mazāki par 2 % salīdzinājumā ar 2,6 % ASV un 3,4 % Japānā. Tas galvenokārt ir zemāka privāto ieguldījumu līmeņa dēļ. Maz augsto tehnoloģiju uzņēmumu.

Izglītība, mācības un mūžizglītība. Ceturtajai daļai no visiem skolēniem ir vāja lasītprasme, bet septītā daļa jauniešu pārāk agri pamet izglītību un mācības. Vidēju kvalifikācijas līmeni sasniedz aptuveni 50 %, bet tas bieži vien neatbilst darba tirgus vajadzībām. Salīdzinājumā ar 40 % ASV un 50 % Japānā mazāk nekā trešdaļai ES iedzīvotāju vecuma grupā no 25 līdz 34 gadiem ir universitātes grāds. Septītā daļa jauniešu pamet skolu, bet ceturtajai daļai ir vāja lasītprasme. Saskaņā ar Šanhajas rādītāju tikai divas Eiropas universitātes ir pasaules 20 labāko vidū.

Digitālā sabiedrība. Pieprasījuma pēc informācijas un komunikāciju tehnoloģijām tirgus vērtība visā pasaulē ir 2000 miljardi eiro, bet tikai ceturto daļu no tā nodrošina Eiropas uzņēmumi. Eiropa arī atpaliek ātrgaitas interneta ziņā, kas ietekmē tās inovācijas spējas, tostarp lauku reģionos, kā arī zināšanu un preču un pakalpojumu izplatīšanu tiešsaistē.

Rīcība saskaņā ar šo prioritāti atraisīs Eiropas inovācijas spējas, uzlabojot sekmju rādītājus un izglītības iestāžu kvalitāti un rezultātus un izmatojot digitālās sabiedrības ekonomiskās priekšrocības un ieguvumus sabiedrībai. Šī politika jāīsteno reģionālā, valstu un ES līmenī.


Pamatiniciatīva — "Jaunatne kustībā"

Šīs iniciatīvas mērķis ir uzlabot Eiropas augstākās izglītības iestāžu darbību un starptautisko pievilcību un paaugstināt visu izglītības un mācību līmeņu vispārējo kvalitāti ES, apvienojot izcilību un vienlīdzību, šai nolūkā veicinot studentu un pasniedzēju mobilitāti, un uzlabot situāciju jauniešu nodarbinātības jomā.

ES līmenī Komisija strādās pie tā, lai:

integrētu un palielinātu ES mobilitāti, augstskolu un pētniecības programmas (piemēram, Erasmus, Erasmus Mundus, Tempus un Marie Curie) un sasaistītu tās ar valstu programmām un resursiem;
paātrinātu austākās izglītības iestāžu modernizācijas programmas izpildi (mācību programmas, pārvaldība un finansējums), tostarp veicot augstskolu darbības un sekmju rādītāju salīdzinošo novērtēšanu starptautiskā kontekstā;

izpētītu veidus, kā veicināt uzņēmējdarbību, izmantojot jauno speciālistu mobilitātes programmas;
veicinātu neoficiālās un neformālās izglītības atzīšanu;

uzsāktu jaunatnes nodarbinātības programmu, kurā uzsvērti politikas virzieni, kuru mērķis ir samazināt jauniešu bezdarba līmeni; tam būtu jāveicina dalībvalstīs un sociālo partneru starpā jauniešu ienākšana darba tirgū, izmantojot mācekļa darbu, stažēšanos vai citu darba pieredzi, tostarp shēmu ("Tava pirmā EURES darbavieta"), kas paredzēta nodarbinātības iespēju palielināšanai jauniešiem, atbalstot mobilitāti ES.

Valstu līmenī dalībvalstīm būs jāveic šādi uzdevumi.

  • Nodrošināt efektīvus ieguldījumus visu līmeņu izglītības un mācību sistēmās (no pirmskolas līdz augstākajai izglītībai).
  • Uzlabot sekmju rādītājus, katram segmentam (pirmskolas, pamatskolu, vidusskolu, arodskolu un augstskolu) piemērojot integrētu pieeju, kurā ietvertas galvenās kompetences un kuras mērķis ir samazināt skolas priekšlaicīgu pamešanu.
  • Palielināt izglītības sistēmu atvērtību un būtiskumu, veidojot valstu kvalifikācijas sistēmas un labāk nodrošinot sekmju radītāju atbilstību darba tirgus vajadzībām.
  • Uzlabot jauniešu ienākšanu darba tirgū, veicot integrētus pasākumus, kas ietver norādījumus, ieteikumus un mācekļa darbu.


Pamatiniciatīva — "Jaunu prasmju un darbavietu programma"

Šīs iniciatīvas mērķis ir radīt apstākļus darba tirgu modernizācijai, lai paaugstinātu nodarbinātības līmeni un nodrošinātu ES sociālo modeļu ilgtspēju. Tas nozīmē dot cilvēkiem iespējas, apgūstot jaunas prasmes, kas ļauj ES pašreizējam un turpmākajam darbaspēkam pielāgoties jauniem apstākļiem un iespējamai karjeras maiņai, samazināt bezdarbu un paaugstināt darba ražīgumu.

Valstu līmenī dalībvalstīm būs jāveic šādi uzdevumi:

  • īstenot valstu elastdrošības risinājumus, par kuriem vienojās Eiropadomē, lai samazinātu darba tirgus segmentāciju un atvieglotu pāreju, kā arī lai sekmētu darba un ģimenes dzīves apvienošanu;
  • pārskatīt un regulāri uzraudzīt nodokļu un atvieglojumu sistēmu efektivitāti, lai panāktu, ka darbs atmaksājas, vienlaikus atceļot pasākumus, kas kavē pašnodarbinātību;
  • veicināt jaunus darba un privātās dzīves līdzsvara veidus un aktīvas novecošanas politiku un palielināt dzimumu līdztiesību;
  • veicināt un pārraudzīt sociāla dialoga rezultātu efektīvu īstenošanu;
  • sniegt spēcīgu stimulu Eiropas kvalifikācijas sistēmas īstenošanai, izveidojot valstu kvalifikācijas sistēmas;
  • nodrošināt, lai kompetences, kas ir vajadzīgas, lai piedalītos turpmākās mācībās un darba tirgū, tiek iegūtas un atzītas vispārējā, arodizglītībā, augstākajā un pieaugušo izglītībā, ieskaitot neoficiālās un neformālās mācības;
    veidot partnerības starp izglītības/mācību un strādājošo aprindām, īpaši iesaistot sociālos partnerus izglītības un mācību nodrošināšanas plānošanā.

    Pamatiniciatīva — "Digitālā programma Eiropai"

Šīs iniciatīvas mērķis ir nodrošināt ilgtspējīgus ekonomiskus un sociālus ieguvumus, ko sniedz vienots digitālais tirgus, kas balstīts uz ātrgaitas un īpaši ātru internetu un sadarbspējīgām lietojumprogrammām, līdz 2013.gadam nodrošinot visiem platjoslas piekļuvi un līdz 2020. gadam - piekļuvi daudz lielākam interneta ātrumam (30 Mbps un lielākam), un nodrošinot, ka 50 % vai vairāk Eiropas mājsaimniecību var abonēt interneta pieslēgumu ar ātrumu virs 100 Mbps.

Pamatiniciatīva — "Inovācijas Savienība"

Šīs iniciatīvas mērķis ir pārorientēt pētniecības un attīstības un inovācijas politiku uz problēmām, ar kurām saskaras ES sabiedrība, piemēram, klimata pārmaiņām, enerģijas un resursu efektivitāti, veselību un demogrāfiskām pārmaiņām. Jānostiprina katrs inovācijas ķēdes posms – no teorētiskās pētniecības līdz tās komerciālai izmantošanai.

Ir vajadzīga Eiropas rīcība šādās jomās.

Nodarbinātība. Demogrāfisko pārmaiņu dēļ draud sarukt ES darbaspēks. Salīdzinājumā ar vairāk nekā 70 % ASV un Japānā Eiropā ir nodarbinātas tikai divas trešdaļas darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju. Īpaši zems ir sieviešu un vecāka gadagājuma cilvēku nodarbinātības līmenis. Krīze smagi skāra jauniešus, kuru vidū bezdarba līmenis pārsniedz 21 %. Pastāv liels risks, ka cilvēki, kas ir attālinājušies no darba dzīves vai nav tai pietiekami piesaistīti, varētu zaudēt savas pozīcijas darba tirgū.

Prasmes. Aptuveni 80 miljoniem cilvēku ir zema kvalifikācija vai tikai pamata prasmes, savukārt mūžizglītība galvenokārt dod labumu izglītotākiem cilvēkiem. Līdz 2020.gadam 16 miljoniem darbavietu būs vajadzīga augsta kvalifikācija, bet pieprasījums pēc zemas kvalifikācijas darbiniekiem samazināsies par 12 miljoniem. Lai paildzinātu darba mūžu, būs vajadzīga arī iespēja visas dzīves laikā apgūt un attīstīt jaunas prasmes.
Nabadzības apkarošana. Pirms krīzes nabadzība draudēja 80 miljoniem cilvēku. No tiem 19 miljoni ir bērni. No visiem strādājošajiem 8 % nepelna pietiekami, lai pārvarētu nabadzības slieksni. Īpaši apdraudēti šajā ziņā ir bezdarbnieki.