1.modulis. Izglītības attīstības tendences 21. gs.

Metodiskajā materiālā iekļauts mūsdienu vispārējās un profesionālās izglītības mērķu un uzdevumu apskats, izvērtējot pozitīvās un negatīvās pieredzes un to seku ietekmi mūsdienās. Apskatīta izglītības loma sabiedrības attīstībā, globalizācijas pozitīvā un negatīvā ietekme uz profesionālo izglītību saistībā ar sabiedrības attīstību, mūžizglītības galvenie izaicinājumi. Izvērtētas profesionālās izglītības satura nākotnes prioritātes Latvijā saistībā ar profesionālās izglītības politikas attīstību Eiropas Savienībā, konkurētspējīgas izglītības satura un sistēmas izveidi. Apskatītas profesionālās izglītības attīstības perspektīvas saistībā ar darba tirgus attīstību un nākotnes vajadzībām.

2. Izglītība un panākumi

Latvijas Universitāte, Prof., Dr.paed. Dainuvīte Blūma, 2012.

Skolas ir galvenais visu izglītības sistēmu pamats. Tās ievērojami ietekmē nākotni, dodot iespēju jaunajai paaudzei iegūt izglītību, sagatavoties dzīvei un gūt tajā panākumus. Sakarā ar straujajām pārmaiņām visās dzīves jomās jāmainās arī skolām, lai tās piemērotos sabiedrības vajadzībām. Pats svarīgākais skolu uzdevums ir izvirzīt izglītības mērķus, strādāt, lai tos īstenotu. Galvenā loma skolā ir tās direktoram, vietniekiem, pedagogiem. Vēl vairāk: jebkuras skolas atslēga uz panākumiem un izglītības kvalitāti ir tās administrācijas un pedagogu profesionalitāte.

Tajā pat laikā tradicionāli skolu un izglītības kvalitāte tiek analizēta ārpus konteksta pat īsti neapzinoties jēdziena „ izglītība” būtību. Tas ir vispārpieņemts, ka izglītības kvalitāte jebkura līmeņa izglītības iestādē var noteikt, galvenokārt, tikai izmērāmos rādītājos. Tomēr ir acīmredzams, ka cilvēka veiksmi un sasniegumus darbā un dzīvē ietekmē kvalitātes, kuras veidojās vai neveidojās izglītības procesā un tādējādi var runāt par redzamo jeb formālo un slēpto jeb nerakstīto izglītības programmu. Tādēļ ir nepieciešams noteikt papildus kritērijus kā izmērāmos tā neizmērāmos, paplašinot „izglītības” jēdziena saturu un izglītības perspektīvo attīstību, lai tā pēc būtības dotu nepieciešamo ieguldījumu cilvēka dzīves kvalitātes pilnveidē. Tas ir par maz, ja cilvēka panākumu un dzīves kvalitātes pilnveidei uzmanību pievērš tikai pieaugušo izglītība un mūžmācīšanās. Tādējādi, katras izglītības iestādes vadītājam ir svarīgi apzināties, ko audzēkņi var mācoties iegūt, lai viņu dzīve būtu veiksmīga. Līdz ar to jo aktuālāks kļūst jautājums par izglītības būtību un kādai tai jābūt, lai tā būtu panākumu atslēga jēgpilnai dzīvei, neatkarīgi no ieņemamā amata un profesijas.

Īpaši svarīgi tas kļūst apstākļos, kad darba tirgus pieprasa aizvien augstāku izglītības kvalitāti, ne tikai lai speciālisti sekmīgi risinātu šodienas problēmas un uzdevumus, bet arī būtu gatavi to darīt nākotnē. No tā, kā skolu vadītāji izpratīs izglītības būtību ir atkarīgs audzēkņu izglītības līmenis, gatavība dzīvei un dzīves kvalitāte.

Katra izglītības iestāde veido savu izglītības filozofiju, misiju, kultūru, vērtības, izpratni par dzīves jēgu un kvalitāti. Tādēļ, jo sarežģītāka ir situācija, kad katram ir sava izpratne par to, kas ir izglītība, kas ir laba izglītība un kas tad īsti cilvēkam jāapgūst izglītības procesā skolā. Ir jāatrod atbildes uz jautājumiem, kāda izglītība ir vajadzīga šodien, lai tā spētu palīdzēt dzīvot arī nākotnē, risināt vēl nezināmas problēmas un situācijas. Tikpat svarīgi ir izprast, vai izglītības iestādē iegūtās zināšanas un prasmes ir viss, kas vajadzīgs sekmīgai dzīvei, vai veiksmi dzīvē nodrošina izglītības iestādē iegūtās atzīmes, kas ir veiksme, vai visiem ir vajadzīga vienāda izglītība, vienādas programmas, kas īsti ir izglītības kvalitāte un kā to mērīt, vai to vispār var izmērīt, vai var izmērīt dzīves kvalitāti, u.c. Acīmredzot, ir jānosaka papildus kvalitātes kritēriju, kas ietvertu kā izmērāmus tā neizmērāmus rādītājus. Tas ir iespējams tikai apzinoties izglītības satura būtību, tās nākotnes attīstību mūžmācīšanās, sociālā konstruktīvisma un ikkatra cilvēka dzīves kvalitātes kontekstā.

Runājot par izglītības būtību jāņem vērā divi aspekti:
  • izglītības lomas un nozīme sabiedrībā un katram indivīdam;
  • izglītības saturs.
Mūsdienu kontekstā izglītībai ir vairākas nozīmīgas lomas – izglītība kā mērķis, process, rezultāti, līdzeklis, vērtība. Katrai lomai ir sava nozīme katrā konkrētā situācijā dažādās sabiedrībās, dažādās valstīs. Katras lomas nozīmīgums ir atkarīgs no valsts sistēmas, politiskās un sociālās struktūras, pagātnes pieredzes, nākotnes vīzijām, sabiedrības un indivīdu vajadzībām (skat. 1. zīm.).

Izglītības lomas
1. attēls Izglītības lomas.

Tradicionāli ar izglītības saturu tiek saprastas skolas mācību priekšmetu zināšanas un prasmes. Tas ir saprotami, jo gan zināšanas, gan prasmes ir viegli izmērāmi, saskatāmi un tiek iegūta zināma sasnieguma izjūta jeb rezultāts. Jēdziena „izglītība” satura izpratne lielā mērā ir atkarīga no katra izpratnes par dzīves kvalitāti un indivīda identitāti konkrētā situācijā konkrētā sabiedrībā. Pievēršot uzmanību pārmaiņu ātrumam un raksturam mūsdienās un paredzamā nākotnē, ir skaidrs, ka izglītība ir daudz kas vairāk par intelektuālajām prasmēm, zināšanām un prasmēm vispārējos un profesionālajos priekšmetos kā to tradicionāli ir pieņemts uzskatīt. Pie tam, diemžēl, tām ir maz saistības ar veiksmi dzīvē – darbā, ģimenē, sabiedrībā, karjerā. Tādēļ, visaptveroši raksturojot izglītības saturu plašākā nozīmē, tajā bez vispārējām un profesionālajām zināšanām un prasmēm ir jāietver arī dzīves/dzīvošanas kompetences, vērtības, pārliecības un attieksmes, kultūras aspekti, personības īpašības.

Galvenie izglītības satura elementi
2. attēls Galvenie izglītības satura elementi.

Parasti izglītības iestāžu tradicionālajās izglītības programmās mērķi tiek izvirzīti attiecībā uz priekšmetos un kursos apgūtajām zināšanām un prasmēm. Katra izglītības satura elementa izpratne ir atkarīga no katras valsts izglītības konteksta. Pēc S.E.Fjelda (1995) domām vissvarīgākā izglītības satura daļa ir dzīves/dzīvošanas kompetences. Viņš uzskata, ka ir četras galvenās kompetences, kas nosaka dzīves kvalitāti:
  • mācīšanās kompetence – spēja atrast informāciju, iegūt zināšanas un veidot prasmes;
  • sociālā kompetence – spēja sadarboties, risināt konfliktus un veidot sekmīgu komunikāciju;
  • metodoloģiskā kompetence – spēja analizēt nepazīstamas situācijas, pielietot teorētiskās un praktiskas zināšanas un prasmes to risināšanā;
  • priekšmeta kompetence – prasme mācīties atsevišķus priekšmetus un to jomas.
Fjelds šīs kompetences sauc par darbības kompetencēm, bet tās veido vienu veselumu un tikai tad, kad apgūtas visas un indivīdam piemīt dziļas zināšanas, pozitīva attieksme un vēlēšanās tās izmantot.

Ir acīmredzams, ka mūsdienu sarežģītajā pasaulē un neskaidrībā par iespējamībām nākotnē ar šīm kompetencēm vairs nepietiek. Y.C.Chengs (2000) uzskata, ka papildus jau iepriekšminētās dzīves kompetences jāpapildina ar:
  • tehnoloģiskajām kompetencēm – spēju domāt, rīkoties un pārvaldīt dažāda veida tehnoloģijas;
  • ekonomiskās kompetences – spēja domāt, rīkoties un ekonomiski vadīt resursus;
  • politiskā kompetence – spēja politiski rīkoties kā šaurā jomā (ģimenē), gan arī plašā jomā (darba vietā, sabiedrības aktivitātēs, dažāda līmeņa vēlēšanās).
  • kultūras kompetence – spēja domāt, rīkoties kulturāli, it īpaši sarežģītās starpkultūru situācijās, veidot jaunas vērtības. Šis saturs gan būtu papildināms ar kultūras mantojuma apzināšanu mākslā, mūzikā, literatūrā, arhitektūrā, spēju veidot savu kultūru, it īpaši uzvedības kultūru, attiecību, attieksmju, valodas kultūru. Tādēļ arī kultūra ir izdalīta atsevišķi izglītības saturā, lai gan šis aspekts vijas cauri visiem izglītības satura elementiem, jo kultūras izpratne un rīcība ir ļoti ietekmīgs aspekts cilvēka uzvedībā un attiecībās mūsdienās.
Tomēr šis uzskaitījums ir jāpapildina ar vēl vienu kompetenču jomu, kas pēdējā laikā kļūst arvien nozīmīgāka un faktiski ir pamatā daudzu citu kompetenču un personības īpašību attīstībai un pilnveidei, proti, emocionālā inteliģence (Goulmens, 2001). Šī kompetence ietver vairākus aspektus – spēju saprast savas emocijas, vadīt savas emocijas, veidot savu iekšējo motivāciju, saprast citu emocijas (empātija) un veidot savas attiecības ar citiem un starp citiem.

Ne mazāk svarīgs izglītības satura elements ir vērtību sistēmas veidošanās. Pasaule ir ļoti daudzveidīga un tas attiecas uz visām dzīves jomām. Lai pasaule varētu pastāvēt, ir svarīgi veidot kopīgu vērtību izpratni pāri kontinentiem, valstīm, sabiedrībām, kultūrām, indivīdiem. Izglītība ir īpaši atbildīga par vides radīšanu vērtību veidošanai visas klasēs, grupās it īpaši situācijā, kad ir aizvien grūtāk pat mazās sabiedrības daļās atrast kopīgas vērtības, nemaz nerunājot par valstīm, vai valstu grupām. Tas ir skaidri redzams paskatoties uz asiem konfliktiem starp reliģijām, politikām, dažādām cilvēku grupām. Tādēļ jo svarīgāk ir nonākt pie kopīgām izpratnēm par būtiskākajām pamatvērtībām šodien un nākotnei, tajā pat laikā palīdzot audzēkņiem izprast vērtību lomu un nozīmi, kā arī apzināties katra cilvēka atbildību par pasauli, kurā mēs dzīvojam. Izglītības process var dot lielu ieguldījumu vērtību veidošanā, radot atbilstošu mācību vidi.

Izglītības mērķiem un saturam jāņem vērā audzēkņu un sabiedrības nākotnes vajadzības un izglītība jāveido tāda, kurai piemīt ilgtspējīga nozīme sabiedrības attīstībā un cilvēku dzīvē. No izglītības jēdziena izpratnes ir atkarīgs viedoklis par izglītības kvalitāti, tās efektivitāti. Var teikt, ka izglītības efektivitāte būs redzama izglītības spējai piedāvāt audzēkņiem iespēju izglītoties visās izglītības satura jomās un pilnveidot sevi kā vispusīgu personību, kas spējīga sasniegt panākumus un veiksmi.

Uzdevumi

  1. Saranžējiet diskusiju jautājumus svarīguma secībā attiecībā uz situāciju Jūsu vadītajā izglītības iestādē.
  2. Sašķirojiet jautājumus, kas būtiski izglītības iestādes vadītājam un vadītāja vietniekam.
  3. Izvēlieties 2 no diskusiju jautājumiem un pārdomājiet savu risinājumu.

Jautājumi diskusijai

  1. Kas ir izglītība Jūsu vadītajā izglītības iestādē šaurā nozīmē? Plašākā nozīmē?
  2. Kā tas saskan ar Latvijas izglītības Likumu un citiem Normatīvajiem aktiem un dokumentiem, kas reglamentē Jūsu iestādes darbību?
  3. Kā tiek vērtēts iegūtās izglītības līmenis, vai tiek vērtēti rezultāti, izaugsme ?
  4. Kāda ir audzēkņa loma izglītības mērķu sasniegšanā?
  5. Vai sabiedrībai, pedagogiem, audzēkņiem un valstij ir līdzīga izpratne par izglītības būtību?
  6. Kāda ir Jūsu izglītības iestādē iegūtās izglītības loma audzēkņu dzīvē?
  7. Kāds izglītības līmenis var tikt uzskatīts par obligātu visiem audzēkņiem?
  8. Vai visiem audzēkņiem būtu jāturpina izglītība augstāka līmeņa izglītības iestādē? Kāpēc „jā”? Kāpēc „nē”?
  9. Vai izglītības līmenis ietekmē sabiedrību?
  10. Kāda ir audzēkņu mācīšanās motivācija?
  11. Kāpēc izglītība ir vērtība?
  12. Ko nozīmē „izglītība ir vērtība”?
  13. Kā izglītības jēdziens tiek interpretēts izglītības programmās?
  14. Kā izglītības jēdzienu izprot Jūsu izglītības iestādes pedagogi un audzēkņi?
  15. Vai Jūsu izglītības iestādē apgūtie kursi ir vienīgais izglītības saturs?
  16. Kas ir dzīves kvalitāte?
  17. Kas ir veiksme dzīvē?
  18. Vai labas atzīmes priekšmetos nodrošina veiksmi dzīvē?
  19. Kādas zināšanas un prasmes ir svarīgas, lai dzīve būtu veiksmīga?
  20. Kāda ir izglītības iestādes loma dzīves prasmju veidošanā?
  21. Kā izglītība var ietekmēt dzīves kvalitāti?
  22. Vai sabiedrībā ir kopējas vērtības?
  23. Kādas ir šodienas pamatvērtības?
  24. Vai izglītības iestāde var ietekmēt vērtības sabiedrībā, Jūsu izglītības iestādē?
  25. Kādas ir prioritātes vērtībizglītībā Jūsu izglītības iestādē?
  26. Kā izglītības iestāde var ietekmēt audzēkņu vērtības?
  27. Kas ir kultūra?
  28. Kāda ir kultūras loma sabiedrībā? Cilvēka dzīvē?
  29. Ko par kultūru – visām mākslām, runas kultūru, uzvedības kultūru, attiecību kultūru audzēkņi iegūst mācoties Jūsu izglītības iestādē ?
  30. Kādas īpašības Jums patīk Jūsu audzēkņos?
  31. Kādas īpašības audzēkņiem būtu jāveido?
  32. Kādas īpašības nepieciešamas, lai būtu veiksmīgs šodien? Pēc 20 gadiem? Pēc 50 gadiem?

Izmantotā literatūra

  1. Cheng Y. Ch. Globalization, Localization and Individualization for Effective Education. The 13th I ternational Congress for School Effectiveness and Improvement, January 4-8,2000. Hong Kong.
  2. Fjelds E.S. (1998) No parlamenta līdz klasei. Ceļš no likumdošanas līdz labai skolai. Rīas skolu valde.
  3. Goulmens D. (2001) Tava emocionālā inteliģence. Jumava.