1.modulis. Izglītības attīstības tendences 21. gs.

Metodiskajā materiālā iekļauts mūsdienu vispārējās un profesionālās izglītības mērķu un uzdevumu apskats, izvērtējot pozitīvās un negatīvās pieredzes un to seku ietekmi mūsdienās. Apskatīta izglītības loma sabiedrības attīstībā, globalizācijas pozitīvā un negatīvā ietekme uz profesionālo izglītību saistībā ar sabiedrības attīstību, mūžizglītības galvenie izaicinājumi. Izvērtētas profesionālās izglītības satura nākotnes prioritātes Latvijā saistībā ar profesionālās izglītības politikas attīstību Eiropas Savienībā, konkurētspējīgas izglītības satura un sistēmas izveidi. Apskatītas profesionālās izglītības attīstības perspektīvas saistībā ar darba tirgus attīstību un nākotnes vajadzībām.

1. Izglītība un profesionālā izglītība nākotnei 21. gs. kontekstā Latvijā un ES

Latvijas Universitāte, Prof., Dr.paed. Dainuvīte Blūma, 2012.

Mūžmācīšanās izaicinājumi – modernās pasaules problēmu konfrontācijā

Cēloņi pārmaiņām izglītībā ir meklējami plašākā sociālā kontekstā, kuras daļa ir arī izglītība. Pašreiz pasaulē notiek pāreja no modernas industriāli orientētas sabiedrības uz sabiedrību, kas orientēta uz informāciju un pakalpojumiem. Modernajai pasaulei raksturīga bija tās monolītiskā sistēma, neelastīgas struktūras, skaidra administratīvā un kontroles sistēma, pārāk mehānistiska pieeja, kas ietekmēja arī visus izglītības aspektus. Modernismu var raksturot ekonomiski, politiski un organizatoriski.

Ekonomiski izglītība bija pakļauta masu patēriņam: masveida ražošana, pieaugoša bagātība un ražošana, starptautisko tirgu iespējamība. Politiskais aspekts ietvēra regulēšanu pārāk daudzās dzīves jomās: patēriņa regulēšana, procentu likmju pieaugums, pārāk liela kontrole. Ieguldījumi izglītībā bija virzīti uz tehniski izglītota un fiziska vesela darbaspēka saglabāšanu. Organizatoriski šis periods raksturojās ar izteiktu birokrātiju, organizācijas dominēšanu pār indivīda brīvību, vajadzībām un sociālo dzīvi, redzesloka aprobežotību, neelastīgu lēmumu pieņemšanu, lineāru plānošanu, neatsaucību uz vajadzībām, cilvēku emociju nodošanu efektīvu, birokrātisku un hierarhisku vadības formu labā.

Pašreiz var vērot tendenci virzībai uz tā saukto pēcmodernismu, kura atslēgas vārdi ir pārmaiņu ātruma pieaugums, kultūru dažādība, tehnoloģiskais kompleksums un sarežģītība, nacionālais nedrošums, neskaidrība par nākotnes attīstību. Pārmaiņas ir arī vērtībās un attieksmēs. Gan sabiedrībā, gan izglītībā ir daudz vairāk pretrunu nekā tas bija modernisma periodā. Lai atbildētu uz šīm izpausmēm ir ļoti nepieciešams elastīgums, ātras reaģēšanas spējas uz pārmaiņām, kontroles elastīgums, sadarbīga sabiedrība un saskaņas meklēšana.

Tas izvirza jaunus uzdevumus jebkuram cilvēkam, jebkurā profesijā, jebkura līmeņa un veida izglītībai, jebkurā dzīves jomā. Galvenā iespēja tikt galā ar šiem uzdevumiem ir pāreja no mācīšanas uz mūžmācīšanos, un, lai sekmīgi risinātu mūsdienu dzīves uzdevumus ir vajadzīgi ne tikai augsti kvalificēti profesionāļi, bet daudz kas vairāk. Faktiski ir jāveidojas citādai sabiedrībai ar citādām vērtībām, attieksmēm un kultūru. Tas prasa lielāku vērību veltīt dzīve/dzīvošanas prasmju attīstībai un personības pilnveidei. Arvien lielāka kļūst nepieciešamība pēc kopējām vērtībās katrā valstī un pāro valstīm. Lai to varētu sekmīgi īstenot, ir vajadzīgs katrā valstī rūpīgi izanalizēt, no kurienes mēs nākam, kas notiek šodien kas būtu jādara nākotnē. Lai labāk saprastu nepieciešamo pārmaiņu būtību, izaicinājumus un iespējamos attīstības virzienus, ir jāanalizē iepriekšējās pieredzes, to ietekmes uz cilvēkiem, dažādiem dzīves aspektiem.

„Baltā grāmata - Mācīšana un mācīšanās – ceļš uz izglītotu sabiedrību” (1995) ietver vadlīnijas iespējamai sabiedrības attīstībai un atbilstošai izglītībai, kas ļautu sekmīgi risināt ne tikai mūsdienu dzīves uzdevumus, bet arī paredzēt nākotnes iespējas un izaicinājumus. Šodien ir radusies situācija, kad katram indivīdam, vai viņš/viņa būtu jauns vai vecs, bērns, jaunietis vai pusmūža vecuma, akadēmiķis vai vienkāršas profesijas strādnieks ir iespējamība atrasties situācijā, kad ir jāpiemērojas jaunai situācijai objektīvu cēloņu dēļ:
  • jāmeklē un jāatrod jauns darbs;
  • jāmeklē un jāmācās jaunai profesijai;
  • jātiek galā ar jaunām prasībām savā profesijā jaunu profesionālu kompetenču veidošanā.
Šodienas situāciju raksturo globāla internacionalizācija, globāla tehnoloģiska attīstība un parādības, informācijas pieejamības paplašināšanās, pārmaiņas darba organizācijā un katram darbam atbilstošajās kompetencēs. Tādēļ ir nepieciešams ne tikai nepārtraukti mācīties, bet arī veidot jaunas zināšanas, apgūt jaunas prasmes un pielāgoties jaunām citādām situācijām. Būtiskākā pārmaiņa mūsdienu sabiedrībā ir pāreja no sabiedrības, kuru māca uz sabiedrību, kura mācās. Izglītībā tas nozīmē pāreju:
mācīt mācīties
no veidot kādu uz pašam pilnveidoties
attīstīt attīstīties
t.i. no pedagoga kurš māca uz audzēkņiem, kuri mācās.

Šajā sakarība ir jāatrod atbildes uz jautājumiem, kas ir svarīgāk: iemācīties informāciju atstāstīt vai spēt to pielietot? Mācīties tikai to, kas ir uzdots, vai meklēt zināšanas? Kas ir galvenais : skolā iegūtās zināšanas kā pašmērķis vai prasme tā patstāvīgi papildināt visa mūža garumā? Zināšanu atstāstīšana vai prasme tās pielietot? Kā un kad skolēni un audzēkņi to iemācīsies un sapratīs?

Izglītība šodien ir katra indivīda, tautas, valsts un pat civilizācijas izdzīvošanas līdzeklis. Un ne tikai. Izglītības loma parādās arī kā līdzeklī apzināties pašam sevi, piederības izjūtas veidošanās, izprast savu izaugsmi un pilnveidi, realizēt sevi. Nevar būt tikai viens modelis visu dzīves problēmu risināšanai, kā tas bija vecajā izglītības sistēmā. Šodien un nākotnē katram būs jāspēj izmantot katru iespēju bagātināt sevi un sabiedrību neatkarīgi no savas iepriekšējās izglītības pieredzes. Tādēļ arī ir tik svarīgi zināt, kāda izglītība ir vajadzīga, lai tā pilnvērtīgi varētu pildīt savas funkcijas un lomas. Izglītībā viss sākas un ir atkarīgs no izvirzītajiem mērķiem:

„ Būtiskākais izglītības un profesionālās izglītības pamatmērķis ir personības attīstība, sekmīga integrēšanās Eiropas sabiedrībā caur kopīgu vērtību un attieksmju veidošanu, caur kultūras mantojuma apgūšanu un savas pašpaļāvības veidošanu Mūžmācīšanās sistēmā, cilvēki iziet un atkal atgriežas formālajā izglītībā dažādos savas dzīves posmos” ( Baltā grāmata,1995,16). Profesijas, kas tradicionāli maz mainījās laika gaitā cilvēka profesionālās dzīves laikā, tagad mainās strauji un bieži. Tāpat mainās arī profesiju un prasmju dažādība. Kvalifikācijas, ko cilvēks iegūst 20 gadu vecumā, būs novecojušas vai izzudušas pēc 30-40 gadiem, kad cilvēks joprojām būs darbspējīgā vecumā.

Izglītības būtībai un lomai kā problēmai tiek pievērsta pārāk maza uzmanība. Mūsdienās dominē tendence prasīt, lai visas sabiedrības problēmas tiek atrisinātas ar ekonomiskiem līdzekļiem. Nedz ekonomika, nedz izglītība katra par sevi nevar nodrošināt cilvēka pilnvērtīgu dzīvi un labklājību. To var tikai abas kopā.

Mūsdienu darba dzīve raksturojas ar profesiju internacionalizēšanos, globālās tehnoloģijas attīstību, informācijas pieejamības paplašināšanos, citādu darba organizāciju, citādām prasmēm un kompetencēm. Lai šādai dzīvei piemērotos jāveido spēja piemērot jebkurā laikā gūtās zināšanas, papildinot tās ar jaunām, visdažādākajās dzīve un darba situācijās. Tam ir nepieciešama izglītība kā bāze izglītības plašākajā izpratnē, jo tikai cilvēks ar plašām vispārīgām pamatzināšanām, prasmēm un attieksmēm spēs piemēroties izmaiņām un izmantot reālās dzīves izaicinājumus. Tas attiecas uz visām izglītības jomām un līmeņiem, tai skaitā arī uz profesionālo izglītību. Tas nozīmē, ka no vienas puses izglītībai jābūt atvērtai pret darba pasauli, bet no otras puses profesionālajai izglītībai jābūt plašai un atvērtai, tai katrā jomā jādod skolēniem/audzēkņiem iespējas apgūt tādas zināšanas un prasmes, kuras palīdzētu speciālistiem vieglāk mainīt darba jomu objektīvu apstākļu dēļ. Tādēļ viens no ilgtspējīgas izglītības pamatuzdevumiem kā vispārējā tā profesionālajā izglītībā ir koncentrēt uzmanību uz vispusīgu zināšanu apguvi. Tajā pat laikā „ izglītības pamatmisija ir palīdzēt ikvienam attīstīt viņa paša potenciālu un kļūt par pilnvērtīgu cilvēku, nevis ekonomikas kalpībā esošu darba mehānismu; zināšanu un praktisko iemaņu apguvei jānotiek vienlaicīgi ar rakstura veidošanos, redzesloka paplašināšanos un sava pienākuma apzināšanos pret sabiedrību”. (Baltā grāmata, 1995, 22).

Vēl vairāk, jebkuras izglītības rezultātā cilvēkam būs nepieciešamas spējas tikt galā ar mūsdienu galvenajām problēmām, ko rada aizvien pieaugušais globalizācijas ātrums, kura rezultātā pasaulē, no kuras arī mēs neesam izolēti, pieaug gan pozitīvas ietekmes, gan negatīvās. Pie pozitīvajām var minēt:
  • starptautiskās sadarbības iespējas;
  • kopīgi projekti, uzņēmumi;
  • dažādu starptautisku pieredžu bagātināšanās;
  • tehnoloģisku risinājumu izplatīšanās;
  • inovāciju straujāka ieviešana;
  • darba tirgus paplašināšanās.
  • Tajā pat laikā globalizācija nes līdzi virkni negatīvu parādību:
  • nostiprinās vērtību krīze;
  • pieaug agresivitāte;
  • pieaug IT dominēšana pār personības lomu;
  • izplatās dažādas atkarības;
  • pieaug galēja nacionālisma izpausmes;
  • ir apdraudēta vides ilgtspējība;
  • pieaug sociālā nevienlīdzība.
Ņemot vērā, ka mūsdienu apstākļos pieaug dažādu pretrunīgu parādību aktualizēšanās, katram ir vajadzīgas prasmes un īpašības šajās pretrunās atrast sevi un spēju vadīt visas savas dzīves jomas: darbā, ģimenē, sabiedrība un savas personības pilnveidē. Izglītības kvalitātes visplašākajā nozīmē var bremzēt negatīvās ietekmes, bet nevar apturēt pārmaiņas, nedz arī pagriezt vēsturi atpakaļ. Tādēļ papildus saviem tiešajiem uzdevumiem palīdzēt skolēniem/ audzēkņiem iemācīties risināt nākotnes problēmas un pretrunas:
  • konfliktus starp globālismu un nacionālismu;
  • tehnoloģiju dominēšanas tendenci pār personību;
  • atsvešināšanos starp politiskajām partijām, reliģijām, morāles kodiem;
  • nepieciešamību piemēroties pārmaiņām un nestabilitātei;
  • vērtību krīzes situāciju.
Mūsdienās vairāk nekā jebkad agrāk ir svarīgi apzināties skolēnu/audzēkņu vajadzības šajā mainīgajā pasaulē. Tādēļ kā caurviju aspekti visā izglītībā un arī profesionālajā izglītībā svarīgu nozīmi iegūst:
  • radošuma un kritiskās domāšanas veidošanās;
  • pozitīvas attieksmes veidošanās pret dabas vides saglabāšanu;
  • saskarsmes prasmju veidošanās;
  • humānisma nostiprināšanās;
lēmumu pieņemšanas un problēmu risināšanas prasmju veidošanās;
vērtību un kultūras apzināšanās kā to radītājiem, ne tik kā patērētājiem.
Līdz ar to priekšplānā izvirzās vairāki uzdevumi. Pirmkārt, lai prastu dzīvot demokrātiskā sabiedrībā, ir jāveicina sociālā integrācija, jeb prasme dzīvot un sadzīvot sabiedrībā, darbā, ģimenē. Otrkārt, katram ir jāapgūst virkne jaunu īpašību un prasmju – spēja būt elastīgam, sadarboties komandā, virzīt savu pilnveidošanos, uzņēmība, spēja riskēt. Treškārt, ir jāapgūst un jāiedzīvina virkne jaunu jēdzienu – starpdisciplinārs radošums, atbildības un radošuma ētika, profesionāla atbildība.

Viennozīmīgi augsti kvalificētu speciālistu jebkurā jomā raksturo augsts profesionālisms, augsts vispārējais kultūras līmenis, patstāvīga domāšana un atvērtība pārmaiņām.
Bez tam, domājot par darba tirgus attīstību un izglītības iespējām uz to reaģēt, ir svarīgi apzināties prasības profesionālo kvalifikāciju līmeņus. Vairāki Eiropas līmeņa pētījumu rezultāti apliecina (CEDEFOP, 2010), ka jau tuvā nākotnē vēl vairāk samazināsies darba iespējas cilvēkiem ar zemu izglītības līmeni un jebkurā profesijā pieaugs prasības profesionālisma līmenim. Tajā pat laikā nestabilāka kļūs cilvēkiem ar vidēja līmeņa profesionālo izglītību: neturpinot profesionālo pilnveidi var kļūt par zema līmeņa speciālistu un otrādi. Pati profesiju būtība prasīs augstāka līmeņa zināšanas, prasmes un kompetences.

Uzdevumi

  1. Pārdomāt savu viedokli par 3 diskusijas jautājumiem savas izglītības iestādes kontekstā.
  2. Pārdomāt diskusijas jautājumus un izveidot domu karti par aktuālākajiem nepieciešamajiem pasākumiem audzēkņu personības pilnveidē.

Jautājumi diskusijai

  1. Kādas ir modernās dzīves problēmas?
  2. Kāpēc vajadzīga mūžmācīšanās?
  3. Kas jaunatnei ir vajadzīgs, lai risinātu nākotnes izaicinājumus?
  4. Kā pedagogi var palīdzēt audzēkņiem attīstīt izpratni par mūžmācīšanos veiksmīgai dzīvei labi funkcionējošā sabiedrībā?
  5. Kādi ir citu ieinteresēto pušu pienākumi mūžmācīšanās procesa veicināšanai?
  6. Kādas varētu būt 21. gadsimta vajadzības?
  7. Kā te var palīdzēt izglītība?
  8. Kādas ir atšķirības starp 20.gs. un 21.gs. klasēm?
  9. Kādas prasmes būs vajadzīgas nākotnē?
  10. Kāda ir profesionālās izglītības iestādes misija šajā situācijā?
  11. Kādas ir jaunatnes vajadzības un intereses?
  12. Kādas izglītības satura jomas būs prioritāras?
  13. Kādi ir profesionālās izglītības attīstības nākotnes scenāriji?
  14. Kā veidosies nākotnes profesionālās izglītības programmas? Saturs?
  15. Kādas būs pedagogu lomas un uzdevumi?
  16. Kādu vietu ieņems tehnoloģijas?
  17. Kādā sabiedrībā Jūs vēlētos dzīvot?
  18. Kā šādas sabiedrības veidošanos ietekmēs profesionālā izglītība?
  19. Kādi izaicinājumi būs jārisina izglītībai?
  20. Kas būs svarīgāks – zināšanas vai vērtības?
  21. Kādas būs valsts kopējās vērtības?
  22. Vai būs kopējas vērtības pāri valstīm?
  23. Vai labāka izglītība palīdzēs veidoties labākai sabiedrībai?
  24. Kāda būs profesionālās izglītības loma sabiedrības attīstībā?
  25. Kā sabiedrība ietekmēs izglītību?

Izmantotā literatūra

1.Baltā grāmata. (1995/1998) .Mācīšana un mācīšanās – ceļš uz izglītotu sabiedrību. Eiropas Komisija.
2. ELTE – European Leaders’ Training in Education. (2010) Ed.S.Kiefer, Trauner Druck, Linz.
3. CEDEFOP (2010) Skills Supply and Demand in Europe. Medium-term forecast up to 2020. Luxembourg: Publications Office of the European Union.